13. pants

Satversmes 110. pants noteic: "Valsts aizsargā

un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti,

ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem

invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši

no varmācības."

Starp tām tiesībām, ko garantē Satversmes 110. pants, ir bērnu

ar invaliditāti tiesības uz īpašu valsts atbalstu un aizsardzību

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra sprieduma lietā

Nr. 2006-08-01 11. punktu). Satversmes 110. pants

uzliek valstij pienākumu garantēt ģimenei ar bērniem vismaz

starptautiski atzīto tiesību, tostarp arī sociālo tiesību,

minimumu (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.2. punktu).

Bērnu ar invaliditāti tiesības uz īpašu aizsardzību

nostiprinātas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām,

kuras dalībvalsts ir Latvija. Šīs konvencijas 7. pants noteic, ka

dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu,

ka bērni ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem bērniem pilnībā

bauda visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī to, ka visos

lēmumos, kas attiecas uz bērniem ar invaliditāti, galvenais

apsvērums ir bērna labākās intereses.

Bērnu ar invaliditāti tiesības uz īpašu aprūpi ir garantētas

arī Bērnu tiesību konvencijā, kuras dalībvalsts ir Latvija.

Saskaņā ar šīs konvencijas 23. panta 1. punktu dalībvalstis

atzīst, ka bērnam ar invaliditāti jādzīvo pilnvērtīga un cienīga

dzīve tādos apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam

uzturēt ticību saviem spēkiem un atvieglo iespējas aktīvi

piedalīties sabiedrības dzīvē. Savukārt šā paša panta 2. punktā

noteikts, ka dalībvalstis atzīst bērna ar invaliditāti tiesības

uz sevišķu gādību. Valstij ir jāveicina un jānodrošina, lai

bērnam, kam uz to ir tiesības, un par viņa aprūpi atbildīgajām

personām atbilstoši pieejamiem resursiem tiek sniegta lūgtā

palīdzība, kas būtu piemērota konkrētā bērna stāvoklim un viņa

vecāku vai citu par bērnu atbildīgo personu apstākļiem (sk.

Bērnu tiesību konvencijas 23. panta 2. punktu). Apvienoto

Nāciju Organizācijas Bērna tiesību komiteja norāda, ka ģimenei

nodrošināmais atbalsts ir paredzēts tam, lai bērna vecākiem

mazinātu stresu un ļautu saglabāt veselīgu vidi ģimenē (sk.:

Committee on the Rights of the Child, General Comment No. 9, The

Rights of Children with Disabilities, U.N.Doc. CRC/C/GC/9, 27

February 2007, p. 41).

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka no

Satversmes 110. panta valstij izriet pozitīvs pienākums izveidot

un uzturēt ģimenes sociālās un ekonomiskās aizsardzības sistēmu.

Šīs tiesības ir kļuvušas par indivīda tiesībām, un to realizāciju

persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas

tiesības tiesā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra

sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punktu). Tāpat Satversmes

tiesas judikatūrā atzīts, ka, rūpējoties par bērniem un ģimeni un

ievērojot pārējās Satversmes normas un tiesību principus, valstij

ir jāveic tādi atbalsta pasākumi, kas ir pietiekami efektīvi un,

cik vien tas iespējams, atbilst adresātu, pirmkārt bērnu,

vajadzībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 2.

novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.1. punktu un 2006.

gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1.

punktu).

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka Satversmes 110. pants

atzīst bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz sevišķu gādību.

Valsts atbilstoši saviem resursiem nodrošina palīdzības sniegšanu

bērnam, kam uz to ir tiesības, un par viņa aprūpi atbildīgajām

personām. No Satversmes 110. panta izriet valsts pienākums

izveidot un uzturēt sistēmu, kas bērniem ar invaliditāti

nodrošina īpašu sociālo un ekonomisko aizsardzību. Sistēmas

mērķis ir garantēt, lai bērnam ar invaliditāti būtu nodrošināta

pieeja izglītībai, profesionālajai apmācībai, medicīniskajai

aprūpei, veselības atjaunošanas pasākumiem, kā arī nodrošināt

iespējami pilnīgāku šāda bērna socializāciju un veicināt viņa

personības attīstību, vienlaikus mazinot stresu viņa vecākiem

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 21. februāra

sprieduma lietā Nr. 2006-08-01 10. punktu).

Tādējādi no Satversmes 110. panta

izriet valsts pozitīvais pienākums izveidot un uzturēt tādu

sociālā un ekonomiskā atbalsta sistēmu, kura nodrošina bērna ar

invaliditāti tiesību īstenošanu un ir piemērota ģimenei, kurā aug

bērns ar invaliditāti.