Par likuma "Par nodokļiem un nodevām" 16.panta 10.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam

visupirms interpretējams kopsakarā ar ECTK Pirmā

1protokola 1. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

22002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03

3secinājumu daļu un 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr.

42006-38-03 10. punktu).

5ECTK Pirmā protokola 1. pants paredz:

6"Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz

7īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas

8notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu

9un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

10Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts

11tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par

12nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar

13vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu

14maksājumu vai sodu samaksu."

15Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka atbilstoši ECT

16praksei šis pants ietver trīs atsevišķas normas: pirmkārt, panta

17pirmais teikums paredz tiesības netraucēti baudīt īpašuma

18tiesības, otrkārt, panta otrais teikums nosaka īpašuma patvaļīgas

19atņemšanas aizliegumu un īpašuma atņemšanas nosacījumus, un,

20treškārt, panta otrajā daļā atzīts, ka valstij ir tiesības

21kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm.

22Interpretējot Satversmes 105. pantu kopsakarā ar minēto ECTK

23normu, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka arī Satversmes 105.

24pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī

25valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

26izmantošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002.

27gada 20. maija sprieduma lietā Nr.2002-01-03 secinājumu

28daļu).

295.2. ECT praksē ir nostiprināta atziņa, ka jēdzienam

30"īpašums" ECTK Pirmā protokola 1. panta izpratnē ir patstāvīga

31nozīme. "Īpašums" var būt vai nu "eksistējošs īpašums", vai

32līdzekļi, ieskaitot prasījumus, attiecībā uz kuriem pieteicējs

33var pamatot, ka tam ir vismaz tiesiska paļāvība uz efektīvu

34īpašuma tiesību iegūšanu. ECT arī secinājusi, ka uzņēmuma

35tiesības prasīt PVN priekšnodokļa atmaksāšanu sasniedz vismaz

36tiesisko paļāvību iegūt reālu iespēju baudīt īpašuma tiesības,

37līdz ar to veidojot "īpašumu" ECTK Pirmā protokola 1. panta

38izpratnē (sk. ECT spriedumu lietā Bulves AD v. Bulgaria,

39judgment of 22 January 2009, application No. 3991/03, paras.

4054-57).

41Satversmes tiesa ir secinājusi, ka arī Satversmes 105. pants

42paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un

43neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz

44īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

45tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

46rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums (Civillikuma 927.

47panta izpratnē); ķīlas tiesības; servitūtu tiesības;

48autortiesības; tiesības uz izgudrojumiem un preču zīmēm;

49tiesības, kas izriet no kapitāla daļām un akcijām (kā arī citiem

50vērtspapīriem); saistībtiesiski prasījumi, kas pamatoti ar līgumu

51vai deliktu; koncesiju tiesības; tiesības (uz licences pamata)

52veikt komercdarbību u. c. (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

5320. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

542009-100-03 8.2. punktu).

55Nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašuma tiesību

56ierobežojumus (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

57sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. punktu un 2007. gada 8.

58jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19. punktu).

59Arī Senāts ir norādījis: "Ja nav objektīvu šaubu par nodokļu

60apmēru un pārmaksas pamatotību, tas ir, ja nav bijis audits vai

61kriminālprocess vai arī tie ir noslēgušies ar rezultātu, kas

62neapstiprina nodokļu apmēru un pārmaksu nepareizību, pārmaksātās

63summas ir uzskatāmas par nodokļa maksātāja mantu, kas attiecīgi

64ir atdodama nodokļa maksātājam vai ieskaitāma viņa citu nodokļu

65parādos, ja tādi ir" (Senāta 2009. gada 18. jūnija sprieduma

66lietā Nr. SKA-257/2009 9. punkts).

67Apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības saņemt pārmaksāto

68PVN, ja ir pagājis noteikts laika posms. Satversmes tiesa piekrīt

69lietas dalībnieku viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo

70Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības uz īpašumu.

716. Satversmes tiesas spriedumos ir nostiprināta atziņa,

72ka tiesības uz īpašumu demokrātiskā un tiesiskā valstī nav

73absolūtas. Īpašuma tiesības var ierobežot, bet ir jāpārbauda, vai

74ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar

75likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk.,

76piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā

77Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

78Tādēļ Satversmes tiesa pārbaudīs, vai apstrīdētajā normā

79noteiktais ierobežojums atbilst minētajiem kritērijiem.

807. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to, ka

81apstrīdētā norma pieņemta un izsludināta pienācīgā procesuālā

82kārtībā. Tātad apstrīdētais ierobežojums ir noteikts ar

83likumu.

848. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

85apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

86ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

87labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

88decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

89Saeima norāda, ka iekļaut apstrīdēto normu likumā "Par

90nodokļiem un nodevām" sākotnēji esot ierosinājis VID, kas ar

912003. gada 24. janvāra vēstuli Nr. 15.10.1/1856 arī iesniedzis

92Finanšu ministrijai attiecīgu priekšlikumu (sk. lietas

93materiālu 1. sēj. 73. lpp.).

94Likuma "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām"" projektu

95Saeimai iesniedza Ministru kabinets. Lai gan priekšlikums par

96likuma "Par nodokļiem un nodevām" 16. panta papildināšanu ar 10.

97punktu likumprojektā bija ietverts, likumprojekta anotācijā tas

98nebija atspoguļots. Anotācijā attiecībā uz indivīda tiesību

99aizstāvēšanu bija norādīts, ka "likums neierobežo indivīda

100tiesības" (sk.

101http://www.saeima.lv/saeima8/lasa?dd=LP0174_0).

102Tomēr tas vien, ka likumprojekta anotācijā nav norādes uz

103pamattiesību ierobežojumu un tā mērķi, vēl nenozīmē, ka

104attiecīgajam pamattiesību ierobežojumam leģitīma mērķa nav.

105Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētais regulējums

106vērsts uz to, lai nodrošinātu objektīvu un vienlīdzīgu

107pārmaksātās nodokļu summas pārbaudi attiecībā uz visiem nodokļu

108maksātājiem, kā arī uz to, lai saskaņotu termiņus, kuros var

109iesniegt pieprasījumu par pārmaksāto nodokļu summu atmaksu, ar

110termiņiem, kuros nodokļu administrācija var veikt kontroles

111darbības.

112Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā PVN jomā Latvijai ir

113saistoša Eiropas Kopienu Padomes 1977. gada 17. maija Sestā

114direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību

115akti par apgrozījuma nodokļiem - Kopēja pievienotās vērtības

116nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (turpmāk - Sestā

117direktīva). Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu par apstrīdētās

118normas atbilstību šai direktīvai Senāts norāda: "izskatot

119iesniegumus par pārmaksāta PVN atmaksāšanu, VID ir tiesības veikt

120pārbaudi. Tomēr šādos gadījumos VID ir jāievēro likuma par

121nodokļiem un nodevām 23. panta 1. punktā paredzētais trīs gadu

122termiņš. Ja noilguma termiņš neierobežotu nodokļu maksātāju

123tiesības prasīt pārmaksātā PVN atmaksāšanu par tādu pašu termiņu,

124kādā VID ir tiesības pieņemt lēmumu par nodokļa apmēra

125precizēšanu kontroles rezultātā, VID būtu pienākums izskatīt

126iesniegumus jebkurā gadījumā. Tādā gadījumā valsts tiesisko

127regulējumu nodokļu maksātājs varētu izmantot ļaunprātīgi, PVN

128pārmaksas atmaksu lūdzot laikā, kad VID pārbaudi vairs nevar

129veikt" (ES tiesas 2010. gada 21. janvāra spriedums lietā Nr.

130C-472/08 Alstom Power Hydro pret Valsts ieņēmumu

131dienestu).

132Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka "nodokļu likumu

133tiesiskais regulējums kā tāds nebūtu pietiekams, ja nefunkcionētu

134iedarbīga pārkāpumu novēršanas sistēma" (Satversmes tiesas

1352008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 11.

136punkts). Personas pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis

137ir nevis nodokļa savlaicīgas iekasēšanas nodrošināšana per

138se, bet gan sabiedrības interešu, proti, citu cilvēku tiesību

139un sabiedrības labklājības aizsardzība (sk. Satversmes tiesas

1402007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 17.

141punktu).

142ES tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka Eiropas Savienības

143tiesiskā regulējuma piemērošana nav paplašināma tiktāl, lai

144iekļautu uzņēmēju ļaunprātīgu rīcību, t.i., darījumus, kas tiek

145veikti nevis parastu komercdarījumu ietvaros, bet gan tikai

146tādēļ, lai ļaunprātīgi baudītu ES sniegtās priekšrocības. Šis

147ļaunprātīgas rīcības aizlieguma princips ir piemērojams arī PVN

148jomā, ko regulē Sestā direktīva. Cīņa pret krāpšanu, nodokļu

149nemaksāšanu un iespējami ļaunprātīgu rīcību ir mērķis, ko atzīst

150un veicina Sestā direktīva (sk. ES tiesas 2006. gada 21.

151februāra sprieduma lietā C-255/02 Halifax

15269.- 71. punktu). "Sestā direktīva iestājas

153pret nodokļa maksātāja tiesībām atskaitīt priekšnodoklī samaksāto

154PVN, ja darbības, kas dod šādas tiesības, ir veiktas ļaunprātīgi"

155(ES tiesas 2006. gada 21. februāra sprieduma lietā

156C-223/03 University of Huddersfield 52.

157punkts).

158ES tiesa ir arī secinājusi, ka iespēja pieprasīt pārmaksātā

159PVN atmaksāšanu bez ierobežojuma laikā būtu pretēja tiesiskās

160drošības principam, kas prasa, lai nodokļu maksātāja nodokļu

161stāvoklis attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu

162administrāciju nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts (sk. ES

163tiesas 2008. gada 8. maija sprieduma apvienotajās lietās

164C-95/07 un C-96/07 Ecotrade 44.

165punktu un 2010. gada 21. janvāra sprieduma lietā Nr. C-472/08

166Alstom Power Hydro pret Valsts ieņēmumu dienestu 16.

167punktu).

168Tātad apstrīdētā norma, no vienas puses, nodrošina efektīvu

169nodokļu administrācijas kontroli pār to, vai tiek atprasītas

170tikai tādas summas, kuras patiešām ir nodokļu pārmaksa. No otras

171puses, apstrīdētā norma iekļaujas kopējā regulējumā, kas

172nodrošina nodokļu maksātāja un nodokļu administrācijas attiecību

173tiesisko stabilitāti, kā arī to, ka nodokļu maksātāja nodokļu

174stāvoklis attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu

175administrāciju nevar tikt bezgalīgi apšaubīts.

176Līdz ar to Satversmes tiesa piekrīt Saeimas viedoklim, ka

177apstrīdētajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

178citu personu tiesību un sabiedrības labklājības

179aizsardzība.

1809. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot

181leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt pamattiesību ierobežojuma

182atbilstību samērīguma principam. Pirmkārt, vai izmantotie

183līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Otrkārt, vai

184mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk

185ierobežojošiem līdzekļiem. Treškārt, vai labums, ko gūst

186sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Ja

187tiek konstatēts, ka tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem

188kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir

189prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19.

190marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.

191punktu).

1929.1. Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums

193nodrošina nodokļu administrācijai iespēju attiecīgā laika posmā

194kontrolēt PVN atmaksas apmēra atbilstību tiesību normām un novērš

195nepamatotu atmaksu iespējamību.

196Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

197sasniegšanai.

1989.2. "Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

199arī saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks

200līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

201kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē"

202(Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2032004-18-0106 19. punkts).

204Lietā nav materiālu, kas norādītu uz alternatīviem līdzekļiem,

205ar kuriem leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē.

2069.3. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi uz citu

207valstu konstitucionālo tiesu un ECT secinājumiem par to, ka

208valstij ir ievērojama rīcības brīvība nodokļu jomā (sk.

209Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2102007-23-01 8. punktu). Tas nozīmē, ka likumdevējam ir

211tiesības pēc sava ieskata, ievērojot samērīguma principu, noteikt

212nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību un

213termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un nodokļu administrācijas

214tiesības, pienākumus un atbildību (sk. Satversmes tiesas 2007.

215gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1.

216punktu).

217Konkrētajā lietā netiek apstrīdēta PVN maksāšanas un

218administrēšanas sistēma kā tāda. Šīs sistēmas ietvaros nodokļa

219pārmaksa veidojas arī gadījumos, kad nodokļu maksātājs rīkojas ar

220pienācīgu rūpību un centību. Līdzīga sistēma izveidota ne vien

221Latvijā, bet arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

222Lai izvērtētu apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma sekas

223attiecībā uz personām, kurām izveidojusies PVN pārmaksa, jāņem

224vērā Latvijas kā ES dalībvalsts saistības. Līdz ar to apstrīdētā

225norma interpretējama kopsakarā ar ES tiesību aktu prasībām,

226tostarp Sesto direktīvu.

227Sestās direktīvas 18. pants paredz noteikumus, kas regulē

228atskaitīšanas tiesību īstenošanu. Šā panta 4. punkts nosaka: "Ja

229attiecīgajam taksācijas periodam atļautā atskaitījuma summa

230pārsniedz maksājamo nodokli, dalībvalstis var vai nu veikt

231atmaksāšanu, vai saskaņā ar noteikumiem, kurus tās pieņem,

232pārnest pārpalikumu uz nākamo periodu."

233Saskaņā ar ES tiesas judikatūru Sestajā direktīvā paredzētās

234atskaitīšanas tiesības "ir neatņemama PVN mehānisma sastāvdaļa un

235būtībā tās nevar ierobežot" (sk. ES tiesas 2008. gada 8. maija

236sprieduma apvienotajās lietās C-95/07 un C-96/07

237Ecotrade 39. punktu).

238Noteikumiem, kas regulē pārmaksāto summu atmaksāšanu, jābūt

239tādiem, kas dod iespēju nodokļu maksātājam pienācīgi un pilnībā

240atgūt summu, ko veido nodokļa pārmaksa. Pieņemtā atmaksas metode

241nekādā gadījumā nedrīkst radīt nekādu finansiālu risku nodokļu

242maksātājam (sk. ES tiesas 2001. gada 25. oktobra

243sprieduma lietā C-78/00 Commission v. Italy 32.-

24434.punktu).

245No ES tiesas prakses izriet arī tas, ka atskaitīšanas tiesības

246ir nekavējoties īstenojamas attiecībā uz visiem nodokļiem, kas

247uzliekami saņemtajām precēm un pakalpojumiem. Būtībā

248atskaitīšanas tiesības ir īstenojamas "tajā pašā periodā", kurā

249tās radušās. Tomēr nodokļu maksātājam var atļaut veikt

250atskaitīšanu arī tad, ja tas nav īstenojis savas tiesības laika

251posmā, kurā tās radušās. Taču šādā gadījumā attiecībā uz

252atskaitīšanas tiesībām dalībvalstis paredz zināmus nosacījumus un

253noteikumus. Dalībvalstis var paredzēt, ka atskaitīšanas tiesības

254ir jāīsteno laika posmā, kurā tās radušās, vai arī ilgākā laika

255posmā, ievērojot zināmus valsts tiesiskajā regulējumā paredzētus

256nosacījumus un kārtību (sk. ES tiesas 2008. gada 8. maija

257sprieduma apvienotajās lietās Nr. C-95/07 un

258C-96/07 Ecotrade 40.-43. punktu).

259Jautājumā par to, ko var uzskatīt par "saprātīgu" termiņu, ES

260tiesa ir secinājusi, ka pat divu gadu termiņš pats par sevi nevar

261padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu atskaitīšanas

262tiesību īstenošanu, jo atbilstoši Sestās direktīvas 18. panta 2.

263punktam dalībvalstīm ir atļauts prasīt, lai nodokļu maksātājs

264īsteno savas atskaitīšanas tiesības laika posmā, kurā tās radušās

265(sk. ES tiesas 2008. gada 8. maija sprieduma apvienotajās

266lietās Nr. C-95/07 un C-96/07 48. punktu). Tādu

267pašu secinājumu ES tiesa izdarījusi attiecībā uz apstrīdētajā

268normā paredzēto triju gadu noilguma termiņu, norādot, ka "šāds

269termiņš principā var ļaut katram samērā rūpīgam nodokļu

270maksātājam izmantot tiesības, kas izriet no Savienības tiesību

271sistēmas" (ES tiesas 2010. gada 21. janvāra sprieduma lietā

272Nr. C-472/08 Alstom Power Hydro pret Valsts ieņēmumu dienestu 21.

273punkts).

274Līdz ar to ES tiesa secinājusi, ka Sestās direktīvas 18. panta

2754. punkts "ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds

276dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas paredz trīs gadu noilguma

277termiņu, lai iesniegtu prasību atmaksāt pārmaksāto PVN, ko

278iekasējusi šīs valsts nodokļu administrācija" (ES tiesas 2010.

279gada 21. janvāra sprieduma lietā Nr. C-472/08 Alstom Power Hydro

280pret Valsts ieņēmumu dienestu nolēmumu daļa).

281Interpretējot Latvijas nodokļu likumu normas atbilstoši Sestās

282direktīvas prasībām, Latvijas nodokļu administrācijai ir

283pienākums nodrošināt, lai nodokļu maksātājs atskaitīšanas

284tiesības var īstenot jau tajā pašā periodā, kurā PVN pārmaksa

285izveidojusies. Tā kā ātrāka pārmaksāto summu atprasīšana ir arī

286paša nodokļu maksātāja interesēs, noteikums atprasīt samaksāto

287PVN priekšnodokli triju gadu laikā nav uzskatāms par pārmērīgu

288apgrūtinājumu.

289Ja valsts ir izveidojusi ES tiesībām atbilstošu tiesību

290sistēmu, kurā triju gadu noilguma termiņš neliedz nodokļu

291maksātājam skaidrā un pieejamā kārtībā atprasīt samaksāto PVN

292priekšnodokli, tad šis termiņš nerada personai nesamērīgas

293grūtības sava īpašuma atgūšanai un nav uzskatāms par tiesību uz

294īpašumu nesamērīgu ierobežojumu.

295Pēc tam kad apstrīdētā norma ir stājusies spēkā, katrs nodokļu

296maksātājs rēķinās ar to, ka viņam visi savi pieprasījumi

297attiecībā uz pārmaksātā PVN atmaksu ir jānoformē triju gadu

298laikā, un atbilstoši plāno savu darbu.

299Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

300vienpadsmitā daļa (2008. gada 31. janvāra likuma redakcijā)

301paredz, ka VID "pārmaksāto nodokļa summu apliekamai personai

302atmaksā 30 dienu laikā pēc pamatota pieprasījuma un darījumus

303apliecinošu dokumentu saņemšanas".

304Labums, ko sabiedrība gūst no apstrīdētās normas mērķu

305sasniegšanas, ir lielāks nekā ierobežojums, ko apstrīdētā norma

306nosaka tiem nodokļu maksātājiem, kuriem PVN pārmaksas radušās pēc

307šīs normas spēkā stāšanās.

308Tātad apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz nodokļu

309pārmaksām, kas veidojās pēc šīs normas spēkā stāšanās -

3102003. gada 1. jūlija, atbilst samērīguma principam un līdz ar to

311arī Satversmes 105. pantam.

3129.4. Taču Pieteikuma iesniedzēja apstrīd nevis triju

313gadu termiņu kā tādu, bet gan to, ka apstrīdētā norma bez

314speciāliem pārejas noteikumiem tika attiecināta uz PVN pārmaksām,

315kas veidojušās pirms šīs normas stāšanās spēkā. No pieteikuma

316izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja paļāvusies uz apstrīdētās

317normas pieņemšanas laikā pastāvējušo likuma "Par pievienotās

318vērtības nodokli" 12. panta vienpadsmitās daļas interpretāciju,

319saskaņā ar kuru tiesības atprasīt priekšnodokli personai bijušas

320neierobežotā laika posmā pēc priekšnodokļa samaksas, taču ne

321agrāk kā pēc tam, kad veikts ar PVN apliekams darījums.

322Pieteikuma iesniedzēja rēķinājās ar to, ka varēs atprasīt

323samaksāto priekšnodokli tikai pēc tam, kad būs veikusi ar PVN

324apliekamu darījumu, un plānoja savu saimniecisko darbību tā, ka

325periods starp priekšnodokļa samaksu un ar PVN apliekamo darījumu

326(preces realizāciju) var pārsniegt trīs gadus. Apstrīdētā norma

327savukārt padarījusi jau samaksātā priekšnodokļa atmaksu pēc šāda

328termiņa par neiespējamu vispār. No vienas puses, VID praksē

329pieņemtā minētās normas interpretācija nedeva Pieteikuma

330iesniedzējai reālu iespēju atprasīt pārmaksāto priekšnodokli

331triju gadu termiņā pēc tā samaksāšanas, ja ar PVN apliekamais

332darījums nenotika šajā termiņā. No otras puses, apstrīdētā norma

333liedza Pieteikuma iesniedzējai atprasīt samaksāto priekšnodokli

334pēc tam, kad tā veica ar PVN apliekamo darījumu.

335Šajā aspektā apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma

336samērīgums izvērtējams galvenokārt kopsakarā ar tiesiskās

337paļāvības principu. Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka

338no Satversmes 1. panta izrietošo principu uzdevums ir nodrošināt

339to, ka tiesību normas tiek piemērotas pareizi un to piemērošana,

340kā arī piemērošanas rezultāts pilnībā atbilst tiesiskas valsts

341prasībām. Ne Satversmes 1. pants, ne arī 105. pants neliedz

342likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus

343grozījumus, kuri atbilst Satversmei. Tomēr demokrātiskā un

344tiesiskā valstī tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, izdarot

345šādus grozījumus, tiktu paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno

346regulējumu. Vērtējot, vai tiesiskās paļāvības princips ir

347pārkāpts, jānoskaidro: 1) vai Pieteikuma iesniedzējai bija

348tiesības paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums netiks

349mainīts; 2) vai šāda paļaušanās bija saprātīga un pamatota; 3)

350vai likumdevējs, atkāpjoties no iepriekšējā tiesiskā regulējuma,

351bija paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu (sk.

352Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

3532005-12-0103 24. punktu).

3549.4.1. Jāņem vērā, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto

355normu, neizdarīja grozījumus likuma "Par nodokļiem un nodevām"

35616. panta 7. punktā, kas paredzēja nodokļu maksātāja tiesības

357"saņemt pārmaksāto nodokļu summas saskaņā ar konkrēto nodokļu

358likumiem". Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

359vienpadsmitā daļa tajā pašā laikā noteica, ka VID apliekamajai

360personai atmaksā "nodokļa pārmaksu (starpību starp aprēķināto

361nodokli un atskaitāmo priekšnodokli)".

362No administratīvo tiesu prakses izriet, ka VID šo normu

363interpretējis tā, ka nodokļa pārmaksa ir starpība starp

364aprēķināto nodokli un atskaitāmo priekšnodokli un, ja attiecīgajā

365periodā PVN deklarācijā nav norādīts (aprēķināts) nodoklis, tad

366nodokļu maksātājam nodokļa pārmaksa neizveidojas pat tādā

367gadījumā, ja deklarācijā norādīts par apliekamiem darījumiem

368atskaitāmais priekšnodoklis (sk., piemēram, Senāta 2009. gada

36930. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-62/2009 4.2. punktu;

370Administratīvās rajona tiesas 2009. gada 22. decembra spriedumu

371lietā Nr. 42472208 un 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā Nr.

372A42562408). Šādu VID praksi par kļūdainu ir atzinusi gan

373Administratīvā apgabaltiesa, gan arī Senāts. Pieteicēja vienā no

374minētajām lietām laikā no 2002. gada jūnija līdz 2005. gada

375jūnijam bija sastādījusi vairākas PVN deklarācijas, kurās

376norādīja priekšnodokli. Nevienā no minētajām deklarācijām nebija

377deklarēts PVN, tāpēc VID lūgumu atmaksāt priekšnodokli noraidīja.

378Arī Administratīvā rajona tiesa pieteikumu par PVN pārmaksas

379atmaksāšanu noraidīja (sk. Senāta 2009. gada 30. jūnija

380spriedumu lietā Nr. SKA-62/2009).

381Atbilstoši Administratīvās apgabaltiesas viedoklim fakts, ka

382aprēķinātais nodoklis ir 0,00 lati (jeb PVN samaksas pamats nav

383iestājies), pats par sevi nenozīmē, ka apliekamā persona nav

384radījusi jaunu ar PVN apliekamu preci vai pakalpojumu. Pretējā

385gadījumā nodokļa pārmaksu nevarētu atprasīt neviens celtniecības

386uzņēmums, kurš veic būvdarbus ilgāk par trim gadiem, jo pārmaksas

387atmaksāšanu var pieprasīt tikai par pēdējo triju gadu periodu.

388Arī tādu produktu ražotāji, kuru izgatavošanas periods ir ilgāks

389par trim gadiem, nevarētu pretendēt uz pārmaksas atgūšanu. Tāpēc

390galvenais ir tas, ka persona rada jaunu ar PVN apliekamu preci

391vai pakalpojumu. Likumdevējs nepieprasa, lai nodokļa atmaksas

392pieprasījuma laikā jaunradītā prece jau būtu realizēta (sk.

393Administratīvās apgabaltiesas 2008. gada 3. jūlija spriedumu

394lietā Nr. A42471305). Pēc Senāta ieskata, apgabaltiesa

395pareizi interpretējusi likuma "Par pievienotās vērtības nodokli"

39612. panta vienpadsmitajā daļā norādītās tiesības uz pārmaksas

397atmaksu (sk. Senāta 2009. gada 30. jūnija spriedumu lietā Nr.

398SKA-62/2009).

399Tātad tāda likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

400vienpadsmitās daļas interpretācija, kas ļauj atprasīt PVN

401pārmaksu arī tad, ja ar PVN apliekams darījums vēl nav veikts,

402tiesu praksē nostiprināta tikai 2008.-2009. gadā. Šajā

403interpretācijā tiesas balstījušās uz Latvijas kā ES dalībvalsts

404saistībām, kā arī uz minētās normas kopsakaru ar apstrīdēto

405normu. Saeima nav argumentējusi to, ka pirms apstrīdētās normas

406pieņemšanas likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

407vienpadsmitā daļa interpretēta tāpat.

408Minētā norma izskatāmajā lietā netiek apstrīdēta, tāpēc

409Satversmes tiesas uzdevums nav vērtēt šīs normas interpretāciju.

410Nav noliedzams tas, ka Pieteikuma iesniedzējai bija iespēja

411nekavējoties pieprasīt priekšnodokļa atmaksu un VID atteikumu

412pārsūdzēt tobrīd spēkā bijušajā administratīvo aktu pārsūdzēšanas

413kārtībā. Tomēr nevar piekrist Saeimas viedoklim, ka pieprasījuma

414par pārmaksātā PVN atmaksāšanu iesniegšana šādā situācijā

415"neprasīja no komersanta veikt kādas īpaši sarežģītas un

416netipiskas darbības" (lietas materiālu 1. sēj. 78.

417lpp.).

418Tiesiskās paļāvības princips paredz arī to, ka demokrātiskā

419tiesiskā valstī persona var paļauties uz valsts pārvaldes iestāžu

420rīcības tiesiskumu, tostarp arī uz to, ka nodokļu administrācija

421pareizi interpretē likumus. Saeimas pienākums ir rūpēties par to,

422lai tiesību normas tiktu formulētas tik nepārprotami, ka tās

423varētu interpretēt pareizi. Pieteikuma iesniedzējai apstrīdētās

424normas pieņemšanas laikā bija tiesības paļauties uz to, ka tā

425varēs atprasīt PVN priekšnodokli pēc tam, kad būs veikts ar PVN

426apliekams darījums.

427Līdz ar to Saeimai, ja tā vēlējās spēkā esošo regulējumu

428mainīt, bija jānosaka atbilstošs pārejas periods.

4299.4.2. Gan lietas dalībnieki, gan arī Senāts, vērtējot

430kritērijus, kas nosakāmi attiecīgajam pārejas periodam, atsaucas

431uz ES tiesas spriedumu lietā Nr. C-62/00, kurā tika izskatīti

432jautājumi, kas saistīti ar PVN atmaksas perioda saīsināšanu

433(sk. ES tiesas spriedumu lietā Marks and Spenser plc and

434Commissioner of Customs and Excise, judgment of 11 July 2002, No.

435C-62/00).

436Apstrīdētā norma ir pieņemta laikā, kad Latvija vēl nebija ES

437dalībvalsts, tomēr Satversmes tiesa arī tad, interpretējot

438Satversmē noteiktās pamattiesības atbilstoši kopējām Eiropas

439konstitucionāli tiesiskajām vērtībām, ir atsaukusies uz Eiropas

440Savienības dokumentiem, Latvijai kā topošajai dalībvalstij

441saistošajām Eiropas Savienības prasībām, kā arī ES tiesas

442judikatūru (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 20.

443maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 1. punktu

444un 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 10.

445punktu).

446Atsaucoties uz ES tiesas judikatūru (sk. ES tiesas

447spriedumu lietā Marks and Spenser plc and Commissioner of Customs

448and Excise, judgment of 11 July 2002, No. C-62/00), Senāts

449pamatoti norāda, ka tiesiskajam regulējumam, ar kuru tiek

450saīsināts nodokļu atmaksas periods, ne tikai jābūt attaisnotam ar

451leģitīmu mērķi, bet arī jāietver atbilstošs pārejas posms, lai

452personas varētu iesniegt pieprasījumus nodokļu pārmaksas

453atmaksāšanai, kurus tās būtu varējušas iesniegt atbilstoši

454iepriekš spēkā bijušajam normatīvajam regulējumam. Šis laika

455posms nedrīkst būt pārāk īss, pretējā gadījumā tas ar

456atpakaļvērstu spēku ietekmētu personas tiesības saņemt nodokļu

457pārmaksas atmaksu.

458No likumprojekta apspriešanas materiāliem neizriet, ka

459Ministru kabinetam vai Saeimai būtu bijuši kādi apsvērumi par

460pārejas perioda noteikšanu apstrīdētajai normai (sk.

461http://www.saeima.lv/saeima8/lasa?dd=LP0174_0).

462Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, laika posms starp 2003.

463gada 28. februāri, kad Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā

464"Par nodokļiem un nodevām"", un šā likuma spēkā stāšanās dienu -

4652003. gada 1. jūliju tika noteikts tādēļ, lai būtu iespējams

466tehniski ieviest šajā likumā paredzētos grozījumus. Tas neesot

467uzskatāms par pārejas periodu tiesiskās paļāvības principa

468izpratnē.

469Saeima un Senāts norāda, ka likums "Grozījumi likumā "Par

470nodokļiem un nodevām"" nestājās spēkā četrpadsmitajā dienā pēc tā

471izsludināšanas, kā tas parasti notiek, bet gan vairāk kā trīs

472mēnešus vēlāk. Apstrīdētās normas spēkā stāšanās periodu, pēc

473Saeimas un Senāta domām, var uzskatīt par pārejas periodu no vecā

474regulējuma uz regulējumu, kas vairāk ierobežo nodokļu maksātāja

475tiesības.

476Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka Saeimai ir

477rīcības brīvība izvēlēties, kurā no vairākiem likumiem tā iekļauj

478attiecīgu regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16.

479aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

4802007-21-01 17. punktu). Arī jautājumos, kas saistīti ar

481likumdošanas tehniku viena likuma ietvaros, Saeima bauda lielu

482rīcības brīvību.

483Prasības attiecībā uz likuma spēkā stāšanās brīža noteikšanu

484un mijiedarbību ar jau pastāvošo regulējumu nosaka Saeimas

485kārtības ruļļa 111. pants. Tas paredz:

486"(1) Ja nepieciešams, pārejas noteikumu veidā nosakāma likuma

487piemērošanas kārtība, kā arī dodami valdībai un pašvaldībām

488likuma darbības nodrošināšanai nepieciešamie uzdevumi.

489(2) Ja, pieņemot likumprojektu, rodas pretrunas ar spēkā

490esošajiem likumiem, Saeimai jānosaka, ka jaunais likums vai tā

491atsevišķas daļas stāsies spēkā vienlaikus ar grozījumiem spēkā

492esošajos likumos."

493Tātad Saeimas kārtības rullī nav ietverta prasība tikai un

494vienīgi likuma pārejas noteikumu veidā regulēt jautājumus, kas

495saistīti ar likuma piemērošanas kārtību un iekļaušanos jau

496esošajā regulējumā.

497Tomēr jāņem vērā, ka pārejas noteikums, kas expressis

498verbis paredz, kā likums piemērojams jau iepriekš

499pastāvējušām tiesiskajām attiecībām, vērš attiecīgo personu

500uzmanību uz to tiesību izmaiņām, ļauj personām savlaicīgi

501apzināties savu tiesisko statusu un novērš pārpratumus.

502Pieteikuma iesniedzēja atsaucas uz Apvienotās Karalistes Lordu

503palātas praksi [sk. Apvienotās Karalistes Lordu palātas

504Apelācijas komitejas spriedumu lietā Fleming (t/a Bosycraft) v.

505Her Majesty's Revenue and Customs]. No minētās prakses

506izrietētu, ka likumdevējam šajos apstākļos būtu vajadzējis vismaz

507speciāli paziņot par normas saturu.

508Jautājums par to, cik lielas pūles un cik daudz laika nodokļu

509maksātājam jāpatērē, lai tas varētu apzināties savas no jaunā

510regulējuma izrietošās tiesības, ir viens no aspektiem, kas jāņem

511vērā, izvērtējot, vai pārejai uz jauno regulējumu noteiktais

512periods atbilst tiesiskās paļāvības principam un samērīgi

513ierobežo personas tiesības uz īpašumu.

514Francijas Konstitucionālā padome ir norādījusi, ka pretrunā ar

515konstitucionālajām normām nodokļu jomā ir arī tik sarežģīts

516nodokļu likums, ka vidusmēra cilvēks to nespēj saprast (sk.

517Francijas Republikas Konstitucionālās padomes 2005. gada 29.

518decembra nolēmuma lietā Nr. 2005-530 kopsavilkumu,

519http://www.codices.coe.int).

520Likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un

521Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas,

522spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 9. pants paredz:

523"Normatīvajiem aktiem nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā

524īpaši paredzētus gadījumus." Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka,

525ņemot vērā šo normu, tā bija tiesīga paļauties uz to, ka reiz

526noteiktais regulējums par iespēju prasīt pārmaksātā nodokļa

527atmaksu neierobežotā laika posmā netiks mainīts un ka minētā

528norma būs piemērojama konkrētajā gadījumā.

529Nav noliedzams, ka demokrātiskā tiesiskā valstī gadījumi, kad

530likumam tiek noteikts atpakaļejošs spēks, uzskatāmi par izņēmumu.

531Regulējumam nodokļu jomā tiek noteiktas īpašas prasības, uz ko

532citastarp norāda šim jautājumam piešķirtā atsevišķā

533klasifikācijas pozīcija Eiropas Padomes Venēcijas komisijas

534Konstitucionālās tiesvedības dokumentācijas centra

535Konstitucionālās jurisdikcijas datubāzē (sk. http://www.codices.coe.int). Tomēr tas nenozīmē,

536ka nodokļu jomā atsevišķos gadījumos nebūtu iespējams likumam

537piešķirt atpakaļvērstu spēku.

538Piemēram, Spānijas Konstitucionālais tribunāls ir secinājis,

539ka Konstitūcija neliedz fiskālus pasākumus ar atpakaļvērstu

540spēku. Tomēr tas nenozīmē, ka šādi pasākumi ir pieļaujami visos

541gadījumos, jo jāņem vērā citi konstitucionālie principi, kas

542sargā personu tiesisko paļāvību no iepriekš neparedzamām tiesību

543normu izmaiņām (sk. Spānijas Republikas Konstitucionālā

544tribunāla 2009. gada 18. maija sprieduma lietā Nr.116/2009

545kopsavilkumu, http://www.codices.coe.int).

546Arī ES tiesa savā lēmumā attiecībā uz valsts tiesību aktu

547grozīšanu ar atpakaļejošu spēku un tiesiskās paļāvības principa

548ievērošanu noteica, ka tiesiskās paļāvības princips neiestājas

549pret to, ka dalībvalsts izņēmuma kārtā un nolūkā novērst tādu

550finanšu kombināciju plašu praktizēšanu, kuras tiek veiktas, lai

551izvairītos no PVN sloga, un pret kurām paredzēts cīnīties ar

552likumu par grozījumiem, piešķir šim likumam atpakaļejošu spēku,

553ja vien uzņēmēji, kas veic likumā minētās saimnieciskās darbības,

554ir brīdināti par šā likuma pieņemšanu un atpakaļejošo spēku tādā

555veidā, lai tie varētu izprast paredzēto tiesību aktu grozījumu

556ietekmi uz to veiktajām darbībām (sk. ES tiesas 2005. gada 26.

557aprīļa sprieduma lietā Nr.C-376/02 Stichting "Goed Wonen" 45.

558punktu).

559Izskatāmajā lietā problēma pēc būtības radusies galvenokārt

560tādēļ, ka Pieteikuma iesniedzēja nav varējusi savlaicīgi saprast,

561ka apstrīdētā norma attiecas uz tādām PVN pārmaksām, kas radušās

562pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, un ka tā var pieprasīt

563pārmaksātā priekšnodokļa atmaksu arī pirms tam, kad veikusi ar

564PVN apliekamu darījumu.

565Pieteikuma iesniedzējas administratīvajā lietā Administratīvā

566apgabaltiesa ir secinājusi, ka apstrīdētā norma "regulē tiesiskās

567attiecības, kas izveidojās brīdī, kad nodokļu maksātājs

568pieprasīja nodokļu pārmaksu. Attiecībā uz publiskās tiesības

569regulējošām normām darbojas princips, ka tās piemērojamas no to

570stāšanās spēkā". Augstākā tiesa pret šo viedokli neiebilda.

571Satversmes tiesas kompetencē nav pārvērtēt, kura norma

572piemērojama konkrētajā lietā.

573Savukārt Administratīvā rajona tiesa pirms tam Pieteikuma

574iesniedzējas administratīvajā lietā bija izdarījusi pretēju

575secinājumu, proti, ka apstrīdētajai normai nav atpakaļejoša spēka

576un piemērojams likums "Par likumu un citu Saeimas, Valsts

577prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas,

578publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību".

579Līdz ar to nevar secināt, ka likumdevējs apstrīdētajā normā

580noteicis tik skaidru pārejas perioda regulējumu, ka nodokļu

581maksātājs šajā periodā varēja izprast savas tiesības un tās

582realizēt.

583Senāts un Saeima pārejas periodu vērtē ideāltipiskā situācijā,

584ņemot vērā tikai to, vai noteiktais laiks bija pietiekams

585attiecīgu dokumentu iesniegšanai VID. Tā Senāts norāda, ka

586atbilstoši likumam "Par grāmatvedību" un no tā izrietošajiem

587Ministru kabineta noteikumiem nodokļu maksātājam ir pienākums

588regulāri kārtot grāmatvedību, - tas nozīmē, ka nodokļu maksātājam

589jābūt zināmiem datiem par paša pārmaksātajiem nodokļiem. Pēc

590Senāta ieskata, apstrīdētās normas spēkā stāšanās periods bija

591pietiekams, lai nodokļu maksātājs varētu iesniegt pieprasījumu

592par līdz tam nepieprasīto nodokļu atmaksu. Saeima uzskata, ka

593tad, ja nodokļu maksātājs būtu rīkojies kā krietns un rūpīgs

594saimnieks, nemaz nevajadzētu rasties tādai situācijai, ka

595pārmaksātās summas ilgstoši netiek pieprasītas.

596Saeimai, pieņemot apstrīdēto normu, bija jārēķinās ar reālo

597situāciju. Laikam, kas tika noteikts kā pārejas periods,

598vajadzēja būt pietiekamam, lai persona varētu ne tikai tehniski

599sagatavot attiecīgu dokumentu, bet arī izstrādāt savu tiesību

600juridisko pamatojumu.

601Tā kā pārejas periods attiecībā uz apstrīdēto normu netika

602nepārprotami noteikts likuma pārejas noteikumos, bet VID piekopa

603tādu praksi, ka samaksāto PVN priekšnodokli nevar atprasīt, kamēr

604nav veikts ar PVN apliekams darījums, prasība, ka ikvienam

605nodokļu maksātājam apstrīdētās normas spēkā stāšanās periodā ir

606jāparedz apstrīdētās normas sekas, kā arī jāsagatavo attiecīgi

607dokumenti, nav uzskatāma par saudzējošu pāreju no vecā regulējuma

608uz jauno.

609Konkrētajā situācijā apstrīdētā norma varēja radīt negatīvas

610sekas tiem nodokļu maksātājiem, kuri savas saimnieciskās darbības

611specifikas dēļ tajā periodā, kurā tika maksāts priekšnodoklis,

612neveica ar PVN apliekamus darījumus un kuri, ņemot vērā VID

613praksi un paļaujoties uz to, ka šī prakse atbilst likumam,

614uzskatīja, ka tiesības atprasīt priekšnodokli rodas tikai pēc

615tam, kad veikts ar PVN apliekams darījums. Ja persona apstrīdēto

616normu saprata tā, ka šai normai nav atpakaļejoša spēka un tā

617neliedz atprasīt iepriekš samaksāto priekšnodokli, tiklīdz

618nodokļu maksātājs būs veicis ar PVN apliekamu darījumu, varēja

619rasties tāda situācija, ka uz apstrīdētās normas pamata

620godprātīgam nodokļu maksātājam tiek atteikta priekšnodokļa

621atmaksa. Šādā gadījumā nodokļu maksātājam varēja rasties

622nelabvēlīgas sekas, kas izpaudās ievērojamu priekšnodokļa summu

623neatmaksāšanā.

624Labums, ko sabiedrība gūst no apstrīdētās normas mērķu

625sasniegšanas ilgtermiņā, nav lielāks par ierobežojumu, ko

626apstrīdētā norma nosaka atsevišķiem nodokļu maksātājiem, kuriem

627PVN pārmaksas bija radušās pirms apstrīdētās normas spēkā

628stāšanās, bet kuri saskaņā ar toreizējo VID praksi uzskatīja, ka

629reāli nevar tās atprasīt. Saeimai, nosakot jaunu regulējumu, bija

630vai nu pārejas noteikumos skaidri jāparedz, kā tas piemērojams

631jau pastāvošām tiesiskajām attiecībām, kas radušās sakarā ar

632iepriekš samaksāto priekšnodokli, vai arī jānosaka tik ilgs

633pārejas periods, lai nodokļu maksātāji savas tiesības varētu

634izsecināt no tiesību zinātnes atziņām un tiesu prakses. Pretrunā

635ar tiesiskās paļāvības principu būtu tāda situācija, ka sakarā ar

636nepareizu, bet VID praksē nostiprinātu likuma normas, konkrētajā

637gadījumā - likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

638vienpadsmitās daļas interpretāciju, negatīvas sekas rastos

639godprātīgam nodokļu maksātājam.

640Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz nodokļu

641pārmaksām, kas veidojās pirms šīs normas stāšanās spēkā, proti,

6422003. gada 1. jūlija, neatbilst tiesiskās paļāvības principam un

643samērīguma principam, un līdz ar to arī Satversmes 1. un 105.

644pantam.

64510. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

646daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

647neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

648par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

649dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi.

650Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu

651gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par

652neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai

653jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Šajā lietā

654Pieteikuma iesniedzēja lūgusi apstrīdēto normu atzīt par spēkā

655neesošu no tās pieņemšanas dienas.

656Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

657Satversmes tiesa, balstoties uz savu līdzšinējo praksi, izvērtēs,

658vai apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu ar

659atpakaļejošu datumu ir nepieciešama Pieteikuma iesniedzējas

660pamattiesību aizsardzībai un vai pastāv kādi apsvērumi,

661atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā

662neesošu ar atpakaļejošu datumu tikai attiecībā uz Pieteikuma

663iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

664sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu).

665Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu attiecībā uz

666Pieteikuma iesniedzēju ir vienīgā iespēja aizsargāt tās

667pamattiesības.

668Tomēr jāņem vērā, ka kopš apstrīdētās normas spēkā stāšanās ir

669pagājis laiks, kas divreiz pārsniedz apstrīdētajā normā nodokļu

670pārmaksu atmaksāšanai noteikto periodu. Neaizskarot citu personu

671tiesības, vairs nav iespējams atjaunot iespēju iesniegt

672pieteikumu par nodokļu pārmaksu atmaksāšanu ikvienai personai,

673kurai bija izveidojusies nodokļu pārmaksa pirms apstrīdētās

674normas spēkā stāšanās, bet kura nav aizstāvējusi savas tiesības

675Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

676Satversmes tiesas praksē jau iepriekš ir secināts, ka,

677atzīstot kādu normu kopumā par atbilstošu Satversmei, bet

678vienlaikus konstatējot, ka atsevišķi tās aspekti attiecībā uz

679konkrētām personām Satversmei neatbilst, Satversmes tiesa var

680atzīt šo normu par spēkā neesošu tikai attiecībā uz

681konstitucionālās sūdzības iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas

6822006. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106

683nolēmumu daļu).

684Nolēmumu

685daļa

686Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

687Satversmes tiesa

688n o s p r i e d

689a:

6901. Atzīt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 16. panta 10.

691punktu, ciktāl tas attiecas uz nodokļu pārmaksām, kas veidojās

692pēc šīs normas spēkā stāšanās dienas - 2003. gada 1.

693jūlija, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1.

694un 105. pantam.

6952. Atzīt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 16. panta 10.

696punktu, ciktāl tas attiecas uz konstitucionālās sūdzības

697iesniedzējas - sabiedrības ar ierobežotu atbildību

698"Industriālais termināls" - nodokļu pārmaksām, kas

699izveidojušās pirms šīs normas spēkā stāšanās, par

700neatbilstošu Satversmes 1. un 105. pantam un spēkā neesošu no

701pieņemšanas brīža.

702Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

703Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

704Tiesas sēdes priekšsēdētājs

705G.Kūtris