Vairogs
Sākums › Likumi › Par likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 38. panta otrās daļas otrā teikuma un 42. panta septītās daļas, kā arī Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma pārejas noteikumu 43.1, 43.2 un 43.3 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 105. panta pirmajam un trešajam teikumam, kā arī Ministru kabineta 2020. gada 18. februāra noteikumu Nr. 103 "Kadastrālās vērtēšanas noteikumi" 40. un 42. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam › 9. pants
Par likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 38. panta otrās daļas otrā teikuma un 42. panta septītās daļas, kā arī Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma pārejas noteikumu 43.1, 43.2 un 43.3 punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam, 105. panta pirmajam un trešajam teikumam, kā arī Ministru kabineta 2020. gada 18. februāra noteikumu Nr. 103 "Kadastrālās vērtēšanas noteikumi" 40. un 42. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam

9. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - tiesībsargs -

uzskata, ka apstrīdētajās Spēkā stāšanās likuma normās noteiktais

Satversmes 1. un 105. panta pirmajā un trešajā teikumā

ietverto pamattiesību ierobežojums nav samērīgs. Minēto normu

satversmība jāaplūko kompleksi, ievērojot līdz ar tām pieņemtos

juridiskos mehānismus.

Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdēto Spēkā stāšanās likuma

normu pieņemšana ir tieši saistīta ar sprieduma lietā

Nr. 2022-02-01 izpildi, kurai Satversmes tiesa bija

atvēlējusi vairāk nekā gadu. Minēto normu izstrādes procesā gan

deputāti, gan Saeimas Juridiskais birojs, gan tiesībsargs vērsa

Saeimas Juridiskās komisijas uzmanību uz to, ka nav ņemti vērā

visi Satversmes tiesas spriedumā paustie apsvērumi.

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ļauj sasniegt leģitīmo mērķi,

tomēr likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis pamattiesību

ierobežojuma alternatīvas. Likumdevējs, izdarot grozījumus

vairākos normatīvajos aktos, ir ieviesis risinājumus

administratīvo izdevumu un juridiskās palīdzības izmaksu

atlīdzināšanai, nesaņemtās atlīdzības atgūšanai un kadastrālās

vērtības aktualizācijai. Tomēr nav izsvērti Satversmes tiesas

spriedumā norādītie apsvērumi par dažādo nodokļu slogu, kas

gulstas uz zemes īpašniekiem un ietekmē viņu saņemtās atlīdzības

apmēru. Tāpat nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību izmaiņas

netika veiktas savlaicīgi, jo no 2024. gada 1. jūlija

līdz 2025. gada 1. janvārim zemes kadastrālās vērtības

netika aktualizētas. Tātad šajā periodā arī zemes likumiskās

lietošanas maksas apmērs pēc būtības nav mainīts.

Likumdevējam ir pienākums noteikt tādu zemes likumiskās

lietošanas maksu, kas attiecībā uz būvju īpašniekiem nav

vērtējama kā konfiscējoša. Tomēr rūpes par valsts un sabiedrības

interešu ievērošanu tiesiskajās attiecībās primāri ir valsts

pienākums. Valsts nevar šo pienākumu pildīt ar nesamērīgu kādas

grupas, šajā gadījumā zemes īpašnieku, tiesību ierobežojumu.

Tādējādi valstij ir jārod tādi līdzekļi šo tiesisko attiecību

noregulēšanai, kuri samazinātu zemes īpašniekam uzlikto sociālo

nastu.