Par likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 38. panta otrās daļas otrā teikuma un 42. panta septītās daļas, kā arī Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma pārejas noteikumu 43.1, 43.2 un 43.3 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 105. panta pirmajam un trešajam teikumam, kā arī Ministru kabineta 2020. gada 18. februāra noteikumu Nr. 103 "Kadastrālās vērtēšanas noteikumi" 40. un 42. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam

20. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir

samērīgs, Satversmes tiesa vispirms pārbauda, vai ierobežojums ir

piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai jeb vai ar izraudzītajiem

līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

20.1. Apstrīdētās normas to kopsakarā nosaka

tiesisko ietvaru tam, kādu zemes likumiskās lietošanas maksu

saņem zemes īpašnieks. Ja tiesību normās ir noteikts konkrēts šīs

maksas apmērs un tā aprēķināšanas kārtība, ikviens zemes un būves

īpašnieks zina savas tiesības un pienākumus un var plānot savu

rīcību. Zemes īpašnieki var rēķināties ar atlīdzību, ko tie

saņems, bet būvju īpašnieki - paredzēt izdevumus, kas saistīti ar

citai personai piederošas zemes lietošanu. Proti, zemes

likumiskās lietošanas tiesisko attiecību dalībniekiem nav

savstarpēji jāvienojas par zemes lietošanas maksu un citiem ar to

saistītajiem jautājumiem, un attiecīgi nerodas strīdi, kuru

risināšanai būtu nepieciešams vērsties tiesā. Tādējādi

apstrīdētās normas veicina sociālo mieru un arī tiesu atslogošanu

no minēto strīdu risināšanas.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa

- sabiedrības labklājība aizsardzība - sasniegšanai.

20.2. Tiesas sēdē gan Saeimas pārstāvis, gan

vairākas pieaicinātās personas norādīja, ka apstrīdētās Kadastra

likuma normas palīdz nodrošināt to, ka universālā kadastrālā

vērtība ir pēc iespējas pietuvināta nekustamā īpašuma tirgus

vērtībai. Ministru kabineta pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka

nekustamā īpašuma tirgū nepastāv tāda korelācija, ka zemes

vērtība iepretim tās platībai pieaugtu lineāri - jo proporcionāli

lielāka zemes vienība, jo tā vērtīgāka. Brīdī, kad zemes vienība

pārsniedz apkārt esošo zemes vienību vidējo lielumu vai tipiskai

tās izmantošanai optimālo platību, zemes vienības vērtība

joprojām pieaug, bet daudz mazākā mērā. Uz to, ka šāda tendence

ir vērojama lielākajā daļā gadījumu, tiesas sēdē norādīja arī

vairākas pieaicinātās personas.

No lietas materiāliem un tiesas sēdē paustajiem viedokļiem

Satversmes tiesa secina, ka minētā likumsakarība konstatēta,

analizējot apjomīgus tirgus datus un tirgus darījumu informāciju.

No šīs analīzes izriet, ka zemes platības, kas pārsniedz

daudzdzīvokļu mājas izmantošanai nepieciešamo platību, viena

kvadrātmetra vērtība ir zemāka nekā viena kvadrātmetra apbūves

zemes vērtība. Minētā problemātika tiek risināta ar apstrīdētajās

Noteikumu normās ietvertā standartplatības un tās korekcijas

koeficienta attiecināšanu uz daudzdzīvokļu māju apbūves zemi.

Līdz ar to apstrīdētās Kadastra likuma normas, kas noteic, ka

spēkā ir divas nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, viena no

kurām ir aktualizēta un pēc iespējas pietuvināta nekustamā

īpašuma tirgus vērtībai, ņemot vērā arī apstrīdētajās Noteikumu

normās ietverto tiesisko regulējumu, nodrošina to, ka kadastrālā

vērtība atspoguļo ekonomisko labumu, ko dod tiesības uz konkrēto

objektu. Savukārt tas, ka zemes likumiskās lietošanas maksa tiek

aprēķināta, ņemot vērā aktuālu kadastrālo vērtību, nozīmē to, ka

būves īpašnieks maksā un zemes īpašnieks saņem tādu maksu, kas

tiek noteikta atbilstoši zemes ekonomiskajam labumam.

Tāpat apstrīdētās Kadastra likuma normas paredz, ka pēc to

spēkā stāšanās pārāk strauji nepieaugs nekustamā īpašuma nodokļa

maksājums. Proti, pieaugot nekustamā īpašuma kadastrālajām

vērtībām, nekustamā īpašuma nodokļa maksājums saglabājas

iepriekšējā apmērā. Tas attiecas uz visiem gadījumiem, jo

nekustamā īpašuma nodokļa maksājums nepieaug nedz tad, ja fiskālā

kadastrālā vērtība ir augstāka par universālo kadastrālo vērtību,

nedz arī tad, ja fiskālā kadastrālā vērtība ir zemāka par

universālo kadastrālo vērtību. Visbeidzot, Spēkā stāšanās likuma

42. panta septītā daļa nodrošina to, ka dzīvojamo ēku

īpašniekiem no 2025. gada 1. janvāra nav tik strauja

zemes likumiskās lietošanas maksas pieauguma, ar kādu tie nebūtu

rēķinājušies.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots arī leģitīmā

mērķa - citu cilvēku tiesību aizsardzība - sasniegšanai.