6. pants

Pieaicinātā persona - Valsts ieņēmumu

dienests (turpmāk - VID) - uzskata, ka APK

201.12 pants un likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 32. pants paredz divus sodus par diviem

atšķirīgiem pārkāpumiem. Tādējādi apstrīdētās normas nenonākot

pretrunā ar dubultās sodīšanas nepieļaujamības

principu.

VID norāda, ka likumā "Par nodokļiem un

nodevām" paredzētā soda nauda ir obligāts maksājums, kas

tiek uzlikts nodokļu revīzijas (audita) rezultātā par budžetā

iemaksājamās nodokļa summas samazināšanu vai no budžeta

atmaksājamās nodokļa summas palielināšanu nodokļu administrācijai

iesniegtajās vai iesniedzamajās nodokļu deklarācijās vai ko

nodokļu administrācija aprēķina gadījumā, kad nodokļu maksātājs

nodokļu deklarācijas precizējumu un deklarācijā precizēto nodokļa

maksājumu veic pēc tam, kad saņemts paziņojums par nodokļu

revīzijas (audita) uzsākšanu vai lēmums par nodokļu revīzijas

(audita) veikšanas nosacījumu maiņu. Pieņemot regulējumu par soda

naudu, likumdevēja mērķis esot bijis disciplinēt nodokļu

maksātājus un novērst budžetā maksājamās summas nepamatotu

samazinājumu vai no budžeta atmaksājamās summas palielinājumu,

tādējādi sekmējot nodokļu maksāšanu budžetā atbilstoši likumiem.

Līdz ar to tiekot aizsargātas sabiedrības intereses attiecībā uz

sociālajiem un ekonomiskajiem pasākumiem, kas vērsti uz personu

pamattiesību nodrošināšanu un valsts funkciju

veikšanu.

Likumdevējs esot paredzējis nodokļu maksātājiem iespēju

labprātīgi izpildīt saistības pret valsts budžetu līdz nodokļu

audita uzsākšanas dienai, nemaksājot soda naudu.

Savukārt attiecībā uz APK 201.12 pantā

paredzēto administratīvo atbildību VID norāda, ka

administratīvais sods tiek piemērots, lai sodītu personu par tās

izdarīto pārkāpumu un atturētu to un citas personas no līdzīgu

pārkāpumu izdarīšanas.

Lai izvērtētu administratīvā pārkāpuma (kontrabandas)

sastāvu, esot nepieciešams konstatēt preču prettiesisku ievešanu

vai izvešanu. Pārkāpuma objektīvā puse esot personas darbība, kas

var radīt kaitīgas sekas. Nodokļu ieņēmumu zaudējumiem, kurus

rada kontrabanda, esot pakārtota nozīme konkrētā administratīvā

pārkāpuma izdarīšanā.

No minētā VID secina, ka APK

201.12 pantā paredzēta atbildība par personas

izdarīto pārkāpumu uz muitas robežas, t.i., saistībā ar

muitošanai pakļauto preču pārvietošanu pāri muitas robežai,

apejot muitas kontroli vai no tās noslēpjot un nedeklarējot

minētās preces. Savukārt likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 32. pants paredzot atbildību par tādām

darbībām ar akcīzes precēm, kuru rezultātā tiek samazināta

budžetā iemaksājamā nodokļu summa.

ECT esot atzinusi, ka Konvencijas Septītā protokola

4. pantā ietverts aizliegums apsūdzēt vai tiesāt par otru

"nodarījumu" tiktāl, ciktāl tas izceļas no identiskiem

faktiem vai faktiem, kas pēc būtības ir tie paši. Jautājumu, vai

fakti ir tie paši vai pēc būtības tie paši, atspoguļojot

attiecīgā procesa noslēguma lēmumā konstatēto faktisko apstākļu

kopums. Turklāt ECT esot atzinusi, ka uzrēķins par

nenomaksātajiem nodokļiem un kriminālatbildība par nodokļu

nemaksāšanu nerada dubultās sodīšanas nepieļaujamības principa

pārkāpumu. VID uzskata, ka izskatāmajā lietā abi sodi piemēroti,

pamatojoties uz atšķirīgiem faktiem, un ar tiem tiekot

aizsargātas atšķirīgas tiesiskās intereses, tādējādi neesot

saskatāms dubultās sodīšanas nepieļaujamības principa

pārkāpums.