14. pants

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska

rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu"

saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā

persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc

savas gribas, kā arī dažādas ekonomiskās intereses (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2010-60-01 17.1. punktu un 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011-19-01 9.1. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums

sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu

iekasēšanas sistēmu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7.

punktu). Valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu

politiku, ir plaša rīcības brīvība. Tas nozīmē, ka likumdevējam

ir tiesības, ievērojot vispārējos tiesību principus un citas

Satversmes normas, noteikt nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un

maksāšanas kārtību un termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un

nodokļu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. punktu un 2011. gada 20.

maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka nodokļa maksāšanas

pienākums personai vienmēr nozīmē īpašuma tiesību ierobežojumu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6.

decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 5. punktu).

Likumdevējs ir noteicis pienākumu maksāt ne tikai nekustamā

īpašuma nodokļa likmi, bet arī papildlikmi 1,5 procentu apmērā

par neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi, izņemot zemi,

kuras platība nepārsniedz vienu hektāru vai kurai normatīvajos

aktos ir noteikti lauksaimnieciskās darbības ierobežojumi.

Ministru kabinets Noteikumos Nr. 635 citstarp noteicis pazīmes,

pēc kurām atzīstams, ka zeme netiek uzturēta labā

lauksaimniecības un vides stāvoklī. Proti, lauksaimniecībā

izmantojamā zeme netiek uzturēta labā lauksaimniecības un vides

stāvoklī, ja līdz kārtējā gada 1. septembrim tajā vismaz vienu

reizi nav veikta pļaušana, zāles novākšana vai sasmalcināšana un

izkliedēšana. Likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 7.

panta trešā daļa noteic, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas

pienākums izbeidzas ar nākamo taksācijas gadu pēc īpašuma tiesību

vai valdījuma tiesību izbeigšanās. Izskatāmajā lietā šī tiesību

norma apstrīdēta tiktāl, ciktāl tā neparedz izņēmumu attiecībā uz

papildlikmes maksāšanas pienākuma izbeigšanos nekustamā īpašuma

atsavināšanas gadījumā.

Papildlikmes maksāšanas pienākums ir personai, kuras īpašumā

neapstrādātā lauksaimniecībā izmantojamā zeme bijusi taksācijas

gada 1. janvārī, proti, personai, kura vienlaikus ir arī

nekustamā īpašuma nodokļa likmes maksātāja. Pieteicējai

administratīvajā lietā, kuras ietvaros Pieteikuma iesniedzēja

vērsusies Satversmes tiesā, ar pašvaldības lēmumu tika piemērota

papildlikme par 2011. gadu, kaut arī viņa nekustamo īpašumu bija

atsavinājusi jau tā paša gada martā.

Neapstrādātas lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašniekam

tajā taksācijas gadā, kurā nekustamais īpašums ticis atsavināts,

ir pienākums maksāt ne tikai nekustamā īpašuma nodokļa likmi, bet

arī papildlikmi, līdz ar to ierobežojot šīs personas tiesības uz

īpašumu.

Tādējādi apstrīdētā norma rada

personai Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos noteikto

pamattiesību ierobežojumu.