105. pants
visupirms interpretējams kopsakarā ar ECTK Pirmā

protokola 1. pantu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03

secinājumu daļu un 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2006-38-03 10. punktu).

ECTK Pirmā protokola 1. pants paredz:

"Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz

īpašumu. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas

notiek sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu

un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts

tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par

nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar

vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu

maksājumu vai sodu samaksu."

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka atbilstoši ECT

praksei šis pants ietver trīs atsevišķas normas: pirmkārt, panta

pirmais teikums paredz tiesības netraucēti baudīt īpašuma

tiesības, otrkārt, panta otrais teikums nosaka īpašuma patvaļīgas

atņemšanas aizliegumu un īpašuma atņemšanas nosacījumus, un,

treškārt, panta otrajā daļā atzīts, ka valstij ir tiesības

kontrolēt īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm.

Interpretējot Satversmes 105. pantu kopsakarā ar minēto ECTK

normu, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka arī Satversmes 105.

pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī

valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

izmantošanu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002.

gada 20. maija sprieduma lietā Nr.2002-01-03 secinājumu

daļu).

5.2. ECT praksē ir nostiprināta atziņa, ka jēdzienam

"īpašums" ECTK Pirmā protokola 1. panta izpratnē ir patstāvīga

nozīme. "Īpašums" var būt vai nu "eksistējošs īpašums", vai

līdzekļi, ieskaitot prasījumus, attiecībā uz kuriem pieteicējs

var pamatot, ka tam ir vismaz tiesiska paļāvība uz efektīvu

īpašuma tiesību iegūšanu. ECT arī secinājusi, ka uzņēmuma

tiesības prasīt PVN priekšnodokļa atmaksāšanu sasniedz vismaz

tiesisko paļāvību iegūt reālu iespēju baudīt īpašuma tiesības,

līdz ar to veidojot "īpašumu" ECTK Pirmā protokola 1. panta

izpratnē (sk. ECT spriedumu lietā Bulves AD v. Bulgaria,

judgment of 22 January 2009, application No. 3991/03, paras.

54-57).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka arī Satversmes 105. pants

paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un

neaprobežojas vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz

īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas, piemēram, īpašums (Civillikuma 927.

panta izpratnē); ķīlas tiesības; servitūtu tiesības;

autortiesības; tiesības uz izgudrojumiem un preču zīmēm;

tiesības, kas izriet no kapitāla daļām un akcijām (kā arī citiem

vērtspapīriem); saistībtiesiski prasījumi, kas pamatoti ar līgumu

vai deliktu; koncesiju tiesības; tiesības (uz licences pamata)

veikt komercdarbību u. c. (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2009-100-03 8.2. punktu).

Nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašuma tiesību

ierobežojumus (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. punktu un 2007. gada 8.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 19. punktu).

Arī Senāts ir norādījis: "Ja nav objektīvu šaubu par nodokļu

apmēru un pārmaksas pamatotību, tas ir, ja nav bijis audits vai

kriminālprocess vai arī tie ir noslēgušies ar rezultātu, kas

neapstiprina nodokļu apmēru un pārmaksu nepareizību, pārmaksātās

summas ir uzskatāmas par nodokļa maksātāja mantu, kas attiecīgi

ir atdodama nodokļa maksātājam vai ieskaitāma viņa citu nodokļu

parādos, ja tādi ir" (Senāta 2009. gada 18. jūnija sprieduma

lietā Nr. SKA-257/2009 9. punkts).

Apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības saņemt pārmaksāto

PVN, ja ir pagājis noteikts laika posms. Satversmes tiesa piekrīt

lietas dalībnieku viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo

Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības uz īpašumu.

6. Satversmes tiesas spriedumos ir nostiprināta atziņa,

ka tiesības uz īpašumu demokrātiskā un tiesiskā valstī nav

absolūtas. Īpašuma tiesības var ierobežot, bet ir jāpārbauda, vai

ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar

likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

Tādēļ Satversmes tiesa pārbaudīs, vai apstrīdētajā normā

noteiktais ierobežojums atbilst minētajiem kritērijiem.

7. Lietā nav materiālu, kas radītu šaubas par to, ka

apstrīdētā norma pieņemta un izsludināta pienācīgā procesuālā

kārtībā. Tātad apstrīdētais ierobežojums ir noteikts ar

likumu.

8. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Saeima norāda, ka iekļaut apstrīdēto normu likumā "Par

nodokļiem un nodevām" sākotnēji esot ierosinājis VID, kas ar

2003. gada 24. janvāra vēstuli Nr. 15.10.1/1856 arī iesniedzis

Finanšu ministrijai attiecīgu priekšlikumu (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 73. lpp.).

Likuma "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām"" projektu

Saeimai iesniedza Ministru kabinets. Lai gan priekšlikums par

likuma "Par nodokļiem un nodevām" 16. panta papildināšanu ar 10.

punktu likumprojektā bija ietverts, likumprojekta anotācijā tas

nebija atspoguļots. Anotācijā attiecībā uz indivīda tiesību

aizstāvēšanu bija norādīts, ka "likums neierobežo indivīda

tiesības" (sk.

http://www.saeima.lv/saeima8/lasa?dd=LP0174_0).

Tomēr tas vien, ka likumprojekta anotācijā nav norādes uz

pamattiesību ierobežojumu un tā mērķi, vēl nenozīmē, ka

attiecīgajam pamattiesību ierobežojumam leģitīma mērķa nav.

Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētais regulējums

vērsts uz to, lai nodrošinātu objektīvu un vienlīdzīgu

pārmaksātās nodokļu summas pārbaudi attiecībā uz visiem nodokļu

maksātājiem, kā arī uz to, lai saskaņotu termiņus, kuros var

iesniegt pieprasījumu par pārmaksāto nodokļu summu atmaksu, ar

termiņiem, kuros nodokļu administrācija var veikt kontroles

darbības.

Pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā PVN jomā Latvijai ir

saistoša Eiropas Kopienu Padomes 1977. gada 17. maija Sestā

direktīva 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību

akti par apgrozījuma nodokļiem - Kopēja pievienotās vērtības

nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (turpmāk - Sestā

direktīva). Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu par apstrīdētās

normas atbilstību šai direktīvai Senāts norāda: "izskatot

iesniegumus par pārmaksāta PVN atmaksāšanu, VID ir tiesības veikt

pārbaudi. Tomēr šādos gadījumos VID ir jāievēro likuma par

nodokļiem un nodevām 23. panta 1. punktā paredzētais trīs gadu

termiņš. Ja noilguma termiņš neierobežotu nodokļu maksātāju

tiesības prasīt pārmaksātā PVN atmaksāšanu par tādu pašu termiņu,

kādā VID ir tiesības pieņemt lēmumu par nodokļa apmēra

precizēšanu kontroles rezultātā, VID būtu pienākums izskatīt

iesniegumus jebkurā gadījumā. Tādā gadījumā valsts tiesisko

regulējumu nodokļu maksātājs varētu izmantot ļaunprātīgi, PVN

pārmaksas atmaksu lūdzot laikā, kad VID pārbaudi vairs nevar

veikt" (ES tiesas 2010. gada 21. janvāra spriedums lietā Nr.

C-472/08 Alstom Power Hydro pret Valsts ieņēmumu

dienestu).

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka "nodokļu likumu

tiesiskais regulējums kā tāds nebūtu pietiekams, ja nefunkcionētu

iedarbīga pārkāpumu novēršanas sistēma" (Satversmes tiesas

2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 11.

punkts). Personas pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis

ir nevis nodokļa savlaicīgas iekasēšanas nodrošināšana per

se, bet gan sabiedrības interešu, proti, citu cilvēku tiesību

un sabiedrības labklājības aizsardzība (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 17.

punktu).

ES tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka Eiropas Savienības

tiesiskā regulējuma piemērošana nav paplašināma tiktāl, lai

iekļautu uzņēmēju ļaunprātīgu rīcību, t.i., darījumus, kas tiek

veikti nevis parastu komercdarījumu ietvaros, bet gan tikai

tādēļ, lai ļaunprātīgi baudītu ES sniegtās priekšrocības. Šis

ļaunprātīgas rīcības aizlieguma princips ir piemērojams arī PVN

jomā, ko regulē Sestā direktīva. Cīņa pret krāpšanu, nodokļu

nemaksāšanu un iespējami ļaunprātīgu rīcību ir mērķis, ko atzīst

un veicina Sestā direktīva (sk. ES tiesas 2006. gada 21.

februāra sprieduma lietā C-255/02 Halifax

69.- 71. punktu). "Sestā direktīva iestājas

pret nodokļa maksātāja tiesībām atskaitīt priekšnodoklī samaksāto

PVN, ja darbības, kas dod šādas tiesības, ir veiktas ļaunprātīgi"

(ES tiesas 2006. gada 21. februāra sprieduma lietā

C-223/03 University of Huddersfield 52.

punkts).

ES tiesa ir arī secinājusi, ka iespēja pieprasīt pārmaksātā

PVN atmaksāšanu bez ierobežojuma laikā būtu pretēja tiesiskās

drošības principam, kas prasa, lai nodokļu maksātāja nodokļu

stāvoklis attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu

administrāciju nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts (sk. ES

tiesas 2008. gada 8. maija sprieduma apvienotajās lietās

C-95/07 un C-96/07 Ecotrade 44.

punktu un 2010. gada 21. janvāra sprieduma lietā Nr. C-472/08

Alstom Power Hydro pret Valsts ieņēmumu dienestu 16.

punktu).

Tātad apstrīdētā norma, no vienas puses, nodrošina efektīvu

nodokļu administrācijas kontroli pār to, vai tiek atprasītas

tikai tādas summas, kuras patiešām ir nodokļu pārmaksa. No otras

puses, apstrīdētā norma iekļaujas kopējā regulējumā, kas

nodrošina nodokļu maksātāja un nodokļu administrācijas attiecību

tiesisko stabilitāti, kā arī to, ka nodokļu maksātāja nodokļu

stāvoklis attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu

administrāciju nevar tikt bezgalīgi apšaubīts.

Līdz ar to Satversmes tiesa piekrīt Saeimas viedoklim, ka

apstrīdētajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

citu personu tiesību un sabiedrības labklājības

aizsardzība.

9. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot

leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt pamattiesību ierobežojuma

atbilstību samērīguma principam. Pirmkārt, vai izmantotie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Otrkārt, vai

mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Treškārt, vai labums, ko gūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Ja

tiek konstatēts, ka tiesību norma neatbilst kaut vienam no šiem

kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir

prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19.

marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.

punktu).

9.1. Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums

nodrošina nodokļu administrācijai iespēju attiecīgā laika posmā

kontrolēt PVN atmaksas apmēra atbilstību tiesību normām un novērš

nepamatotu atmaksu iespējamību.

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

9.2. "Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt

arī saudzējošāk, Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru var sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē"

(Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 19. punkts).

Lietā nav materiālu, kas norādītu uz alternatīviem līdzekļiem,

ar kuriem leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā kvalitātē.

9.3. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi uz citu

valstu konstitucionālo tiesu un ECT secinājumiem par to, ka

valstij ir ievērojama rīcības brīvība nodokļu jomā (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2007-23-01 8. punktu). Tas nozīmē, ka likumdevējam ir

tiesības pēc sava ieskata, ievērojot samērīguma principu, noteikt

nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību un

termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un nodokļu administrācijas

tiesības, pienākumus un atbildību (sk. Satversmes tiesas 2007.

gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1.

punktu).

Konkrētajā lietā netiek apstrīdēta PVN maksāšanas un

administrēšanas sistēma kā tāda. Šīs sistēmas ietvaros nodokļa

pārmaksa veidojas arī gadījumos, kad nodokļu maksātājs rīkojas ar

pienācīgu rūpību un centību. Līdzīga sistēma izveidota ne vien

Latvijā, bet arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs.

Lai izvērtētu apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma sekas

attiecībā uz personām, kurām izveidojusies PVN pārmaksa, jāņem

vērā Latvijas kā ES dalībvalsts saistības. Līdz ar to apstrīdētā

norma interpretējama kopsakarā ar ES tiesību aktu prasībām,

tostarp Sesto direktīvu.

Sestās direktīvas 18. pants paredz noteikumus, kas regulē

atskaitīšanas tiesību īstenošanu. Šā panta 4. punkts nosaka: "Ja

attiecīgajam taksācijas periodam atļautā atskaitījuma summa

pārsniedz maksājamo nodokli, dalībvalstis var vai nu veikt

atmaksāšanu, vai saskaņā ar noteikumiem, kurus tās pieņem,

pārnest pārpalikumu uz nākamo periodu."

Saskaņā ar ES tiesas judikatūru Sestajā direktīvā paredzētās

atskaitīšanas tiesības "ir neatņemama PVN mehānisma sastāvdaļa un

būtībā tās nevar ierobežot" (sk. ES tiesas 2008. gada 8. maija

sprieduma apvienotajās lietās C-95/07 un C-96/07

Ecotrade 39. punktu).

Noteikumiem, kas regulē pārmaksāto summu atmaksāšanu, jābūt

tādiem, kas dod iespēju nodokļu maksātājam pienācīgi un pilnībā

atgūt summu, ko veido nodokļa pārmaksa. Pieņemtā atmaksas metode

nekādā gadījumā nedrīkst radīt nekādu finansiālu risku nodokļu

maksātājam (sk. ES tiesas 2001. gada 25. oktobra

sprieduma lietā C-78/00 Commission v. Italy 32.-

34.punktu).

No ES tiesas prakses izriet arī tas, ka atskaitīšanas tiesības

ir nekavējoties īstenojamas attiecībā uz visiem nodokļiem, kas

uzliekami saņemtajām precēm un pakalpojumiem. Būtībā

atskaitīšanas tiesības ir īstenojamas "tajā pašā periodā", kurā

tās radušās. Tomēr nodokļu maksātājam var atļaut veikt

atskaitīšanu arī tad, ja tas nav īstenojis savas tiesības laika

posmā, kurā tās radušās. Taču šādā gadījumā attiecībā uz

atskaitīšanas tiesībām dalībvalstis paredz zināmus nosacījumus un

noteikumus. Dalībvalstis var paredzēt, ka atskaitīšanas tiesības

ir jāīsteno laika posmā, kurā tās radušās, vai arī ilgākā laika

posmā, ievērojot zināmus valsts tiesiskajā regulējumā paredzētus

nosacījumus un kārtību (sk. ES tiesas 2008. gada 8. maija

sprieduma apvienotajās lietās Nr. C-95/07 un

C-96/07 Ecotrade 40.-43. punktu).

Jautājumā par to, ko var uzskatīt par "saprātīgu" termiņu, ES

tiesa ir secinājusi, ka pat divu gadu termiņš pats par sevi nevar

padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu atskaitīšanas

tiesību īstenošanu, jo atbilstoši Sestās direktīvas 18. panta 2.

punktam dalībvalstīm ir atļauts prasīt, lai nodokļu maksātājs

īsteno savas atskaitīšanas tiesības laika posmā, kurā tās radušās

(sk. ES tiesas 2008. gada 8. maija sprieduma apvienotajās

lietās Nr. C-95/07 un C-96/07 48. punktu). Tādu

pašu secinājumu ES tiesa izdarījusi attiecībā uz apstrīdētajā

normā paredzēto triju gadu noilguma termiņu, norādot, ka "šāds

termiņš principā var ļaut katram samērā rūpīgam nodokļu

maksātājam izmantot tiesības, kas izriet no Savienības tiesību

sistēmas" (ES tiesas 2010. gada 21. janvāra sprieduma lietā

Nr. C-472/08 Alstom Power Hydro pret Valsts ieņēmumu dienestu 21.

punkts).

Līdz ar to ES tiesa secinājusi, ka Sestās direktīvas 18. panta

4. punkts "ir jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds

dalībvalsts tiesiskais regulējums, kas paredz trīs gadu noilguma

termiņu, lai iesniegtu prasību atmaksāt pārmaksāto PVN, ko

iekasējusi šīs valsts nodokļu administrācija" (ES tiesas 2010.

gada 21. janvāra sprieduma lietā Nr. C-472/08 Alstom Power Hydro

pret Valsts ieņēmumu dienestu nolēmumu daļa).

Interpretējot Latvijas nodokļu likumu normas atbilstoši Sestās

direktīvas prasībām, Latvijas nodokļu administrācijai ir

pienākums nodrošināt, lai nodokļu maksātājs atskaitīšanas

tiesības var īstenot jau tajā pašā periodā, kurā PVN pārmaksa

izveidojusies. Tā kā ātrāka pārmaksāto summu atprasīšana ir arī

paša nodokļu maksātāja interesēs, noteikums atprasīt samaksāto

PVN priekšnodokli triju gadu laikā nav uzskatāms par pārmērīgu

apgrūtinājumu.

Ja valsts ir izveidojusi ES tiesībām atbilstošu tiesību

sistēmu, kurā triju gadu noilguma termiņš neliedz nodokļu

maksātājam skaidrā un pieejamā kārtībā atprasīt samaksāto PVN

priekšnodokli, tad šis termiņš nerada personai nesamērīgas

grūtības sava īpašuma atgūšanai un nav uzskatāms par tiesību uz

īpašumu nesamērīgu ierobežojumu.

Pēc tam kad apstrīdētā norma ir stājusies spēkā, katrs nodokļu

maksātājs rēķinās ar to, ka viņam visi savi pieprasījumi

attiecībā uz pārmaksātā PVN atmaksu ir jānoformē triju gadu

laikā, un atbilstoši plāno savu darbu.

Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

vienpadsmitā daļa (2008. gada 31. janvāra likuma redakcijā)

paredz, ka VID "pārmaksāto nodokļa summu apliekamai personai

atmaksā 30 dienu laikā pēc pamatota pieprasījuma un darījumus

apliecinošu dokumentu saņemšanas".

Labums, ko sabiedrība gūst no apstrīdētās normas mērķu

sasniegšanas, ir lielāks nekā ierobežojums, ko apstrīdētā norma

nosaka tiem nodokļu maksātājiem, kuriem PVN pārmaksas radušās pēc

šīs normas spēkā stāšanās.

Tātad apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz nodokļu

pārmaksām, kas veidojās pēc šīs normas spēkā stāšanās -

2003. gada 1. jūlija, atbilst samērīguma principam un līdz ar to

arī Satversmes 105. pantam.

9.4. Taču Pieteikuma iesniedzēja apstrīd nevis triju

gadu termiņu kā tādu, bet gan to, ka apstrīdētā norma bez

speciāliem pārejas noteikumiem tika attiecināta uz PVN pārmaksām,

kas veidojušās pirms šīs normas stāšanās spēkā. No pieteikuma

izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja paļāvusies uz apstrīdētās

normas pieņemšanas laikā pastāvējušo likuma "Par pievienotās

vērtības nodokli" 12. panta vienpadsmitās daļas interpretāciju,

saskaņā ar kuru tiesības atprasīt priekšnodokli personai bijušas

neierobežotā laika posmā pēc priekšnodokļa samaksas, taču ne

agrāk kā pēc tam, kad veikts ar PVN apliekams darījums.

Pieteikuma iesniedzēja rēķinājās ar to, ka varēs atprasīt

samaksāto priekšnodokli tikai pēc tam, kad būs veikusi ar PVN

apliekamu darījumu, un plānoja savu saimniecisko darbību tā, ka

periods starp priekšnodokļa samaksu un ar PVN apliekamo darījumu

(preces realizāciju) var pārsniegt trīs gadus. Apstrīdētā norma

savukārt padarījusi jau samaksātā priekšnodokļa atmaksu pēc šāda

termiņa par neiespējamu vispār. No vienas puses, VID praksē

pieņemtā minētās normas interpretācija nedeva Pieteikuma

iesniedzējai reālu iespēju atprasīt pārmaksāto priekšnodokli

triju gadu termiņā pēc tā samaksāšanas, ja ar PVN apliekamais

darījums nenotika šajā termiņā. No otras puses, apstrīdētā norma

liedza Pieteikuma iesniedzējai atprasīt samaksāto priekšnodokli

pēc tam, kad tā veica ar PVN apliekamo darījumu.

Šajā aspektā apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma

samērīgums izvērtējams galvenokārt kopsakarā ar tiesiskās

paļāvības principu. Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka

no Satversmes 1. panta izrietošo principu uzdevums ir nodrošināt

to, ka tiesību normas tiek piemērotas pareizi un to piemērošana,

kā arī piemērošanas rezultāts pilnībā atbilst tiesiskas valsts

prasībām. Ne Satversmes 1. pants, ne arī 105. pants neliedz

likumdevējam izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus

grozījumus, kuri atbilst Satversmei. Tomēr demokrātiskā un

tiesiskā valstī tiesiskās paļāvības princips prasa, lai, izdarot

šādus grozījumus, tiktu paredzēta saudzējoša pāreja uz jauno

regulējumu. Vērtējot, vai tiesiskās paļāvības princips ir

pārkāpts, jānoskaidro: 1) vai Pieteikuma iesniedzējai bija

tiesības paļauties uz to, ka tiesiskais regulējums netiks

mainīts; 2) vai šāda paļaušanās bija saprātīga un pamatota; 3)

vai likumdevējs, atkāpjoties no iepriekšējā tiesiskā regulējuma,

bija paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

2005-12-0103 24. punktu).

9.4.1. Jāņem vērā, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto

normu, neizdarīja grozījumus likuma "Par nodokļiem un nodevām"

16. panta 7. punktā, kas paredzēja nodokļu maksātāja tiesības

"saņemt pārmaksāto nodokļu summas saskaņā ar konkrēto nodokļu

likumiem". Likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

vienpadsmitā daļa tajā pašā laikā noteica, ka VID apliekamajai

personai atmaksā "nodokļa pārmaksu (starpību starp aprēķināto

nodokli un atskaitāmo priekšnodokli)".

No administratīvo tiesu prakses izriet, ka VID šo normu

interpretējis tā, ka nodokļa pārmaksa ir starpība starp

aprēķināto nodokli un atskaitāmo priekšnodokli un, ja attiecīgajā

periodā PVN deklarācijā nav norādīts (aprēķināts) nodoklis, tad

nodokļu maksātājam nodokļa pārmaksa neizveidojas pat tādā

gadījumā, ja deklarācijā norādīts par apliekamiem darījumiem

atskaitāmais priekšnodoklis (sk., piemēram, Senāta 2009. gada

30. jūnija sprieduma lietā Nr. SKA-62/2009 4.2. punktu;

Administratīvās rajona tiesas 2009. gada 22. decembra spriedumu

lietā Nr. 42472208 un 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā Nr.

A42562408). Šādu VID praksi par kļūdainu ir atzinusi gan

Administratīvā apgabaltiesa, gan arī Senāts. Pieteicēja vienā no

minētajām lietām laikā no 2002. gada jūnija līdz 2005. gada

jūnijam bija sastādījusi vairākas PVN deklarācijas, kurās

norādīja priekšnodokli. Nevienā no minētajām deklarācijām nebija

deklarēts PVN, tāpēc VID lūgumu atmaksāt priekšnodokli noraidīja.

Arī Administratīvā rajona tiesa pieteikumu par PVN pārmaksas

atmaksāšanu noraidīja (sk. Senāta 2009. gada 30. jūnija

spriedumu lietā Nr. SKA-62/2009).

Atbilstoši Administratīvās apgabaltiesas viedoklim fakts, ka

aprēķinātais nodoklis ir 0,00 lati (jeb PVN samaksas pamats nav

iestājies), pats par sevi nenozīmē, ka apliekamā persona nav

radījusi jaunu ar PVN apliekamu preci vai pakalpojumu. Pretējā

gadījumā nodokļa pārmaksu nevarētu atprasīt neviens celtniecības

uzņēmums, kurš veic būvdarbus ilgāk par trim gadiem, jo pārmaksas

atmaksāšanu var pieprasīt tikai par pēdējo triju gadu periodu.

Arī tādu produktu ražotāji, kuru izgatavošanas periods ir ilgāks

par trim gadiem, nevarētu pretendēt uz pārmaksas atgūšanu. Tāpēc

galvenais ir tas, ka persona rada jaunu ar PVN apliekamu preci

vai pakalpojumu. Likumdevējs nepieprasa, lai nodokļa atmaksas

pieprasījuma laikā jaunradītā prece jau būtu realizēta (sk.

Administratīvās apgabaltiesas 2008. gada 3. jūlija spriedumu

lietā Nr. A42471305). Pēc Senāta ieskata, apgabaltiesa

pareizi interpretējusi likuma "Par pievienotās vērtības nodokli"

12. panta vienpadsmitajā daļā norādītās tiesības uz pārmaksas

atmaksu (sk. Senāta 2009. gada 30. jūnija spriedumu lietā Nr.

SKA-62/2009).

Tātad tāda likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

vienpadsmitās daļas interpretācija, kas ļauj atprasīt PVN

pārmaksu arī tad, ja ar PVN apliekams darījums vēl nav veikts,

tiesu praksē nostiprināta tikai 2008.-2009. gadā. Šajā

interpretācijā tiesas balstījušās uz Latvijas kā ES dalībvalsts

saistībām, kā arī uz minētās normas kopsakaru ar apstrīdēto

normu. Saeima nav argumentējusi to, ka pirms apstrīdētās normas

pieņemšanas likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

vienpadsmitā daļa interpretēta tāpat.

Minētā norma izskatāmajā lietā netiek apstrīdēta, tāpēc

Satversmes tiesas uzdevums nav vērtēt šīs normas interpretāciju.

Nav noliedzams tas, ka Pieteikuma iesniedzējai bija iespēja

nekavējoties pieprasīt priekšnodokļa atmaksu un VID atteikumu

pārsūdzēt tobrīd spēkā bijušajā administratīvo aktu pārsūdzēšanas

kārtībā. Tomēr nevar piekrist Saeimas viedoklim, ka pieprasījuma

par pārmaksātā PVN atmaksāšanu iesniegšana šādā situācijā

"neprasīja no komersanta veikt kādas īpaši sarežģītas un

netipiskas darbības" (lietas materiālu 1. sēj. 78.

lpp.).

Tiesiskās paļāvības princips paredz arī to, ka demokrātiskā

tiesiskā valstī persona var paļauties uz valsts pārvaldes iestāžu

rīcības tiesiskumu, tostarp arī uz to, ka nodokļu administrācija

pareizi interpretē likumus. Saeimas pienākums ir rūpēties par to,

lai tiesību normas tiktu formulētas tik nepārprotami, ka tās

varētu interpretēt pareizi. Pieteikuma iesniedzējai apstrīdētās

normas pieņemšanas laikā bija tiesības paļauties uz to, ka tā

varēs atprasīt PVN priekšnodokli pēc tam, kad būs veikts ar PVN

apliekams darījums.

Līdz ar to Saeimai, ja tā vēlējās spēkā esošo regulējumu

mainīt, bija jānosaka atbilstošs pārejas periods.

9.4.2. Gan lietas dalībnieki, gan arī Senāts, vērtējot

kritērijus, kas nosakāmi attiecīgajam pārejas periodam, atsaucas

uz ES tiesas spriedumu lietā Nr. C-62/00, kurā tika izskatīti

jautājumi, kas saistīti ar PVN atmaksas perioda saīsināšanu

(sk. ES tiesas spriedumu lietā Marks and Spenser plc and

Commissioner of Customs and Excise, judgment of 11 July 2002, No.

C-62/00).

Apstrīdētā norma ir pieņemta laikā, kad Latvija vēl nebija ES

dalībvalsts, tomēr Satversmes tiesa arī tad, interpretējot

Satversmē noteiktās pamattiesības atbilstoši kopējām Eiropas

konstitucionāli tiesiskajām vērtībām, ir atsaukusies uz Eiropas

Savienības dokumentiem, Latvijai kā topošajai dalībvalstij

saistošajām Eiropas Savienības prasībām, kā arī ES tiesas

judikatūru (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 20.

maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 1. punktu

un 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-12-01 10.

punktu).

Atsaucoties uz ES tiesas judikatūru (sk. ES tiesas

spriedumu lietā Marks and Spenser plc and Commissioner of Customs

and Excise, judgment of 11 July 2002, No. C-62/00), Senāts

pamatoti norāda, ka tiesiskajam regulējumam, ar kuru tiek

saīsināts nodokļu atmaksas periods, ne tikai jābūt attaisnotam ar

leģitīmu mērķi, bet arī jāietver atbilstošs pārejas posms, lai

personas varētu iesniegt pieprasījumus nodokļu pārmaksas

atmaksāšanai, kurus tās būtu varējušas iesniegt atbilstoši

iepriekš spēkā bijušajam normatīvajam regulējumam. Šis laika

posms nedrīkst būt pārāk īss, pretējā gadījumā tas ar

atpakaļvērstu spēku ietekmētu personas tiesības saņemt nodokļu

pārmaksas atmaksu.

No likumprojekta apspriešanas materiāliem neizriet, ka

Ministru kabinetam vai Saeimai būtu bijuši kādi apsvērumi par

pārejas perioda noteikšanu apstrīdētajai normai (sk.

http://www.saeima.lv/saeima8/lasa?dd=LP0174_0).

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, laika posms starp 2003.

gada 28. februāri, kad Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā

"Par nodokļiem un nodevām"", un šā likuma spēkā stāšanās dienu -

2003. gada 1. jūliju tika noteikts tādēļ, lai būtu iespējams

tehniski ieviest šajā likumā paredzētos grozījumus. Tas neesot

uzskatāms par pārejas periodu tiesiskās paļāvības principa

izpratnē.

Saeima un Senāts norāda, ka likums "Grozījumi likumā "Par

nodokļiem un nodevām"" nestājās spēkā četrpadsmitajā dienā pēc tā

izsludināšanas, kā tas parasti notiek, bet gan vairāk kā trīs

mēnešus vēlāk. Apstrīdētās normas spēkā stāšanās periodu, pēc

Saeimas un Senāta domām, var uzskatīt par pārejas periodu no vecā

regulējuma uz regulējumu, kas vairāk ierobežo nodokļu maksātāja

tiesības.

Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka Saeimai ir

rīcības brīvība izvēlēties, kurā no vairākiem likumiem tā iekļauj

attiecīgu regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16.

aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2007-21-01 17. punktu). Arī jautājumos, kas saistīti ar

likumdošanas tehniku viena likuma ietvaros, Saeima bauda lielu

rīcības brīvību.

Prasības attiecībā uz likuma spēkā stāšanās brīža noteikšanu

un mijiedarbību ar jau pastāvošo regulējumu nosaka Saeimas

kārtības ruļļa 111. pants. Tas paredz:

"(1) Ja nepieciešams, pārejas noteikumu veidā nosakāma likuma

piemērošanas kārtība, kā arī dodami valdībai un pašvaldībām

likuma darbības nodrošināšanai nepieciešamie uzdevumi.

(2) Ja, pieņemot likumprojektu, rodas pretrunas ar spēkā

esošajiem likumiem, Saeimai jānosaka, ka jaunais likums vai tā

atsevišķas daļas stāsies spēkā vienlaikus ar grozījumiem spēkā

esošajos likumos."

Tātad Saeimas kārtības rullī nav ietverta prasība tikai un

vienīgi likuma pārejas noteikumu veidā regulēt jautājumus, kas

saistīti ar likuma piemērošanas kārtību un iekļaušanos jau

esošajā regulējumā.

Tomēr jāņem vērā, ka pārejas noteikums, kas expressis

verbis paredz, kā likums piemērojams jau iepriekš

pastāvējušām tiesiskajām attiecībām, vērš attiecīgo personu

uzmanību uz to tiesību izmaiņām, ļauj personām savlaicīgi

apzināties savu tiesisko statusu un novērš pārpratumus.

Pieteikuma iesniedzēja atsaucas uz Apvienotās Karalistes Lordu

palātas praksi [sk. Apvienotās Karalistes Lordu palātas

Apelācijas komitejas spriedumu lietā Fleming (t/a Bosycraft) v.

Her Majesty's Revenue and Customs]. No minētās prakses

izrietētu, ka likumdevējam šajos apstākļos būtu vajadzējis vismaz

speciāli paziņot par normas saturu.

Jautājums par to, cik lielas pūles un cik daudz laika nodokļu

maksātājam jāpatērē, lai tas varētu apzināties savas no jaunā

regulējuma izrietošās tiesības, ir viens no aspektiem, kas jāņem

vērā, izvērtējot, vai pārejai uz jauno regulējumu noteiktais

periods atbilst tiesiskās paļāvības principam un samērīgi

ierobežo personas tiesības uz īpašumu.

Francijas Konstitucionālā padome ir norādījusi, ka pretrunā ar

konstitucionālajām normām nodokļu jomā ir arī tik sarežģīts

nodokļu likums, ka vidusmēra cilvēks to nespēj saprast (sk.

Francijas Republikas Konstitucionālās padomes 2005. gada 29.

decembra nolēmuma lietā Nr. 2005-530 kopsavilkumu,

http://www.codices.coe.int).

Likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un

Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas,

spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 9. pants paredz:

"Normatīvajiem aktiem nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā

īpaši paredzētus gadījumus." Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka,

ņemot vērā šo normu, tā bija tiesīga paļauties uz to, ka reiz

noteiktais regulējums par iespēju prasīt pārmaksātā nodokļa

atmaksu neierobežotā laika posmā netiks mainīts un ka minētā

norma būs piemērojama konkrētajā gadījumā.

Nav noliedzams, ka demokrātiskā tiesiskā valstī gadījumi, kad

likumam tiek noteikts atpakaļejošs spēks, uzskatāmi par izņēmumu.

Regulējumam nodokļu jomā tiek noteiktas īpašas prasības, uz ko

citastarp norāda šim jautājumam piešķirtā atsevišķā

klasifikācijas pozīcija Eiropas Padomes Venēcijas komisijas

Konstitucionālās tiesvedības dokumentācijas centra

Konstitucionālās jurisdikcijas datubāzē (sk. http://www.codices.coe.int). Tomēr tas nenozīmē,

ka nodokļu jomā atsevišķos gadījumos nebūtu iespējams likumam

piešķirt atpakaļvērstu spēku.

Piemēram, Spānijas Konstitucionālais tribunāls ir secinājis,

ka Konstitūcija neliedz fiskālus pasākumus ar atpakaļvērstu

spēku. Tomēr tas nenozīmē, ka šādi pasākumi ir pieļaujami visos

gadījumos, jo jāņem vērā citi konstitucionālie principi, kas

sargā personu tiesisko paļāvību no iepriekš neparedzamām tiesību

normu izmaiņām (sk. Spānijas Republikas Konstitucionālā

tribunāla 2009. gada 18. maija sprieduma lietā Nr.116/2009

kopsavilkumu, http://www.codices.coe.int).

Arī ES tiesa savā lēmumā attiecībā uz valsts tiesību aktu

grozīšanu ar atpakaļejošu spēku un tiesiskās paļāvības principa

ievērošanu noteica, ka tiesiskās paļāvības princips neiestājas

pret to, ka dalībvalsts izņēmuma kārtā un nolūkā novērst tādu

finanšu kombināciju plašu praktizēšanu, kuras tiek veiktas, lai

izvairītos no PVN sloga, un pret kurām paredzēts cīnīties ar

likumu par grozījumiem, piešķir šim likumam atpakaļejošu spēku,

ja vien uzņēmēji, kas veic likumā minētās saimnieciskās darbības,

ir brīdināti par šā likuma pieņemšanu un atpakaļejošo spēku tādā

veidā, lai tie varētu izprast paredzēto tiesību aktu grozījumu

ietekmi uz to veiktajām darbībām (sk. ES tiesas 2005. gada 26.

aprīļa sprieduma lietā Nr.C-376/02 Stichting "Goed Wonen" 45.

punktu).

Izskatāmajā lietā problēma pēc būtības radusies galvenokārt

tādēļ, ka Pieteikuma iesniedzēja nav varējusi savlaicīgi saprast,

ka apstrīdētā norma attiecas uz tādām PVN pārmaksām, kas radušās

pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, un ka tā var pieprasīt

pārmaksātā priekšnodokļa atmaksu arī pirms tam, kad veikusi ar

PVN apliekamu darījumu.

Pieteikuma iesniedzējas administratīvajā lietā Administratīvā

apgabaltiesa ir secinājusi, ka apstrīdētā norma "regulē tiesiskās

attiecības, kas izveidojās brīdī, kad nodokļu maksātājs

pieprasīja nodokļu pārmaksu. Attiecībā uz publiskās tiesības

regulējošām normām darbojas princips, ka tās piemērojamas no to

stāšanās spēkā". Augstākā tiesa pret šo viedokli neiebilda.

Satversmes tiesas kompetencē nav pārvērtēt, kura norma

piemērojama konkrētajā lietā.

Savukārt Administratīvā rajona tiesa pirms tam Pieteikuma

iesniedzējas administratīvajā lietā bija izdarījusi pretēju

secinājumu, proti, ka apstrīdētajai normai nav atpakaļejoša spēka

un piemērojams likums "Par likumu un citu Saeimas, Valsts

prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas,

publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību".

Līdz ar to nevar secināt, ka likumdevējs apstrīdētajā normā

noteicis tik skaidru pārejas perioda regulējumu, ka nodokļu

maksātājs šajā periodā varēja izprast savas tiesības un tās

realizēt.

Senāts un Saeima pārejas periodu vērtē ideāltipiskā situācijā,

ņemot vērā tikai to, vai noteiktais laiks bija pietiekams

attiecīgu dokumentu iesniegšanai VID. Tā Senāts norāda, ka

atbilstoši likumam "Par grāmatvedību" un no tā izrietošajiem

Ministru kabineta noteikumiem nodokļu maksātājam ir pienākums

regulāri kārtot grāmatvedību, - tas nozīmē, ka nodokļu maksātājam

jābūt zināmiem datiem par paša pārmaksātajiem nodokļiem. Pēc

Senāta ieskata, apstrīdētās normas spēkā stāšanās periods bija

pietiekams, lai nodokļu maksātājs varētu iesniegt pieprasījumu

par līdz tam nepieprasīto nodokļu atmaksu. Saeima uzskata, ka

tad, ja nodokļu maksātājs būtu rīkojies kā krietns un rūpīgs

saimnieks, nemaz nevajadzētu rasties tādai situācijai, ka

pārmaksātās summas ilgstoši netiek pieprasītas.

Saeimai, pieņemot apstrīdēto normu, bija jārēķinās ar reālo

situāciju. Laikam, kas tika noteikts kā pārejas periods,

vajadzēja būt pietiekamam, lai persona varētu ne tikai tehniski

sagatavot attiecīgu dokumentu, bet arī izstrādāt savu tiesību

juridisko pamatojumu.

Tā kā pārejas periods attiecībā uz apstrīdēto normu netika

nepārprotami noteikts likuma pārejas noteikumos, bet VID piekopa

tādu praksi, ka samaksāto PVN priekšnodokli nevar atprasīt, kamēr

nav veikts ar PVN apliekams darījums, prasība, ka ikvienam

nodokļu maksātājam apstrīdētās normas spēkā stāšanās periodā ir

jāparedz apstrīdētās normas sekas, kā arī jāsagatavo attiecīgi

dokumenti, nav uzskatāma par saudzējošu pāreju no vecā regulējuma

uz jauno.

Konkrētajā situācijā apstrīdētā norma varēja radīt negatīvas

sekas tiem nodokļu maksātājiem, kuri savas saimnieciskās darbības

specifikas dēļ tajā periodā, kurā tika maksāts priekšnodoklis,

neveica ar PVN apliekamus darījumus un kuri, ņemot vērā VID

praksi un paļaujoties uz to, ka šī prakse atbilst likumam,

uzskatīja, ka tiesības atprasīt priekšnodokli rodas tikai pēc

tam, kad veikts ar PVN apliekams darījums. Ja persona apstrīdēto

normu saprata tā, ka šai normai nav atpakaļejoša spēka un tā

neliedz atprasīt iepriekš samaksāto priekšnodokli, tiklīdz

nodokļu maksātājs būs veicis ar PVN apliekamu darījumu, varēja

rasties tāda situācija, ka uz apstrīdētās normas pamata

godprātīgam nodokļu maksātājam tiek atteikta priekšnodokļa

atmaksa. Šādā gadījumā nodokļu maksātājam varēja rasties

nelabvēlīgas sekas, kas izpaudās ievērojamu priekšnodokļa summu

neatmaksāšanā.

Labums, ko sabiedrība gūst no apstrīdētās normas mērķu

sasniegšanas ilgtermiņā, nav lielāks par ierobežojumu, ko

apstrīdētā norma nosaka atsevišķiem nodokļu maksātājiem, kuriem

PVN pārmaksas bija radušās pirms apstrīdētās normas spēkā

stāšanās, bet kuri saskaņā ar toreizējo VID praksi uzskatīja, ka

reāli nevar tās atprasīt. Saeimai, nosakot jaunu regulējumu, bija

vai nu pārejas noteikumos skaidri jāparedz, kā tas piemērojams

jau pastāvošām tiesiskajām attiecībām, kas radušās sakarā ar

iepriekš samaksāto priekšnodokli, vai arī jānosaka tik ilgs

pārejas periods, lai nodokļu maksātāji savas tiesības varētu

izsecināt no tiesību zinātnes atziņām un tiesu prakses. Pretrunā

ar tiesiskās paļāvības principu būtu tāda situācija, ka sakarā ar

nepareizu, bet VID praksē nostiprinātu likuma normas, konkrētajā

gadījumā - likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

vienpadsmitās daļas interpretāciju, negatīvas sekas rastos

godprātīgam nodokļu maksātājam.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz nodokļu

pārmaksām, kas veidojās pirms šīs normas stāšanās spēkā, proti,

2003. gada 1. jūlija, neatbilst tiesiskās paļāvības principam un

samērīguma principam, un līdz ar to arī Satversmes 1. un 105.

pantam.

10. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav lēmusi citādi.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu

gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst par

neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai

jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Šajā lietā

Pieteikuma iesniedzēja lūgusi apstrīdēto normu atzīt par spēkā

neesošu no tās pieņemšanas dienas.

Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku,

Satversmes tiesa, balstoties uz savu līdzšinējo praksi, izvērtēs,

vai apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu ar

atpakaļejošu datumu ir nepieciešama Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesību aizsardzībai un vai pastāv kādi apsvērumi,

atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā

neesošu ar atpakaļejošu datumu tikai attiecībā uz Pieteikuma

iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu).

Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu attiecībā uz

Pieteikuma iesniedzēju ir vienīgā iespēja aizsargāt tās

pamattiesības.

Tomēr jāņem vērā, ka kopš apstrīdētās normas spēkā stāšanās ir

pagājis laiks, kas divreiz pārsniedz apstrīdētajā normā nodokļu

pārmaksu atmaksāšanai noteikto periodu. Neaizskarot citu personu

tiesības, vairs nav iespējams atjaunot iespēju iesniegt

pieteikumu par nodokļu pārmaksu atmaksāšanu ikvienai personai,

kurai bija izveidojusies nodokļu pārmaksa pirms apstrīdētās

normas spēkā stāšanās, bet kura nav aizstāvējusi savas tiesības

Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Satversmes tiesas praksē jau iepriekš ir secināts, ka,

atzīstot kādu normu kopumā par atbilstošu Satversmei, bet

vienlaikus konstatējot, ka atsevišķi tās aspekti attiecībā uz

konkrētām personām Satversmei neatbilst, Satversmes tiesa var

atzīt šo normu par spēkā neesošu tikai attiecībā uz

konstitucionālās sūdzības iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 16. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106

nolēmumu daļu).

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

1. Atzīt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 16. panta 10.

punktu, ciktāl tas attiecas uz nodokļu pārmaksām, kas veidojās

pēc šīs normas spēkā stāšanās dienas - 2003. gada 1.

jūlija, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1.

un 105. pantam.

2. Atzīt likuma "Par nodokļiem un nodevām" 16. panta 10.

punktu, ciktāl tas attiecas uz konstitucionālās sūdzības

iesniedzējas - sabiedrības ar ierobežotu atbildību

"Industriālais termināls" - nodokļu pārmaksām, kas

izveidojušās pirms šīs normas spēkā stāšanās, par

neatbilstošu Satversmes 1. un 105. pantam un spēkā neesošu no

pieņemšanas brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris