15. pants

Satversmes tiesa jau norādīja: lai

izvērtētu apstrīdēto normu atbilstību dubultās sodīšanas

nepieļaujamības principam, nepieciešams noskaidrot, vai APK

201.12 pantā un likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 32. pantā ir paredzēta atbildība par vienu un

to pašu nodarījumu. Savukārt, lai to noskaidrotu, nepieciešams

izvērtēt, vai abu sodu piemērošana ir balstīta uz vieniem un tiem

pašiem faktiskajiem apstākļiem vai apstākļiem, kas pēc būtības ir

tie paši. Tādējādi ir būtiski noskaidrot, uz kādiem faktiskajiem

apstākļiem tiek balstīta APK 201.12 pantā un

likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32. pantā

paredzēto nodarījumu kvalifikācija un sodu

piemērošana.

APK 201.12 pants paredz atbildību par

kontrabandu, t.i., muitošanai pakļauto preču vai citu vērtību

ievešanu Latvijas Republikas muitas teritorijā vai izvešanu no

tās, apejot muitas kontroli vai noslēpjot šīs preces vai citas

vērtības no šādas kontroles, vai nedeklarējot, vai izmantojot

viltotus muitas vai citus dokumentus, vai citādā nelikumīgā

veidā.

Savukārt likuma "Par nodokļiem un nodevām"

32. panta pirmā daļa paredz atbildību par nodokļu revīzijā

(auditā) konstatēto nodokļu pārkāpumu, kura rezultātā ir

samazināts budžetā iemaksājamā nodokļa apmērs.

Nosakot atbildību par personas prettiesisko rīcību, tiek

izvērtēts attiecīgā nodarījuma sastāvs.

15.1. Saeima un atsevišķas pieaicinātās

personas ir paudušas viedokli, ka ar APK

201.12 pantā paredzēto administratīvo sodu un

likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32. pantā

paredzēto soda naudu tiek aizsargātas atšķirīgas tiesiskās

intereses. Administratīvais sods tiekot piemērots, lai aizsargātu

tautsaimniecības intereses muitas darbības jomā. Savukārt soda

nauda tiekot piemērota, lai nodrošinātu nodokļu nomaksu valsts

budžetā.

Piemērojot administratīvo sodu par kontrabandu,

citastarp tiek aizsargātas arī valsts intereses iekasēt nodokļus

par ievestajām precēm. Tādējādi var piekrist Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta secinājumam, uz kuru

norādījis arī K. Ketners, proti, ka "muitas kontrole

nepastāv pašmērķīgi. Muitas režīma ievērošanas mērķis citastarp

ir nodokļu samaksas kontrole, preces pārvietojot pāri muitas

robežai" (sk. lietas materiālu 78. lpp. un

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2010. gada 22. novembra sprieduma lietā

Nr. SKC-428 13. punktu).

Tomēr atbilstoši ECT praksei būtiskākā uzmanība ir

veltāma nevis iespējamai aizsargāto interešu sakritībai, bet gan

faktiskajiem apstākļiem, uz kuriem tiek balstīta konkrētu sodu

piemērošana (sk. ECT Lielās palātas 2009. gada

10. februāra sprieduma lietā "Sergejs Zolotuhins pret

Krieviju" 78. - 84. punktu). Tādējādi abu

sodu piemērošanas mērķu vai aizsargāto tiesisko interešu pilnīga

vai daļēja sakritība nevar tikt uzskatīta par izšķirošo apstākli,

uz kura pamata izvērtējams iespējamais dubultās sodīšanas

nepieļaujamības principa pārkāpums.

15.2. Dubultās sodīšanas nepieļaujamības

principa piemērošanā izšķirošā nozīme ir faktiskajiem apstākļiem,

uz kuriem tiek balstīta abu sodu piemērošana. Tādējādi no visiem

nodarījuma sastāva elementiem īpaši jāizvērtē nodarījuma

objektīvā puse, t.i., personas uzvedības ārējā

izpausme.

Piemērojot APK 201.12 pantā paredzēto

administratīvo sodu, nepieciešams konstatēt, kā izpaudušās

personas prettiesiskās darbības, ievedot Latvijas Republikas

muitas teritorijā vai izvedot no tās muitošanai pakļautās preces

vai citas vērtības. U. Krastiņš norāda, ka APK

201.12 pantā paredzētais nodarījums ir uzskatāms

par pabeigtu tā izdarīšanas brīdī. Krimināltiesībās šādus tiesību

pārkāpumus sauc par nodarījumiem ar formālu sastāvu

(sk. lietas materiālu 118. lpp.). Tādējādi ar

faktiskajiem apstākļiem, kas tiek ņemti vērā, piemērojot

APK 201.12 pantā paredzēto administratīvo

sodu, ir saprotams tas, kā izpaudusies personas prettiesiskā

darbība, mēģinot pārvest preces pāri valsts robežai. Šie apstākļi

ir konstatējami konkrētā brīdī, t.i., brīdī, kad persona pārved

vai mēģina pārvest preces pāri valsts robežai.

Savukārt, piemērojot likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 32. pantā paredzēto soda naudu, nepieciešams

konstatēt neizpildīto nodokļu saistību apmēru. Likuma "Par

akcīzes nodokli" 33. panta piektā un septītā daļa

paredz personas pienākumu samaksāt akcīzes nodokli, ja tā veic

jebkuras darbības ar akcīzes precēm, neievērojot likuma "Par

akcīzes nodokli" noteikumus, arī tad, ja tā prettiesiski

ieved valstī preces. Šo normu atbilstība augstāka juridiskā spēka

normām netiek apšaubīta. Tādējādi akcīzes preču ievešanas brīdī

personai rodas pienākums samaksāt par tām akcīzes nodokli,

vienalga, vai tās ievestas tiesiskā vai prettiesiskā

kārtā.

VID ir norādījis, ka administratīvā procesa ietvaros,

personu sodot par kontrabandu, tā tiek informēta par pienākumu

samaksāt akcīzes nodokli, kā arī par nodokļa un nokavējuma naudas

aprēķināšanas kārtību. Saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 32. panta pirmo daļu soda nauda esot nosakāma

atbilstoši budžetā nenomaksātajai akcīzes nodokļa parāda summai,

kas tiek noteikta pēc stāvokļa nodokļu revīzijas (audita)

uzsākšanas dienā. Ja fiziskā persona līdz nodokļu revīzijas

(audita) uzsākšanas dienai ir samaksājusi akcīzes nodokļa parādu

pilnā apmērā, soda nauda netiekot aprēķināta (sk. lietas

materiālu 122. - 123. lpp.). Līdz ar to būtiska nozīme

likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32. pantā

paredzētā soda piemērošanā ir apstāklim, ka nodokļu saistības

ilgstoši nav izpildītas pēc to rašanās.

Tādējādi faktiskais apstāklis, kas tiek ņemts vērā,

piemērojot likuma "Par nodokļiem un nodevām"

32. pantā paredzēto soda naudu, ir tas, ka persona nav

izpildījusi savas nodokļu saistības pret valsti līdz pat nodokļu

revīzijas (audita) uzsākšanas dienai. Pārkāpums tiek konstatēts

nodokļu revīzijas (audita) ietvaros atbilstoši faktiskajiem

apstākļiem, kādi pastāv nodokļu revīzijas (audita) uzsākšanas

dienā.