19. pants

Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija

saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, jāņem vērā, ka

saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā

kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 15.

novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 11.3.2. punktu).

Turklāt par saudzējošāku nevar tikt uzskatīts tāds līdzeklis, kas

no valsts prasa papildu finanšu resursus (sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 24.1.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka leģitīmo mērķi iespējams

sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

proti, nosakot, ka gadījumā, kad nekustamais īpašums ir

atsavināts līdz 31. augustam, papildlikmes maksāšanas pienākums

jāuzņemas zemes pircējam. Tad papildlikmes maksāšanas pienākums

būtu personai, kura var ietekmēt nekustamā īpašuma apstrādi,

nevis personai, kas nekustamo īpašumu pārdevusi jau gada sākumā.

Savukārt Saeima norāda, ka papildlikmes maksājums uzskatāms par

paaugstinātu nekustamā īpašuma nodokļa likmi un tāpēc tās

maksāšanas pienākums izbeidzas vienlaikus ar nekustamā īpašuma

nodokļa maksāšanas pienākumu. Nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju

diferencēšana neļautu sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā

kvalitātē.

Vairākas pieaicinātās personas norāda, ka leģitīmo mērķi

iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem, ievērojot to, ka likuma "Par nekustamā īpašuma

nodokli" 7. panta trešajā daļā nekustamā īpašuma nodokļa

maksāšanas pienākuma izbeigšanās gadījumi ir diferencēti (sk.

tiesībsarga viedokli lietas materiālu 1. sēj. 122.-123. lp.).

Kā alternatīvs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis būtu

noteikt, ka papildlikmes maksāšanas pienākums ir personai, kura

ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieks attiecīgā kārtējā

gada 31. augustā (sk. pieaicinātās personas S. Novickas

viedokli lietas materiālu 2. sēj. 20. lp.). Tomēr pieaicinātā

persona Finanšu ministrija norāda, ka no nodokļa administrēšanas

un tiesiskuma viedokļa nebūtu pieļaujams tas, ka nekustamā

īpašuma nodokļa likmes maksātājs ir iepriekšējais īpašnieks, bet

papildlikmes maksātājs - jaunais īpašnieks (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 138. lp.). Arī pieaicinātā persona J.

Lazdiņš norāda, ka nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju

diferenciācija būtu pretēja nekustamā īpašuma nodokļa likmes un

papildlikmes vienotības principam (sk. lietas materiālu 2.

sēj. 31. lp.). To, ka nav objektīva pamata paredzēt nekustamā

īpašuma nodokļa papildlikmes maksāšanas pienākuma izbeigšanos

vienlaikus ar nekustamā īpašuma atsavināšanu, uzsver arī

pieaicinātā persona M. Jurušs (sk. lietas materiālu 2. sēj. 8.

lp.).

Īpašnieks likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli"

izpratnē ir persona, kuras īpašuma tiesības nostiprinātas

zemesgrāmatā taksācijas gada sākumā. No šā likuma sistēmas

izriet, ka papildlikme ir saistīta ar nekustamā īpašuma nodokļa

likmi. Proti, nekustamā īpašuma nodokļa administrēšanas kārtība

ir vienota - taksācijas gada ietvaros viens nodokļa maksātājs,

vienoti, uz kadastrālajām vērtībām balstīti nodokļa aprēķināšanas

noteikumi, kā arī regulāra un paredzama tā iekasēšanas kārtība.

Nekustamā īpašuma nodokļa papildlikmes maksāšanas pienākums

izbeidzas vienlaikus ar nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas

pienākuma izbeigšanos.

Likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 7. panta

pirmajā daļā noteikti izņēmuma gadījumi, kad nodokļa maksāšanas

pienākums sākas pirms nākamā taksācijas gada pēc īpašuma tiesību

vai valdījuma tiesību rašanās. Taču lauksaimniecībā izmantojamās

zemes atsavināšana nav paredzēta kā šāds izņēmuma gadījums.

Savukārt tā paša panta trešajā daļā minēti izņēmuma gadījumi, kad

nodokļa maksāšanas pienākums izbeidzas ar nākamo mēnesi, nevis ar

nākamo taksācijas gadu, piemēram, tad, ja nekustamais īpašums

tiek atsavināts valstij vai pašvaldībai vai bija valsts vai

pašvaldības īpašums, tad, ja beidz pastāvēt nekustamā īpašuma

objekts, kā arī tad, ja nekustamais īpašums ir konfiscēts kā

noziedzīgi iegūta manta. Tomēr papildlikmes piemērošana par

neapstrādātu lauksaimniecībā izmantojamo zemi nav uzskatāma par

tādu gadījumu, kas pamatotu, ka tās maksāšanas pienākumam būtu

jāizbeidzas citādi nekā nekustamā īpašuma nodokļa maksāšanas

pienākumam.

Nodokļu tiesību jomā ir jānodrošina arī noteiktība nodokļu

administrēšanā un jāparedz efektīva nodokļu iekasēšanas kārtība,

un tas ir būtiski ne tikai nodokļa maksātājam, bet arī

sabiedrībai kopumā. Izņēmumu noteikšana, diferencējot nekustamā

īpašuma nodokļa maksātājus atkarībā no nekustamā īpašuma

atsavināšanas laika, apgrūtinātu nodokļa aprēķināšanu,

palielinātu tā administrēšanas izmaksas un mazinātu tā

efektivitāti. Tādējādi atbildīgās personas par lauksaimniecībā

izmantojamās zemes neapstrādāšanu noskaidrošana radītu papildu

finansiālo un administratīvo slogu, kā arī apdraudētu paša

nodokļa iekasēšanu. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes īpašnieka

maiņa var notikt pat vairākas reizes vienā gadā. No lietas

materiāliem secināms, ka arī izskatāmās lietas pamatā esošajā

administratīvajā lietā konkrētais nekustamais īpašums 2011. gada

laikā ir atsavināts vairākkārt - pirmoreiz martā, pēc tam maijā

un vēlreiz jūnijā (sk. administratīvās lietas materiālu 7.

lp.). Tādējādi arī šajā konkrētajā gadījumā ir grūti

noskaidrot personu, kurai vajadzētu būt atbildīgai par

lauksaimniecībā izmantojamās zemes neuzturēšanu labā

lauksaimniecības un vides stāvoklī. Likumdevēja pienākums ir

noteikt tādu nodokļa iekasēšanas kārtību, kas būtu efektīva un

vienlaikus taisnīgi līdzsvarotu sabiedrības un indivīda

intereses.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka efektīva nodokļu iekasēšana

ir svarīga valsts finansiālā interese. Ja likumdevējs, izmantojot

savu rīcības brīvību, ir nolēmis ieviest nodokli ar regulējošu

funkciju, tad par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt šāda nodokļa

neesību (sal. ar Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 25.2. punktu un 2016. gada 15.

novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 11.3.3. punktu).

Tātad nav citu, saudzējošāku līdzekļu, kas nodrošinātu tikpat

efektīvu un skaidru papildlikmes aprēķināšanu un iekasēšanu,

neradot papildu finansiālo un administratīvo slogu.

Līdz ar to nav saudzējošāku

līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.