11. pants

Satversmes 92. panta pirmais un

otrais teikums nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības

un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par

nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu."

No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējai un

Saeimai ir atšķirīgi viedokļi par dubultās sodīšanas

nepieļaujamības principa saistību ar Satversmes

92. pantu.

11.1. Pieteikuma iesniedzēja ir norādījusi uz

Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2008-09-0106, kurā

Satversmes tiesa atzinusi, ka princips nullum crimen, nulla

poena sine lege (personu var atzīt par vainīgu un sodu var

piemērot tikai par tādu personas rīcību, kas saskaņā ar likumu ir

atzīta par noziedzīgu) izriet no Satversmes 92. panta otrā

teikuma vārdiem "saskaņā ar likumu"

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4.2. punktu).

Tomēr jāņem vērā, ka šī atziņa ir pamatota ar minētā tiesību

principa saturu un Satversmes 92. panta otrajā teikumā

lietotiem vārdiem. Tādējādi tā pati par sevi nevar kalpot par

pamatu apgalvojumam, ka visi ar tiesvedību saistītie tiesību

principi, kuri nav expressis verbis ietverti Satversmē,

izriet no Satversmes 92. panta otrā teikuma.

Ikvienas personas tiesības aizstāvēt savas tiesības un

likumiskās intereses taisnīgā tiesā ir nostiprinātas Satversmes

92. panta pirmajā teikumā.

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 92.panta

pirmo teikumu, ir atzinusi, ka tajā minētais jēdziens

"taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti,

"taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija,

kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta.

Pirmajā aspektā šis jēdziens interpretējams kopsakarā ar

Satversmes 6. nodaļu, otrajā - sasaistē ar tiesiskas valsts

principu, kas izriet no Satversmes 1. panta

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas

2. punktu).

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu

tiesu ietver taisnīga tiesas procesa garantijas. Lai noskaidrotu

Satversmes 92. panta jēgu, tas jāaplūko sasaistē ar citām

Satversmes normām. No Satversmes 1. panta izriet virkne

tiesiskas valsts principu, tostarp arī tiesiskuma princips, kas

prasa, lai lietas tiktu izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu

to taisnīgu un objektīvu izspriešanu, un lai ikviena

kriminālprocesa, civilprocesa un administratīvā procesa rezultāts

būtu taisnīgs (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01

12. punktu). Satversmes tiesa arī norādījusi, ka

"taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij

atbilstošs process nozīmē taisnīgu lietas izskatīšanu. Tā kā

tiesas darba rezultāts ir tiesas spriedums, tad ar jēdzienu

"taisnīga tiesa" galvenokārt tiek saprasts jēdziens

"taisnīgs spriedums" (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 4. februāra sprieduma lietā

Nr. 2002-06-01 secinājumu daļas

3. punktu).

No Satversmes izriet ne tikai valsts pienākums

atturēties no iejaukšanās personas tiesībās, bet arī valsts

pienākums veikt šo tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

23. septembra sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu

daļu un 2009. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2009-05-01 9. un 10. punktu). Satversmes

92. panta aspektā likumdevēja pozitīvais pienākums ir

pieņemt taisnīgas tiesas spriešanai nepieciešamās tiesību normas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 2. punktu un 2007. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-03-01

22.3. punktu).

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij

atbilstošs tiesas process aptver vairākas savstarpēji saistītas

tiesības, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības

un sacīkstes principu, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz

motivētu tiesas spriedumu un tiesības uz pārsūdzību

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra

sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un

2010. gada 17. maija sprieduma lietā

Nr. 2009-93-01 8.3. punktu). Tādējādi Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka no Satversmes 92. panta pirmā teikuma

izriet arī valsts pienākums paredzēt tiesiskās garantijas, kas

nodrošina tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanu lietu

izspriešanā.

11.2. Noskaidrojot Satversmē noteikto

pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par

interpretācijas līdzekli pamattiesību un tiesiskas valsts

principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas

5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu).

Valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas

noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda uz to, ka

konstitucionālā likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada

30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu

daļas 5. punktu vai 2007. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2007-03-01

11. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes

92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu interpretāciju

var ietekmēt starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās

cilvēktiesību normas. Ar to palīdzību iespējams konkretizēt

attiecīgo pamattiesību tvērumu un precīzāk noskaidrot to saturu

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2008-43-0106

10. punktu).

Tiesības uz taisnīgu tiesu ir nostiprinātas dažādos

starptautiskos cilvēktiesību aktos, citastarp ANO Starptautiskā

pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. pantā.

Minētā panta septītā daļa paredz dubultās sodīšanas

nepieļaujamības principu kā vienu no garantijām, kas nodrošina

tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu. Tas norāda, ka dubultās

sodīšanas nepieļaujamības princips uzskatāms par tiesību uz

taisnīgu tiesu sastāvdaļu.

Arī tiesību doktrīnā atzīts, ka dubultās sodīšanas

nepieļaujamības princips ir viena no šādām specifiskajām

garantijām, kas saistīta ar tiesībām uz lietas izskatīšanu

taisnīgā tiesā (sk. Nowak M. U.N. Covenant on Civil and

Political Rights, CCPR Commentary 2nd rev. ed., N.P. Engel,

Publisher, 2005, pp. 355 - 357; Weissbrodt D. The Right to a

Fair Trial. Articles 8, 10 and 11 of the Universal Declaration of

Human Rights. Martinus Nijhoff Publishers, 2001, pp. 74 -

75). Juridiskajā literatūrā šis princips aprakstīts kā

neatņemama tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa, kas nodrošina

tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanu, piemērojot personai

atbildību par krimināltiesiska rakstura pārkāpumiem

(sk. Reid K. A Practitioner's Guide to the European

Convention on Human Rights, 3rd ed., Sweet & Maxwell, 2008,

pp. 108 - 110; Clayton R. and Tomlinson H. The Law of Human

Rights. Oxford University Press, 2000, pp. 612 - 614).

Arī U. Krastiņš norādījis, ka dubultās sodīšanas

nepieļaujamības princips izriet no plašāka tiesību principa -

taisnīguma principa (sk. lietas materiālu

119. lpp.).

Satversmē nav izvērsti atrunātas no tiesībām uz taisnīgu

tiesu izrietošās specifiskās garantijas krimināllietās, izņemot

nevainīguma prezumpciju un tiesības uz advokāta palīdzību. Tomēr

Satversmes tiesas sniegtā Satversmes 92. panta

interpretācija ļauj secināt, ka pārējās šāda veida garantijas

ietvertas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā lietotā

jēdziena "taisnīga tiesa" saturā.

Līdz ar to dubultās sodīšanas

nepieļaujamības princips izriet no Satversmes 92. panta

pirmā teikuma.