16. pants

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 13. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2014‑36‑01 18. punktu).

Satversmes tiesas procesā pienākums uzrādīt un pamatot

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi visupirms ir

institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā -

Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2019‑05‑01 20. punktu).

Saeima norāda, ka ar normām, kas paredz atbildību par nodokļu

likumu pārkāpšanu, tiek veicināta atbilstoša un savlaicīga

nodokļu maksāšana. Proti, nodokļu maksātājs tiekot atturēts no

nodokļu likumu pārkāpuma izdarīšanas, bet pārkāpumu izdarījušais

nodokļu maksātājs tiekot sodīts, lai atturētu to, kā arī citus

nodokļu maksātājus no turpmāku pārkāpumu izdarīšanas. Tādējādi

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

mērķis esot sabiedrības labklājības aizsardzība.

16.1. Satversmes ievadā noteikts, ka Latvijas valsts ir

izveidota citstarp tādēļ, lai nodrošinātu Latvijas tautas un

ikviena brīvību un sekmētu labklājību. Par šo mērķu

nodrošināšanas instrumentu ir uzskatāms citstarp valsts budžets

un valsts rīcībā esošie finanšu līdzekļi (sal. sk. Satversmes

tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016‑14‑01

25.2. punktu).

Atbilstoši Satversmes 66. panta pirmajai daļai Saeima ik gadus

pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un

izdevumu budžetu. Proti, likumdevējam ir pienākums lemt par

budžeta ieņēmumu nodrošināšanas veidiem. No Likuma par budžetu un

finanšu vadību I daļas un 1. panta, kā arī likuma "Par

nodokļiem un nodevām" 1. panta 1. punkta izriet, ka viens no

likumdevēja izraudzītajiem budžeta ieņēmumu nodrošināšanas un

attiecīgi valsts un pašvaldību funkciju finansēšanas veidiem ir

saskaņā ar nodokļu likumiem iekasētie vai saņemtie nodokļi.

Nodokļu ieņēmumi kalpo valsts un atsevišķos gadījumos arī

pašvaldību institūcijām nepieciešamo izdevumu segšanai.

Nodokļu ieņēmumu nodrošināšana ir tieši saistīta ar personas

konstitucionālajiem pienākumiem pret Latvijas valsti. Personas

konstitucionālie pienākumi ir vērsti uz Latvijas valsts

pamatnormā ietvertās suverēna gribas - dzīvot demokrātiskā

tiesiskā valstī - ilgtspējīgu īstenošanu. Savukārt šādu pienākumu

nepildīšana apdraud ikvienas demokrātiskas tiesiskas valsts

pastāvēšanu (sal. sk. arī: Weiler J. H. H. The Crumbling of

European Democracy. In.: Graber M. A., Levinson S.,

Tushnet M. (Eds.) Constitutional Democracy in Crisis? New York:

Oxford University, 2018, p. 632).

Satversmes ievadā ir atgādināts, ka ikvienam jārūpējas par

sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties

atbildīgi pret citiem, kā arī nākamajām paaudzēm. Šīs rūpes

izpaužas, personai pildot citstarp tai Satversmes 66. pantā

ietverto konstitucionālo pienākumu maksāt nodokļus un tā

uzņemoties atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un

Latvijas valsts uzturēšanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016‑14‑01 26.

punktu).

16.2. Līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai

Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas

tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi, gan pieņemot nacionālās

tiesību normas, gan noskaidrojot nacionālo tiesību normu saturu

un piemērojot tās, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinošās Eiropas

Savienības tiesību normas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

nostiprinātā to interpretācija (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019‑12‑01 23.1.

punktu).

Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienības darbību 325. panta

pirmajai daļai Eiropas Savienība un dalībvalstis apkaro krāpšanu

un citādu nelikumīgu Eiropas Savienības finanšu intereses

apdraudošu rīcību, saskaņā ar šo pantu veicot pasākumus, kuriem

jāattur no šādas rīcības, kā arī jānodrošina efektīva aizsardzība

dalībvalstīs, kā arī Savienības iestādēs un struktūrās. Minētā

panta otrā daļa noteic: lai novērstu krāpšanu, kas apdraud

Savienības finanšu intereses, dalībvalstis veic tādus pašus

pasākumus, kādus tās veic, lai novērstu krāpšanu, kas apdraud

viņu pašu finanšu intereses.

No Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izriet: Eiropas

Savienības pašas resursos ietilpst ieņēmumi, kas gūstami,

piemērojot vienotu likmi pievienotās vērtības nodokļa bāzei, kura

noteikta saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām. Tādējādi pastāv

tieša saikne starp ieņēmumiem, kas atbilstoši Eiropas Savienības

tiesībām gūti no pievienotās vērtības nodokļa, un atbilstošu

pievienotās vērtības nodokļa resursu nodošanu Eiropas Savienības

budžetam (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada

26. februāra sprieduma lietā C‑617/10 "Åkerberg

Fransson" 26. punktu). Proti, ieņēmumi, kurus

dalībvalstis gūst, iekasējot pievienotās vērtības nodokli, skar

arī Eiropas Savienības finanšu intereses.

Ievērojot Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā noteikto,

Eiropas Savienības budžeta līdzekļi tiek izmantoti citstarp

brīvības, drošības un tiesiskuma telpas uzturēšanai, kā arī

iekšējā tirgus izveidei. Tātad arī to nodokļu iekasēšana, kuru

ieņēmumi tiek novirzīti Eiropas Savienības budžetā, veicina

sabiedrības vajadzību apmierināšanu.

16.3. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir

pienākums sabiedrības labklājības interesēs izveidot efektīvu

nodokļu iekasēšanas sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012‑18‑01 17. punktu).

Turklāt nodokļu likumu tiesiskais regulējums kā tāds nebūtu

pietiekams, ja nefunkcionētu iedarbīga pārkāpumu novēršanas

sistēma (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2007‑23‑01 11. punktu).

Nodokļu iekasēšanas sistēmas efektivitāte ir saistīta ar

nodokļu maksātāju pienākumu izpildi, tādēļ valstij ir pienākums

īstenot pasākumus, kas veicina un nodrošina nodokļu maksātāju

saistību izpildi. Ja valsts šo pienākumu nepildītu pienācīgi un

attiecīgi gūtu mazākus nodokļu ieņēmumus, tās spēja pildīt

jebkādas funkcijas būtu ierobežota (sk.: Hood C. The Tax State

in the Information Age. In: Paul T. V., Ikenberry G. J.,

Hall J. A. (Eds.) The Nation-State in Question. Princeton:

Princeton University, 2003, p. 213). Turklāt šādā situācijā

tiktu apdraudēta demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtā pastāvošo

institūciju darbība (sal. sk.: Levi M. Of Rule and

Revenue. Berkeley: University of California, 1988, p. 2).

Tātad minētā pienākuma izpilde sekmē arī demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzību.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir šādi -

sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas

aizsardzība.