19. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, jo pamattiesību

ierobežojumu var noteikt vienīgi svarīgu interešu - leģitīma

mērķa - labad.

Saeima norāda, ka ar apstrīdētajām Spēkā stāšanās likuma

normām noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

citu cilvēku tiesību aizsardzība, jo šīs normas līdzsvaro zemes

un būvju īpašnieku tiesiskās attiecības. Savukārt apstrīdētajās

Kadastra likuma normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmie mērķi ir sabiedrības labklājības un citu cilvēku

tiesību aizsardzība. Pirmkārt, kadastrālo vērtību aktualizēšana,

kā arī tāda pārejas perioda paredzēšana, kurā ir spēkā divas

kadastrālās vērtības un katra no tām kalpo savam mērķim, kopumā

ir būtiska sabiedrības interešu aizsardzības aspektā un, otrkārt,

līdzsvaro zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās attiecībās

iesaistīto dalībnieku tiesības un intereses. Ministru kabinets

norāda, ka arī apstrīdētajās Noteikumu normās ietvertā

pamattiesību ierobežojuma mērķis ir nodrošināt to, ka kadastrālās

vērtības ir aktuālas un tirgus datos balstītas.

Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, apstrīdētās Spēkā stāšanās

likuma normas ir pieņemtas ar mērķi aizsargāt būvju īpašniekus,

taču tas nevar būt leģitīms pamattiesību ierobežojuma mērķis.

Pieteikumu iesniedzēji uzsver, ka apstrīdētajās Kadastra likuma

normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma

mērķa.

19.1. Piespiedu dalītā īpašuma tiesisko attiecību

regulējums tika izstrādāts zemes reformas un valsts un pašvaldību

īpašumu privatizācijas gaitā. Lai atjaunotu sociālo taisnīgumu,

aizsargātu to personu intereses, kuru būves atrodas uz citai

personai piederošas zemes, kā arī ņemot vērā tā laika ekonomisko

situāciju, tika nolemts, ka šajās attiecībās nebūs piemērojami

brīvā tirgus principi, bet tās noteiktā apjomā regulēs valsts

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada

13. februāra sprieduma Nr. 2008-34-01 11. un

19. punktu, kā arī 2018. gada 12. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2017-17-01 21.1. punktu). Tā kā mājoklis

atzīstams par primāru sociālu vajadzību, dzīvokļu īpašnieki šajās

tiesiskajās attiecībās tika uzskatīti par sociāli mazāk

aizsargātu sabiedrības grupu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-36-01 4. un 12.1. punktu). Tātad sākotnēji

zemes īpašnieku tiesību uz īpašumu ierobežojumi tika noteikti ar

mērķi pasargāt dzīvokļu īpašniekus no pārmērīgiem izdevumiem vai

strauja ar citas personas zemes izmantošanu saistīto maksājumu

pieauguma (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada

27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01

12.3. punktu).

Tomēr vairāk nekā 30 gadu laikā, kopš valsts sāka regulēt

zemes un būvju īpašnieku tiesiskās attiecības, ir mainījušies gan

faktiskie un tiesiskie apstākļi, gan arī ekonomiskā situācija.

Neraugoties uz šīm izmaiņām, likumdevējs joprojām regulē zemes un

būvju īpašnieku tiesiskās attiecības un tostarp nosaka maksu, ko

zemes īpašnieks saņem par viņam piederošas zemes lietošanu. Šī

situācija saistīta ar to, ka apstrīdēto normu regulējums skar

sociāli nozīmīgu jomu. Liels skaits būvju atrodas uz citām

personām piederošas zemes. Proti, šajās tiesiskajās attiecībās

atrodas ievērojama sabiedrības daļa - desmitiem tūkstošu personu.

Ja nebūtu zemes likumiskās lietošanas maksas tiesiskā regulējuma,

tad par maksu būtu jāvienojas pašiem šo attiecību dalībniekiem,

bet strīda gadījumā jāvēršas tiesā. Šāda situācija radītu papildu

sociālo spriedzi. Turklāt strīdu risināšana tiesā prasītu papildu

resursus no valsts. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz tiesiskās noteiktības un

sociālā miera veicināšanu, kā arī valsts resursu efektīvu

izmantošanu.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

sabiedrības labklājības aizsardzība.

19.2. Zemes likumiskās lietošanas maksas apmērs,

kas paredzēts apstrīdētajās Spēkā stāšanās likuma normās, tiek

noteikts no zemes kadastrālās vērtības. Kā jau tika norādīts

iepriekš, kadastrālā vērtēšana saskaņā ar Kadastra likuma

66. panta pirmo daļu ir masveida vērtēšanas process. Šā

procesa rezultātā tiek aprēķināta nekustamā īpašuma kadastrālā

vērtība, kuru izmanto vairākiem mērķiem, piemēram, lai noteiktu

dažādu valsts vai pašvaldību budžetā ieskaitāmo maksājumu -

nodokļu, nodevu, nomas maksas, izpirkuma maksas - apmēru, kā arī

zemes likumiskās lietošanas maksu. Tāpat to izmanto kā kritēriju

dažādu lēmumu pieņemšanai, arī tādās jomās, kurās tam nav tiešas

fiskālas ietekmes, piemēram, iestāžu grāmatvedības uzskaitē,

finanšu pārskatos (sk. lietas materiālu

18. sēj. 47. lp.).

Atbilstoši Kadastra likuma 1. panta 9. punktam

kadastrālā vērtība norāda ekonomisko labumu, ko dod tiesības uz

konkrēto objektu novērtēšanas datumā. Savukārt šā likuma

66. panta otrās daļas 5. punktā nostiprināts

regularitātes princips, proti, kadastrālajā vērtēšanā kadastrālo

vērtību bāze, kadastrālās vērtības aprēķina modeļi, kadastrālās

vērtības un datu ieguves avoti tiek periodiski pārskatīti. Tā kā

kadastrālo vērtību izmanto dažādās jomās un tā ietekmē gan

attiecības starp personu un valsti, gan attiecības privātpersonu

starpā, kadastrālajai vērtībai ir jābūt aktuālai. Arī Satversmes

tiesa jau ir atzinusi, ka kadastrālā vērtība ietekmē to, vai

zemes likumiskās lietošanas maksa pilda atlīdzības funkciju.

Tādēļ nav pieļaujama tāda situācija, ka kadastrālās vērtības

ilgstoši netiek pārskatītas (sal. sk. Satversmes

tiesas 2023. gada 2. maija sprieduma lietā

Nr. 2022-02-01 22.3. punktu). Ilgstoši

neaktualizēta nekustamā īpašuma kadastrālā vērtība, ko izmanto

vairāk nekā 20 mērķiem, nesniedz patiesu informāciju par

nekustamo īpašumu objektu vērtību visā valstī. Tas var negatīvi

ietekmēt, piemēram, teritoriju attīstību un politikas plānošanas

lēmumus.

Līdz 2025. gada 1. janvārim katram nekustamajam

īpašumam tika noteikta viena kadastrālā vērtība, ņemot vērā

2012. gada tirgus informāciju. Lai aktualizētu kadastrālās

vērtības, likumdevējs grozīja Kadastra likumu, tostarp pieņemot

apstrīdētās Kadastra likuma normas. Turklāt tajās noteiktais, ka

kadastrālo vērtību bāze universālās kadastrālās vērtības

aprēķinam nepārsniedz 80 procentus no vidējā nekustamo

īpašumu cenu līmeņa 2022. gada 1. jūlijā un ka tiek

izmantota informācija par nekustamā īpašuma tirgus darījumiem no

2012. gada 1. janvāra līdz 2022. gada

1. jūlijam, nozīmē, ka šī kadastrālā vērtība tiek noteikta,

pamatojoties uz tirgus datiem. Šajā laika periodā iegūtie dati

sniedz informāciju par cenu līmeņiem, vidējām cenu izmaiņām,

likumsakarībām starp dažādiem īpašuma izmantošanas veidiem.

Proti, apstrīdētajās Kadastra likuma normās noteiktais aprēķina

periods nodrošina to, ka kadastrālā vērtība nepārsniedz vidējo

nekustamā īpašuma tirgus cenu līmeni. Pēc ekspertu, tostarp

Nekustamā īpašuma vērtēšanas konsultatīvās padomes, vērtējuma,

80 procentu atbilstība vidējam nekustamo īpašumu cenu

līmenim ir bijis optimāls variants, lai tirgus cenu krišanās

gadījumos samazinātu to nekustamā īpašuma objektu daudzumu, kuri

tiktu novērtēti virs vidējā cenu līmeņa (sk. lietas

materiālu 18. sēj. 151. lp. un

likumprojekta Nr. 288/Lp14 "Grozījumi

Nekustamā īpašuma valsts kadastra likumā" anotāciju.

Pieejama: titania.saeima.lv). Tātad, no vienas puses,

apstrīdētās Kadastra likuma normas paredz aktuālu - universālo -

kadastrālo vērtību ieviešanu, bet, no otras puses, iepriekšējo

jeb fiskālo kadastrālo vērtību saglabāšanu nodokļu un nodevu

aprēķina vajadzībām. Apstrīdētās Kadastra likuma normas tika

veidotas tā, lai, pieaugot nekustamā īpašuma kadastrālajai

vērtībai, strauji nepieaugtu arī personu nodokļu maksājumi, un

tādējādi šīs normas kopumā ir vērstas uz ikvienas personas

tiesību aizsardzību. Pašlaik spēkā esošās divas kadastrālās

vērtības ir uzskatāmas par pārejas perioda risinājumu, un tās ir

spēkā tikai vienā no kadastrālās vērtēšanas metodikas pilnveides

posmiem (sk. informatīvo ziņojumu "Par 2023. gadā

spēkā esošo kadastrālo vērtību un kadastrālās vērtēšanas

metodikas izmantošanu nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinam

2025. gadam". Pieejams: tapportals.mk.gov.lv).

Lai gan kadastrālās vērtēšanas rezultāts nav tāda kadastrālā

vērtība, kas pilnībā atbilstu tirgus vērtībai vai individuāli

veiktam zemes vērtējumam, tomēr aprēķinātajai vērtībai ir pēc

iespējas jāatspoguļo nekustamo īpašumu tirgus tendences.

Aktualizētu kadastrālo vērtību tuvināšanu īpašuma tirgus vērtībai

ietekmē arī apstrīdētajās Noteikumu normās ietvertais

standartplatības un tās korekcijas koeficienta regulējums. Kā

norādījis Ministru kabinets un Valsts zemes dienests, apstrīdētās

Noteikumu normas tika izstrādātas kā risinājums tādām situācijām,

kad daudzdzīvokļu mājām ir piesaistītas lielas zemes platības,

bet faktiski mājas vajadzībām tiek izmantota tikai neliela daļa

no tām. Daudzdzīvokļu mājai var būt piekrītoša daudz lielāka

teritorija nekā nepieciešams mājas uzturēšanai. Rezultātā

veidojas nesamērīgi augstas kadastrālās vērtības, kas neatbilst

patiesajai tirgus situācijai. Tāpēc atbilstoši ekonomiskai

būtībai kā apbūves zeme ir vērtējama tikai tā daļa, kas faktiski

ir nepieciešama mājas apsaimniekošanai, savukārt atlikusi

daļa ir vērtējama kā dabas pamatnes, parka, zaļās zonas vai

citas rekreācijas nozīmes zeme (sk. Noteikumu anotāciju.

Pieejama: mk.gov.lv).

Ņemot vērā to, ka zemes likumiskās lietošanas maksa tiek

aprēķināta no universālās kadastrālās vērtības, tās aktualizēšana

ir vērsta uz abu zemes likumiskās lietošanas tiesiskajās

attiecībās iesaistīto dalībnieku aizsardzību. No vienas puses,

apstrīdētās normas kopumā nodrošina to, ka būvju īpašnieki maksā

tādu zemes lietošanas maksu, kas aprēķināta no aktualizētas zemes

kadastrālās vērtības, bet, no otras puses, nodrošina to, ka zemes

īpašnieki šādu maksu saņem.

Savukārt Spēkā stāšanās likuma 42. panta septītā daļa

attiecībā uz dzīvojamo ēku īpašniekiem nosaka saudzējošu pārejas

periodu gadījumos, kad zemes likumiskās lietošanas maksa

kadastrālo vērtību aktualizācijas dēļ strauji pieaug. Šis

ierobežojums ir terminēts un būs spēkā līdz 2028. gada

31. decembrim. Proti, tas vērsts uz to, lai ierobežotā laika

posmā nenotiktu nepamatoti straujš zemes likumiskās lietošanas

maksas pieaugums un personai būtu laiks pakāpeniski tam

sagatavoties. Tātad Spēkā stāšanās likuma 42. panta septītā

daļa ir vērsta uz dzīvojamo ēku īpašnieku tiesību un likumisko

interešu aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir arī citu

cilvēku tiesību aizsardzība.