110. pants
neprasa, lai valsts tikai un vienīgi ar sociālās

drošības sistēmas palīdzību pilnībā nodrošinātu katra bērna

materiālo labklājību (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

11. decembra sprieduma lietā Nr.2006-10-03 13.4.punktu).

Šāda pilnīga valsts aprūpe nonāktu pretrunā ar Satversmes

110. panta pirmo teikumu, jo visupirms vecākiem pašiem ir

pienākums rūpēties par saviem bērniem un gādāt par bērna

vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01

14.2. punktu).

Valstij ir pienākums sniegt saprātīgu un mērķētu sociālo

atbalstu ģimenei bērna pirmajos dzīves gados. Tieši neilgi pēc

bērna dzimšanas atbalsts ģimenei ir visvairāk nepieciešams, jo

bērns ir pilnībā atkarīgs no vecāku aprūpes un vecāki bērna

kopšanas dēļ var nespēt gūt pietiekamus ienākumus ģimenes

vajadzību apmierināšanai.

Tādējādi no Satversmes 110. panta

valstij izriet pienākums izveidot un uzturēt tādu sociālās

drošības sistēmu, kura atbalsta ģimeni bērna pirmajos dzīves

gados.

11. Satversmes tiesa atzinusi, ka kritēriji, pēc

kuriem vērtējama tiesību normas atbilstība sociālajām tiesībām,

var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma ierobežo

personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts pozitīvo

pienākumu izpildi (sal.: Satversmes tiesas

2016. gada 21. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2015-21-01 10.1. punkts).

Izskatāmajā lietā ar apstrīdētajām normām nav ierobežotas

Pieteikuma iesniedzējai jau piešķirtas sociālās tiesības.

Pieteikuma iesniedzēja saņēma vecāku pabalstu līdz bērna pusotra

gada vecumam un bērna kopšanas pabalstu līdz bērna divu gadu

vecumam. Tomēr Pieteikuma iesniedzējai bērns piedzima

priekšlaikus un maternitātes pabalsts tika piešķirts tikai pēc

bērna dzimšanas, tāpēc vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts

tika izmaksāti īsāku laika periodu nekā tiem vecākiem, kuru bērns

dzimis ārsta prognozētajā laikā. Pēc Pieteikuma iesniedzējas

ieskata, valsts ir pārkāpusi vienlīdzības principu un bērna

vislabāko interešu prioritātes principu, jo priekšlaikus dzimuša

bērna vecāki vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu saņem

īsāku laiku, turklāt priekšlaikus dzimušam bērnam esot

nepieciešama īpaša kopšana un tādēļ minētie pabalsti būtu jāmaksā

līdz brīdim, kad bērns sasniedz koriģēto, nevis hronoloģisko divu

gadu vecumu.

Līdz ar to Satversmes tiesai šajā lietā ir jāizvērtē, vai

valsts, ar apstrīdētajām normām nosakot vecāku pabalsta un bērna

kopšanas pabalsta izmaksas ilgumu, ir izpildījusi tai no

Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu izveidot

un uzturēt tādu sociālās drošības sistēmu, kura atbalsta ģimeni

bērna pirmajos dzīves gados.

To izvērtējot, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai: 1) ir

veikti pasākumi, lai nodrošinātu personām iespēju izmantot

sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti,

vai personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās

tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie

tiesību principi, citstarp bērna vislabāko interešu prioritātes

princips un Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertais

vienlīdzības princips (sal.: Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-24-03 17.4. punkts).

12. Satversmes tiesa visupirms noskaidros, vai

valsts ir izveidojusi tādu sociālās drošības sistēmu, kura

atbalsta ģimeni bērna pirmajos dzīves gados, un paredzējusi

sociālo atbalstu attiecīgajām ģimenēm, tostarp arī Pieteikuma

iesniedzējas ģimenei.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir rīcības brīvība to

metožu un mehānismu izvēlē, ar kādiem sociālās tiesības

īstenojamas un aizsargājamas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu).

Turklāt valsts rīcībai, paredzot pasākumus sociālās drošības

sistēmas izveidei, ir jāatbilst no demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem

(sal.: Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija

sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 20.2. punkts).

Sociālās drošības sistēmas ietvaros ģimenei bērna pirmajos

dzīves gados primāri ir paredzēts vecāku pabalsts un bērna

kopšanas pabalsts. Katram no šiem pabalstiem ir savs mērķis un

izmaksas nosacījumi.

Vecāku pabalsta mērķis ir kompensēt vecākiem, kuri uzņemas

zīdaiņa aprūpi un līdz ar to, pārtraucot profesionālo darbību,

nespēj gūt ienākumus tādā pašā līmenī kā pirms bērna

piedzimšanas, zaudētos ienākumus apmērā, kas atkarīgs no vecāka

veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, kā

arī aizsargāt bērna tiesības, nodrošinot tam vecāka klātbūtni un

pilnvērtīgu aprūpi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada

15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01

15.1. punktu). Savukārt bērna kopšanas pabalsts ir

universāls un tā mērķis ir sniegt atbalstu naudas izmaksu veidā

ikvienai personai, kura kopj bērnu vecumā līdz diviem gadiem,

situācijā, kad ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šī

persona nespēj gūt ienākumus (sk. Valsts sociālo pabalstu

likuma 2. un 7. pantu).

Patlaban līdz brīdim, kad bērns sasniedz pusotra gada vecumu,

ir iespējams vienlaikus saņemt gan vecāku pabalstu, gan bērna

kopšanas pabalstu. Savukārt laika posmā no bērna pusotra gada

līdz divu gadu vecumam vecāks turpina saņemt bērna kopšanas

pabalstu. Arī Pieteikuma iesniedzēja saņēma vecāku pabalstu līdz

bērna pusotra gada vecumam un bērna kopšanas pabalstu līdz bērna

divu gadu vecumam.

Papildus vecāku pabalstam un bērna kopšanas pabalstam valsts

izveidotā sociālās drošības sistēma paredz ģimenei bērna pirmajos

dzīves gados, tostarp ģimenei ar bērnu līdz divu gadu vecumam,

šādus sociālā atbalsta veidus:

1) tiesības uz maternitātes pabalstu, kuru piešķir un

izmaksā par visu grūtniecības atvaļinājuma un dzemdību

atvaļinājuma laiku, ja sieviete neieradās darbā un tādējādi

zaudēja algotā darbā gūstamos ienākumus (sk. likuma "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu"

5.-10. pantu);

2) tiesības uz paternitātes pabalstu, kuru piešķir un

izmaksā bērna tēvam par bērna piedzimšanas sakarā piešķirtā

atvaļinājuma desmit kalendāra dienām (sk. likuma "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu"

10.1-10.3 pantu);

3) tiesības uz bērna piedzimšanas pabalstu bērna

piedzimšanas gadījumā (sk. Valsts sociālo pabalstu likuma

8. pantu);

4) tiesības uz ģimenes valsts pabalstu, kuru piešķir

personai, kura audzina bērnu vecumā no viena gada līdz 15 gadiem

(sk. Valsts sociālo pabalstu likuma 6. pantu);

5) tiesības uz piemaksām pie bērna kopšanas pabalsta par

dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem (sk.

Valsts sociālo pabalstu likuma 7. panta trešo daļu);

6) tiesības atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās

palīdzības likuma 32. pantam saņemt sociālo palīdzību -

materiālu atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām un

maznodrošinātām ģimenēm (personām), lai apmierinātu to

pamatvajadzības.

Tādējādi, lai personas varētu izmantot savas sociālās

tiesības, valsts sociālās drošības sistēmā ir ieviesusi vairākus

pasākumus, kas vērsti uz ģimenes atbalstīšanu bērna pirmajos

dzīves gados. Šajā atbalstā ietilpst sociālā apdrošināšana,

valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un

sociālie pakalpojumi.

Līdz ar to valsts ir veikusi

pasākumus, lai izveidotu tādu sociālās drošības sistēmu, kura

atbalsta ģimeni bērna pirmajos dzīves gados.

13. Satversmes tiesai jāpārbauda, vai valsts

veiktie pasākumi sociālās drošības sistēmas izveidošanai ir

veikti pienācīgi, proti, vai ģimenei bērna pirmajos dzīves gados

ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā.

No likuma "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu" izriet, ka nodarbinātām un sociāli

apdrošinātām personām ir tiesības saņemt vecāku pabalstu, ja par

vienu un to pašu bērnu un par vienu un to pašu laika posmu jau

netiek saņemts maternitātes pabalsts. Vecāku pabalsta apmērs ir

atkarīgs no personas veikto obligāto sociālās apdrošināšanas

iemaksu apmēra un nav ierobežots noteiktā minimālā līmenī. Vecāku

pabalstu piešķir un izmaksā vienlaikus ar bērna kopšanas

pabalstu. Savukārt no Valsts sociālo pabalstu likuma izriet: ja

persona nav veikusi obligātās iemaksas un tai nav tiesību saņemt

vecāku pabalstu, tad tā var saņemt bērna kopšanas pabalstu.

Pieteikuma iesniedzējai bērns piedzima 28. grūtniecības

nedēļā un tātad ir uzskatāms par priekšlaikus dzimušu bērnu

(sk.: Kreicberga I. Jaundzimušais. Grām.: Rezeberga D.

(zin.red.) Dzemdniecība. Rīga: Medicīnas apgāds, 2016,

816. lpp.). Pēc Pasaules Veselības organizācijas

definīcijas par iznēsātu grūtniecību uzskata grūtniecību, kas

ilgst no 260 līdz 293 dienām jeb no 37 nedēļām līdz 41 nedēļai

(sk.: World Health Organization. What is a preterm

baby. Pieejams: www.who.int).

Saskaņā ar likumu "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu" parasti grūtniecības atvaļinājuma 56-70

kalendāra dienas piešķir pirms ārsta prognozētā bērna dzimšanas

brīža, savukārt dzemdību atvaļinājuma 56-70 kalendāra dienas

piešķir pēc tam, kad ir beidzies grūtniecības atvaļinājums.

Grūtniecības atvaļinājuma un dzemdību atvaļinājuma kalendāra

dienas summē un sociāli apdrošinātajām sievietēm par tām piešķir

maternitātes pabalstu. Sievietēm, kurām dzemdības notikušas pirms

grūtniecības atvaļinājuma noteikšanas termiņa, grūtniecības un

dzemdību atvaļinājumu, kā arī maternitātes pabalstu piešķir par

140 kalendāra dienām jau pēc bērna dzimšanas.

Tādējādi valsts ir izveidojusi tādu sociālās drošības sistēmu,

ka sociāli apdrošinātām sievietēm neatkarīgi no bērna dzimšanas

brīža tiek piešķirts maternitātes pabalsts par visu grūtniecības

un dzemdību atvaļinājuma laiku. Savukārt pēc tam vienam no

vecākiem tiek piešķirts vecāku pabalsts līdz bērna gada vai

pusotra gada vecumam un bērna kopšanas pabalsts līdz bērna divu

gadu vecumam. Arī Pieteikuma iesniedzējai tika nodrošināta

iespēja saņemt minētos pabalstus līdz bērna divu gadu

vecumam.

Tādējādi valsts ir nodrošinājusi

ģimenei bērna pirmajos dzīves gados iespēju izmantot savas

sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā.

14. Satversmes tiesai jāpārbauda arī tas, vai

valsts, pildot savus pozitīvos pienākumus sociālo tiesību jomā,

ir ievērojusi vispārējos tiesību principus, proti, vai

apstrīdētajās normās iekļautie nosacījumi attiecībā uz vecāku

pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas ilgumu atbilst bērna

vislabāko interešu prioritātes principam un Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības

principam.

14.1. Satversmē noteikto valsts pienākumu

aizsargāt bērna tiesības konkretizē Bērnu tiesību aizsardzības

likuma 6. pants. Tā pirmā daļa noteic, ka tiesiskajās

attiecībās, kas skar bērnu, ir prioritāras bērna tiesības un

intereses. Panta otrā daļa noteic, ka visām darbībām attiecībā uz

bērnu, ko citstarp veic valsts, prioritāri ir jānodrošina bērna

intereses. Satversmes tiesa atzinusi, ka tādējādi arī

likumdevējam jārūpējas par to, lai tā pieņemtie normatīvie akti

aizsargātu bērna intereses iespējami labākajā veidā (sal.:

Satversmes tiesas 2018. gada 15. februāra sprieduma

lietā Nr. 2017-09-01 15.1. punkts).

Arī Bērna tiesību konvencijas 3. panta pirmā daļa

nostiprina bērna interešu prioritāti. Šā panta otrā daļa noteic,

ka dalībvalstis apņemas nodrošināt ikvienam bērnam tādu

aizsardzību un gādību, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot

vērā viņa vecāku, aizbildņu vai citu par bērnu tiesiski atbildīgu

personu tiesības un pienākumus, un šajā nolūkā veic visus

attiecīgos likumdošanas un administratīvos pasākumus. Bērna

tiesību konvencijas 26. pants citstarp paredz, ka

dalībvalstis atzīst ikviena bērna tiesības izmantot sociālās

drošības sistēmas pabalstus, ieskaitot sociālo apdrošināšanu, un

pabalsti vajadzības gadījumā būtu jāpiešķir, ņemot vērā pieejamos

resursus, kā arī bērna un to personu apstākļus, kuras ir

atbildīgas par bērna uzturēšanu.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas un tiesībsarga ieskata,

apstrīdētās normas liedz priekšlaikus dzimušiem bērniem saņemt

iespējami labāko aprūpi. Tādējādi tās neatbilstot bērna vislabāko

interešu prioritātes principam. Savukārt Valsts bērnu tiesību

aizsardzības inspekcija norādījusi: jo agrākā grūtniecības nedēļā

bērns dzimis, jo lielāki ir viņa veselības apdraudējumi, un tāpēc

izskatāmajā lietā lielāka nozīme jāpiešķir priekšlaikus dzimuša

bērna interesēm, pagarinot bērna kopšanas pabalsta un vecāku

pabalsta izmaksas ilgumu par to laiku, kura bērnam pietrūcis līdz

ārsta prognozētajam piedzimšanas laikam.

14.1.1. Ikvienai sociāli apdrošinātajai personai,

kura kā viens no vecākiem bērna kopšanas laikā līdz brīdim, kad

bērns sasniedz viena vai pusotra gada vecumu, negūst ienākumus,

ir tiesības uz vecāku pabalstu. Tāpat ikvienai personai, kurai ir

iestājusies attiecīga dzīves situācija - bērna piedzimšana, kas

no ģimenes prasa papildu izdevumus, ir tiesības uz bērna kopšanas

pabalstu līdz bērna divu gadu vecumam.

Šādu salīdzināmu pabalstu izmaksas periods Polijā un Vācijā ir

astoņi mēneši, Itālijā un Somijā - seši mēneši, Horvātijā un

Beļģijā - četri mēneši, Igaunijā - 15 mēneši un Lietuvā - 24

mēneši (sk.: OECD Family Database, pieejams:

www.oecd.org).

Labklājības ministrijas pasūtītā pētījuma "Par bērna

kopšanas pabalstu, tā efektivitāti un vēlamajiem izmaksas

periodiem" ietvaros tika aptaujāti vecāki, kuriem ir bērns

līdz astoņu gadu vecumam, un secināts, ka respondentiem vēlamais

bērna kopšanas pabalsta izmaksas ilgums ir līdz bērna divu gadu

vecumam (sk. Labklājības ministrijas pasūtīto pētījumu

"Par bērna kopšanas pabalstu, tā efektivitāti un vēlamajiem

izmaksas periodiem". Latvijas Universitāte, 2002,

51. lpp.).

Tātad likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ievēroja

vēlamo bērna kopšanas pabalsta izmaksas termiņu un noteica

salīdzinoši ilgu vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta

izmaksas periodu.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka gan vecāku pabalsts, gan

bērna kopšanas pabalsts pēc būtības ir vērsti uz to, lai

nodrošinātu iespējami labāko aprūpi un vecāku klātbūtni bērnam

līdz divu gadu vecumam, tādējādi ievērojot bērna vislabākās

intereses (sal.: Satversmes tiesas 2018. gada

15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01

15.1. punkts).

Paredzot tiesības uz vecāku pabalstu un bērna kopšanas

pabalstu, kā arī nosakot minēto pabalstu izmaksas nosacījumus,

tiek sekmēts tas, lai bērnam viņa attīstībai izšķirīgā laika

posmā pastāvīgi būtu nodrošināta vecāka klātbūtne un aprūpe.

14.1.2. Darba likuma 154. panta pirmā daļa

noteic, ka grūtniecības atvaļinājuma 56 kalendāra dienas un

dzemdību atvaļinājuma 56 kalendāra dienas aprēķina kopā un

piešķir 112 kalendāra dienas neatkarīgi no tā, cik grūtniecības

atvaļinājuma dienu izmantots līdz dzemdībām. Tā paša panta otrā

daļa paredz iespēju pagarināt grūtniecības atvaļinājumu par 14

dienām sievietei, kurai sakarā ar grūtniecību medicīniskā aprūpe

uzsākta ārstnieciski profilaktiskajā iestādē līdz

12. grūtniecības nedēļai un turpināta visu grūtniecības

laiku. Savukārt Darba likuma 156. panta trešā daļa noteic,

ka sievietei piešķir 14 dienas ilgu papildatvaļinājumu,

pievienojot to dzemdību atvaļinājumam, grūtniecības, dzemdību vai

pēcdzemdību sarežģījumu dēļ, kā arī tad, ja dzimuši divi vai

vairāki bērni.

Saskaņā ar Darba likuma 156. panta pirmo daļu ikvienam

darbiniekam ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu sakarā ar

bērna dzimšanu vai adopciju. Šādu atvaļinājumu piešķir uz laiku,

kas nav ilgāks par pusotru gadu, līdz dienai, kad bērns sasniedz

astoņu gadu vecumu.

No Darba likuma izriet, ka persona nevar vienlaikus atrasties

divos atvaļinājumos, tāpēc bērna kopšanas atvaļinājumu piešķir

pēc tam, kad ir beidzies dzemdību atvaļinājums. Bērna kopšanas

atvaļinājums arī ir noteikts kā kalendāra periods, un šos

atvaļinājumus summē. Tātad bērna kopšanas atvaļinājums, kas

izmantots uzreiz pēc dzemdību atvaļinājuma, noslēdzas pēc tam,

kad bērns jau ir sasniedzis pusotra gada vecumu. Savukārt tad, ja

grūtniecības un dzemdību atvaļinājums tiek piešķirts pēc bērna

dzimšanas, bērna kopšanas atvaļinājums var ilgt, līdz bērns

sasniedz lielāku vecumu, kā tas bijis arī Pieteikuma iesniedzējas

gadījumā.

Vienlaikus laika periodā no bērna dzimšanas līdz bērna divu

gadu vecumam Pieteikuma iesniedzēja saņēma atbalstu no valsts,

proti, maternitātes pabalstu par visu grūtniecības un dzemdību

atvaļinājumu, vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu līdz

bērna pusotra gada vecumam, bet no bērna pusotra gada vecuma līdz

divu gadu vecumam - bērna kopšanas pabalstu. Tas nozīmē, ka

valsts izveidotās sociālās drošības sistēmas ietvaros Pieteikuma

iesniedzēja varēja nodrošināt savam bērnam nepārtrauktu klātbūtni

teju līdz divu gadu vecumam.

14.1.3. Vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts

nav paredzēti tam, lai risinātu ar bērna veselības stāvokli

saistītas situācijas. Gadījumiem, kad ģimenei nepieciešams

papildu valsts sociālais atbalsts bērna veselības stāvokļa dēļ,

valsts ir paredzējusi vecāku tiesības uz slimības pabalstu slima

bērna kopšanai līdz pat darbnespējas 21. dienai (sk.

likuma "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu"

13. panta otro daļu).

Saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu" 11. pantu slimības pabalstu piešķir, ja

persona darbnespējas dēļ neierodas darbā un tādējādi zaudē algotā

darbā gūstamos ienākumus. Tātad ģimene, kurai bērna pirmajos

dzīves gados rastos nepieciešamība ilgāk kopt bērnu viņa

veselības stāvokļa dēļ, varētu izmantot savas tiesības uz

slimības pabalstu pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām.

Satversmes tiesa norāda, ka no 2020. gada 1. janvāra

valsts ir paredzējusi papildu atbalstu strādājošiem vecākiem

gadījumos, kad bērnam ir smaga slimība. Proti, likuma "Par

maternitātes un slimības apdrošināšanu" 13. pants ir

papildināts ar 2.1 daļu, kas noteic: "Ja

bērnam, kurš nav sasniedzis 18 gadu vecumu, ir smaga slimība,

kuras dēļ nepieciešama ilgstoša ārstēšanās stacionārā, bet nav

prognozējami nepārejoši smagi vai ļoti smagi veselības traucējumi

un pēc ārstēšanās ir iespējama dzīves kvalitātes atjaunošanās, un

valsts sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Bērnu klīniskā

universitātes slimnīca" ārstu konsīlijs noteicis, ka viņam

nepieciešama nepārtraukta vecāka klātbūtne, tad slimības pabalstu

piešķir un izmaksā par ārstu konsīlija noteikto laiku, kas vienā

reizē nevar būt ilgāks par trim mēnešiem, bet kopā - par 26

nedēļām, skaitot no darbnespējas pirmās dienas, ja darbnespēja ir

nepārtraukta, vai nevar būt ilgāks par trim gadiem piecu gadu

periodā, ja darbnespēja atkārtojas ar pārtraukumiem. Valsts

sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Bērnu klīniskā

universitātes slimnīca" ārstu konsīlijs izvērtē, vai bērnam

nepieciešama nepārtraukta vecāka klātbūtne, un vienā reizē to

nosaka uz laiku, kas nav ilgāks par trim mēnešiem."

Lai arī šo sociālā atbalsta veidu Pieteikuma iesniedzēja

nevarēja izmantot pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām,

Satversmes tiesa secina, ka valsts ir turpinājusi pilnveidot

sociālā atbalsta sistēmu, lai sniegtu pēc iespējas bērna

vajadzībām piemērotu atbalstu tiem vecākiem, tai skaitā

priekšlaikus dzimuša bērna vecākiem, kuru bērna veselības

stāvoklis prasa īpašu aprūpi un nepārtrauktu vecāka

klātbūtni.

Turklāt priekšlaikus dzimušiem bērniem valsts ir nodrošinājusi

dalību priekšlaikus dzimušo bērnu dinamiskās novērošanas

programmā, kuras ietvaros tiek veiktas regulāras bērna apskates.

Tās līdz koriģētajam divu gadu vecumam veic neonatologs

(sk.:"Follow up" programma. Mātes un bērna

veselības konsultatīvās padomes 2015. gada

28. augusta sēdes protokola 2. punkts. Pieejams:

www.vm.gov.lv). Šajās apskatēs neonatologs izvērtē bērna

attīstību, neiroloģisko statusu, bērna augšanu un uzturu

atbilstoši augšanas un attīstības līknēm, bērna uzvedību, kā arī

sniedz ieteikumus par turpmāko rīcību (sk.: Neonatologs.

Konsultācijas norise. Pieejams: www.bkus.lv).

Līdz ar to valsts veiktie pasākumi

tādas sociālās drošības sistēmas izveidošanai, kura atbalsta

ģimeni bērna pirmajos dzīves gados, atbilst bērna vislabāko

interešu prioritātes principam.

14.2. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

ietvertajam vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas

tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt,

lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likumu

aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots

bez jebkādām privilēģijām. Tas arī garantē likuma pilnīgu

iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī

to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus

(sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 15. punkts). Tomēr

šāda tiesiskās kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo

vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā

sabiedrībā ir attaisnojama (sal.: Satversmes

tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2016-11-01 15. punkts).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienlīdzības princips liedz

valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata

pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi

pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats. Atšķirīgai

attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma

mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp izraudzītajiem

līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sal.: Satversmes tiesas

2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2017-10-01 18. punkts).

Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst

vienlīdzības principam, jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos;

2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu

attieksmi pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

6. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2016-10-01 13. punktu).

14.2.1. Satversmes tiesa atzinusi, ka, izvērtējot,

vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams

noteikt galveno attiecīgās personu grupas vienojošo pazīmi. Tāpat

ir jāizvērtē, vai nepastāv kādi būtiski papildu apsvērumi, kas

norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas neatrodas vienādos un

savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā

Nr. 2017-15-01 18. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda gan to, ka sociāli apdrošināti

vecāki, kuru bērns ir dzimis ārsta prognozētajā laikā, un sociāli

apdrošināti vecāki, kuru bērns ir dzimis priekšlaikus, atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos,

gan arī to, ka šīs grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Viedoklim, ka grupas

neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos, pievienojas arī tiesībsargs un Valsts bērnu tiesību

aizsardzības inspekcija.

Savukārt Saeima, tāpat kā Labklājības ministrija un Tieslietu

ministrija, norāda, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas

visi vecāki, kuriem ir bērns līdz divu gadu vecumam, jo šajā

periodā visiem vecākiem rodas papildu vajadzības - gan

finansiālajā aspektā, gan arī attiecībā uz personiskam kontaktam

ar bērnu nepieciešamā laika izbrīvēšanu.

Lietā aplūkojamie tiesību jautājumi par bērna kopšanu līdz

noteiktam vecumam ir cieši saistīti ar grūtniecību un bērna

piedzimšanu. Tādēļ, noskaidrojot to, vai un kuras personas

(personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams kopsakarā izvērtēt ne

tikai vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta, bet arī

maternitātes pabalsta piešķiršanas nosacījumus.

14.2.2. Saskaņā ar likuma "Par maternitātes

un slimības apdrošināšanu" 5. panta otro daļu

grūtniecības atvaļinājuma 56 kalendāra dienas, kuras piešķir

pirms ārsta prognozētā bērna dzimšanas brīža, un dzemdību

atvaļinājuma 56 kalendāra dienas, kuras piešķir pēc tam, kad ir

beidzies grūtniecības atvaļinājums, summē un maternitātes

pabalstu piešķir par 112 kalendāra dienām. Minētā panta trešā

daļa paredz: ja sievietei sakarā ar grūtniecību medicīniskā

aprūpe ārstnieciski profilaktiskajā iestādē uzsākta līdz

12. grūtniecības nedēļai un turpināta visu grūtniecības

laiku, maternitātes pabalstu piešķir par 14 dienu ilgu papildu

atvaļinājumu, kas tiek pievienots grūtniecības atvaļinājumam.

Tādējādi sievietei kopā tiek piešķirts pabalsts par

70 kalendāra dienām. Savukārt likuma "Par maternitātes

un slimības apdrošināšanu" 5. panta ceturtā daļa

noteic, ka grūtniecības, dzemdību vai pēcdzemdību perioda

sarežģījumu dēļ, kā arī tad, ja piedzimuši divi vai vairāki

bērni, sievietei piešķir pabalstu par 14 dienu ilgu papildu

atvaļinājumu, kas tiek pievienots dzemdību atvaļinājumam. Tātad

arī šādā gadījumā sievietei kopā tiek piešķirts pabalsts par 70

kalendāra dienām. Tas nozīmē, ka sieviete var atrasties

grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā un saņemt maternitātes

pabalstu maksimāli par 140 dienām un vispārīgā gadījumā

maternitātes pabalsta saņemšanas periods nav atkarīgs no bērna

dzimšanas brīža. Proti, ja bērns, piemēram, piedzimst

priekšlaikus, bet jau pēc tam, kad sievietei ir piešķirts

grūtniecības atvaļinājums un par to aprēķinātais maternitātes

pabalsts, tad dzemdību atvaļinājums un par to aprēķinātais

maternitātes pabalsts tiek piešķirts ar nākamo dienu pēc

grūtniecības atvaļinājuma beigām. Sievietei, kurai dzemdības

notikušas pirms grūtniecības atvaļinājuma piešķiršanas brīža,

grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, kā arī maternitātes

pabalstu piešķir par 140 kalendāra dienām pēc bērna

dzimšanas.

Tādējādi sieviete, kurai bērns ir dzimis pirms grūtniecības

atvaļinājuma un par to aprēķinātā maternitātes pabalsta

piešķiršanas brīža, un sieviete, kurai bērns ir dzimis pēc

grūtniecības atvaļinājuma un par to aprēķinātā maternitātes

pabalsta piešķiršanas brīža, atrodas atšķirīgos apstākļos, jo

viņas tiesības uz maternitātes pabalstu un tā apmēru ir atkarīgas

no bērna dzimšanas brīža. Tāpēc sievietei, kurai bērns ir dzimis

pirms grūtniecības atvaļinājuma un par to aprēķinātā maternitātes

pabalsta piešķiršanas brīža, likumdevējs ir paredzējis atšķirīgu

maternitātes pabalsta izmaksas kārtību. Proti, viņai tiek

saglabātas tiesības uz maternitātes pabalstu arī par grūtniecības

atvaļinājumu, kuru viņa bērna priekšlaicīgās dzimšanas dēļ

nevarēja izmantot.

Saskaņā ar likuma "Par maternitātes un slimības

apdrošināšanu" 10. pantu maternitātes pabalstu piešķir

80 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas

iemaksu algas. Savukārt šā likuma 10.6 panta otrā

daļa noteic, ka vecāku pabalstu piešķir 60 procentu apmērā no

vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, ja vecāks ir izvēlējies šo

pabalstu saņemt bērna kopšanai līdz viena gada vecumam, un 43,75

procentu apmērā no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, ja

vecāks ir izvēlējies šo pabalstu saņemt bērna kopšanai līdz

pusotra gada vecumam.

Tātad maternitātes pabalsts, ņemot vērā tā aprēķināšanas

nosacījumus, parasti ir lielāks nekā vecāku pabalsts un bērna

kopšanas pabalsts abi kopā. Turklāt sievietei ir tiesības

izmantot to sociālā atbalsta veidu, kurš viņai un viņas ģimenei

ir izdevīgāks. Proti, sievietei ir tiesības izvēlēties nesaņemt

maternitātes pabalsta daļu par grūtniecības atvaļinājumu, bet tās

vietā sākt saņemt vecāku pabalstu un bērna kopšanas pabalstu un

tādējādi saņemt šos pabalstus tikpat ilgi, kā tos saņēma tie

vecāki, kuri maternitātes pabalstu izmantojuši tikai 70 dienas

pēc bērna dzimšanas.

Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs, paredzot atšķirīgu

regulējumu, kas ļauj sievietei, kurai bērns ir dzimis pirms

grūtniecības atvaļinājuma un par to aprēķinātā maternitātes

pabalsta piešķiršanas brīža, saņemt maternitātes pabalstu pilnā

apmērā pēc bērna piedzimšanas, ir nodrošinājis šai sievietei tādu

sociālo atbalstu, kas ir līdzvērtīgs sociālajam atbalstam, ko

saņēmusi sieviete, kurai bērns dzimis pēc grūtniecības

atvaļinājuma un par to aprēķinātā maternitātes pabalsta

piešķiršanas brīža.

14.2.3. Satversmes tiesa, ņemot vērā vecāku

pabalsta un bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas nosacījumus,

tālāk izvērtēs, vai sociāli apdrošināti vecāki, kuru bērns ir

dzimis priekšlaikus, un sociāli apdrošināti vecāki, kuru bērns ir

dzimis ārsta prognozētajā laikā, atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Veseli bērni, kuriem nav hronisku slimību, kuru orgāni un to

sistēmas funkcionē bez patoloģijas un kuru fiziskā attīstība ir

atbilstoša viņu vecumam, Latvijā vidēji veido ne vairāk kā 60

procentus no visu jaundzimušo skaita, bet pārējie bērni saskaras

ar kādām no iepriekš minētajām komplikācijām. Priekšlaikus

dzimušie bērni Latvijā veido aptuveni 5 procentus no visiem

jaundzimušajiem (sk. Ministru kabineta 2018. gada 6. jūnija

rīkojumu Nr. 259 "Par mātes un bērna veselības uzlabošanas plānu

2018.-2020. gadam". Latvijas Vēstnesis, 113, 08.06.2018., 6.

attēls. Jaundzimušo sadalījums veselības grupās, procentos

2008.-2016. gadā).

Saeima norādījusi, ka ne visos gadījumos, kad bērns piedzimis

priekšlaikus, viņam ir nepieciešama īpaša vai ilgāka vecāku

nodrošināta aprūpe, tāpēc neesot iespējams bērna priekšlaicīgo

dzimšanu izcelt kā vienīgo atšķirīgo pazīmi.

Savukārt Latvijas Neonatologu biedrība norādījusi, ka tikai

neliela daļa priekšlaikus dzimušo bērnu cieš no vidēji smagiem

vai smagiem veselības traucējumiem, kuri saistīti ar

priekšlaicīgām dzemdībām un kuru dēļ viņiem nepieciešama īpaša

aprūpe. Bērni, kuriem ir sevišķas vajadzības un nepieciešama

īpaša aprūpe, var būt gan priekšlaikus, gan ārsta prognozētajā

laikā dzimuši.

Satversmes tiesa secina, ka katra bērna gadījums ir

individuāls. Tāpēc bērna dzimšanas brīdi un bērna veselības

stāvokli nevar uzskatīt par tādām pazīmēm, kuras nošķirtu

salīdzināmās grupas un kuru dēļ būtu pielāgojams bērna kopšanas

pabalsta un vecāku pabalsta izmaksas termiņš. Paredzot

diferencētu vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas

termiņu tikai tiem vecākiem, kuru bērns piedzimis priekšlaikus,

tiktu nonivelētas to vecāku tiesības, kuru bērnam ir veselības

vai attīstības traucējumi, kaut arī viņš dzimis ārsta

prognozētajā laikā vai vēlāk.

Satversmes tiesa lietā Nr. 2006-07-01, vērtējot, vai

nosacījumi, ar kādiem bērna kopšanas pabalsts tiek piešķirts līdz

bērna viena gada vecumam, atbilst vienlīdzības principam, ir

atzinusi, ka ģimenes ar bērnu līdz viena gada vecumam atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos, proti, tām rodas papildu

vajadzības - gan finansiālā aspektā, gan arī attiecībā uz

personiskam kontaktam ar bērnu nepieciešamā laika izbrīvēšanu

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 15. punktu). Ņemot vērā

to, ka izskatāmajā lietā apstrīdēts vecāku pabalsta un līdz pat

bērna divu gadu vecumam izmaksājamā bērna kopšanas pabalsta

izmaksas ilgums, un to, ka šajā periodā visiem vecākiem rodas

papildu vajadzības - gan finansiālajā aspektā, gan arī attiecībā

uz personiskam kontaktam ar bērnu nepieciešamā laika izbrīvēšanu,

atzīstams, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas visi

vecāki, kuriem ir bērns līdz divu gadu vecumam.

Tādējādi sociāli apdrošināti vecāki,

kuru bērns ir dzimis ārsta prognozētajā laikā, un sociāli

apdrošināti vecāki, kuru bērns ir dzimis priekšlaikus, atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.

14.2.4. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai

apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret

šīm salīdzināmajām personu grupām.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas

radījušas atšķirīgu attieksmi pret sociāli apdrošinātajiem

vecākiem, kuru bērns ir dzimis priekšlaikus, un tiem sociāli

apdrošinātajiem vecākiem, kuru bērns ir dzimis ārsta prognozētajā

laikā, jo pirmā grupa saņemot vecāku pabalstu un bērna kopšanas

pabalstu īsāku laiku nekā otra. Proti, visi vecāki saņemot

minētos pabalstus līdz bērna pusotra gada un divu gadu vecumam.

Taču, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, sociāli apdrošinātie

vecāki, kuru bērns piedzimis priekšlaikus, un sociāli

apdrošinātie vecāki, kuru bērns dzimis ārsta prognozētajā laikā,

atrodoties būtiski atšķirīgās situācijās, bet attieksme pret

viņiem esot vienāda. Proti, priekšlaikus dzimušam bērnam esot

nepieciešams ilgāks kopšanas periods līdz bioloģiskā divu gadu

vecuma sasniegšanai, taču tiesiskais regulējums paredzot vienādus

vecāku pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas kritērijus,

t. i., pabalstus maksājot tik ilgi, līdz bērns sasniedz

hronoloģisko divu gadu vecumu.

Savukārt Saeima norādījusi, ka apstrīdētās normas paredz

vienādu attieksmi pret sociāli apdrošinātiem vecākiem, kuru bērns

ir dzimis priekšlaikus, un sociāli apdrošinātiem vecākiem, kuru

bērns ir dzimis ārsta prognozētajā laikā.

Viens no likumdevēja izraudzītajiem sociālās drošības sistēmas

elementiem ir valsts mērķēts atbalsts ģimenei bērna pirmajos

dzīves gados. Likumdevējs ir paredzējis visām sievietēm

neatkarīgi no bērna dzimšanas brīža tiesības saņemt grūtniecības

un dzemdību atvaļinājumu, kā arī maternitātes pabalstu pilnā

apmērā. Tāpat likumdevējs noteicis, ka visiem vecākiem neatkarīgi

no bērna dzimšanas brīža ir tiesības uz valsts atbalstu vecāku

pabalsta veidā līdz bērna pusotra gada vecumam un bērna kopšanas

pabalstu līdz bērna divu gadu vecumam. Tādējādi attieksme pret

sociāli apdrošinātiem vecākiem, kuriem bērns piedzimis ārsta

prognozētajā laikā, un sociāli apdrošinātiem vecākiem, kuru bērns

piedzimis priekšlaikus, ir vienāda. Lai gan Pieteikuma

iesniedzējai vecāku pabalsts un bērna kopšanas pabalsts tika

izmaksāts īsāku laiku nekā tiem vecākiem, kuru bērns dzimis ārsta

prognozētajā laikā, tomēr arī viņa visu laiku, kamēr nesaņēma

darba algu, saņēma konkrētu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu

un valsts sociālo pabalstu. Savukārt pēc tam, kad Pieteikuma

iesniedzējas bērns kļuva pusotru gadu vecs, valsts turpināja

viņai sniegt atbalstu līdz bērna divu gadu vecumam, tāpat kā

citiem vecākiem ar bērnu līdz divu gadu vecumam.

Sociālo tiesību jomā ne vienmēr ir iespējams izvairīties no

tā, ka personas reālā situācija katrā konkrētajā gadījumā varētu

atšķirties no prezumētās situācijas. Likumdevējs, izmantojot savu

rīcības brīvību, ir tiesīgs vadīties no saprātīgiem, iepriekšējā

pieredzē balstītiem priekšstatiem par sociālo realitāti (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr.

2017-09-01 14.1. punktu). Satversmes tiesa secina, ka

apstrīdētajās normās ietvertais regulējums attiecībā uz vecāku

pabalsta un bērna kopšanas pabalsta izmaksas ilgumu ir saskanīgs

ar lietpratēju atziņām. Proti, Latvijas Neonatologu biedrība

norādījusi, ka lielākā daļa priekšlaikus dzimušo bērnu savā

attīstībā panāk vienaudžus koriģētajā pusotra gada līdz divu gadu

vecumā svarīgākajos psihomotorās attīstības punktos. Arī

zinātniskajā literatūrā ir akceptēts uzskats, ka, lai gan katra

bērna gadījums ir skatāms individuāli, priekšlaikus dzimuši bērni

savā attīstībā lielā mērā panāk vienaudžus līdz brīdim, kad

sasniedz divu gadu vecumu (sk., piemēram: Samantha L. Wibon,

MS, Mary Michaeleen Cradock, PhD, Review: Accounting for

Prematurity in Developmental Assessment and the Use of

Age-Adjusted Scores, Journal of Pediatric Psychology, Volume 29,

Issue 8, December 2004, p. 641-649. Pieejams:

academic.oup.com).

Tādējādi likumdevējs, ar apstrīdētajām normām nosakot vienādu

attieksmi pret sociāli apdrošinātiem vecākiem, kuru bērns ir

dzimis ārsta prognozētajā laikā, un sociāli apdrošinātiem

vecākiem, kuru bērns ir dzimis priekšlaikus, nav pārkāpis

vienlīdzības principu.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam

vienlīdzības principam.

15. Ņemot vērā iepriekš minēto, Satversmes tiesa

secina, ka valsts ar apstrīdētajām normām ir izpildījusi tai no

Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu

nodrošināt ģimenes sociālās drošības sistēmu, kā arī ievērojusi

bērna vislabāko interešu prioritātes principu un Satversmes

91. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības

principu.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

110. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par maternitātes

un slimības apdrošināšanu" 10.4 panta

ceturtās daļas 2. punktu un Valsts sociālo pabalstu likuma

7. panta 1.1 daļu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

110. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

S. Osipova