Par likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11. panta 3.1 daļas un 11.1 panta 6.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam

papildināts ar 3.1 daļu šādā

1redakcijā: "Ar saimniecisko darbību saistītie izdevumi tiek

2piemēroti apmērā, kas nepārsniedz 80 procentus no fiziskās

3personas kopējiem saimnieciskās darbības ieņēmumiem."

4Savukārt ar minētā likuma 8. pantu likuma "Par

5iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11.1 pants

6papildināts ar 6.1 daļu šādā redakcijā: "Ja

7maksātājam pēc šajā pantā noteikto korekciju veikšanas ar nodokli

8apliekamais ienākums ir mazāks par 20 procentiem no

9saimnieciskās darbības ieņēmumiem, nodokli aprēķina no summas,

10kas nav mazāka par 20 procentiem no saimnieciskās darbības

11ieņēmumiem."

122021. gada 18. martā Saeima ar likuma

13"Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības seku pārvarēšanas

14likumā" 1. pantu noteica, ka 2020. un 2021. gadā

15netiek piemērota likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

16nodokli" 11. panta 3.1 daļa un

1711.1 panta 6.1 daļa (turpmāk -

18apstrīdētās normas).

192. Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs -

20uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas

21Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantam, jo tās paredz

22fiziskajai personai - saimnieciskās darbības veicējam, kurš ir

23izvēlējies par ienākumiem no saimnieciskās darbības maksāt

24iedzīvotāju ienākuma nodokli (turpmāk - saimnieciskās

25darbības veicējs), pienākumu maksāt minēto nodokli arī tad, ja

26saimnieciskā darbība veikta ar zaudējumiem. Šāds regulējums esot

27pretrunā ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa ekonomisko būtību un

28neesot taisnīgs.

29Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

30noteikts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis. Tomēr

31ierobežojums neatbilstot samērīguma principam.

32Ar apstrīdētajās normās noteikto ierobežojumu nevarot sasniegt

33tā leģitīmo mērķi - ēnu ekonomikas ierobežošana. Tāpat ar šo

34ierobežojumu netiekot sasniegts mērķis veicināt nodokļu samaksas

35motivācijas uzlabošanu, jo apstrīdētajās normās noteiktā

36iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksas kārtība esot netaisnīga.

37Nodokļu tiesību kontekstā esot taisnīgi tas, ka valsts prasa daļu

38no nodokļu maksātāja patiesi nopelnītā, nevis no šķietama

39ienākuma. Pastāvot apstrīdētajās normās noteiktajai kārtībai,

40iznākot tā - ja saimnieciskās darbības veicēja ienākums ir mazāks

41par 20 procentiem no ieņēmumiem un saimnieciskās darbības

42veicējs maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli no ieņēmumiem, tad ne

43tikai tiek zaudēta daļa no attaisnotajiem izdevumiem, bet arī

44netiek atgūts pamatlīdzekļu nolietojums un veiktās investīcijas

45uzņēmuma attīstībā. Ar apstrīdētajās normās noteikto ierobežojumu

46nevarot sasniegt arī mērķi uzlabot nodokļa administrēšanas

47iespējas. Likumdevējs neesot pamatojis, kā tieši ar šo

48ierobežojumu tiek uzlabotas iedzīvotāju ienākuma nodokļa

49administrēšanas iespējas attiecīgajai nodokļa maksātāju grupai.

50Turklāt, piemērojot apstrīdētās normas, iedzīvotāju ienākuma

51nodokļa administrēšanas slogs palielinoties, jo esot nepieciešams

52deklarācijās sniegt detalizētāku informāciju.

53Arguments, ka saimnieciskās darbības veicējs var brīvi

54izvēlēties atbilstošāko saimnieciskās darbības formu un nodokļu

55maksāšanas režīmu, neesot pamatots, jo iedzīvotāju ienākuma

56nodokļa režīms neesot aizliegts. Iespēja izvēlēties citu nodokļu

57režīmu pati par sevi nevarot attaisnot netaisnīgu maksāšanas

58nosacījumu ieviešanu paša likumdevēja noteiktajā nodokļu

59maksāšanas režīmā un pamattiesību nesamērīgu ierobežošanu. Arī

60tas, ka likumā paredzēta atsevišķu izdevumu iekļaušana

61100 procentu apmērā, kā arī ierobežojumu nepiemērošana

62saimnieciskās darbības pirmajā un pēdējā gadā, nenovēršot

63netaisnību. Efektīvāk iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksu valsts

64budžetā varot panākt, stiprinot Valsts ieņēmumu dienesta

65sadarbību ar nodokļa maksātājiem.

66Vienīgais labums, ko sabiedrība iegūstot no apstrīdētajās

67normās ietvertā ierobežojuma, esot īstermiņa budžeta ieņēmumi.

68Taču ilgtermiņā ar šo ierobežojumu tiekot nodarīts ievērojams

69kaitējums saimnieciskās darbības veicēju interesēm. Proti,

70ilgtermiņā ieņēmumi budžetā no iedzīvotāju ienākuma nodokļa daļas

71samazināšoties un sabiedrība kopumā nebūšot ieguvēja, jo

72ierobežojuma acīmredzamais netaisnīgums nemotivējot saimnieciskās

73darbības veicējus godprātīgi veidot tiesiskās attiecības ar

74valsti nodokļu samaksas jomā. Tāpat tas saimnieciskās darbības

75veicējos un sabiedrībā kopumā radot iespaidu par valsts

76patvaļu.

77Tiesas sēdē tiesībsargs Juris Jansons un viņa pārstāvji

78Raimonds Koņuševskis un Līga Leitāne atkārtoja

79pieteikumā minētos argumentus un papildus norādīja: apstrīdētajās

80normās ietvertais īpašuma tiesību ierobežojums, kas noteikts ar

81prezumpciju, neatbilst taisnīguma principam un citiem no tā

82atvasinātiem tiesību principiem. Proti, likumdevējs esot

83nepamatoti atkāpies no objektīvā neto principa, kas paredz, ka ar

84iedzīvotāju ienākuma nodokli ir apliekami tikai tie ienākumi, ko

85veido saimnieciskās darbības ieņēmumu un ar saimnieciskās darbību

86saistīto izdevumu starpība.

87Likumdevēja rīcības brīvību prezumpcijas metožu izmantošanā

88ierobežojot tiesiskās vienlīdzības princips un īpašuma

89konfiskācijas aizliegums. Izvēloties tāda veida regulējumu, esot

90nepieciešami pārliecinoši argumenti par tā pamatotību.

91Apstrīdētajās normās lietotā prezumpcija esot neprecīza, jo

92katrai nozarei ienākuma daļa esot atšķirīga salīdzinājumā ar

93kopējiem ieņēmumiem. Šo situāciju varētu risināt, nosakot

94atšķirīgu minimālo ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo bāzi

95atkarībā no nozares.

96Tas apstāklis, ka 2018. un 2019. gadā palielinājies

97gan saimnieciskās darbības veicēju skaits, gan to uzrādītais ar

98iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamais ienākums, neesot

99saistāms tikai ar apstrīdēto normu pieņemšanu, bet drīzāk gan ar

100ekonomikas attīstību, proti, jau iepriekš esot novērota tendence,

101ka šie rādītāji pieaug.

1023. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

103Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

104105. pantam.

105Apstrīdētās normas esot pieņemtas un izsludinātas Satversmē un

106Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, tāpat tās esot

107pietiekami skaidri formulētas un publiski pieejamas.

108Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

109leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības aizsardzība, jo

110tās esot vērstas uz to, lai veicinātu ekonomisko izaugsmi un

111tautsaimniecības attīstību, mazinātu ēnu ekonomiku, paaugstinātu

112Valsts ieņēmumu dienesta darbības efektivitāti un palielinātu

113nodokļu ieņēmumus.

114Apstrīdētajās normās noteiktais pamatprincips, ka ar

115iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamais ienākums nevar būt

116mazāks par 20 procentiem no saimnieciskās darbības

117ieņēmumiem, visupirms pašu saimnieciskās darbības veicēju

118motivējot uz ekonomiski labāk pamatotu saimniecisko darbību un

119tādējādi veicinot arī vispārējo ekonomisko izaugsmi un

120tautsaimniecības attīstību. Tāpat ar šajās normās noteikto

121ierobežojumu tiekot mazināta ēnu ekonomika, jo tie saimnieciskās

122darbības veicēji, kuri iepriekš varēja no iedzīvotāju ienākuma

123nodokļa maksāšanas izvairīties, uzrādot nepamatotus izdevumus vai

124neuzrādot ieņēmumus pilnā apmērā, turpmāk nevarēšot izvairīties

125no iedzīvotāju ienākuma nodokļa nomaksas adekvātā apmērā. Turklāt

126ierobežojums veicinot arī to, ka valsts budžetā un pašvaldību

127budžetos iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiek iemaksāts lielākā

128apmērā, ko valsts un pašvaldības var izmantot dažādu uz

129sabiedrības labklājības aizsardzību vērstu pasākumu īstenošanai.

130Visbeidzot, apstrīdētajās normās noteiktā ierobežojuma

131piemērošanas rezultātā samazināšoties resursi, kas Valsts

132ieņēmumu dienestam nepieciešami, lai uzraudzītu saimnieciskās

133darbības veicējus.

134Pēc Saeimas ieskata, neesot saudzējošāku līdzekļu, ar kuriem

135pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā

136pašā kvalitātē. Valsts ieņēmumu dienestam esot pienākums

137konsultēt saimnieciskās darbības veicējus par jautājumiem, kas

138saistīti ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanu. Tāpat

139Valsts ieņēmumu dienestam arī pēc apstrīdēto normu pieņemšanas

140esot iespējams sadarboties ar saimnieciskās darbības veicējiem.

141Ja nebūtu apstrīdēto normu, mazinātos ieņēmumi pašvaldību

142budžetos un valsts budžetā. Lai sasniegtu tādus rezultātus, kādus

143iespējams iegūt ar apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu,

144Valsts ieņēmumu dienestam būtu nepieciešams individuāli

145pārbaudīt, vai katrs saimnieciskās darbības veicējs ir pareizi

146atspoguļojis deklarācijās visus savus ieņēmumus un izdevumus.

147Personas attiecībā uz nodokļu maksājumu kārtošanu varot

148izdarīt izvēli starp dažādiem nodokļu režīmiem, un tām neesot

149pienākuma izvēlēties tieši iedzīvotāju ienākuma nodokļa

150maksāšanu. Apstrīdētās normas salīdzinājumā ar citiem nodokļu

151režīmiem paredzot mazu apgrozījuma nodokli, turklāt tās nevajagot

152piemērot pirmajā, otrajā un pēdējā taksācijas gadā, saimnieciskās

153darbības izdevumus esot iespējams pārcelt uz nākamajiem

154taksācijas gadiem kā zaudējumus, saimnieciskās darbības veicējs

155dažas izdevumu kategorijas varot iekļaut pilnā apmērā, un līdz ar

156to samazinoties maksājamā iedzīvotāju ienākuma nodokļa

157apmērs.

158Tiesas sēdē Saeimas pilnvarotie pārstāvji Jānis Priekulis

159un Jana Salmiņa norādīja, ka ekonomikas zinātnē tādu metožu

160kopumu, ka nodokļu bāze netiek noteikta vienīgi uz pašu nodokļu

161maksātāju sniegto datu pamata, bet citos veidos, apzīmējot ar

162tādu jēdzienu kā prezumptīvā nodokļa uzlikšana jeb prezumpcijas

163metode. Proti, saskaņā ar šo metodi nodokļu bāze tiekot noteikta,

164balstoties uz valsts pieņemtu prezumpciju. Apstrīdēto normu

165gadījumā minimālā nodokļa bāze esot paredzēta, balstoties uz

166nodokļu maksātāja ieņēmumiem, citiem vārdiem, minimālā nodokļa

167bāze esot noteikti procenti no ieņēmumiem.

168Nosakot to, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir maksājams

169vismaz no 20 procentiem ieņēmumu, esot ņemta vērā citstarp

170vidējā saimnieciskās darbības veicēju rentabilitāte, kas no 2015.

171gada līdz 2017. gadam bijusi vismaz 26 procentu apmērā.

172Statistikas dati liecinot, ka nav tādu nozaru, kurās

173saimnieciskās darbības veicējiem nebūtu iespējams gūt peļņu.

174Ja likumdevējs noteiktu tādu regulējumu, kas pieļautu to, ka

175saimnieciskās darbības veicējs var atspēkot apstrīdētajās normās

176ietverto prezumpciju, piemēram, pierādot, ka visi viņa deklarētie

177izdevumi ir attiecināmi uz saimniecisko darbību, pamattiesību

178ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā

179kvalitātē. Šāds izņēmums mazinātu apstrīdētajās normās ietvertā

180ierobežojuma efektivitāti, jo pārbaudīt, vai visi izdevumi

181patiesi ir attiecināmi uz saimniecisko darbību, esot iespējams

182tikai individuālā kārtā.

183Tāpat Saeimas pilnvarotais pārstāvis Jānis Priekulis tiesas

184sēdē norādīja, ka neesot iespējams veikt pētījumu par ēnu

185ekonomikas apjomu tieši saimnieciskās darbības veicēju vidū.

1864. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

187pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajiem argumentiem un

188uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

189105. pantam.

190Apstrīdētās normas esot ieviestas, pamatojoties uz vairāku

191gadu gaitā veikto izpēti un analīzi par saimnieciskās darbības

192veicējiem, kuri ir reģistrējušies kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa

193maksātāji. Kopējā situācija valstī esot analizēta un ticis

194secināts, ka liela daļa saimnieciskās darbības veicēju ilgstoši

195strādā ar zaudējumiem vai minimālu peļņu. Tāpat ticis secināts,

196ka lielai daļai saimnieciskās darbības veicēju ienākumi ir daudz

197lielāki, nekā tiek norādīts, un tie izvairās no iedzīvotāju

198ienākuma nodokļa maksāšanas.

199Izprotot apstrīdētajās normās noteiktā ierobežojuma iespējamu

200negatīvu ietekmi uz noteiktu nodokļu maksātāju daļu, likumā

201"Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" esot paredzēti arī

202dažādi saudzējoši elementi, kuru mērķis ir nodrošināt pamatotu

203saimnieciskās darbības izdevumu atskaitīšanu, kā arī samazināt ar

204iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu no saimnieciskās

205darbības. Piemēram, esot paredzēts atsevišķus ar saimniecisko

206darbību saistītos izdevumus iekļaut saimnieciskās darbības

207izdevumos pilnā apmērā, nosakot, ka nodokļa maksātāja

208saimnieciskās darbības zaudējumi ir sedzami hronoloģiskā secībā

209no nākamo triju taksācijas gadu saimnieciskās darbības apliekamā

210ienākuma. Tāpat esot paredzēts, ka saimnieciskās darbības

211izdevumu ierobežojums neskar pirmos divus saimnieciskās darbības

212gadus, kā arī to gadu, kurā tiek izbeigta saimnieciskā darbība.

213Turklāt katram saimnieciskās darbības veicējam, ņemot vērā

214saimnieciskās darbības veidu, ienākumu sastāvu un apmēru,

215nodarbināto skaitu, saimnieciskās darbības intensitāti, esot

216tiesības izvēlēties sev atbilstošāko nodokļu maksāšanas režīmu,

217proti, maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli no saimnieciskās

218darbības ienākumiem vispārējā kārtībā, reģistrēties kā

219mikrouzņēmumu nodokļa maksātājam vai, izvēloties attiecīgu

220saimnieciskās darbības formu, maksāt uzņēmumu ienākuma

221nodokli.

222Tiesas sēdē Finanšu ministrijas pilnvarotā pārstāve

223Astra Kaļāne papildus norādīja, ka apstrīdētajās normās

224noteiktā ierobežojuma piemērotību tā leģitīmā mērķa sasniegšanai

225pierādot tas, ka saimnieciskās darbības veicēji 2018. un

2262019. gadā ir uzrādījuši būtisku ieņēmumu pieaugumu un

227zaudējumu samazināšanos. Šādu pieaugumu varot nodrošināt tikai

228politiski lēmumi, nevis ekonomiskās vides attīstība.

229Apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums citstarp veicinot

230to, ka savu darbību turpina tādi saimnieciskās darbības veicēji,

231kas ir konkurētspējīgi un spēj veikt sociālās apdrošināšanas

232iemaksas par sevi.

2335. Pieaicinātās personas - Valsts ieņēmumu

234dienesta - pilnvarotais pārstāvis Uldis Rūbežnīks tiesas

235sēdē norādīja, ka šobrīd Valsts ieņēmumu dienests nodokļu

236administrēšanas procesā ļoti aktīvi izmanto risku analīzi, kas

237ļauj identificēt riskantos nodokļu maksātājus un uzlabot nodokļu

238administrēšanas pasākumu kvalitāti. Salīdzinot datus, piemēram,

239par 2017. gadu un 2019. gadu attiecībā uz tiem

240saimnieciskās darbības veicējiem, kuri šīs analīzes rezultātā ir

241identificēti kā riskanti, esot redzams, ka to skaits samazinās.

242Laika periodā no 2015. gada līdz 2020. gadam esot

243apmēram četri procenti tādu nodokļu maksātāju, kuri norāda

244tikai zaudējumus.

245Pēc gada ienākumu deklarāciju saņemšanas tās visas tiekot

246elektroniski apstrādātas un attiecībā uz tām tiekot veikta risku

247analīze. Risku analīze esot sistēmas pārbaude, un, ja tiek

248konstatēti riski, tad ar attiecīgajām deklarācijām tiekot veikts

249padziļināts darbs. Risku analīze neaprobežojoties tikai ar

250saimnieciskās darbības ienākumu un izdevumu pārbaudi, bet

251aptverot arī citu faktoru pārbaudi, piemēram, neuzrādītos

252ienākumus, neatbilstību kontu apgrozījumiem, darījumu partneru

253deklarētajiem dokumentiem un iesniegtajiem paziņojumiem.

254Risku analīze esot vērsta uz Valsts ieņēmumu dienesta

255efektivitātes veicināšanu tādā veidā, lai būtu iespējams precīzāk

256identificēt problemātiskos nodokļu maksātājus, sakārtot noteiktos

257algoritmos un iegūt nepieciešamo papildu informāciju. Jo vairāk

258tādu saimnieciskās darbības veicēju, kuri tiek identificēti kā

259riskanti, jo vairāk resursu nākoties patērēt darbam ar tiem.

260Apstrīdētās normas nemainot to, ka Valsts ieņēmumu dienestam

261ir tiesības veikt nodokļu maksātājiem auditus, tomēr tās ļaujot

262šo auditu skaitu samazināt. Nodokļu audits esot komplicēts

263process gan Valsts ieņēmumu dienestam, gan arī pašam nodokļu

264maksātājam, jo radot lielu slogu. Piemēram, 2018. gadā

265vidēji vienas fiziskās personas audits esot ildzis 24 dienas

266un tā izmaksas sasniegušas aptuveni trīs tūkstošus euro.

267Ja Valsts ieņēmumu dienestam būtu jāveic audits visiem

268konstatētajiem riskantajiem nodokļu maksātājiem attiecībā tikai

269uz nedeklarēto saimnieciskās darbības ienākumu, tad

2702021. gadā tam būtu nepieciešami apmēram 38 miljoni

271euro un apmēram tūkstotis auditoru. Šādas administratīvas

272darbības prasītu milzīgus nodokļu administrācijas resursus.

273Auditu skaits saimnieciskās darbības veicējiem samazinoties

274tāpēc, ka Valsts ieņēmumu dienests esot mainījis attieksmi pret

275nodokļu maksātājiem. Proti, visupirms tiekot veiktas

276konsultācijas un iegūta informācija un tikai pēc tam, ja

277nepieciešams, veiktas padziļinātas pārbaudes.

2786. Pieaicinātā persona - individuālais komersants

279Andris Sirmulis - tiesas sēdē skaidroja apstrīdētajās

280normās ietvertā ierobežojuma ietekmi uz savu saimniecisko

281darbību.

282Andris Sirmulis 2008. gadā esot nodibinājis individuālo

283komersantu "ILEKSS PLUSS", lai veiktu saimniecisko

284darbību pasažieru pārvadājumu jomā. Periodā, kad ar iedzīvotāju

285ienākuma nodokli apliekamā bāze tika noteikta, pamatojoties uz

286apstrīdētajām normām, viņš saimniecisko darbību veicis ar

287zaudējumiem, jo iepriekš esot izdarījis nozīmīgus ieguldījumus

288saimnieciskās darbības attīstībā. Tāpēc viņš esot bijis spiests

289iedzīvotāju ienākuma nodokli maksāt no saviem līdzekļiem.

290Apstrīdētās normas neesot piemērotas tam, lai mazinātu ēnu

291ekonomiku. Īsā laikā neesot iespējams mainīt saimnieciskās

292darbības veidu un nodokļu maksāšanas režīmu, jo tam nepieciešami

293lieli finanšu līdzekļi. Tāpat, lai mainītu saimnieciskās darbības

294veidu, pārejot uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību, visupirms

295esot jālikvidē individuālais komersants. Tomēr šāda kārtība

296neļaujot ņemt vērā individuālā komersanta saimnieciskās darbības

297vēsturi un saimnieciskās darbības rādītājus, kuriem esot būtiska

298nozīme, piedaloties publisko iepirkumu konkursos. Proti, viens no

299iepirkuma nolikumos noteiktajiem kritērijiem esot vismaz triju

300gadu pieredze konkrētā jomā. Minēto apsvērumu dēļ

301Andris Sirmulis esot nodibinājis vairākas sabiedrības ar

302ierobežotu atbildību, lai laika gaitā varētu mainīt saimnieciskās

303darbības veidu.

304Apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma dēļ

305Andrim Sirmulim neesot bijis iespējams palielināt algas

306saviem darbiniekiem, veikt ieguldījumus saimnieciskajā darbībā un

307līdz ar to esot samazinājusies viņa spēja konkurēt iepirkumu

308konkursos. Šis ierobežojums samazinot viņa iespējas konkurēt ar

309sabiedrībām ar ierobežotu atbildību, jo tām esot labvēlīgāks

310nodokļu regulējums. Zaudējumu pārnešana uz nākamajiem taksācijas

311gadiem neatrisinot apstrīdēto normu radīto problēmu, jo šie

312zaudējumi krājoties un tos neesot iespējams kompensēt. Tāda

313situācija, ka saimnieciskās darbības veicējs ilgstoši strādā ar

314zaudējumiem, varot būt saistīta ar ieguldījumiem attīstībā,

315piemēram, pamatlīdzekļu iegādi. Noteiktā nodokļu regulējuma dēļ

316saimnieciskās darbības veicējs esot spiests domāt par to, kā

317nopelnīt naudu nodokļu samaksai, nevis sava uzņēmuma attīstībai

318un darbinieku labklājībai. Andris Sirmulis norādījis, ka

3192018. gadā esot strādājis ar zaudējumiem, bet

3202019. gadā būtu bijusi peļņa, taču komerciālā rentabilitāte

321nepārsniegtu 20 procentus. Apstrīdētajās normās paredzētā

322kārtība ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamā ienākuma

323noteikšanai neesot bijusi pietiekami skaidra.

3247. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

325uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

326105. pantam.

327Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, ar apstrīdētajās normās

328noteikto ierobežojumu neesot iespējams sasniegt tā mērķi - ēnu

329ekonomikas mazināšana -, jo šā ierobežojuma radītā nodokļu sloga

330dēļ saimnieciskās darbības veicēji, tieši otrādi, varētu būt

331motivēti slēpt patieso ienākumu. Tāpat neesot samērīgi ierobežot

332saimnieciskās darbības veicēju tiesības, lai atvieglotu Valsts

333ieņēmumu dienesta darbu. Ierobežojums neatbilstot samērīguma

334principam, jo saimnieciskās darbības veicējiem varot nākties

335maksāt nodokļus arī tādā situācijā, kad ienākumi nav gūti.

336Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pilnvarotās personas Sanita

337Armagana un Iveta Brīnuma papildus norādīja: lai arī nodokļu

338tiesību jomā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība, tomēr,

339pieņemot personai nelabvēlīgāku regulējumu, to vajagot sevišķi

340pamatot. Statistikas dati rādot, ka daudzi saimnieciskās darbības

341veicēji ilgstoši strādā ar mazu ienākumu, taču tas liecinot par

342pārkāpumiem grāmatvedības kārtošanā un primāri būtu jārisina

343tieši šis jautājums. Tikai četri procenti saimnieciskās darbības

344veicēju saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta sniegto informāciju

345esot uzskatāmi par riskantiem, un tieši attiecībā uz šiem

346saimnieciskās darbības veicējiem būtu jārod risinājums. Pretējā

347gadījumā godprātīgajiem nodokļu maksātājiem varot tikt uzlikts

348nesamērīgs nodokļu slogs. Tā kā apstrīdētās normas tiek

349piemērotas saimnieciskās darbības veicējiem, tiem nodokļu

350nomaksai trūkstošos līdzekļus nākoties segt ar citiem ienākumiem,

351piemēram, ienākumiem no algota darba vai īpašuma. Lai gan

352likumdevējs pieņēmis citas normas, kuru mērķis ir mazināt ar

353apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu radītās nelabvēlīgās

354sekas, tās tomēr nemazinot ar šo ierobežojumu radīto

355netaisnīgumu.

3568. Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās

357universitātes asociētais profesors

358Dr. oec. Māris Jurušs - uzskata, ka

359apstrīdētās normas ir pilnveidojamas, ievērojot samērīguma un

360nodokļu neitralitātes principus.

361Izstrādāt un pieņemt regulējumu par iedzīvotāju ienākuma

362nodokļa piemērošanu ienākumiem no saimnieciskās darbības - tas

363esot sarežģīts uzdevums, jo attiecoties uz fizisko personu

364darbību, kas faktiski varot saplūst ar personisko darbību.

365Piemēram, saimnieciskā darbība varot tikt reģistrēta un veikta

366attiecīgās personas dzīvesvietā. Tātad personai šajā ziņā esot

367pietiekami plašas iespējas saimnieciskās darbības veikšanai

368paredzētos līdzekļus izmantot arī individuālajām vajadzībām.

369Tāda pieeja, ka nodokli piemēro daļai no ieņēmumiem, pastāvot

370arī citos nodokļu regulējumos un esot vispāratzīta. Piemēram, ar

371mikrouzņēmumu nodokli tiekot aplikts mikrouzņēmuma taksācijas

372perioda apgrozījums. Arī šajā gadījumā tas esot izskaidrojams ar

373nodokļa piemērošanas vienkāršošanu un ierobežojuma racionalitāti,

374proti, ar to, lai nebūtu jātērē lieli resursi nodokļa piemērošanā

375gan pašam nodokļu maksātājam, gan nodokļu administrācijai nodokļu

376maksātāju kontrolē.

377Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

37811. panta pirmā daļa nosakot vispārīgu kārtību, kādā tiek

379aprēķināti fiziskās personas ienākumi no saimnieciskās darbības,

380proti, tie esot šajā pantā noteikto ieņēmumu un ar to gūšanu

381saistīto izdevumu starpība. Lai gan likumdevējs noteicis samērīgu

382ierobežojumu, lai valsts gūtu labumu no nodokļa piemērošanas un

383nebūtu jātērē lieli resursi katra nodokļu maksātāja pārbaudei,

384tomēr būtu izvērtējamas arī alternatīvas. Piemēram, likumdevējs

385esot varējis noteikt izņēmumu no apstrīdētajās normās noteiktā

386ierobežojuma tādā gadījumā, ja saimnieciskās darbības veicējs

387pierāda, ka izdevumi izmantoti pilnībā tikai un vienīgi

388saimnieciskās darbības nodrošināšanai.

389Nodokļu neitralitātes princips pēc būtības paredzot: ja

390saimnieciskās darbības veicējs pierāda, ka iegādātās preces vai

391saņemtie pakalpojumi izmantoti vienīgi saimnieciskajai darbībai,

392tam būtu jāatļauj iedzīvotāju ienākuma nodokļa piemērošanā ņemt

393vērā saimnieciskās darbības izdevumus pilnībā, proti, pārcelt tos

394uz galapatērētāju - pakalpojuma saņēmēju vai preču pircēju, no

395kura nodokļa maksātājs gūst saimnieciskās darbības ienākumus.

396Pretējā gadījumā saimnieciskās darbības veicējam pašam esot

397jāsedz šādas izmaksas, lai gan tās nav viņa privātās

398izmaksas.

399Tiesas sēdē Dr. oec. Māris Jurušs

400norādīja, ka apstrīdētajās normās noteiktajam ierobežojumam esot

401arī regulējoša funkcija, jo tas ietekmējot nodokļu maksātāju

402rīcību. Nodokļu saistības pašas par sevi nestimulējot nodokļu

403maksātāju vēlmi tās pildīt, tāpat jebkurš nodokļa maksājums,

404tostarp ierobežojumi izdevumu atskaitīšanai, varot radīt ēnu

405ekonomikas pieauguma riskus. Vajagot ņemt vērā, ka regulējums,

406kas ļauj atskaitīt dažu veidu izdevumus pilnā apmērā, var šo

407tendenci ierobežot. Ar nodokli apliekamās bāzes noteikšana uz

408prezumpcijas pamata neesot jāpielāgo katrai nozarei, jo tad

409nodokļu administrēšana kļūtu sarežģītāka un tā būtu iejaukšanās

410nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības veida izvēlē.

411Dr. oec. Māris Jurušs uzskata, ka nodokļu

412administrēšanas slogs pēc apstrīdēto normu pieņemšanas nav

413būtiski mainījies. Attiecībā uz alternatīviem līdzekļiem, ar

414kuriem varētu sasniegt apstrīdētajās normās ietvertā ierobežojuma

415mērķi, Dr. oec. Māris Jurušs norādīja, ka

416varot tikt paredzēts izņēmums, kas ļautu saimnieciskās darbības

417izdevumus atskaitīt pilnā apmērā, ņemot vērā visas iespējas, ko

418sniedz informācijas tehnoloģijas.

4199. Pieaicinātā persona -

420Dr. oec. Alberts Auziņš - uzskata,

421ka apstrīdētās normas nav atbilstošas Satversmes

422105. pantam, jo tās esot ekonomiski netaisnīgas.

423Iedzīvotāju ienākuma nodoklis pēc savas būtības un nosaukuma

424esot ienākuma nodoklis, un tā tas bijis noteikts kopš likuma

425"Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" pieņemšanas.

426Īstenojot nodokļu reformu, iedzīvotāju ienākuma nodoklis esot

427daļēji pārveidots par apgrozījuma nodokli, turklāt šīs izmaiņas

428attiecoties uz vispārējo nodokļu maksāšanas režīmu. Ar

429apstrīdētajām normām esot noteikts pārāk augsts minimālās peļņas

430līmenis, jo 20 procentu komerciālā rentabilitāte esot

431uzskatāma par retu izņēmumu ne tikai Latvijā, bet gandrīz visā

432pasaulē. Pat ja vidējā komerciālā rentabilitāte saimnieciskās

433darbības veicēju vidū būtu 26 procenti, nāktos ņemt vērā, ka

434vairumā gadījumu pastāv simetriska izkliede ap vidējo vērtību.

435Tas nozīmējot, ka aptuveni 50 procentiem saimnieciskās

436darbības veicēju vidējā komerciālā rentabilitāte ir zemāka par

43726 procentiem un daļai - zemāka par 20 procentiem.

438Komerciālā rentabilitāte esot ļoti atšķirīga dažādās nozarēs, jo

439atšķiroties aktīva aprite, kapitāla struktūra un pastāvot arī

440citas objektīvas atšķirības.

441Likumdevēja paredzētie saudzējošie elementi, kuru mērķis ir

442nodrošināt reālu saimnieciskās darbības izdevumu atskaitīšanu, kā

443arī samazināt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu

444no saimnieciskās darbības, nemainot apstrīdētajās normās noteiktā

445ierobežojuma būtību. Tiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuri

446strādā nozarē ar 10 procentu komerciālo rentabilitāti,

447zaudējumu pārnešana uz nākamajiem taksācijas gadiem neko

448nepalīdzēšot atrisināt. Tāpat arī apstrīdēto normu nepiemērošana

449pirmajā, otrajā un pēdējā darbības gadā saimnieciskās darbības

450veicējiem ar zemu rentabilitāti ilgtermiņā nedošot nekādu

451ieguvumu.

452Svarīgs apstāklis esot tas, ka apstrīdētās normas attiecas uz

453pilnas atbildības saimnieciskās darbības formām - uz

454individuālajiem komersantiem, zemnieku un zvejnieku saimniecībām

455un fiziskajām personām. Apstrīdētajās normās noteiktā

456ierobežojuma dēļ pilnas atbildības saimnieciskās darbības formas

457nevarot konkurēt ar ierobežotas atbildības saimnieciskās darbības

458formām un faktiski tiekot izspiestas no daudzām nozarēm.

459Piemēram, vairumtirdzniecībā uzcenojumi ļoti bieži esot zemāki

460par 20 procentiem, tas nozīmējot, ka preču iepirkšanas

461izmaksas, uz kurām attiecas 80 procentu ierobežojums, veido

462vairāk nekā 80 procentus no saimnieciskās darbības ieņēmuma.

463Līdz ar to, pastāvot vienādiem vispārējiem ekonomiskajiem

464nosacījumiem, saimnieciskās darbības veicējam, kurš saskaņā ar

465likumu ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājs, būšot

466ievērojami augstāks ienākuma nodokļa slogs nekā sabiedrībai ar

467ierobežotu atbildību, kura ir uzņēmumu ienākuma nodokļa

468maksātāja. Turklāt situāciju vēl nevienlīdzīgāku padarot tas

469apstāklis, ka kopš 2017. gada nodokļu reformas uzņēmumu

470ienākuma nodokļa maksātāji ienākuma nodokli maksā tikai par

471sadalīto peļņu, bet iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāji

472ienākuma nodokli maksā neatkarīgi no peļņas sadales.

473Citās valstīs vispārpieņemta prakse nodokļu politikā esot

474tāda, ka pilnas atbildības saimnieciskās darbības formām tiek

475noteikti zemāki nodokļi nekā ierobežotas atbildības saimnieciskās

476darbības formām, jo pilnas atbildības subjekti radot mazākus

477riskus tautsaimniecībai un trešajām personām un uzņemoties pilnu

478atbildību par savām saistībām.

479Neesot pamata apgalvot, ka apstrīdētajās normās noteiktais

480ierobežojums tiešām palīdzēs risināt ēnu ekonomikas un nodokļu

481nepilnīgas samaksas problēmu. Ēnu ekonomikā daudz vairāk

482iesaistoties tieši sabiedrības ar ierobežotu atbildību - uzņēmumu

483ienākuma nodokļa maksātājas. Prezumpciju izmantošana nodokļu

484tiesībās ļaujot vienkāršot nodokļu samaksas administrēšanu.

485Savukārt prezumpciju pielāgošana katrai nozarei nodokļu

486administrēšanu padarīšot sarežģītāku.

487Neesot pamatots arī Saeimas atbildes rakstā minētais, ka

488gadījumā, ja saimnieciskās darbības veicējam nav piemērots

489iedzīvotāju ienākuma nodokļa režīms, viņam esot iespēja

490izvēlēties kādu citu nodokļu režīmu. Vairumā gadījumu, piemēram,

491individuālajam komersantam neesot iespējams kļūt par uzņēmumu

492ienākuma nodokļa maksātāju. Lai kļūtu par uzņēmumu ienākuma

493nodokļa maksātāju, esot nepieciešams likvidēt individuālo

494komersantu un dibināt, piemēram, sabiedrību ar ierobežotu

495atbildību.

49610. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

497Nodokļu konsultantu asociācija" - uzskata, ka

498apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. pantam, jo

499tajās paredzētais ierobežojums neesot pamatots ar objektīviem un

500racionāliem apsvērumiem, neesot samērīgs, kā arī neatbilstot

501vispārējiem tiesību principiem.

502Esot pamatoti uzskatīt, ka, tulkojot likuma "Par

503iedzīvotāju ienākuma nodokli" normas sistēmiski, ar šo

504nodokli ir apliekams fiziskās personas gūtais ienākums, proti,

505ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpība. Savukārt

506apstrīdētās normas paredzot pienākumu maksāt iedzīvotāju ienākuma

507nodokli pat tad, ja saimnieciskā darbība tiek veikta ar

508zaudējumiem.

509Mērķis mazināt ēnu ekonomiku varot tikt sasniegts arī ar

510citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

511piemēram, kontrolējot riskantos saimnieciskās darbības veicējus

512vai - kā tas noteikts Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā - atliekot

513nodokļu nomaksu. Apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums

514nevis veicinot vispārējo ekonomisko izaugsmi un tautsaimniecības

515attīstību, bet gan atturot saimnieciskās darbības veicējus no

516konkrētā saimnieciskās darbības veida izvēlēšanās vai

517turpināšanas. Neesot izslēgts, ka daļa saimnieciskās darbības

518veicēju, nonākot tādā situācijā, kad ir spiesti maksāt nodokli,

519lai gan nav guvuši ienākumu, izvēlēsies turpināt darbību nelegāli

520un tādējādi vēl vairāk palielināsies ēnu ekonomikas

521īpatsvars.

522Saimnieciskās darbības veicējiem bez jebkāda aprēķinos un

523teorijā balstīta pamatojuma tiekot uzlikts pienākums maksāt

524iedzīvotāju ienākuma nodokli, pieņemot, ka tie strādā ar

52520 procentu komerciālo rentabilitāti, lai gan tā vairākas

526reizes pārsniedzot vidējo rentabilitāti Latvijas tautsaimniecībā.

527Šāds regulējums ierobežojot arī saimnieciskās darbības veicēju

528iespējas veikt investīcijas saimnieciskās darbības

529attīstīšanai.

530Izveidojot šādu nodokļa režīmu, valsts esot faktiski ieviesusi

531neatspēkojamu prezumpciju, ka vismaz 20 procenti no visiem

532saimnieciskās darbības veicēju izdevumiem nav attiecināmi uz to

533saimniecisko darbību. Lai arī kopumā noteiktu prezumpciju

534ieviešana varot padarīt nodokļu administrēšanu vienkāršāku gan

535valstij, gan nodokļu maksātājam, šādas prezumpcijas nedrīkstētu

536būt neatspēkojamas, īpaši ņemot vērā statistikas datus par

537rentabilitāti dažādās nozarēs. Saimnieciskās darbības veicējiem

538vajadzētu būt nodrošinātai iespējai maksāt nodokļus vienkāršākā

539veidā atbilstoši likumā iestrādātajai prezumpcijai, saglabājot

540arī iespēju ar atbilstošu pierādījumu palīdzību apliecināt to, ka

541visi uzskaitītie izdevumi ir attiecināmi uz personas veikto

542saimniecisko darbību un atskaitāmi nodokļu vajadzībām.

543Neesot pieļaujams arī tas, ka personai, lai tā izvairītos no

544iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas tādā gadījumā, ja tā

545strādā ar zaudējumiem, ir jāizvēlas cits saimnieciskās darbības

546veids vai vispār jāizbeidz saimnieciskā darbība. Valsts ar

547nodokļu tiesību normu palīdzību saimnieciskās darbības veicējus

548nostādot tādā stāvoklī, ka tie nevar konkurēt, piemēram, ar

549uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem.

550Biedrības "Latvijas Nodokļu konsultantu asociācija"

551pilnvarotā pārstāve

552Mg. iur. Sandija Novicka tiesas sēdē

553norādīja, ka apstrīdēto normu pamatā esošā prezumpcijas metode

554gan palīdzot vienkāršot nodokļu administrēšanu, taču nerisinot

555problēmu, kas saistīta ar patieso ieņēmumu neuzrādīšanu un

556nepamatotu izdevumu iekļaušanu. Tāpat prezumpcijas metodes pamatā

557liktā komerciālā rentabilitāte neesot precīzs rādītājs, jo katrai

558nozarei tas esot atšķirīgs. Tomēr, katrai nozarei nosakot

559atbilstošu komerciālās rentabilitātes rādītāju, regulējums kļūtu

560pārāk sarežģīts. Tas, ka daļa saimnieciskās darbības veicēju

561ilgstoši strādā ar zaudējumiem, varot būt izskaidrojams arī ar

562neregulāru saimniecisko darbību.

563Mg. iur. Sandija Novicka pauda viedokli,

564ka iespēja pārcelt zaudējumus uz trim nākamajiem taksācijas

565gadiem neesot pietiekams mehānisms apstrīdēto normu netaisnīguma

566mazināšanai, jo tiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuriem

567rentabilitāte ir zema, vienmēr būšot lieli zaudējumi. Apstrīdēto

568normu nepiemērošana pirmajos divos un pēdējā taksācijas gadā esot

569derīga tikai tādiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuri

570neplāno saimniecisko darbību turpināt ilgstoši. Ar apstrīdētajām

571normām esot ieviests apgrozījuma nodoklis, un tās kopumā neesot

572pietiekami skaidras. Apstrīdētajās normās ietvertajam

573ierobežojumam esot tikai fiskāla funkcija, bet ne iecerētā

574regulējošā funkcija, jo pēc būtības saimnieciskās darbības

575veicēji tiekot motivēti mainīt nodokļu režīmu vai vispār izbeigt

576savu saimniecisko darbību.

57711. Pieaicinātā persona -

578Mg. iur. Jānis Taukačs

579-tiesas sēdē norādīja, ka valsts un sabiedrības

580interešu perspektīvā esot nepieciešams veicināt to, lai

581saimnieciskās darbības veicēji pēc iespējas attīstītos un kļūtu

582par lielajiem nodokļu maksātājiem. Tādēļ šādi saimnieciskās

583darbības veicējiem noteikti izdevumu atskaitīšanas ierobežojumi

584esot neloģiski un neizdevīgi no valstisko mērķu viedokļa.

585Tiesību doktrīnā esot norādīts, ka ienākums tradicionāli ir

586jāuzskata par labāko mērauklu, pēc kuras nosakāma personu spēja

587samaksāt nodokli. Minētais secinājums izrietot no tādiem

588principiem, ka nodokļiem jābūt taisnīgiem un nodokļu slogam jābūt

589samērīgam ar nodokļu maksātāju spēju nodokļus samaksāt. No tā

590varot secināt, ka ir prettiesiski likt maksāt nodokli personai,

591kura to nav spējīga samaksāt. Apstrīdētās normas paredzot tādu

592situāciju, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis jāmaksā cilvēkam,

593kurš to nespēj samaksāt, jo, piemēram, ilgstoši strādā ar

594zaudējumiem. Tāpat visiem pamatnoteikumiem par nodokļu

595piemērošanu personu ienākumam no saimnieciskās darbības vajagot

596būt salīdzināmiem ar uzņēmumu izdevumu atskaitīšanas principiem,

597proti, visiem izdevumiem jābūt atskaitāmiem, ja tie veikti, lai

598gūtu ieņēmumus. Varot būt pieļaujami arī izņēmumi no šiem

599principiem. Piemēram, izdevumu atskaitīšanu varētu ierobežot tad,

600ja korekti un precīzi noteikt atskaitāmo izdevumu apmēru ir

601grūti, jo šiem izdevumiem piemīt personīgo, izklaides vai luksusa

602tēriņu pazīmes. Tāpat varot būt pieļaujami pamatlīdzekļu un

603nodokļu politikas motivēti izdevumu atskaitīšanas ierobežojumi.

604Tomēr esot jāņem vērā, ka pēdējais minētais izņēmums ir

605attiecināms, lai sodītu un disciplinētu nodokļu maksātājus,

606piemēram, kā soda nauda vai nelegālu maksājumu atskaitīšanas

607aizliegums.

608Visticamāk, likumdevējs ar apstrīdētajām normām esot vēlējies

609atrisināt situāciju, kad ir sarežģīti izsekot tam, vai

610saimnieciskās darbības veicēji nav nepamatoti palielinājuši savus

611izdevumus. Taču, cenšoties ierobežot tādus saimnieciskās darbības

612veicējus, kuri varētu censties iegrāmatot kādus personīgus,

613izklaides vai luksusa tēriņus kā saimnieciskās darbības

614izdevumus, esot nepamatoti ierobežoti tie saimnieciskās darbības

615veicēji, par kuriem nav šaubu, ka to izdevumi ir nepieciešami

616saimnieciskajai darbībai un tiem nav personīgo izdevumu

617pazīmes.

618Prezumptīvā nodokļa piemērošanas jēga esot citāda, nekā to

619norāda Saeima, proti, prezumpcijas princips esot attiecināms uz

620pašnoteiktu nodokļa bāzi faktisko ieņēmumu vietā tad, ja

621faktiskie ieņēmumi nemaz nav precīzi konstatējami. Šo principu

622piemērojot ieņēmumiem no kapitāla vai no darbaspēka, nevis

623saimnieciskās darbības ieņēmumiem. Piemēram, prezumpciju esot

624iespējams piemērot, aprēķinot ieņēmumus no nekustamā īpašuma.

625Šādā gadījumā par pamatu aprēķinam tiekot ņemta vidējā nomas

626maksa, kas iegūta atbilstoši attiecīgā īpašuma kadastrālajai

627vērtībai. Izskatāmajā lietā gan ieņēmumi, gan izdevumi esot

628zināmi, tāpēc jautājums esot par to, vai saimnieciskās darbības

629izdevumu atskaitīšanu drīkst vai nedrīkst ierobežot.

630Uzņēmējdarbība tiekot veikta nolūkā gūt peļņu, un tādā

631gadījumā, ja saimnieciskās darbības veicējs, piemēram, ilgstoši

632strādā ar zaudējumiem, tas varot būt par pamatu tam, ka nodokļu

633administrācija veic pārbaudi. Vajagot identificēt tieši šādus

634nodokļu maksātājus, nevis noteikt visiem saimnieciskās darbības

635veicējiem prezumpciju par ienākumu.

636Ciktāl runa ir par zaudējumu pārnešanu uz nākamajiem gadiem,

637Mg. iur. Jānis Taukačs norādīja, ka iedzīvotāju

638ienākuma nodoklis tiek maksāts jau tajā gadā, kad ir zaudējumi,

639bet būtu jāļauj attīstīties arī tādam saimnieciskās darbības

640veicējam. Arī pēc trim gadiem, strādājot ar zaudējumiem,

64120 procenti no pirmā gada izdevumiem būšot neatgriezeniski

642zuduši.

64312. Pieaicinātā persona -

644Mg. iur. Jūlija Sauša -

645uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

646105. pantam.

647Ar apstrīdētajām normām noteiktais pamattiesību ierobežojums

648neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, un šo mērķi esot

649iespējams sasniegt ar citiem, indivīda pamattiesības mazāk

650ierobežojošiem līdzekļiem.

651Valsts ieņēmumu dienesta - finanšu ministra pārraudzībā esošas

652tiešās pārvaldes iestādes - rīcībā gan administratīvi tiesiskā,

653gan krimināltiesiskā jomā esot pietiekami daudz juridisko

654instrumentu, lai efektīvi veiktu nodokļu administrēšanas

655pasākumus vai citus nepieciešamos pasākumus nodokļu

656administrēšanas vai nodokļu nomaksas kontroles jomā.

657Apstrīdētajās normās noteiktais ierobežojums nerisinot jautājumus

658par ēnu ekonomiku vai izvairīšanos no nodokļu nomaksas, jo tas

659esot netaisnīgs.

660Attiecībā uz potenciālajām diskusijām saistībā ar

661mikrouzņēmumu nodokli un konkrēto lietu likumdevējs esot skaidri

662noteicis, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir ienākuma nodoklis.

663Tas izriet gan no likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

664nodokli" nosaukuma, gan no šā likuma uzbūves un tajā

665ietvertajām tiesību normām. Ja saimnieciskās darbības veicējs ir

666izvēlējies iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas režīmu, tad

667atbilstoši likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

668mērķim un jēgai tam vajagot būt iespējai maksāt minēto nodokli

669par gūtajiem ienākumiem, nevis par taksācijas perioda

670apgrozījumu, kā tas ir mikrouzņēmumu nodokļa gadījumā vai

671uzņēmumu ienākuma nodokļa gadījumā, kad šo nodokli aprēķina no

672Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā definētās apliekamās bāzes. Ja

673saimnieciskās darbības veicējs strādā ar zaudējumiem, tad šāda

674situācija neatbilstot likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

675nodokli" būtībai. Savukārt visi pārējie gadījumi, kad

676personas ļaunprātīgi izvairās no nodokļu maksāšanas, esot

677regulējami citādā kārtībā. Turklāt esot jāņem vērā, ka Latvijā

678gan ir vismaz 15 nodokļu veidu, bet fiziskajām personām, veicot

679saimniecisko darbību, iespējas izvēlēties sev piemērotāko nodokļu

680maksāšanas režīmu tomēr ir ierobežotas un klasisks, sakārtots

681iedzīvotāju ienākuma nodokļa režīms tām būtu

682vispiemērotākais.

683Tiesas sēdē Mg. iur. Jūlija Sauša,

684atsaucoties uz Finanšu ministrijas pilnvarotās pārstāves teikto,

685ka apstrīdētās normas esot pieņemtas arī tāpēc, lai rastu

686veselības nozarei nepieciešamos līdzekļus, papildus norādīja, ka

687valsts budžeta ieņēmumi nevar būt par attaisnojumu pamattiesību

688ierobežošanai. Esot jāņem vērā, ka patentmaksas un mikrouzņēmumu

689nodokļa maksāšanas režīms, sākot ar 2021. gada

6901. jūliju, pamazām tiek likvidēts. Tas arī varot būt

691iemesls, kura dēļ daudzas personas turpina reģistrēties

692saimnieciskās darbības veicēja statusā un maksāt iedzīvotāju

693ienākuma nodokli. Apstrīdēto normu pamatā esošā prezumpcija pēc

694būtības esot pieņēmums, ka nodokļu maksātājs ir negodprātīgs, un

695apstrīdētās normas ļaujot izvairīties no šīs problēmas

696risināšanas. Tajās ietvertais ierobežojums esot netaisnīgs, taču,

697ja tas tiktu pielāgots atsevišķām nozarēm, nodokļa administrēšana

698kļūtu pārāk sarežģīta.

699Secinājumu

700daļa

70113. Tiesībsargs apstrīd likuma "Par iedzīvotāju

702ienākuma nodokli" 11. panta 3.1 daļu un

70311.1 panta 6.1 daļu.

704Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

70511. panta 3.1 daļa noteic, ka ar

706saimniecisko darbību saistītie izdevumi tiek piemēroti apmērā,

707kas nepārsniedz 80 procentus no fiziskās personas kopējiem

708saimnieciskās darbības ieņēmumiem. Šī norma attiecas uz tiem

709saimnieciskās darbības veicējiem, kuri kārto grāmatvedību

710vienkāršajā ieraksta sistēmā. Tādējādi likuma "Par

711iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11. panta

7123.1 daļa, ierobežojot ar saimniecisko darbību

713saistītos izdevumus līdz 80 procentiem no ieņēmumiem,

714noteic, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir apliekama vismaz

71520 procentus liela ieņēmumu daļa.

716Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

71711.1 panta 6.1 daļa nosaka: ja

718maksātājam pēc šajā pantā noteikto korekciju veikšanas ar nodokli

719apliekamais ienākums ir mazāks par 20 procentiem no

720saimnieciskās darbības ieņēmumiem, nodokli aprēķina no summas,

721kas nav mazāka par 20 procentiem no saimnieciskās darbības

722ieņēmumiem. Šī norma attiecas uz saimnieciskās darbības

723veicējiem, kuri kārto grāmatvedību divkāršā ieraksta sistēmā.

724Tādējādi likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

72511.1 panta 6.1 daļa nenosaka

726izdevumu ierobežojumu, bet paredz to, ka iedzīvotāju ienākuma

727nodoklis ir maksājams no 20 procentu ieņēmumu daļas.

728Gan likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

72911. panta 3.1 daļa, gan

73011.1 panta 6.1 daļa attiecas uz

731kārtību, kādā nosaka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo

732ienākumu saimnieciskās darbības veicējiem. Tā kā abas apstrīdētās

733normas paredz, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamais

734ienākums ir vismaz 20 procenti no saimnieciskās darbības

735ieņēmumiem, Satversmes tiesa tās vērtēs vienlaikus.

73614. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam

737ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

738sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

739saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

740vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

741likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

742Izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu atsavināšanu

743sabiedrības vajadzībām, kas ir izvērtējama atbilstoši Satversmes

744105. panta ceturtajam teikumam, tāpēc Satversmes tiesa

745vērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 105. panta

746pirmajiem trim teikumiem.

747Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību

748netraucētu īstenošanu, gan arī valsts iespēju sabiedrības

749interesēs ierobežot šīs tiesības. Minētais pants, no vienas

750puses, ietver valsts pienākumu nodrošināt īpašuma tiesību

751aizsardzību, taču, no otras puses, dod valstij arī tiesības

752noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību

753izmantošanā. Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes 105.

754panta izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

755tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

756rīkoties pēc savas gribas. Arī personas naudas līdzekļi ir

757tiesību uz īpašumu objekts (sk. Satversmes tiesas

7582020. gada 28. septembra sprieduma lietā

759Nr. 2019-37-0103 15.2. punktu). Tādējādi

760saimnieciskās darbības veicēja mantas aizsardzība ietilpst

761Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos nostiprināto

762tiesību uz īpašumu tvērumā.

763Ņemot vērā to, ka nodokļa maksāšanas pienākums personai

764vienmēr nozīmē tiesību uz īpašumu ierobežojumu, taču apstrīdētās

765normas pašas par sevi nenosaka pienākumu maksāt iedzīvotāju

766ienākuma nodokli, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai un kā

767apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 105. panta pirmajos

768trijos teikumos ietvertās tiesības uz īpašumu.

769Likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

770iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir definēts kā nodoklis, ar ko

771apliek fiziskās personas gūtos ienākumus, bet ienākums - kā

772saimnieciskās darbības ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto izdevumu

773starpība (sk. likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

774nodokli" 1. panta 3. punktu un 3. panta otro

775daļu). Tāpat jāņem vērā, ka atbilstoši likuma "Par

776iedzīvotāju ienākuma nodokli" 15. panta otrajai daļai

777no ienākuma apmēra ir atkarīga piemērotā iedzīvotāju ienākuma

778nodokļa likme. Proti, lai noteiktu maksājamo iedzīvotāju ienākuma

779nodokli, ir nosakāms saimnieciskās darbības veicēja ienākums.

780Tāda saimnieciskās darbības veicēja ienākums, kurš kārto

781grāmatvedību vienkāršā ieraksta sistēmā, tiek aprēķināts kā

782likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

78311. pantā noteikto ieņēmumu un ar to gūšanu saistīto

784izdevumu starpība (sk. likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

785nodokli" 11. panta pirmo daļu). Savukārt tāda

786saimnieciskās darbības veicēja ienākums, kurš kārto grāmatvedību

787divkāršā ieraksta sistēmā, aprēķināms, koriģējot likuma "Par

788iedzīvotāju ienākuma nodokli" 11.1 pantā

789noteiktajā kārtībā ieņēmumu un izdevumu pārskatā uzrādīto

790ieņēmumu un izdevumu starpību (sk. likuma "Par

791iedzīvotāju ienākuma nodokli"

79211.1 panta pirmo daļu).

793Tādējādi vispārēji likums "Par iedzīvotāju ienākuma

794nodokli" ir veidots, balstoties uz nodokļu maksātāja spēju

795samaksāt nodokli. Proti, iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmērs ir

796atkarīgs no reālā ienākuma, lai finansiālais slogs, ko rada

797nodokļa maksāšanas pienākums, būtu samērīgs. Nodokļu samaksas

798spēja ienākuma nodokļa gadījumā tiek vērtēta arī atbilstoši

799objektīvā neto principam, kas paredz: lai noteiktu ar iedzīvotāju

800ienākuma nodokli apliekamo ienākumu, ir jābūt iespējai atskaitīt

801ar saimniecisko darbību saistītos izdevumus.

802Nodokļu samaksas spēja un tās konkretizācijas elements

803ienākuma nodokļa gadījumā - objektīvā neto princips - izriet no

804taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības principiem, proti,

805likumdevējam ir jānodrošina, lai nodokļu maksātāji ar vienādām

806spējām tiktu vienādi aplikti ar nodokļiem, un nodokļu slogam

807jābūt samērīgam ar nodokļu maksātāja ienākumiem (sal.

808sk., piemēram: Englisch J.

809Ability to Pay in European Tax Law. Pieejams: www.ssrn.com; sk.

810arī Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2008. gada

8119. decembra sprieduma lietā Nr. 2 BvL 1/07

8121.-91. rindkopu).

813Apstrīdētās normas paredz izņēmumu no vispārējās kārtības, jo

814noteic, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamais ienākums

815ir vismaz 20 procenti no saimnieciskās darbības ieņēmumiem.

816Proti, ja izdevumi ir lielāki par 80 procentiem no

817ieņēmumiem, tos nevar iekļaut saimnieciskās darbības izdevumos

818pilnā apmērā. Tādējādi apstrīdētās normas, kas paredz kārtību,

819kādā tiek noteikts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamais

820ienākums, ietiecas objektīvā neto principa tvērumā, jo pieļauj

821tādu situāciju, ka nodoklis ir maksājams arī tad, ja ienākums

822reāli nav gūts, bet ir tikai prezumēts.

823Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas ir daļa no

824tiesiskā regulējuma, kas paredz iedzīvotāju ienākuma nodokļa

825maksāšanas pienākumu. Tās ierobežo saimnieciskās darbības veicēja

826tiesības uz īpašumu, jo nosaka minimālo ar iedzīvotāju ienākuma

827nodokli apliekamo ienākumu un tādējādi arī ietekmē maksājamā

828iedzīvotāju ienākuma nodokļa apmēru.

829Tātad apstrīdētās normas rada

830personai Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos

831ietverto pamattiesību ierobežojumu.

83215. Lai izvērtētu Satversmes 105. panta pirmajos

833trijos teikumos ietverto pamattiesību ierobežojuma satversmību,

834jānoskaidro:

8351) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

836kārtībā pieņemtu likumu;

8372) vai šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

8383) vai šis ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi

839(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada

8406. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01

84114. punktu).

84216. Izvērtējot to, vai pamattiesību ierobežojums ir

843noteikts ar likumu, Satversmes tiesai jāpārbauda:

8441) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

845paredzēto kārtību;

8462) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

847normatīvo aktu prasībām;

8483) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

849varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

850paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

851tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā

852Nr. 2017-21-01 15. punktu).

853Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

854procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam

855(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa

856sprieduma lietā Nr. 2020-31-01 15. punktu).

857Saskaņā ar labas likumdošanas principu likumdevējam citstarp

858jāizvērtē likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība

859augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei,

860starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un

861jāsaskaņo likumprojektā ietvertās un tiesību sistēmā jau

862pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja

863principam. Tāpat paredzētais tiesiskais regulējums, ja tas

864nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem

865pētījumiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tikai būtiski

866procedūras pārkāpumi ir pamats tam, lai atzītu, ka pieņemtajam

867aktam nav juridiska spēka (sk. Satversmes tiesas

8681998. gada 13. jūlija sprieduma lietā

869Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu un

8702019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01

87118.1. un 18.5. punktu).

87216.1. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētajās normās

873noteiktā tiesību uz īpašumu ierobežojuma neatbilstība labas

874likumdošanas principam izpaužas tādējādi, ka likumdevējs nav

875ņēmis vērā Saeimas Juridiskā biroja ierosinājumu izvērtēt

876apstrīdēto normu samērīgumu un vairāku deputātu iebildumus sakarā

877ar apstrīdēto normu satversmību. Turklāt apstrīdēto normu

878nepieciešamība neesot pamatota ar atbilstošiem pētījumiem un

879argumenti par rentabilitāti, kas ietekmējuši šo normu pieņemšanu,

880esot izteikti tikai tiesas sēdes laikā (sk. 2021. gada

8818. decembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

8825. sēj. 9.-15. lp. un 25.-26. lp.).

883No lietas materiāliem izriet, ka par likumprojekta

884Nr. 977/Lp12 "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju

885ienākuma nodokli"" virzību atbildīga bija Saeimas

886Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija. Saeimas Budžeta un finanšu

887(nodokļu) komisijas 2017. gada 26. jūlija sēdē pirms

888likumprojekta izskatīšanas otrajā lasījumā priekšlikumi par

889apstrīdēto normu izslēgšanu vai grozīšanu tika apspriesti, taču

890netika atbalstīti (sk. lietas materiālu 1. sēj.

89189.-90. lp.). Saeimā, izskatot likumprojektu otrajā,

892galīgajā lasījumā, notika debates, kurās piedalījās vairāki

893deputāti. Apstrīdētās normas tika pieņemtas redakcijā, kāda bija

894paredzēta jau Ministru kabineta iesniegtajā likumprojektā

895Nr. 977/Lp12 "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju

896ienākuma nodokli"" (sk. Saeimas 2017. gada 28.

897jūlija sēdes stenogrammu. Pieejama:

898https://www.saeima.lv).

899Satversmes tiesa gūst apstiprinājumu tam, ka likumdevējs ir

900vērtējis apstrīdētajās normās ietverto tiesību uz īpašumu

901ierobežojumu. Tas vien, ka likumdevējs nav ņēmis vērā paustos

902iebildumus un sniegtos priekšlikumus, nevar būt par pamatu tam,

903lai atzītu, ka labas likumdošanas princips nav ievērots (sk.,

904piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta

905sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu).

906Tādējādi attiecībā uz tiesībsarga argumentu, ka neesot ņemts vērā

907Saeimas Juridiskā biroja ierosinājums vērtēt apstrīdēto normu

908samērīgumu un vairāku deputātu iebildumi sakarā ar apstrīdēto

909normu satversmību, atzīstams, ka labas likumdošanas princips nav

910pārkāpts.

911Savukārt tiesībsarga apsvērumi par to, ka apstrīdēto normu

912izstrādes un pieņemšanas laikā nav veikta pienācīga priekšizpēte,

913kā arī par to, ka rentabilitātes apsvērumi ir izteikti tikai

914tiesas sēdes laikā, ir saistīti ar viņa iebildumiem, ka

915pamattiesību ierobežojums nav piemērots leģitīmā mērķa

916sasniegšanai, jo nav pamatots ar objektīviem un racionāliem

917apsvērumiem. Tādēļ šos argumentus Satversmes tiesa pārbaudīs,

918vērtējot to, vai apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību

919ierobežojums atbilst samērīguma principam.

92016.2. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus sakarā

921ar apstrīdēto normu izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes

922tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas ir

923izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

924kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

925Proti, apstrīdētajās normās ietvertais tiesību uz īpašumu

926ierobežojums ir noteikts ar Saeimā 2017. gada

92728. jūlijā pieņemto likumu "Grozījumi likumā "Par

928iedzīvotāju ienākuma nodokli"". Valsts prezidents

9292017. gada 8. augustā izsludināja likumu oficiālajā

930laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", Nr. 156.

93116.3. Attiecībā uz apstrīdēto normu skaidrību gan

932tiesībsargs, gan biedrības "Latvijas Nodokļu konsultantu

933asociācija" pilnvarotā pārstāve

934Mg. iur. Sandija Novicka tiesas sēdē norādīja,

935ka apstrīdētās normas nav pietiekami skaidri formulētas, jo tās

936paredzot apgrozījuma nodokli, kas neatbilstot likuma "Par

937iedzīvotāju ienākuma nodokli" būtībai (sk.

9382021. gada 7. decembra tiesas sēdes stenogrammu lietas

939materiālu 4. sēj. 134.-136. lp.). Arī

940Dr. oec. Alberts Auziņš norādīja, ka labas

941likumdošanas principam neatbilstot tas, ka likumā, kas nosaka

942nodokli no ienākuma, iekļauts apgrozījuma nodoklis

943(sk. 2021. gada 7. decembra tiesas sēdes

944stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 132. lp.).

945Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normai, kas ierobežo

946personas pamattiesības, jābūt gan saprotamai, gan paredzamai.

947Proti, tiesību normai jābūt formulētai pietiekami precīzi un

948skaidri. Normai jābūt formulētai tā, lai ļautu personām skaidri

949paredzēt noteikumu piemērošanas jomu un nozīmi (sk., piemēram,

950Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā

951Nr. 2010-60-01 15.2. punktu).

952No apstrīdētajām normām saimnieciskās darbības veicējs var

953izsecināt kārtību, kādā nosakāms ar iedzīvotāju ienākuma nodokli

954apliekamais ienākums. Proti, apstrīdētās normas paredz izņēmumu

955no likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

95611. pantā noteiktās vispārējās kārtības, atbilstoši kurai

957iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir maksājams no reāla ienākuma, un

958noteic, ka saimnieciskās darbības veicējam ar iedzīvotāju

959ienākuma nodokli apliekamais ienākums ir vismaz 20 procenti

960no ieņēmumiem. Tikai gadījumos, kad saimnieciskās darbības

961izdevumi pārsniedz saimnieciskās darbības ieņēmumus, iedzīvotāju

962ienākuma nodoklis ir maksājams no 20 procentu ieņēmumu daļas

963jeb apgrozījuma. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas

964ir saistītas ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas

965pienākumu, taču pašas par sevi nenosaka apgrozījuma nodokli.

966Tādējādi persona var izprast no apstrīdētajām normām izrietošo

967tiesību un pienākumu saturu un paredzēt šo normu piemērošanas

968sekas.

969Ievērojot iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

970apstrīdētās normas ir pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos

971paredzēto kārtību, un to pieņemšanas procesā nav konstatējami

972būtiski likumdošanas procedūras pārkāpumi.

973Līdz ar to apstrīdētajās normās

974ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

975kārtībā pieņemtu likumu.

97617. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

977apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

978ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

979labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada

98013. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01

98118. punktu). Satversmes tiesas procesā pienākums uzrādīt

982un pamatot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi visupirms ir

983institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā -

984Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada

98512. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01

98620. punktu).

987Saeimas pilnvarotais pārstāvis Jānis Priekulis tiesas sēdē

988norādīja, ka apstrīdētajās normās ietvertais tiesību uz īpašumu

989ierobežojums ir noteikts, pamatojoties uz prezumpcijas metodi.

990Proti, likumdevējs esot paredzējis minimālo nodokļa bāzi,

991balstoties uz nodokļu maksātāja ieņēmumiem. Ierobežojumam esot

992gan fiskāla funkcija - gūt lielākus ieņēmumus no iedzīvotāju

993ienākuma nodokļa samaksas -, gan regulējoša funkcija -

994veicināt ekonomisko izaugsmi un tautsaimniecības attīstību,

995mazināt ēnu ekonomiku un paaugstināt Valsts ieņēmumu dienesta

996darbības efektivitāti. Līdz ar to apstrīdētajās normās ietvertā

997pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības

998labklājības aizsardzība (sk. 2021. gada

99925. novembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

10004. sēj. 16.-17. lp.). To pēc būtības neapšauba arī

1001tiesībsargs un visas lietā pieaicinātās personas.

100217.1. Prezumptīvā taksācija jeb prezumpcijas metode

1003paredz netiešu rādītāju izmantošanu nodokļu maksātāja nodokļu

1004saistību noteikšanā. Prezumpcija jāsaprot kā legāls pieņēmums, ka

1005nodokļu maksātāja ar nodokli apliekamais ienākums nav mazāks par

1006to, kas tiek prezumēts. Prezumpcijas metodi var lietot attiecībā

1007uz visiem tiem nodokļiem, kas ir balstīti uz grāmatvedības

1008uzskaiti, tostarp arī uz iedzīvotāju ienākuma nodokli. Viena no

1009prezumpcijas metodēm ir tāda, ka ar nodokli apliekamais ienākums

1010tiek noteikts ne mazāks par kādu specifisku procentuālu daļu no

1011nodokļa maksātāja ieņēmumiem (sk.: Thuronyi V.

1012Presumptive Taxation. Pieejams: www.elibrary.imf.org).

1013Apstrīdētajās normās ir noteikts, ka saimnieciskās darbības

1014veicēja ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamais ienākums ir

1015vismaz 20 procenti no ieņēmumiem. Tādējādi var secināt, ka

1016apstrīdētajās normās ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamais

1017ienākums ir noteikts kā prezumpcija. Šāda prezumpcijas

1018piemērošana ir atkāpšanās no objektīvā neto principa, kas paredz,

1019ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir apliekams tikai nodokļu

1020maksātāja reālais ienākums.

1021Tā kā objektīvā neto princips izriet no prasības pēc

1022taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības nodokļu tiesību jomā,

1023atkāpšanās no šā principa nevar būt pamatota tikai ar fiskālu

1024ieguvumu valsts budžetā (sk., piemēram, Vācijas Federālās

1025konstitucionālās tiesas 2008. gada 9. decembra

1026sprieduma lietā Nr. 2 BvL 1/07

10271.-91. rindkopu, sal. ar Satversmes tiesas 2018. gada

102815. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01

102921.2. punktu). Tas nozīmē, ka nodokļa fiskālais ieguvums

1030valsts budžetā nevar būt vienīgais pamats tam, lai, atkāpjoties

1031no objektīvā neto principa, ierobežotu personas tiesības uz

1032īpašumu.

103317.2. Nodokļi veido valsts budžeta un pašvaldību

1034budžetu ieņēmumus, un tie tiek noteikti, lai nodrošinātu

1035sabiedrības labklājību (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

103618. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01

103716. punktu). Arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa

1038pamatfunkcija ir fiskālā funkcija (sk. Satversmes tiesas

10392010. gada 6. decembra sprieduma lietā

1040Nr. 2010-25-01 9. punktu). Apstrīdētajās normās

1041nosakot prezumpciju, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli

1042apliekamais ienākums ir 20 procenti no saimnieciskās

1043darbības ieņēmumiem, tika palielināts arī maksājamā iedzīvotāju

1044ienākuma nodokļa apmērs. Vienlaikus apstrīdētajās normās

1045ietvertajam tiesību uz īpašumu ierobežojumam ir arī regulatīvā

1046funkcija, proti, tas ir vērsts uz to, lai samazinātu tādu

1047saimnieciskās darbības veicēju skaitu, kuri nepamatoti palielina

1048izdevumus vai neuzrāda visus ieņēmumus. Tādā veidā Valsts

1049ieņēmumu dienests var ietaupīt resursus, kas nepieciešami gan

1050papildu informācijas iegūšanai un precizēšanai, gan nodokļu

1051auditu un tematisko pārbaužu veikšanai. Valsts ieņēmumu dienests

1052var novirzīt savus resursus citu prioritāro mērķu sasniegšanai,

1053tostarp ēnu ekonomikas mazināšanas pasākumiem citās nozarēs.

1054Mērķtiecīgāka un efektīvāka Valsts ieņēmumu dienesta darbība

1055mazina uzņēmēju vēlmi iesaistīties ēnu ekonomikā (sk.: Ēnu

1056ekonomikas indekss Baltijas valstīs 2009.-2020. gadā.

1057Pieejams: www.sseriga.edu). Nodokļu maksātāju efektīva

1058uzraudzība nodrošina arī sekmīgu visas tautsaimniecības

1059attīstību. Ņemot vērā minēto, apstrīdētajās normās noteiktais

1060tiesību uz īpašumu ierobežojums, ietekmējot nodokļu maksātāju

1061rīcību, sekmē sabiedrības labklājību.

1062Līdz ar to apstrīdētajās normās

1063noteiktajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms

1064mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība.

106518. Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

1066mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam.

1067Lai noskaidrotu, vai pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma

1068principam, Satversmes tiesa izvērtē, vai izmantotie līdzekļi ir

1069piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; vai mērķi nevar sasniegt

1070ar citiem, personas tiesības un likumīgās intereses mazāk

1071ierobežojošiem līdzekļiem; vai labums, ko gūst sabiedrība, ir

1072lielāks par personai nodarītajiem zaudējumiem

1073(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada

10746. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01

107517. punktu).

1076Izskatāmās lietas ietvaros tiek vērtēta no nodokļa maksāšanas

1077pienākuma izrietoša tiesību uz īpašumu ierobežojuma atbilstība

1078Satversmei. Kā to vairākkārt norādījusi Satversmes tiesa,

1079valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša

1080rīcības brīvība (sk., piemēram, Satversmes tiesas

10812011. gada 20. maija sprieduma lietā

1082Nr. 2010-70-01 9. punktu un 2015. gada

10833. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01

108418.2. punktu). Tomēr, pieņemot lēmumus nodokļu jomā,

1085likumdevēja rīcības brīvība ir realizējama tādā veidā, kas

1086atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes

1087normām, kā arī nodrošina demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās

1088sistēmas galvenā mērķa - taisnīguma - īstenošanu (sal.

1089sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma

1090lietā Nr. 2019-11-01 14. punktu). Iedzīvotāju

1091ienākuma nodokļa jomā likumdevējam jāņem vērā arī objektīvā neto

1092princips, kas ir tiesiskās vienlīdzības principa konkretizācijas

1093elements (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

10942017. gada 19. oktobra sprieduma lietā

1095Nr. 2016-14-01 27. punktu un Vācijas Federālās

1096konstitucionālās tiesas 2008. gada 9. decembra

1097sprieduma lietā Nr. 2 BvL 1/07 1.-91.

1098rindkopu).

1099Tādējādi likumdevēja pienākums nodokļu jomā ir izveidot tādu

1100taisnīgu nodokļu sistēmu, kas nodrošina tiesiskās vienlīdzības

1101principa un citu vispārējo tiesību principu ievērošanu, tā

1102veicinot nodokļu maksātāju uzticēšanos valstij un tiesībām un

1103sekmējot valsts ilgtspējīgu attīstību (sal. sk. Satversmes

1104tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā

1105Nr. 2016-14-01 26. punktu; sk. arī: OECD 2015 Final

1106Report. Adressing the Tax Challenges of the Digital Economy:

1107Fundamental Principles of Taxation. Pieejams:

1108www.oecd-ilibrary.org). Šādas nodokļu politikas īstenošana

1109nodrošina sabiedrības labklājību.

111019. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

1111piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

1112vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

1113Satversmes tiesa ir secinājusi: lai pārbaudītu, vai nodokļa

1114regulējums ir piemērots tā leģitīmā mērķa sasniegšanai, nodokļa

1115regulējumam jābūt pamatotam ar objektīviem un racionāliem

1116apsvērumiem (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

111720. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu

1118un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā

1119Nr. 2014-11-0103 24.1. punktu). Ar šādiem

1120apsvērumiem pamatots nodokļa regulējums demokrātiskā tiesiskā

1121valstī ir tāds, kas ir balstīts uz taisnīguma un tiesiskās

1122vienlīdzības principiem. Tādēļ Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

1123apstrīdētajās normās ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums

1124ir noteikts uz taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības nodrošināšanu

1125vērstu objektīvu un racionālu apsvērumu pamata.

112619.1. Pieteikuma iesniedzējs un atsevišķas pieaicinātās

1127personas ir izteikušas šaubas par to, vai apstrīdētajās normās

1128ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots tā leģitīmā

1129mērķa sasniegšanai (sk. lietas materiālu 1. sēj.

11301.-16. lp., 3. sēj. 35.-38. lp.,

113139.-45. lp. un 60.-63. lp.).

1132Tiesas sēdē Saeimas pilnvarotais pārstāvis Jānis Priekulis

1133norādīja, ka ar apstrīdētajām normām, nosakot minimālo ar

1134iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu, tiek nodrošināta

1135sabiedrības labklājība. Proti, saimnieciskās darbības veicēji

1136tiekot motivēti uz labāk pamatotu saimniecisko darbību, tāpat

1137vairs nebūšot iespējams izvairīties no iedzīvotāju ienākuma

1138nodokļa nomaksas adekvātā apmērā, līdz ar to palielināšoties arī

1139ieņēmumi valsts budžetā un pašvaldību budžetos, kā arī

1140samazināšoties resursi, kas Valsts ieņēmumu dienestam

1141nepieciešami, lai uzraudzītu saimnieciskās darbības veicējus

1142(sk. 2021. gada 25. novembra tiesas sēdes

1143stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 17.-20. lp.).

1144Apstrīdēto normu pamatā esot Finanšu ministrijas izdarītie

1145secinājumi, ka liela daļa saimnieciskās darbības veicēju ilgstoši

1146strādā ar zaudējumiem vai minimālu peļņu, kā arī neuzrāda

1147patiesos ieņēmumus (sk. lietas materiālu 1. sēj.

114841.-42. lp.).

114919.2. Prezumpcijas metodi lieto gan nodokļu

1150aprēķināšanai nepieciešamo objektīvo rādītāju nodrošināšanai, gan

1151nodokļu administrēšanas vienkāršošanai, kā arī lai mazinātu

1152izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Prezumpcijas metode var

1153palīdzēt arī nodokļu slogu sadalīt vienlīdzīgāk, ja vispārējā

1154nodokļu aprēķināšanas kārtība nav piemērota nodokļu maksātāju

1155negodprātības dēļ (sk.: Thuronyi V. Presumptive Taxation.

1156Pieejams: www.elibrary.imf.org).

1157Satversmes tiesa secina, ka likumdevējam ir tiesības, nosakot

1158ar nodokli apliekamo bāzi, lietot prezumpcijas metodi, ja vien

1159prezumpcijas piemērošana nodrošina taisnīguma un tiesiskās

1160vienlīdzības principu ievērošanu.

1161Taisnīguma principa ievērošana iedzīvotāju ienākuma nodokļa

1162jomā izpaužas vertikālā un horizontālā taisnīguma īstenošanā.

1163Atbilstoši horizontālā taisnīguma principam nodokļu maksātājiem

1164ar vienādu spēju samaksāt nodokļus tiek uzlikts vienāds nodokļu

1165slogs. Savukārt, īstenojot vertikālo taisnīguma principu, tiek

1166ņemta vērā nodokļu maksātāja spēja samaksāt nodokli (sk.: OECD

11672015 Final Report. Adressing the Tax Challenges of the Digital

1168Economy: Fundamental Principles of Taxation. Pieejams:

1169www.oecd-ilibrary.org). Tādējādi, lai nodokļu tiesībās būtu

1170ievērots horizontālā taisnīguma princips, likumdevējam ir

1171jāizveido tāds tiesiskais regulējums, kas veicina nodokļu

1172labprātīgu samaksu. Savukārt no vertikālā taisnīguma principa

1173izriet prasība ar iedzīvotāju ienākuma nodokli aplikt reālu

1174ienākumu, kas veidojies kā saimnieciskajā darbībā gūto ieņēmumu

1175un ar to gūšanu saistīto izdevumu starpība.

117619.3. Īstenojot taisnīguma principa horizontālo aspektu

1177nodokļu tiesībās, nepieciešams balstīties uz tādiem rādītājiem,

1178kas patiesi atspoguļo nodokļu maksātāju finansiālo stāvokli,

1179tostarp ieņēmumus.

1180Tiesību doktrīnā norādīts, ka prezumpcijas metodei, pēc kuras

1181tiek noteikts minimālais ar nodokli apliekamais ienākums, piemīt

1182tāds būtisks trūkums, ka tā pati par sevi neatrisina problēmu ar

1183patieso ieņēmumu neuzrādīšanu. Prezumpcijas metode ir efektīva

1184tikai tad, ja pamatu, uz kura izdarīta prezumpcija, ir grūti

1185noslēpt. Pretējā gadījumā prezumpcijas metode nepalīdz

1186paaugstināt ieņēmumus no negodprātīgiem nodokļu maksātājiem, bet

1187ietekmē godprātīgos nodokļu maksātājus, kuri neslēpj savus

1188ieņēmumus (sk.: Thuronyi V. Presumptive Taxation.

1189Pieejams: www.elibrary.imf.org).

1190Kā tiesas sēdē paskaidroja Saeimas pilnvarotais pārstāvis

1191Jānis Priekulis, lai novērstu patieso ieņēmumu slēpšanu,

1192likumdevējs ir ieviesis šā mērķa sasniegšanai paredzētus

1193pasākumus. Proti, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

1194nodokli" 11. un 11.1 pantā esot

1195iekļauts nosacījums, ka nodokļu maksātāja taksācijas gada

1196saimnieciskās darbības izdevumus, kas pārsniedz 80 procentus

1197no ieņēmumiem, var segt kā zaudējumus no nākamo triju taksācijas

1198gadu saimnieciskās darbības apliekamā ienākuma. Šāda kārtība

1199mudinot norādīt visus ieņēmumus, jo esot iespējams segt radušos

1200izdevumus triju gadu periodā un izdevumi, kas pārcelti no

1201iepriekšējiem gadiem, samazinot apliekamā ienākuma apmēru

1202taksācijas gadā (sk. 2021. gada 25. novembra

1203tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj.

120420. lp.).

1205Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta sniegtajiem datiem,

1206salīdzinot periodus pirms un pēc apstrīdēto normu pieņemšanas,

1207saimnieciskās darbības veicēju ieņēmumu un ar iedzīvotāju

1208ienākuma nodokli apliekamā ienākuma apjoms ir palielinājies.

1209Piemēram, 2017. gadā kopējo deklarēto ieņēmumu apjoms bija

1210708, 979 miljoni euro un ar iedzīvotāju ienākuma

1211nodokli apliekamais ienākums - 177, 890 miljoni

1212euro, savukārt 2018. gadā kopējo deklarēto ieņēmumu

1213apjoms bija 812, 000 miljoni euro un ar

1214iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamais ienākums -

1215204, 635 miljoni euro (sk. lietas

1216materiālu 3. sēj. 98. lp.).

1217Savukārt dati par to saimnieciskās darbības veicēju grupu,

1218kuri strādā ar ienākumu robežās no 0,01 līdz 1000 euro,

1219rāda, ka 2015. gadā šādu saimnieciskās darbības veicēju

1220skaits bija 58 446 un to deklarētie ieņēmumi bija

1221166, 897 miljoni euro, 2016. gadā attiecīgie

1222dati bija šādi: 58 205 un 174, 120 miljoni euro,

12232017. gadā - 56 385 un 180, 243 miljoni euro,

12242018. gadā - 59 674 un 169, 369 miljoni euro,

12252019. gadā - 56 638 un 162, 773 miljoni euro

1226(sk. lietas materiālu

12273. sēj. 94.-97. lp.).

1228Vērtējot šos datus, var secināt, ka pēc apstrīdēto normu

1229pieņemšanas kopumā saimnieciskās darbības veicēji ir deklarējuši

1230lielākus ienākumus, tomēr tie saimnieciskās darbības veicēji,

1231kuri strādā ar ienākumu robežās no 0,01 līdz

12321000 euro un kuru kopskaits ir relatīvi nemainīgs,

1233deklarē aizvien mazākus ieņēmumus.

1234Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais tiesību uz īpašumu

1235ierobežojums nav paredzētajā veidā ietekmējis tieši to

1236saimnieciskās darbības veicēju rīcību, kuru dēļ apstrīdētās

1237normas tika pieņemtas. Proti, apstrīdētajās normās noteiktais

1238pamattiesību ierobežojums nav veicinājis to, ka saimnieciskās

1239darbības veicēji, kuri strādā ar ienākumu robežās no 0,01 līdz

12401000 euro, deklarētu savus ieņēmumus lielākā

1241apmērā.

1242Saimnieciskās darbības veicēja apliekamā ienākuma apmērs

1243ietekmē arī maksājamā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi, proti,

1244jo lielāks ienākums, jo lielāka ir nodokļa likme. Tas attiecas

1245arī uz tiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuru izdevumi ir

1246pārsnieguši ieņēmumus, bet apliekamais ienākums aprēķināts kā

124720 procenti no ieņēmumiem. Tādējādi saimnieciskās darbības

1248veicējam ar lieliem ieņēmumiem nodokļu slogs būs augstāks

1249diferencētās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes dēļ, proti, ar

1250iedzīvotāju ienākuma nodokli tiks aplikts prezumētais, nevis

1251reālais ienākums. Jo augstāks nodokļu slogs, jo lielāka

1252iespējamība, ka patiesie ieņēmumi tiks slēpti (sk.: Schneider

1253F. The Shadow Economy and Work in the Shadow: What Do We (Not)

1254Know? Pieejams: www.iza.org).

1255Būtiski ir ņemt vērā, ka apstrīdētās normas, lai arī ir

1256vērstas uz nodokļu ieņēmumu palielināšanu, mazinot iespēju

1257izvairīties no iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas, skar arī

1258tādus saimnieciskās darbības veicējus, kuri savas nodokļu

1259saistības pildījuši godprātīgi. Iemesli tam, ka saimnieciskās

1260darbības veicējs strādā ar zaudējumiem, var būt pamatoti ar

1261saimnieciskās darbības attīstības apsvērumiem. Piemēram, Andris

1262Sirmulis tiesas sēdē norādīja, ka viņam 2018. gadā radušies

1263nozīmīgi izdevumi, jo viņš veicis ieguldījumus savā

1264saimnieciskajā darbībā. Apstrīdētajās normās noteiktā tiesību uz

1265īpašumu ierobežojuma dēļ viņš šos izdevumus nav varējis pilnā

1266apmērā attiecināt uz savu saimniecisko darbību un nācies tos

1267pārcelt uz nākamo gadu kā zaudējumus (sk. 2021. gada

12687. decembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

12694. sēj. 89.-90. lp.). Savukārt biedrības

1270"Latvijas Nodokļu konsultantu asociācija" pilnvarotā

1271pārstāve Mg. iur. Sandija Novicka tiesas sēdē

1272vērsa uzmanību uz to, ka iemesls, kāpēc daļa saimnieciskās

1273darbības veicēju ilgstoši strādā ar zaudējumiem, varot būt

1274saistīts arī ar neregulāru saimniecisko darbību

1275(sk. 2021. gada 7. decembra tiesas sēdes

1276stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 137. lp.).

1277Tātad var pastāvēt dažādi apstākļi, kas ir objektīvi un neliecina

1278par to, ka saimnieciskās darbības veicēji būtu negodprātīgi vai

1279to veiktā saimnieciskā darbība būtu neefektīva. Minētais ir

1280nozīmīgi arī tāpēc, ka brīvā tirgus ekonomikas apstākļos

1281privātpersonu īstenotā saimnieciskā darbība ir viens no valsts

1282ekonomikas balstiem. Ja iedzīvotāju ienākuma nodokļa sistēma nav

1283taisnīga pret saimnieciskās darbības veicējiem, var tikt

1284ietekmēta arī valsts ilgtspējīga ekonomiskā attīstība un līdz ar

1285to mazināties iedzīvotāju uzticēšanās tiesībām un nodokļu

1286sistēmai kopumā.

128719.4. Taisnīguma principa vertikālais aspekts

1288nodrošina, ka nodokļa maksājums tiek prasīts tikai no tiem, kas

1289ir spējīgi nodokli samaksāt. Atkāpšanās no nodokļu maksāšanas

1290spējas izvērtēšanas, ko prasa taisnīguma un tiesiskās

1291vienlīdzības principi, parasti tiek uzskatīta par pieļaujamu

1292tikai tad, ja tā ir pietiekami pamatota, vismaz attiecībā uz

1293tādiem nodokļiem, kas savā būtībā ir atkarīgi no tā, vai personas

1294vispār ir guvušas ienākumu (sk.: Englisch J. Ability

1295to Pay in European Tax Law. Pieejams: www.ssrn.com).

1296Nodokļa maksātāja spēja samaksāt nodokli parasti ir ievērota,

1297ja ar nodokli tiek aplikts reāls, nevis tikai paredzams ienākums.

1298Prezumpcijas tiesību aktos ir attaisnojamas, ja patiesās spējas

1299samaksāt nodokli nav iespējams apzināt. Tomēr prezumpcijas ir

1300jāveido tā, lai izvairītos no gadījumiem, kad no nodokļa

1301maksātāja tiek prasīts nepamatoti liels ienākums (sal.

1302sk.: Crespo C.A.D. The "Ability to Pay" as a

1303Fundamental Right: Rethinking the Foundations of Tax Law.

1304Pieejams: www.biblat.unam.mx).

1305Tiesas sēdē Saeimas pilnvarotais pārstāvis Jānis Priekulis

1306norādīja, ka minimālā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamā

1307bāze ir noteikta kā 20 procenti no saimnieciskās darbības

1308ieņēmumiem, respektējot arī tos saimnieciskās darbības veicējus,

1309kuru rentabilitāte ir zemāka par vidējo - 26 procentu -

1310rentabilitātes rādītāju saimnieciskās darbības veicēju vidū

1311(sk. 2021. gada 25. novembra tiesas sēdes

1312stenogrammu lietas materiālu 4. sēj.

131326.-27. lp.).

131419.4.1. Saskaņā ar lietā esošajiem datiem, vērtējot

1315saimnieciskās darbības veicēju ieņēmumu un ienākumu rādītājus

1316visās nozarēs kopumā, var secināt, ka 2015. gadā

1317saimnieciskās darbības veicēju vidējā komerciālā rentabilitāte

1318(peļņas vai zaudējumu procentuālā attiecība pret neto

1319apgrozījumu) bija 26 procenti, bet 2016. un

13202017. gadā - 27 procenti (sk. lietas materiālu

13213. sēj. 98. lp.).

1322Tādējādi apstrīdēto normu pamatā ir statistiskajos datos

1323balstīta prezumpcija, ka saimnieciskās darbības veicēju vidējā

1324komerciālā rentabilitāte ir 26 procenti. Tas likumdevējam

1325ļāvis pieņemt, ka, apliekot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli

132620 procentu ieņēmumu daļu, šī prezumpcija caurmērā būs

1327piemērota visiem saimnieciskās darbības veicējiem. Tiesas sēdē

1328Saeimas pilnvarotais pārstāvis arī norādīja, ka, vērtējot

1329saimnieciskās darbības veicēju darbības rādītājus pa nozarēm,

1330secināts, ka nav tādas nozares, kurā nebūtu iespējams gūt

1331peļņu.

1332Tiesību doktrīnā, kritizējot apstrīdēto normu izstrādē lietoto

1333prezumpcijas metodi, ir norādīts, ka tai nav korelācijas ar

1334nodokļa maksātāja patieso situāciju, turklāt ieņēmumi un ienākumi

1335būs ļoti atšķirīgi atkarībā no nozares, proti, katrai nozarei

1336ienākuma daļa būs atšķirīga salīdzinājumā ar kopējiem ieņēmumiem.

1337Ja viena un tā pati likme tiks piemērota nodokļa maksātājiem,

1338kuri darbojas dažādās nozarēs, tā būs ļoti neprecīza (sk.:

1339Thuronyi V. Presumptive Taxation. Pieejams:

1340www.elibrary.imf.org).

1341No lietā esošajiem materiāliem var secināt, ka to

1342saimnieciskās darbības veicēju skaits, kuri strādā ar peļņu, un

1343šo saimnieciskās darbības veicēju vidējā rentabilitāte dažādās

1344nozarēs ievērojami atšķiras. Piemēram, 2020. gadā juridisko

1345un grāmatvedības pakalpojumu nozarē no 2819 saimnieciskās

1346darbības veicējiem 2132 strādāja ar peļņu un 223 ar zaudējumiem,

1347šo saimnieciskās darbības veicēju vidējā komerciālā rentabilitāte

1348bija 53 procenti. Augkopības un lopkopības nozarē no

134922 262 saimnieciskās darbības veicējiem 13 421

1350strādāja ar peļņu, bet 2731 - ar zaudējumiem, un šo saimnieciskās

1351darbības veicēju vidējā komerciālā rentabilitāte bija

135229 procenti. Mazumtirdzniecības nozarē no 5472 saimnieciskās

1353darbības veicējiem 1656 strādāja ar peļņu un 914 ar zaudējumiem,

1354un to vidējā komerciālā rentabilitāte bija 11 procenti

1355(sk. lietas materiālu 3. sēj. 99. lp.).

1356Tādējādi rentabilitātes ziņā atšķirības starp nozarēm var būt

1357pat četrkāršas, un tas ļauj secināt, ka apstrīdēto normu pamatā

1358pieņemtā 20 procentu rentabilitāte ir neprecīzs rādītājs un

1359neatspoguļo visu saimnieciskās darbības veicēju spēju samaksāt

1360nodokli.

136119.4.2. Lai izvērtētu to, vai nodokļu maksātāji ir

1362savstarpēji salīdzināmi, un tiktu ievērots objektīvā neto

1363princips, svarīgs faktors ir arī apmērs, kādā var atskaitīt ar

1364saimniecisko darbību saistītos izdevumus.

1365Mg. iur. Jānis Taukačs tiesas sēdē norādīja, ka

1366visiem izdevumiem jābūt atskaitāmiem, ja tie veikti tādēļ, lai

1367gūtu saimnieciskās darbības ieņēmumus. Šim principam varot būt

1368izņēmumi, piemēram, izdevumu atskaitīšanu varētu ierobežot tādos

1369gadījumos, kad korekti un precīzi noteikt atskaitāmo izdevumu

1370apmēru ir grūti, piemēram, ja šiem izdevumiem piemīt personīgo,

1371izklaides vai luksusa tēriņu pazīmes (sk. 2021. gada

13727. decembra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu

13734. sēj. 146.-147. lp.).

1374Apstrīdētās normas, nosakot ar iedzīvotāju ienākuma nodokli

1375apliekamo minimālo bāzi, paredz, ka saimnieciskās darbības

1376veicējs var atskaitīt izdevumus 80 procentu apmērā. Minētais

1377nozīmē arī to, ka izdevumu attiecināmība uz saimniecisko darbību

1378ir atkarīga no to apmēra. Tā, piemēram, ja diviem saimnieciskās

1379darbības veicējiem izdevumi ir vienādi, bet ieņēmumi atšķiras,

1380viens no tiem tāda paša rakstura izdevumus varēs atskaitīt pilnā

1381apmērā, bet otrs - 80 procentu apmērā.

1382Valsts ieņēmumu dienesta pilnvarotais pārstāvis Uldis

1383Rūbežnīks tiesas sēdē norādīja, ka saimnieciskās darbības veicēju

1384nodokļu audita process ir dārgs un laikietilpīgs un neatsver

1385ieguvumu valsts budžetā, tāpēc Valsts ieņēmumu dienests esot

1386mainījis pieeju fizisko personu nodokļu nenomaksas risku

1387izvērtēšanai un 2018. un 2019. gadā nodokļu administrēšanas

1388darbs ticis koncentrēts uz fiziskajām personām ar augstu ienākuma

1389līmeni (sk. 2021. gada 25. novembra tiesas

1390sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj.

139169.-78. lp.). Lietā esošie materiāli apliecina, ka,

1392piemēram, 2016. un 2017. gadā to saimnieciskās darbības

1393veicēju skaits, kuriem risku analīzes sistēmā ir identificēti

1394kritēriji, kas norāda uz to, ka saimnieciskās darbības rezultātā

1395radušies zaudējumi, bija lielāks par desmit tūkstošiem, savukārt

1396pēc apstrīdēto normu pieņemšanas šis skaits ir samazinājies līdz

1397aptuveni astoņiem ar pusi tūkstošiem (sk. lietas materiālu

13983. sēj. 107. lp.).

1399Tas nozīmē, ka apstrīdēto normu piemērošanas dēļ daļa

1400saimnieciskās darbības veicēju paliek ārpus risku analīzes

1401tvēruma, kaut arī saglabājas iespēja, ka to norādītie

1402saimnieciskās darbības izdevumi nav pilnībā attiecināmi uz

1403saimniecisko darbību, savukārt tie saimnieciskās darbības

1404veicēji, kuriem visi izdevumi ir pamatoti saistīti ar

1405saimniecisko darbību, tos nevar pilnā apmērā atskaitīt. Ņemot

1406vērā šo apstākli, likumdevējam būtu jāmeklē līdzekļi, kā

1407identificēt tieši negodprātīgos nodokļu maksātājus un radīt tādu

1408nodokļu sistēmu, tostarp stiprinot Valsts ieņēmumu dienesta

1409kapacitāti un iespējas, lai varētu mērķēti identificēt nepamatotu

1410izdevumu deklarēšanu.

1411Vispār likums "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

1412paredz personas spējas maksāt nodokli izvērtēšanu, jo noteic, ka

1413ienākuma nodoklis ir maksājams par fiziskās personas gūto

1414ienākumu. Proti, nodokļa maksātājs ir tiesīgs atskaitīt

1415izdevumus, kas tam radušies, gādājot par to, lai gūtu ieņēmumus,

1416un maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli tikai par reālo ienākumu.

1417Tomēr attiecībā uz visiem saimnieciskās darbības veicējiem ir

1418noteikts izņēmums, kas pieļauj gadījumus, kad saimnieciskās

1419darbības veicējam, kura izdevumi ir lielāki par ieņēmumiem, nākas

1420maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli arī tad, ja faktiski nekāda

1421ienākuma nav.

1422Saimnieciskās darbības veicēji ir fiziskās personas, kas par

1423savām saistībām atbild ar visu savu mantu. Proti, apstrīdēto

1424normu piemērošanas rezultātā gadījumos, kad saimnieciskās

1425darbības veicēja izdevumi ir lielāki par 80 procentu

1426ierobežojumu vai pat pārsniedz ieņēmumus, tam nodokļu saistību

1427izpildei nepieciešamie līdzekļi būs jārod no citiem ienākumiem

1428vai īpašuma.

1429Satversmes tiesa, īpaši ņemot vērā to apstākli, ka apstrīdēto

1430normu tvērumā ir fiziskās personas, kuras veic saimniecisko

1431darbību un kuras par savām saistībām ir atbildīgas ar visu savu

1432mantu, uzskata, ka atkāpšanās no nodokļa maksātāja patiesās

1433spējas samaksāt nodokli izvērtēšanas, tostarp atkāpšanās no

1434objektīvā neto principa, nav pamatota.

143519.5. Ņemot vērā minēto, apstrīdētajās normās

1436ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums nav noteikts uz

1437taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības principu nodrošināšanu

1438vērstu objektīvu un racionālu apsvērumu pamata. Konkrētajā

1439gadījumā ar prezumpcijas noteikšanu netiek sasniegts iecerētais

1440mērķis - ietekmēt to saimnieciskās darbības veicēju rīcību, kuri

1441līdz šim izvairījās no iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas,

1442un tādējādi arī mazināt ēnu ekonomiku, uzlabot Valsts ieņēmumu

1443dienesta efektivitāti un ar to saistīto visas tautsaimniecības

1444attīstību.

1445Nav šaubu par to, ka apstrīdētās normas dod ieguldījumu valsts

1446budžetā un pašvaldību budžetos, ļaujot finansēt sabiedrībai

1447nozīmīgus pasākumus. Tomēr likumdevējam, rūpējoties par to, lai

1448valsts budžeta ieņēmumi būtu pietiekami, ir pienākums izstrādāt

1449tādu taisnīgu nodokļu sistēmu, kas vērsta uz tiesiskās

1450vienlīdzības principa un citu vispārējo tiesību principu

1451ievērošanu, tādējādi sekmējot valsts ilgtspējīgu attīstību.

1452Minētais nozīmē arī to, ka ikkatram nodokļu režīmam jābūt

1453saskaņotam ar taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības principiem.

1454Tas vien, ka persona var mainīt savu saimnieciskās darbības veidu

1455un nodokļu maksāšanas režīmu, nevar kalpot par attaisnojumu

1456nepamatotu ierobežojumu noteikšanai.

1457Apstrīdētās normas nav balstītas uz valsts uzticēšanos

1458saimnieciskās darbības veicējiem, jo tiek prezumēts, ka tie

1459neuzrāda savus ieņēmumus pilnā apmērā vai nepamatoti palielina

1460savus izdevumus. Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka Latvijā

1461nodokļu saistību labprātīgas izpildes līmenis ir zems (sk.

1462Satversmes tiesas 2021. gada 6. aprīļa sprieduma lietā

1463Nr. 2020-31-01 22.1.1. punktu). Jāņem vērā, ka

1464nodokļu maksātāji vairāk sliecas labprātīgi maksāt nodokļus tad,

1465ja ir pārliecināti, ka nodokļu politika ir taisnīga (sk.:

1466Principles of Good Tax Administration. Pieejams:

1467www.oecd.org; sk. arī: Schneider F. The Shadow

1468Economy and Work in the Shadow: What Do We (Not) Know? Pieejams:

1469www.iza.org). Netaisnīgs nodokļu tiesiskais regulējums vēl

1470vairāk mazina nodokļu maksātāju uzticēšanos valstij un tiesībām,

1471tostarp neveicina to, lai personas pildītu savu konstitucionālo

1472pienākumu - maksātu pienācīgā kārtībā noteiktos nodokļus.

1473Līdz ar to likumdevēja lietotie

1474līdzekļi nav piemēroti apstrīdētajās normās ietvertā tiesību uz

1475īpašumu ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

1476Nolēmumu

1477daļa

1478Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

1479Satversmes tiesa

1480nosprieda:

1481Atzīt likuma "Par iedzīvotāju

1482ienākuma nodokli" 11. panta 3.1 daļu un

148311.1 panta 6.1 daļu par

1484neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. panta

1485pirmajiem trim teikumiem.

1486Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

1487Spriedums pasludināts Rīgā 2022. gada

14887. janvārī.

1489Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

1490Tiesas sēdes priekšsēdētāja

1491S. Osipova