6. pants

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka sociālo tiesību

īpašais raksturs noteic arī tiesu varas kontroles robežas šajā

jomā. Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējs bauda plašu

rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts

ekonomisko situāciju, tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-07-01 13. - 14. punktu). Savukārt "tiesu varai ir

pienākums izvērtēt, vai likumdevējs ievērojis šīs rīcības

brīvības robežas" (Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra

sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16. punkts). Tas nozīmē, ka

tiesai savu iespēju robežās jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs

veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot

sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti,

personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības

vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību

principi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu).

6.1. Konkrētajā gadījumā tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī netiek skartas. Līdz ar to

nevar secināt, ka pastāvētu Satversmes 109. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojums tieši tādā pašā izpratnē kā Spriedumā

lietā Nr. 2009-43-01. Satversmes 109. pants negarantē personām

tiesības uz konkrētiem pensijas veidiem, tostarp izdienas

pensiju, kas aprēķināta pēc konkrētiem kritērijiem vai konkrētā

apmērā. Taču, ja valsts konkrēta veida pensiju ir paredzējusi

likumā, tad Satversmes 109. pants prasa, lai valsts turpmākā

rīcība attiecībā uz šo pensiju atbilstu tiesiskas valsts

principiem - konkrētajā gadījumā tiesiskās paļāvības principam un

samērīguma principam. Savukārt, izvērtējot kādas tiesību normas

atbilstību principiem, kas izriet no Satversmes 1. pantā

noteiktajām konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka

šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Līdz

ar to izskatāmajā lietā apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās

paļāvības principam un samērīguma principam jāvērtē kopsakarā ar

Satversmes 109. pantu.

6.2. Sociālā solidaritāte ekonomiskās krīzes apstākļos

nozīmē to, ka ikviens pilsonis uzņemas proporcionālu atbildību

par smago krīzes seku novēršanu (sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.3.

punktu). Gadījumos, kad sakarā ar ekonomiskās situācijas

lejupslīdi ir nepieciešams samazināt sociālās garantijas, valstij

jārīkojas atbilstoši tiesiskas valsts principiem.

6.2.1. Tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts

iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības

princips nav interpretējams tik plaši, ka tas personu pasargātu

no jebkuras vilšanās. Pretēja pieeja novestu pie valsts nespējas

reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Vienlaikus tiesiskās

paļāvības princips prasa, lai valsts, mainot normatīvo

regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp personas

paļaušanos uz spēkā esošo tiesisko regulējumu un tām interesēm,

kuru nodrošināšanai šis regulējums tiek mainīts (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-08-01 23. un 25. punktu).

Izdienas pensijas iekšlietu sistēmas darbiniekiem ar

speciālajām dienesta pakāpēm tiek piešķirtas ar vairākiem

mērķiem, tostarp kā kompensācija par valstij nepieciešama

dienesta pildīšanu īpašas spriedzes apstākļos. Persona, kura

ieguvusi speciālo dienesta pakāpi un nodienējusi atbilstošo

laiku, reiz ir izdarījusi izvēli, proti, nolēmusi pildīt šo

dienestu ar attiecīgiem nosacījumiem, tostarp nosacījumiem par

izdienas pensiju. Apstrīdētās normas spēkā stāšanās laikā šai

personai vairs nav iespēju izvēlēties, vai, ievērojot attiecīgo

atalgojumu un sociālās garantijas, tā būtu uzņēmusies dienestu.

Tāpat personai vairs nav tiesību izvēlēties, vai tā būtu

atvaļinājusies pirms vispārējā pensijas vecuma sasniegšanas.

Iekšlietu sistēmā attiecīgo laiku nodienējušai personai

nevarēja rasties paļāvība uz konkrētu pensijas apmēru, taču bija

tiesības paļauties uz to, ka izdienas pensijas apmērs būs

saprātīgi saistīts ar šīs personas ieguldījumu dienestā un

attiecīgo ekonomisko situāciju. Vispārējas inflācijas un

atalgojuma pieauguma apstākļos šādām personām būtu tiesības

sagaidīt attiecīgu pensijas pārrēķinu. Līdzīgi apstākļos, kad

iekšlietu sistēmā dienošo personu atalgojums tiek būtiski

samazināts, būtu pieļaujams arī saprātīgs izdienas pensiju apmēra

samazinājums pēc noteiktiem kritērijiem. Taču apstrīdētā norma

paredz pensijas samazinājumu ļoti būtiskā - vairāk nekā divu

trešdaļu apmērā. Pensijas samazināšanai noteikts tikai viens

kritērijs - personas atrašanās sociāli apdrošinātas personas

statusā. Personai bija tiesības paļauties uz to, ka pensijas

izmaksa netiks saistīta ar šādu iepriekš neparedzamu

nosacījumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma ir būtiski skārusi personas

tiesisko paļāvību.

Tomēr Satversmes tiesa ir vairākkārt norādījusi, ka

sabiedrībai nozīmīgu interešu aizskāruma novēršanai būtu dodama

prioritāte salīdzinājumā ar tiesiskās paļāvības principu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā

Nr. 2009-44-01 19. punktu).

6.2.2. Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa

jau ir norādījusi, ka attiecīgā likumprojektu pakete tika

pieņemta, pienācīgi neizvērtējot alternatīvas iespējas un

neizsverot ieguvumus un zaudējumus konkrētā rīcības varianta

gadījumā.

Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa ir arī

secinājusi, ka likumdevējs, pieņemot minētajā lietā apstrīdētās

normas, "nav ar pietiekamu rūpību izvērtējis to alternatīvas un

nav paredzējis saudzējošāku risinājumu. Līdz ar to apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 109. pantam" (Satversmes tiesas

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2.2.

punkts).

Atbildes rakstā nav norādīts un no lietas materiāliem

neizriet, ka attiecībā uz izskatāmajā lietā apstrīdētās normas

pieņemšanu Saeima būtu rīkojusies citādi.

Attiecībā uz izskatāmajā lietā apstrīdēto normu vēl papildus

jāuzsver, ka nav tikusi izvērtēta izdienas pensiju izmaksai

noteikto ierobežojumu ietekme uz personām, kuras vēl pilda

attiecīgos dienestus. Kā jau tas norādīts iepriekš, izdienas

pensijām ir noteiktas funkcijas šo dienestu personālsastāva

kvalitātes nodrošināšanā, kā arī antikorupcijas aspektā. Valsts

nepamatota atteikšanās pildīt savas saistības varētu novest pie

nedrošības par to, ka valsts arī turpmāk - pēc apstrīdētajā normā

noteiktā termiņa beigām - tās pildīs, un līdz ar to pie iekšlietu

dienesta personālsastāva kvalitātes pazemināšanās. Piemēram,

dienestu pildīt spējīgas, kvalificētas personas ar pieredzi,

proti, tādas personas, kuru sagatavošanā attiecīgajam dienestam

valsts jau ir ieguldījusi daudz līdzekļu, varētu izvēlēties

dienestu atstāt.

Līdz ar to nav pamatots Saeimas apgalvojums, ka sabiedrība no

apstrīdētās normas gūst būtisku labumu.

6.2.3. Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa

jau norādījusi, ka pensiju samazināšana īpaši skāra strādājošos

pensionārus, kuriem tika noteikts pensijas ieturējums 70 procentu

apmērā un kuri nevarēja pārtraukt darba attiecības atbilstoši

Latvijas normatīvo aktu prasībām nodarbinātības jomā. Proti, no

Izmaksu likuma pieņemšanas brīža līdz tā spēkā stāšanās brīdim

pagāja aptuveni divas nedēļas. Īsais likuma spēkā stāšanās

termiņš nebija pietiekams, lai personas varētu pienācīgā kārtā

izvērtēt, vai tām būtu lietderīgi izbeigt darba tiesiskās

attiecības atbilstoši Darba likuma 100. panta pirmajai daļai, kas

paredz, ka darbiniekam ir tiesības rakstveidā uzteikt darba

līgumu vienu mēnesi iepriekš (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 32. punktu). Šie

argumenti vienlīdz attiecas arī uz apstrīdēto normu.

Spriedumā lietā Nr. 2009-43-01 Satversmes tiesa jau norādījusi

arī to, ka pensiju samazinājumam nav paredzēta diferencēta

pieeja, proti, samazinot pensijas apmēru, netiek ņemts vērā, vai

un cik lielus ienākumus persona gūst kā sociāli apdrošinātā

persona.

Gadījumos, kad valstī iestājušies īpaši nelabvēlīgi

ekonomiskie apstākļi, var rasties tāda situācija, ka valsts savu

iespēju robežās rūpējas tikai par maksimāli daudzu personu

minimālajām eksistences iespējām. Tomēr šo apstākļu sekām

vienlīdz smagi būtu jāgulstas uz visiem valsts iedzīvotājiem.

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka vienlīdzīga attieksme pret

visām personām attiecībā uz to līdzekļu samazinājumu, kuri tiek

izmaksāti no valsts budžeta, valstī nebija nodrošināta (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr.

2009-11-01 19. punktu). Šādos apstākļos nediferencētu

izdienas pensiju samazinājumu par 70 procentiem nevar uzskatīt

par atbilstošu samērīguma principam.

Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 109. pantam

kopsakarā ar Satversmes 1. pantu.