11. pants

Pieaicinātās personas - Mg. iur., Mg.

oec. Ieva Liepiņa un Mg. iur., Bac. oec. Santa

Ozola - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst samērīguma

principam, ciktāl tā neparedz soda naudas individualizāciju

gadījumos, kad veikta saimnieciskā darbība, nereģistrējoties kā

konkrēta nodokļa maksātājam.

Apstrīdētajā normā noteiktā soda nauda esot paredzēta par

diviem atsevišķi vērtējamiem pārkāpumiem. Pirmkārt, apstrīdētajā

normā paredzētajam pārkāpumam - nereģistrēšanās kā nodokļa

maksātājam - esot formāls raksturs. Tomēr šāds secinājums neesot

pietiekams pamats atzīt sankcijas apmēru par neatbilstošu

pārkāpumam. Apstrīdētajā normā paredzētās sankcijas piemērošana

esot attaisnojama, ja nodokļu maksātājs bijis apzināti nevērīgs

pret obligāto prasību ievērošanu vai konstatējama ļaunprātīga

rīcība ar mērķi izvairīties no pienākuma maksāt nodokli un slēpt

budžetā maksājamo nodokli. Citos gadījumos soda nauda 100

procentu apmērā no budžetā iemaksājamās summas visdrīzāk

pārsniegtu to apmēru, kāds nepieciešams, lai panāktu nodokļu

maksātāju rūpīgu attieksmi pret pienākumu reģistrēties kā

konkrēta nodokļa maksātājam.

Otrkārt, apstrīdētajā normā paredzētā soda nauda tiekot

noteikta gadījumā, kad nodokļu maksātājs 30 dienu laikā pēc

nodokļu administrācijas noteiktā termiņa nav iesniedzis

maksājamās nodokļa summas noteikšanai nepieciešamos dokumentus.

Soda naudas piemērošana esot paredzēta vien gadījumā, kad nodokļu

maksātājs rupji pārkāpis sadarbošanās pienākumu. Turklāt tipiskā

gadījumā nodokļu maksātāja nesadarbošanās esot saistīta ar

apzinātu nepieciešamās informācijas un dokumentu nesniegšanu

nolūkā slēpt maksājamo nodokli, tādēļ apstrīdētā norma šajā

aspektā atbilstot samērīguma principam. Savukārt netipiskā

gadījumā apstrīdētajā normā paredzētās soda naudas apmēru esot

iespējams samazināt, ņemot vērā tādus apstākļus kā nodokļu likumu

skaidrība un nodokļu maksātāju informētība par nodokļu

administrācijas praksi un nostāju nodokļu likumu piemērošanā.

Secinājumu

daļa