15. pants

Likumdevējs, pildot no Satversmes 110. panta

izrietošo pienākumu nodrošināt ģimenes sociālās un ekonomiskās

aizsardzības sistēmu, ir konkretizējis tādas ģimenes tiesības uz

īpašu aizsardzību, kurā ir persona ar invaliditāti, paredzot

vairākus atbalsta veidus personai ar invaliditāti, kā arī tās

ģimenei, piemēram, transporta izdevumu kompensāciju un asistenta

pakalpojuma pieejamības nodrošināšanu.

Lietā pieaicinātās personas Valsts kontrole, Tieslietu

ministrija, Tiesībsargs, Sustento, I. Bite un K. Dupate atzīst,

ka valsts atbalsta sistēma ir veidota tādējādi, ka ikviens

ģimenes loceklis var iesaistīties cita tās pašas ģimenes locekļa

- personas ar invaliditāti - aprūpē. Turklāt Valsts kontrole

konstatē, ka praksē asistenta pakalpojumu personai ar

invaliditāti lielākoties sniedz tieši tās ģimenes locekļi, bieži

tai vistuvākais ģimenes loceklis - māte, tēvs, laulātais vai

bērns.

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr. 2015-10-01 jau atzinusi,

ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 110. pantam tiktāl, ciktāl

valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu izveidot sociālā un

ekonomiskā atbalsta sistēmu ģimenēm, kurās aug bērns ar

invaliditāti (sk. sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 14.2.

punktu). Atbalsta sistēma ir pieejama visām ģimenēm, kurās ir

persona ar invaliditāti, tostarp arī ģimenēm, kurās nedalītā

mājsaimniecībā dzīvo pilngadīgs ģimenes loceklis ar

invaliditāti.

Tādējādi arī attiecībā uz ģimenēm, kurās ir pilngadīga persona

ar invaliditāti, valsts ir izpildījusi pienākumu izveidot sociālā

un ekonomiskā atbalsta sistēmu.

Līdz ar to apstrīdētā norma

attiecībā uz tiesnesi, kura ģimenē ar nedalītu mājsaimniecību ir

pilngadīga persona ar invaliditāti, atbilst Satversmes 110.

pantam.