1. pants
Tāpat esot iespējama argumentācija arī par labu

apstrīdētās normas atcelšanai. Tādējādi apstrīdētās normas

atbilstību nevarot izvērtēt, balstoties tikai uz juridiskiem

argumentiem. Proti, esot jāņem vērā arī apstrīdētās normas

ietekme uz sabiedrības vispārēju ilgtspējīgu attīstību.

Secinājumu

daļa

15. Atbilstoši Satversmes tiesas praksei procesuāla

rakstura jautājumi, tajā skaitā jautājumi par tiesvedības

izbeigšanu, ir skatāmi pirms tiesību normas konstitucionalitātes

izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu

un 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 10.

punktu). Izskatāmajā lietā konstitucionālā kontrole ir

uzsākta pēc personas konstitucionālās sūdzības un tiesas

pieteikuma. Lietas sagatavošanas gaitā ir konstatēti faktiskie

apstākļi, kas ietekmē lietas turpmāko procesuālo virzību.

Lai lemtu par tiesvedības turpināšanu vai izbeigšanu,

Satversmes tiesai šajā lietā jānošķir faktiskie apstākļi, kas

attiecināmi uz konstitucionālo sūdzību, no faktiskajiem

apstākļiem, kas attiecināmi uz tiesas pieteikumu. Līdz ar to

Satversmes tiesa visupirms skatīs jautājumu par tiesvedības

turpināšanu vai izbeigšanu tajā lietas daļā, kas ierosināta pēc

konstitucionālās sūdzības.

16. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta

pirmās daļas 11. punktu un 19.2 pantu pieteikumu

Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka

tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas

neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Savukārt no

Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmās daļas

izriet, ka jāpastāv pamatotai iespējamībai, ka apstrīdētā norma

aizskar pieteikuma iesniedzēju.

16.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka var būt

situācijas, kad tiesību norma, kura iepriekš neaizskāra personas

tiesības vai kuras radītais aizskārums personai šķita

maznozīmīgs, konkrētā brīdī sāk ietekmēt personas pamattiesības

tādā veidā, ka liek tai izjust būtisku aizskārumu. Attiecīgi

persona, iesniedzot pamatojumu un pierādījumus pamattiesību

aizskārumam objektīvu tiesisko vai faktisko apstākļu maiņas dēļ,

ir tiesīga vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā (sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

2012-22-0103 12.3. punktu).

Pieteikuma iesniedzējam kopš 2006. gada piederošajā namīpašumā

ir vairāki īrnieki, tostarp arī īrniece, kura beztermiņa īres

līgumu noslēgusi pirms īpašuma denacionalizācijas. Pieteikuma

iesniedzējs ir vispārīgi norādījis, ka pamattiesību aizskārums

viņam radies vairāk nekā sešus gadus pēc īpašuma iegādes, jo

2013. gada novembrī īrniece nav piekritusi Pieteikuma iesniedzēja

piedāvājumam izbeigt dzīvojamās telpas īres līgumu (sk.

pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 83. lpp.). Tomēr šāds

apgalvojums nav apstiprināts ar pieteikumam pievienotajiem

dokumentiem.

Turklāt no Valsts vienotajā datorizētajā zemesgrāmatā publiski

pieejamās informācijas izriet, ka konkrētais namīpašums ir

Pieteikuma iesniedzēja un citas personas kopīpašumā. Pieteikuma

iesniedzējs šā īpašuma domājamo daļu ieguvis, noslēdzot pirkuma

līgumu. Zemesgrāmatā nav reģistrēts kopīpašuma dalītas lietošanas

līgums. Saskaņā ar Civillikuma 1068. pantā ietverto principu

Pieteikuma iesniedzējs drīkst rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu

tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu. Savukārt pretēja rīcība

nav spēkā. Satversmes tiesa, vērtējot minētās Civillikuma normas

atbilstību Satversmei, secināja, ka tā nodrošina taisnīguma

ievērošanu kopīpašnieku savstarpējās attiecībās. Civillikuma