1068. pants
nosaka tādu rīcības modeli, kas vienlaikus gan

ierobežo, gan arī aizsargā katra kopīpašnieka tiesības uz

kopīpašumā esošo lietu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu).

Tāpēc Satversmes tiesai ir šaubas par to, vai Pieteikuma

iesniedzēja rīcība, kas vērsta uz dzīvojamās telpas īres līguma

izbeigšanu, ir saskaņota ar otru kopīpašnieku.

16.2. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

6. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes

tiesas lēmumu gadījumos, kad tiesvedības turpināšana lietā nav

iespējama.

Pieteikumam nav pievienoti dokumenti, kas apliecinātu otra

kopīpašnieka piekrišanu dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanai

un pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā. Arī lietas

sagatavošanas gaitā Satversmes tiesa nav guvusi pārliecību, ka

Pieteikuma iesniedzējs ir norādījis visus lietas izspriešanai

nepieciešamos faktiskos apstākļus, tostarp apstākļus, kas ļautu

konstatēt pamattiesību aizskārumu. Turklāt Pieteikuma iesniedzējs

nav atbildējis uz Satversmes tiesas pieprasījumu iesniegt papildu

paskaidrojumus un dokumentus un arī citādi nav izrādījis

ieinteresētību procesā, kas ierosināts pēc viņa pieteikuma.

Satversmes tiesas procesā konstitucionālās sūdzības

iesniedzēja statuss ir tulkojams tādējādi, ka pēc

konstitucionālās sūdzības iesniegšanas viņam jāpiedalās lietas

apstākļu noskaidrošanā, citastarp pēc Satversmes tiesas

pieprasījuma iesniedzot papildu paskaidrojumus un dokumentus.

Konstitucionālās sūdzības institūta mērķis ir aizsargāt personas

pamattiesības, kas tiek aizskartas. Tāpēc personas tiesības

vērsties Satversmes tiesā izmantojamas vienīgi atbilstoši šim

mērķim. Ja personas pamattiesības ir aizskartas, no tās tiek

gaidīta savu tiesību aizsardzība, ar to saprotot arī

ieinteresētību Satversmes tiesas procesā, sadarbošanos ar tiesu

un tiesas procesuālo noteikumu ievērošanu.

Lietas izskatīšanai nepieciešamo faktu vai apstākļu kopumu ir

tiesīga noteikt tikai Satversmes tiesa. Pieteikuma iesniedzējs

nesadarbojās ar Satversmes tiesu, tādēļ nav iespējams

pārliecināties par viņa pamattiesību aizskāruma esamību. Tā kā

Satversmes tiesai nebija iespējas noskaidrot un pārbaudīt lietas

izspriešanai nepieciešamos faktiskos apstākļus, Satversmes tiesa

secina, ka tiesvedības turpināšana lietā daļā, kas ierosināta pēc

Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālās sūdzības, nav

iespējama.

Līdz ar to atbilstoši Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedība par

Pieteikuma iesniedzēja (D. Kalniņa) pamattiesību iespējamo

aizskārumu ir izbeidzama.

17. Satversmes tiesai ir jālemj par tiesvedības

turpināšanu vai izbeigšanu arī tajā lietas daļā, kas ierosināta

pēc tiesas pieteikuma. No lietas materiāliem izriet, ka AS

"GE Capital Latvia" 2013. gada 10. septembrī pārdevusi

dzīvokli Krišjāņa Valdemāra ielā, Rīgā. 2014. gada 2. janvārī šā

dzīvokļa jaunais īpašnieks ir vērsies pie Pieteikuma iesniedzējas

un Satversmes tiesā ar lūgumu izbeigt tiesvedību civillietā Nr.

C30655811 un Satversmes tiesas izskatāmajā lietā (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 14. lpp.).

Jaunā dzīvokļa īpašnieka lūgums pievienots lietas materiāliem

un saistībā ar to Satversmes tiesa pieprasīja informāciju no

Pieteikuma iesniedzējas. Pieteikuma iesniedzēja norādīja, ka

jautājums par tiesvedības atjaunošanu attiecīgajā civillietā,

iespējamo puses procesuālo tiesību pārņemšanu un tiesvedības

izbeigšanu tiks skatīts pēc Satversmes tiesas nolēmuma

pasludināšanas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 144.

lpp.).

Ievērojot to, ka Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās ir

nepieciešams nosacījums tiesvedības atjaunošanai civillietā Nr.

C30655811 un joprojām pastāv Satversmes tiesas likuma

19.1 pantā noteiktie priekšnoteikumi tiesas pieteikuma

iesniegšanai, Satversmes tiesai nav pamata lemt par tiesvedības

izbeigšanu lietas daļā pēc Pieteikuma iesniedzējas prasījuma.

Līdz ar to lietas izskatīšana daļā

pēc Pieteikuma iesniedzējas prasījuma ir turpināma.

18. Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 105.

pantam. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam

Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma

piespiedu atsavināšanu, izvērtējama vienīgi šīs normas atbilstība

Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr.

2011-05-01 15.1. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ierobežojums, kas liek

jaunajam dzīvokļa īpašniekam atzīt par saistošiem iepriekšējā

īpašnieka noslēgtos dzīvojamās telpas īres līgumus, aizskar

tiesības uz netraucētu īpašuma lietošanu (sk. pieteikumu

lietas materiālu 1. sēj. 2. lpp.). Pieteikuma iesniedzējas

izskatāmās lietas faktiskie apstākļi ietilpst Satversmes 105.

panta pirmo trīs teikumu tvērumā, un pieteikuma juridiskais

pamatojums neskar jautājumus, kas attiecas uz īpašuma piespiedu

atsavināšanu sabiedrības vajadzībām.

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem

trim teikumiem.

19. Izskatot lietu, kas ierosināta pēc tiesas

pieteikuma, Satversmes tiesai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma

prasības un situācija jāizvērtē tiktāl, ciktāl tas nepieciešams

konkrētās civillietas izspriešanai. Vienlaikus Satversmes tiesai

jāvērtē visu to personu situācija, kuras atrodas apstākļos, kas

ir vienādi un salīdzināmi ar tiesas izskatāmās lietas apstākļiem.

Analoģiski gadījumiem, kad ar konstitucionālo sūdzību apstrīdētā

norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā

Nr. 2008-47-01 6. punktu un 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

Nr. 2012-15-01 9. punktu), arī tiesas pieteikuma gadījumā,

Satversmes tiesai jāprecizē, ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto

normu.

Dzīvojamās mājas vai dzīvokļa īpašnieka maiņa var notikt uz

dažādiem tiesiskiem pamatiem (likums, tiesisks darījums, tiesas

spriedums). Ja īpašnieka maiņa notiek uz tiesiskā darījuma

pamata, arī tad situācijas var būt atšķirīgas atkarībā no

darījuma veida. Līdz ar to izskatāmajā lietā nepieciešams

precizēt, kādā apjomā un attiecībā uz kurām personām ir

izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība Satversmei.

Pieteikuma iesniedzējas tiesvedībā esošajā lietā prasītāja ir

ieguvusi īpašumā dzīvojamo māju nenotikušas piespiedu izsoles

rezultātā saskaņā ar Civilprocesa likuma 615. panta pirmo daļu.

Proti, prasītāja kā kreditore izlietoja savas tiesības paturēt

nekustamo īpašumu par piespiedu izsoles sākumcenu.

Piespiedu izsole ir Civilprocesa likumā regulētā piespiedu

izpildes līdzekļa - piedziņas vēršanas uz parādnieka īpašumu -

izpausme. Tiesu izpildītāja, parādnieka, piedzinēja un izsoles

dalībnieku tiesības un pienākumi, kā arī piespiedu izsoles norise

un sekas ir noteiktas Civilprocesa likuma E daļas četrpadsmitajā

sadaļā "Piespiedu izpildes līdzekļu piemērošana".

Piespiedu izsoles procesā persona var iegūt īpašumā dzīvojamo

māju vai dzīvokli divos veidos: notikušas izsoles rezultātā un

nenotikušas izsoles rezultātā. Pirmajā gadījumā persona nosola

visaugstāko cenu, samaksā visu summu un tiesa lemj par izsoles

akta apstiprināšanu un nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz

ieguvēja vārda. Otrajā gadījumā, kad izsole atzīta par

nenotikušu, jo tajā nav ieradies neviens solītājs vai neviens no

solītājiem nepārsola sākumcenu, kāds no kreditoriem vai

parādnieka līdzīpašniekiem iegūst nekustamo īpašumu par

nenotikušās izsoles sākumcenu un attiecīgi pēc pirkuma cenas

samaksas tiesa lemj par izsoles akta apstiprināšanu un pārdotā

īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda.

Īpašuma tiesību ierobežojums varētu rasties gan personām, kas

dzīvojamo māju vai dzīvokli ieguvušas notikušas izsoles

rezultātā, gan personām, kas to ieguvušas nenotikušas izsoles

rezultātā. Tāpēc, pēc Satversmes tiesas ieskata, apstākļi, kuros

atrodas personas, kas piedalās piespiedu izsolē ar mērķi iegūt

dzīvojamo māju vai dzīvokli un to iegūst, ir salīdzināmi ar

apstākļiem, kuros atrodas kreditori vai parādnieka līdzīpašnieki,

kas dzīvojamo māju vai dzīvokli iegūst pēc nenotikušas izsoles.

Tādējādi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105. pantam ir

izvērtējama neatkarīgi no tā, vai piespiedu izsole, kuras

rezultātā iegūta dzīvojamā māja vai dzīvoklis, ir atzīta par

notikušu vai nenotikušu.

Līdz ar to lietā tiks vērtēta

apstrīdētās normas konstitucionalitāte gadījumos, kad personas

iegūst dzīvojamo māju vai dzīvokli piespiedu izsoles

rezultātā.

20. Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi nosaka:

"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot

pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot

vienīgi saskaņā ar likumu."

Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka, noskaidrojot

Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, ir jāņem vērā

Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Tādējādi no

Satversmes 105. panta izrietošās tiesības visupirms

interpretējamas kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 1. pantu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu).

Interpretējot Satversmes 105. pantu kopsakarā ar minēto

Konvencijas normu, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka arī

Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs

ierobežot īpašuma izmantošanu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.

2002-01-03 secinājumu daļu). Īpašumam ir raksturīga sociālā

funkcija, kuras mērķis ir panākt taisnīgu līdzsvaru starp

sabiedrības interesēm un indivīda pamattiesībām (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas [turpmāk - ECT] 2006. gada

19. jūnija sprieduma lietā "Hutten-Czapska v. Poland",

pieteikums Nr. 35014/97, 164. - 165. paragrāfu).

Tādējādi, lai arī no Satversmes 105. panta izriet īpašnieka

tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu pēc saviem ieskatiem,

kā arī gūt no tā labumu, šīs tiesības var tikt ierobežotas

sabiedrības interesēs.

21. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka gadījumos, kad

īpašnieks nevar savu lietu brīvi lietot, gūstot no tās iespējamos

labumus, viņa īpašuma tiesības ir ierobežotas (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 10.

punktu).

Apstrīdētā norma ir likumā noteikts izņēmums no Civillikuma

2174. pantā nostiprinātā vispārējā principa, saskaņā ar kuru īres

priekšmeta atsavināšanas gadījumā tā ieguvējam jāievēro īres

līgums tikai tad, ja tas ierakstīts zemesgrāmatā. Tādējādi tā

ietekmē dzīvojamās mājas vai dzīvokļa īpašnieka tiesības

netraucēti īstenot savas īpašuma tiesības. Proti, iegūstot

īpašumā dzīvojamo māju vai dzīvokli piespiedu izsoles rezultātā,

jaunajam īpašniekam ir jārēķinās ar to, ka īpašums var būt

apgrūtināts ar īres tiesībām, kuras nevarēs vienpusēji

izbeigt.

Tātad apstrīdētā norma ierobežo to

personu īpašuma tiesības, kuras ieguvušas dzīvojamo māju vai

dzīvokli piespiedu izsoles rezultātā.

22. Satversmes tiesas spriedumos ir nostiprināta

atziņa, ka tiesības uz īpašumu demokrātiskā un tiesiskā valstī

nav absolūtas un tās var ierobežot (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01

12. punktu).

Īpašuma tiesību jomā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība.

ECT ir secinājusi, ka "valstij ir tiesības pieņemt likumus,

ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma

izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm. Šādi likumi ir īpaši

vajadzīgi, tāpēc tie ir plaši izplatīti mājokļu jomā, kura

mūsdienu sabiedrībā ir nozīmīga sociālās un ekonomiskās politikas

sastāvdaļa. Lai šādu politiku īstenotu, likumdevējam nepieciešama

plaša izvērtēšanas brīvība gan attiecībā uz sabiedrību

interesējošu kontroles mehānismu noteikšanu, gan arī uz

detalizētu noteikumu izstrādi, lai minētos pasākumus

realizētu" (sk., piemēram, ECT 1995. gada 28.

septembra sprieduma lietā "Scollo v. Italy", pieteikums

Nr. 19133/91, 28. paragrāfu).

Civiltiesībās attiecībā uz īres līguma spēku pirkuma gadījumā

ir pazīstami divi principi: "pirkums lauž īri" un

"pirkums nelauž īri". Tādējādi likumdevējam ir rīcības

brīvība normatīvajos aktos nostiprināt vienu vai otru principu,

kā arī noteikt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas mazinās

konkrētā principa negatīvo ietekmi uz tiesību subjektiem. Par to

liecina arī citu Eiropas valstu prakse šajā jautājumā. Piemēram,

Austrijā, Dānijā, Grieķijā, Igaunijā, Maltā, Nīderlandē,

Norvēģijā, Polijā, Portugālē, Slovākijā, Slovēnijā, Šveicē,

Ungārijā, Francijā, Beļģijā, Čehijā un Vācijā īres līgumi ir

saistoši jaunajam īpašniekam. Savukārt īres līgums nav saistošs

jaunajam īpašniekam Anglijā, Zviedrijā, Itālijā, Skotijā un

Lietuvā (sk. Dr. iur. J. Rozenfelda viedokli lietas materiālu

1. sēj. 50. lpp.).

Katrs no šiem principiem var radīt personu pamattiesību

ierobežojumus, vienā gadījumā - īpašnieka īpašuma tiesību

ierobežojumu, bet otrā - īrnieka tiesību uz mājokļa

neaizskaramību ierobežojumu. Tomēr neviens no šiem principiem

per se tamdēļ nevar tikt uzskatīts par neatbilstošu

Satversmei. Dzīvojamo telpu īres tiesiskajās attiecībās

likumdevēja uzdevums ir līdzsvarot viena vai otra principa

negatīvo ietekmi uz tiesību subjektiem, proti, panākt samērīgu

līdzsvaru starp visām personām, kuras skar attiecīgais

regulējums.

Likumdevējs, ietverot apstrīdētajā normā principu

"pirkums nelauž īri", ir izmantojis savu rīcības

brīvību. Satversmes tiesa neaizstāj likumdevēju tā rīcības

brīvības situācijās, bet vērtē tikai spēkā esošā regulējuma

atbilstību un tikai ierosinātās lietas apjomā. Tādējādi

izskatāmajā lietā ir jāpārbauda, vai: 1) dzīvojamās mājas vai

dzīvokļa īpašnieka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu; 2) vai ierobežojumam ir

leģitīms mērķis; 3) vai ierobežojums ir samērīgs (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

23. No apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar Īres likumu. Lietā nav strīda par to,

ka apstrīdētā norma pieņemta un izsludināta pienācīgā procesuālā

kārtībā. Arī Satversmes tiesas rīcībā nav informācijas, kas dotu

pamatu apšaubīt apstrīdētās normas pieņemšanas procesu.

Tādējādi apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu un izsludinātu likumu.

24. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

24.1. Lietā ir izteikti atšķirīgi viedokļi par

apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi. Ir

pausts viedoklis, ka ierobežojuma leģitīmais mērķis ir dzīvojamo

telpu īrnieku interešu aizsardzība namu denacionalizācijas

kontekstā un tas, iespējams, zaudējis savu aktualitāti. Ir pausts

arī pretējs viedoklis, proti, ka ierobežojuma leģitīmais mērķis

ir aizsargāt visu dzīvojamo telpu īrnieku tiesības. Lai

noskaidrotu, kāds ir apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma

leģitīmais mērķis, nepieciešams aplūkot apstrīdētās normas

rašanās vēsturisko kontekstu.

Starpkaru periodā dzīvojamo telpu īrnieku un īpašnieku

attiecības Latvijā regulēja vairāki normatīvie akti. Laikā no

1924. gada 16. jūnija līdz 1934. gada 6. septembrim Likuma par

telpu īri 27. pants noteica: "Namam pārejot cita īpašumā, uz

jauno īpašnieku pāriet agrākā īpašnieka noslēgtie īres

līgumi." Laikā no 1934. gada 7. septembra līdz 1939. gada

25. novembrim minētā norma bija izteikta redakcijā, saskaņā ar

kuru jaunajam īpašniekam bija saistoši tikai zemesgrāmatā

nostiprinātie dzīvojamās telpas īres līgumi. 1938. gada 1.

janvārī stājās spēkā Civillikums un attiecīgi tā 2112. panta

piezīme par to, ka sevišķi noteikumi par izīrējamām telpām

atrodas Likumā par telpu īri. Savukārt ar 1939. gada 25. novembra

grozījumiem Likumā par telpu īri atkārtoti ieviests princips

"pirkums nelauž īri". Līdz ar to apstrīdētajā normā ir

pārņemts arī pirmskara Latvijas regulējums.

1992. gada 22. decembrī Augstākā padome pieņēma likumu

"Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma

saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību".

Minētā likuma 8. pantā noteikts, ka Civillikuma 2112. panta

piezīmē norādītajos gadījumos piemērojami noteikumi, kas

paredzēti Latvijas Republikas likumos. Tādējādi likumdevēja

nolūks bija noteikt, ka "jāpielieto vēl citi likumi"

(sk. Augstākās padomes 1992. gada 24. novembra vakara sēdes

stenogrammu, http://saeima.lv/steno/AP_steno/1992/st_921124v.htm,

aplūkota 09.06.2014.).

Apstrīdētā norma pieņemta 1993. gada 16. februārī un

analizējama kopsakarā ar citām Īres likuma normām un Civillikumu.

Atbilstoši Īres likuma 1. pantam šis likums reglamentē dzīvojamo

telpu izīrēšanas nosacījumus neatkarīgi no tā, kā īpašumā ir

dzīvojamās telpas, un tiesiskās attiecības, kas veidojas starp

izīrētāju un īrnieku. Arī juridiskajā literatūrā izteikts

viedoklis, ka ar apstrīdēto normu konsekventi tiek atzīts, ka

dzīvojamās telpas īres līgums paliek spēkā pilnā apjomā attiecībā

uz dzīvojamās mājas vai dzīvokļa jauno īpašnieku neatkarīgi no

tā, vai īpašuma tiesības īpašniekam atjaunotas saskaņā ar 1991.

gada 30. oktobra likumiem "Par namīpašumu denacionalizāciju

Latvijas Republikā" un "Par namīpašumu atdošanu

bijušajiem īpašniekiem" vai arī māja (dzīvoklis) īpašumā

iegūta darījuma rezultātā (sk.: Krauze R. Par dzīvojamo telpu

īri. Likums ar komentāriem. Ceturtais papildinātais izdevums.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 48. - 49. lpp.). Līdz ar to

apstrīdētā norma regulē dzīvojamo telpu īrnieku un īpašnieku

tiesiskās attiecības neatkarīgi no tā, kā īpašumā ir dzīvojamās

telpas.

Atbilstoši Satversmes 116. pantam pamattiesības var ierobežot

likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku

tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību,

labklājību un tikumību. Apstrīdētajā normā ietvertais regulējums

aizsargā citu cilvēku tiesības, proti, visu dzīvojamo telpu

īrnieku tiesības uz netraucētu dzīvojamās telpas lietošanu.

24.2. Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka Īres

likums atzīstams par pagaidu likumu un tādēļ apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis šobrīd esot

zudis (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. lpp.).

Likumdevējs ir tiesīgs atbilstoši konkrētiem apstākļiem

noteikt visam likumam vai kādai noteiktai tā daļai pastāvīgu vai

pagaidu raksturu, proti, noteikt terminētu spēkā esamības laiku.

Nosakot terminētu spēkā esamības laiku, likumdevējam tiesību

normas jāformulē tā, lai to adresātam būtu iespējams saprast, ka

tiesību normām ir pagaidu raksturs. Parasti šāda normatīvā akta

darbības termiņu norāda jau to pieņemot.

Ne ar Īres likumu, ne ar Augstākās padomes 1993. gada 16.

februāra lēmumu "Par Latvijas Republikas likuma "Par

dzīvojamo telpu īri" spēkā stāšanās kārtību"

likumdevējs nav noteicis Īres likuma vai kādas tā daļas darbības

termiņu. Arī vairākkārt izdarot grozījumus Īres likumā, tam nav

noteikts pagaidu raksturs. Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma

iesniedzējas apgalvojums, ka Īres likums esot pagaidu normatīvais

akts.

Tādējādi apstrīdētajā normā

ietvertajam ierobežojumam joprojām ir leģitīms mērķis - citu

cilvēku, proti, dzīvojamo telpu īrnieku tiesību aizsardzība.

25. No Pieteikuma iesniedzējas argumentiem un

pieaicināto personu viedokļiem secināms, ka izskatāmajā lietā

strīds galvenokārt ir par to, vai personu tiesību ierobežojums

atbilst samērīguma principam. Lai pārbaudītu ierobežojuma

atbilstību samērīguma principam, nepieciešams noskaidrot: 1) vai

likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var sasniegt

ierobežojuma leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama,

t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un

likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai

likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

26. Lai izvērtētu ierobežojuma atbilstību samērīguma

principam, visupirms jānoskaidro, kāda ir izsoles institūta

būtība un tiesiskās sekas.

Izsole ir procedūra, kas vērsta uz to, lai, piesaistot

iespējami vairāk pircēju, iegūtu izdevīgāko cenu par kādu lietu.

Izsole ir uzskatāma par priekšlikumu jeb piedāvājumu dot ofertes

par konkrētu lietu (sk., piemēram: Čakste K. Civiltiesības.

Lekcijas. Raksti. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2011, 166.

lpp.). Tādējādi izsoles kā procedūras ietvaros tiek noslēgts

līgums. Visbiežāk izsoles ceļā tiek noslēgti pirkuma līgumi, taču

atbilstoši Civillikuma 2073. panta piezīmei izsoles var rīkot arī

nomas, īres, darba un piegādes līgumu noslēgšanai.

Izsolē noslēgtā pirkuma līguma sekas atšķiras no vispārējā

kārtībā noslēgtā pirkuma sekām. Pirkums izsolē ir sava veida

riska līgums Civillikuma 1597. panta izpratnē. Par riskantiem

tiek uzskatīti tādi līgumi, kuros pircējam jāizlemj: pirkt lietu,

kāda tā ir, vai atturēties. Piekrītot iegādāties lietu izsolē,

proti, iegādājoties lietu, "kāda tā ir", ieguvējam

jārēķinās ar to, ka pirkumam izsolē nav piemērojami Civillikuma

noteikumi par pārmērīgu zaudējumu un ir ierobežota atsavinātāja

atbildība par lietas trūkumiem (sk., piemēram: Torgāns

K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

2014, 285. lpp.).

Dalība izsolē solītāja statusā ir jebkuras personas

brīvprātīgs gribas izteikums. Jebkurš solītājs pieņem izsoles

noteikumus un uzņemas zināmu risku nopirkt lietu ar ierobežotām

iespējām nākotnē celt prasības saistībā ar lietas trūkumiem.

Līdz ar to izskatāmajā lietā ierobežojuma atbilstība

samērīguma principam izvērtējama, ievērojot pirkumam izsolē

raksturīgos riska elementus.

27. Kā secināts iepriekš, apstrīdētā norma aizsargā

visu dzīvojamo telpu īrnieku tiesības uz netraucētu dzīvojamās

telpas lietošanu. Šīs tiesības neietekmē dzīvojamās telpas

īpašnieka maiņas fakts, un uz tām saskaņā ar Civillikuma 2112.

panta piezīmi nav attiecināmas Civillikuma normas. Tiesību

literatūrā ir izteikts viedoklis, ka izīrētājs nodod īrniekam

daļu no savas brīvības lietot lietu un tādēļ izīrētājs šo

brīvības daļu vairs nevar nodot citām personām (sk.: Luig K.

Kauf bricht nicht Miete. In: Handwörterbuch zur deutschen

Rechtsgeschichte. 2. Aufl. Schmidt: Berlin, 2012, Sp. 1679 -

1680). Proti, neviens nevar nodot otram vairāk, nekā pašam

piemīt (sk.: Jüttner B. Zur Geschichte des Grundsatzes

"Kauf bricht nicht Miete". Düsseldorf: Triltsch, 1960,

S. 48). Arī tiesu praksē apstrīdētā norma tiek piemērota

tādējādi, ka jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā

īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi (sk.,

piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu

departamenta 2007. gada 23. maija spriedumu lietā Nr. SKC -

441).

Civilprocesa likumā nav paredzētas atkāpes no apstrīdētās

normas arī piespiedu izsoles gadījumā. Saskaņā ar Civilprocesa

likuma 601. panta trešo daļu to līgumu spēks, kurus parādnieks

noslēdzis, pirms zemesgrāmatā ierakstīta piedziņas atzīme,

attiecībā uz līguma pusēm un uz nekustamā īpašuma pircēju izsolē

nosakāms saskaņā ar Civillikumu. Ievērojot Civillikuma 2112.

panta piezīmi, pirms piedziņas atzīmes ierakstīšanas zemesgrāmatā

noslēgta dzīvojamās telpas īres līguma spēks nosakāms saskaņā ar

Īres likumu. No pieaicinātās personas - Tiesu izpildītāju padomes

- viedokļa secināms, ka zvērināts tiesu izpildītājs nav tiesīgs

ievest valdījumā īpašuma ieguvēju, ja dzīvojamā telpa ir izīrēta

citai personai (sk. Tiesu izpildītāju padomes viedokli lietas

materiālu 1. sēj. 151. lpp.).

Satversmes tiesa pievienojas Saeimas viedoklim, ka apstrīdētās

normas atzīšana par Satversmei neatbilstošu pati par sevi neļautu

jaunajam dzīvojamās telpas īpašniekam brīvi izbeigt iepriekšējā

īpašnieka noslēgto īres līgumu (sk. Saeimas atbildes rakstu

lietas materiālu 1. sēj. 20. lpp.). Īres likuma 8. panta

otrais teikums noteic, ka īres līgumus var grozīt tikai šajā

likumā noteiktajā kārtībā. Īres likuma IX nodaļa izsmeļoši regulē

dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanas pamatus. Īpašnieka

maiņas fakts Īres likuma izpratnē nevar būt par dzīvojamās telpas

īres līguma izbeigšanas pamatu. Tādējādi apstrīdētā norma

aizsargā ikviena īrnieka tiesības uz netraucētu dzīvojamās telpas

lietošanu.

Līdz ar to likumdevēja lietotie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

28. Izvērtējot likumdevēja rīcības nepieciešamību,

jākonstatē, vai ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar

citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

punktu).

28.1. Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija mazāk

ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

likumdevējs ir apsvēris apstrīdētās normas alternatīvas (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma

lietā Nr. 2009-08-01 21. punktu un 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka, pieņemot apstrīdēto

normu, likumdevējs neesot vērtējis alternatīvus līdzekļus, kas

līdzsvarotu īrnieku un īpašnieku intereses (sk. pieteikumu

lietas materiālu 1. sēj. 4. lpp.). Vienlaikus,

atsaucoties uz Augstākās padomes 1992. gada 24. novembra vakara

sēdes stenogrammu, tā norāda, ka Augstākās padomes deputāti

spējuši rast tiesisku kompromisu (sk. pieteikumu lietas

materiālu 1. sēj. 3. lpp.).

Pieņemot normatīvos aktus, likumdevējam ir jānodrošina

process, kura ietvaros var tikt apspriesti arī priekšlikumi, tajā

skaitā alternatīvi priekšlikumi. Atbilstoši Augstākās padomes

1990. gada 19. jūnija lēmumam "Par likumprojektu

izskatīšanas kārtību" likumprojektu apspriešanas process

Augstākajā padomē paredzēja iespējas iesniegt priekšlikumus. Īres

likums ir apspriests trijos lasījumos: 1992. gada 24. novembrī,

1993. gada 12. janvārī, 1993. gada 9. februārī un 16. februārī

(sk. attiecīgo sēžu stenogrammas lietas materiālu 1. sēj.

159. - 207. lpp. un 2. sēj. 1. - 2. lpp.).

Apstrīdētā norma tās pašreizējā redakcijā pieņemta jau Īres

likuma projekta pirmajā lasījumā, un ar to atjaunots normatīvais

regulējums, kas Latvijā bija spēkā 1940. gada 17. jūnijā.

Alternatīvu apspriešanu un izvērtēšanu nodrošina visupirms

iespēja iesniegt priekšlikumus likumprojekta otrajam un trešajam

lasījumam. Ne otrajam, ne trešajam lasījumam deputātu

priekšlikumi par apstrīdēto normu netika iesniegti. Kā atzinusi

ECT, alternatīvu risinājumu iespējamā eksistence pati par sevi

nepadara izvērtējamo normu par tiesiski nepamatotu (sk. ECT

1989. gada 19. decembra sprieduma lietā "Mellacher and

Others v. Austria", pieteikumi Nr. 0522/83, 11011/84,

11070/84, 53. paragrāfu). Tomēr jāievēro princips, ka ir

jāizvērtē pamattiesību ierobežojuma pamatotība un, ja

nepieciešams, jāapsver, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas

ļautu sasniegt leģitīmo mērķi, pamattiesības ierobežojot mazākā

mērā.

Vairākkārt izdarot grozījumus Īres likumā, Saeimā deputāti nav

iesnieguši alternatīvus priekšlikumus attiecībā uz apstrīdēto

normu. Tomēr likumdevējs ir apsvēris apstrīdētās normas

alternatīvas. Piemēram, 2010. gadā Ministru kabinets bija

iesniedzis Saeimai likumprojektu par apstrīdētās normas

izteikšanu citā redakcijā un to vērtējusi Saeimas Valsts

pārvaldes un pašvaldības komisija (sk. Saeimas likumdošanas

datubāzi, pieejama:

http://www.saeima.lv/lv/likumdosana/likumdosanas-datu-baze,

aplūkota 09.06.2014.). Turklāt Saeima ir informējusi

Satversmes tiesu, ka minētā komisija uzdevusi Ekonomikas

ministrijai un Tieslietu ministrijai izstrādāt jaunu dzīvojamo

telpu īres tiesiskās attiecības regulējošu likumprojektu (sk.

Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 21.

lpp.).

Līdz ar to likumdevējs ir rūpējies par apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma pamatotības izvērtēšanu.

28.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka par

saudzējošāku līdzekli ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai

būtu atzīstams tāds regulējums, saskaņā ar kuru jaunajam

īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās

telpas īres līgumi tikai tad, ja tie ierakstīti zemesgrāmatā.

Tādējādi būtībā tiek pausts uzskats, ka pieejamība publiski

ticamai informācijai par noslēgtajiem dzīvojamās telpas īres

līgumiem, lai tie būtu saistoši jaunajam dzīvojamās telpas

īpašniekam, ir līdzeklis, kas mazāk aizskartu īpašnieku

tiesības.

Satversmes tiesa atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi

var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

daļas 19. punktu). Turklāt Satversmes tiesas uzdevums nav

aizstāt izraudzīto risinājumu ar pieteikuma iesniedzējam vēlamo

alternatīvu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra

sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 14.2.4. punktu). Satversmes

tiesas kompetencē neietilpst iespējamo alternatīvu radīšana

likumdevēja vietā.

Tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā ir process, kura ietvaros

zemesgrāmatu nodaļā jāiesniedz vairāki dokumenti, kas apstiprina

ieraksta veikšanas pamatotību. Nostiprinājuma process prasa

noteiktu laiku, un tā ilgums var būt atkarīgs no dažādiem

objektīviem un subjektīviem apstākļiem (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 13.3.

punktu). Dzīvojamās telpas īres līguma nostiprināšana

zemesgrāmatā un nepieciešamības gadījumā tā dzēšana ir atkarīga

no abu līguma pušu gribas. Proti, ja īrnieks vēlas nostiprināt

īres līgumu zemesgrāmatā vai to dzēst, viņam tomēr nepieciešama

arī īpašnieka piekrišana un līdzdarbošanās šajā procesā, un

otrādi. Turklāt saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 106. pantu par

zemesgrāmatu veiktajām darbībām maksājama valsts un kancelejas

nodeva. Savukārt atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 60. pantam

personu paraksti uz nostiprinājuma lūgumiem jāapliecina pie

notāra vai bāriņtiesā. Par šādu apliecinājumu attiecīgi jāsamaksā

valsts nodeva un jāveic citi maksājumi.

Vienīgi zemesgrāmatā nostiprinātu dzīvojamo telpu īres līgumu

atzīšana par saistošiem jaunajam īpašniekam varētu radīt tiesiski

mazāk aizsargātu īrnieku grupu. Mazāk aizsargāti varētu būt

īrnieki, kuri nespēs panākt vienošanos ar izīrētāju par īres

līguma koroborāciju, kā arī tādi īrnieki, kuru ienākumi ir

nepietiekami reģistrācijas izmaksu segšanai. Tādējādi saistoša

spēka piešķiršana tikai zemesgrāmatā nostiprinātiem dzīvojamo

telpu īres līgumiem, ja vien netiks noteikti papildu līdzekļi

īrnieku tiesību aizsardzībai, tomēr neļaus sasniegt pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas norādīto līdzekli nevar

atzīt par tādu, ar kuru leģitīmais mērķis būtu sasniedzams tādā

pašā kvalitātē.

28.3. Vairākas pieaicinātās personas ir paudušas

viedokli, ka saudzējošāks līdzeklis varētu būt informācijas par

dzīvojamās telpas īres līgumiem pieejamība citā publiski ticamā

reģistrā, piemēram, katras pašvaldības uzturētā īres līgumu

reģistrā. Dzīvojamās telpas īres līgumu reģistrācijai pašvaldības

uzturētā reģistrā varētu noteikt vienkāršāku kārtību

salīdzinājumā ar prasībām, kas noteiktas īres līgumu

nostiprināšanai zemesgrāmatā (sk., piemēram, lietas materiālu

1. sēj. 63., 157. lpp.). Attiecīgi tikai šādiem dzīvojamās

telpas īres līgumiem būtu piešķirams saistošs spēks attiecībā uz

jauno īpašnieku.

Jauna publiski ticama reģistra izveide un tā darbības

pamatprincipu noteikšana ir likumdevēja tiesībpolitiska

izšķiršanās, kas prasa papildu finanšu resursus. Nosakot publiski

ticama reģistra izveides un darbības tiesisko ietvaru,

likumdevējam ir jārūpējas arī par to, lai tiktu līdzsvarotas

dzīvojamo telpu īpašnieku un īrnieku tiesības. Kamēr likumdevējs

nav noteicis šāda reģistra izveides un darbības tiesisko ietvaru,

nav iespējams vērtēt, vai līdztekus zemesgrāmatai pastāvošs

publiski ticams reģistrs būtu uzskatāms par līdzekli, kas

pamattiesības ierobežos mazākā mērā. Tādējādi informācijas par

dzīvojamās telpas īres līgumiem pieejamība citā publiski ticamā

reģistrā izskatāmās lietas ietvaros nav uzskatāma par

saudzējošāku pamattiesību ierobežošanas līdzekli.

Līdz ar to nav konstatēti

saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem ierobežojuma leģitīmo mērķi

varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

29. Visbeidzot Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko

sabiedrība iegūst ar īpašnieka īpašuma tiesību ierobežojumu, ir

lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu.

Apstrīdētā norma ierobežo dzīvojamās mājas vai dzīvokļa

ieguvēja īpašuma tiesības iepretim dzīvojamās telpas īrnieka

tiesībām. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ar

apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp dzīvojamās

mājas vai dzīvokļa ieguvēja tiesībām un dzīvojamo telpu īrnieka

tiesībām.

29.1. Dzīvojamo telpu īres tiesiskās attiecības ir

sociāli nozīmīga joma. Valsts nevar nodrošināt īpašuma tiesības

uz mājokli visām personām, taču valstij jānodrošina tiesības uz

privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Tas nozīmē, ka

indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc

sava prāta, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu

iejaukšanās (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 26.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu). Mājokļa

zaudējums ir viens no nopietnākajiem mājokļa neaizskaramības

tiesību apdraudējumiem (sk., piemēram, ECT 2009. gada 22.

oktobra sprieduma lietā "Paulić v. Croatia", pieteikums

Nr. 3572/06, 43. paragrāfu un 2012. gada 18. decembra sprieduma

lietā "Buckland v. the United Kingdom", pieteikums Nr.

40060/08, 65. paragrāfu).

ECT ir atzinusi, ka, vērtējot līdzsvaru starp sabiedrības

interesēm un indivīda tiesībām uz īpašumu, jāņem vērā, vai,

iegādājoties īpašumu, persona zināja par esošiem vai iespējamiem

turpmākiem šā īpašuma lietošanas ierobežojumiem vai arī tai,

izrādot saprātīgu vērību, vajadzēja par tiem uzzināt (sk.,

piemēram, ECT 2011. gada 29. marta sprieduma lietā "Potomska

and Potomski v. Poland", pieteikums Nr. 33949/05, 67.

paragrāfu). Saeima atbildes rakstā pamatoti norāda, ka

apstrīdētā norma uzliek skaidru pienākumu, kas zināms arī

nākamajiem īpašniekiem (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas

materiālu 1. sēj. 20. lpp.), proti, pienākumu ņemt vērā un

atzīt par saistošiem iepriekšējā īpašnieka noslēgtos dzīvojamās

telpas īres līgumus. Tādējādi apstrīdētā norma pati par sevi jau

norāda personām uz to, ka iegūtās īpašuma tiesības var tikt

ierobežotas ar iepriekšējā īpašnieka noslēgtu dzīvojamās telpas

īres līgumu.

Tātad sabiedrība ar apstrīdēto normu iegūst tiesisko kārtību,

kas ir svarīga demokrātiskas valsts un sabiedrības

funkcionēšanai. Tiesiskā kārtība tiek nodrošināta, garantējot

ikvienam īrniekam netraucētu dzīvojamās telpas lietošanu un

aizsargājot īrniekus no nepamatotas iejaukšanās to privātajā

dzīvē.

29.2. Vairākas pieaicinātās personas norādījušas uz

apstrīdētās normas iespējamo ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr

tiesību normas iespējama ļaunprātīga izmantošana pati par sevi

nedod pamatu uzskatīt, ka šī norma neatbilst Satversmei. Nedz

valsts, nedz privātpersona nevar būt pilnīgi pasargāta no tiesību

normu ļaunprātīgas izmantošanas vai izmantošanas pretēji to

mērķim. Likumdevēja uzdevums ir paredzēt mehānismus sabiedrības

interešu aizsardzībai šādos gadījumos. Savukārt izpildvarai un

tiesu varai šie mehānismi jāpiemēro, lai nodrošinātu sabiedrības

interešu aizsardzību.

Satversmes tiesa piekrīt Ekonomikas ministrijas viedoklim, ka

pašlaik īpašuma ieguvējam ir līdzekļi savu tiesību aizsardzībai

(sk. Ekonomikas ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj.

116. lpp.). Ja dzīvojamās telpas īres līgums noslēgts, lai

kavētu jaunā īpašnieka ievešanu valdījumā un iepriekšējais

īpašnieks varētu turpināt dzīvokļa lietošanu, īpašuma ieguvējam

ir tiesības celt prasību par šāda līguma atzīšanu par spēkā

neesošu.

Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas

apgalvojumam, ka piespiedu izsoles dalībniekam nav iespēju

uzzināt par iepriekšējā īpašnieka noslēgtajiem dzīvojamās telpas

īres līgumiem. Šeit ir jānošķir gadījumi, kad īpašumu iegūst

persona, kas nosolījusi augstāko cenu, un gadījumi, kad kreditors

patur īpašumu nenotikušas piespiedu izsoles rezultātā.

Personai, kas vēlas iegādāties īpašumu piespiedu izsolē, ir

iespēja iegūt informāciju par īpašuma apgrūtinājumiem no tiesu

izpildītāja. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 601. panta ceturto

daļu parādniekam ir pienākums paziņot tiesu izpildītājam par

nekustamā īpašuma faktisko valdītāju un pārvaldnieku, ja tāds ir,

kā arī par visiem attiecībā uz šo nekustamo īpašumu noslēgtajiem

nomas, īres un citiem apgrūtinošiem līgumiem, iesniedzot minēto

līgumu kopijas un vienlaikus uzrādot to oriģinālus. Tādējādi

informācijai par īres līgumiem ir jābūt tiesu izpildītāja

rīcībā.

Praksē var būt gadījumi, kad parādnieki nesniedz tiesu

izpildītājam likumā noteikto informāciju. Tiesu izpildītāju

padome šajā sakarā norāda, ka apstrīdētās normas dēļ sašaurinās

to personu loks, kuras piedalās piespiedu izsolēs, un rezultātā

samazinās atgūto parādu apjoms (sk. Tiesu izpildītāju padomes

viedokli lietas materiālu 1. sēj. 153. lpp.). Taču tiesu

izpildītājam ir arī citas iespējas iegūt informāciju par īpašumu,

uz kuru vērsta piedziņa, un tādā veidā sekmēt piespiedu izsoles

dalībnieku informētību par atsavināmā īpašuma apgrūtinājumiem.

Piemēram, tiesu izpildītājs var pieprasīt no valsts vai

pašvaldības informāciju par personām, kas ir deklarētas

konkrētajā nekustamajā īpašumā. Iegūtā informācija var norādīt uz

nekustamā īpašuma apgrūtinājumu esamību.

Tādējādi nav pamatots Pieteikuma iesniedzējas apgalvojums, ka

piespiedu izsoles dalībniekam vispār nav iespēju iegūt

informāciju par atsavināmā īpašuma apgrūtinājumiem. Ja šāda

informācija nav pieejama, persona var nepirkt konkrēto nekustamo

īpašumu. Ja persona tomēr šādu īpašumu nopērk un tai ir šaubas

par iepriekšējā īpašnieka noslēgto īres līgumu tiesiskumu, tā var

celt attiecīgu prasību tiesā. Proti, ieguvēja īpašuma tiesību

ierobežojums ir novēršams, pašam ieguvējam izrādot saprātīgu

vērību atsavinājuma darījuma slēgšanas laikā.

Citāda situācija rodas tad, ja nekustamo īpašumu nenotikušas

piespiedu izsoles gadījumā iegūst kreditors (sk. pieteikumu

lietas materiālu 1. sēj. 2. lpp.). Parasti kreditoram jau

pirms aizdevuma vai hipotēkas līguma noslēgšanas ir iespēja iegūt

vispusīgu informāciju par nekustamo īpašumu. Turklāt, izsniedzot

aizdevumu, līgumā var iekļaut kreditora tiesību aizsardzības

noteikumus, piemēram, parādnieka apliecinājumus par ieķīlātā

īpašuma apgrūtinājumu neesamību, kā arī pienākumu saskaņot

jebkuru darījumu slēgšanu attiecībā šo īpašumu. Tādējādi

kreditoriem vēl pirms piedziņas vēršanas uz nekustamo īpašumu ir

iespējas iegūt informāciju par īpašuma apgrūtinājumiem un

aizsargāties pret tiem.

Ievērojot minēto, secināms, ka likumdevējs ir paredzējis

mehānismus sabiedrības interešu aizsardzībai pret apstrīdētās

normas ļaunprātīgu izmantošanu. Tādējādi nav pamata atzīt, ka

apstrīdētās normas ļaunprātīgas izmantošanas iespējamība kā tāda

nozīmē apstrīdētās normas neatbilstību Satversmei.

Līdz ar to labums, ko sabiedrība

iegūst ar apstrīdēto normu, ir lielāks par indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Tādējādi apstrīdētā

norma atbilst samērīguma principam un nav pretrunā ar Satversmes

105. pantā noteiktajām personas tiesībām uz īpašumu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu, kā arī 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par

Didža Kalniņa prasījumu (pieteikums Nr. 230/2013).

2. Atzīt likuma "Par dzīvojamo

telpu īri" 8. panta pirmo teikumu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 105. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš