18. pants

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek

sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 13. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka likumdevēja izraudzītais

līdzeklis nav piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, apstrīdētajā

normā paredzētā soda nauda radot tādu finanšu slogu, kas liedzot

nodokļu maksātājam turpināt saimniecisko darbību un maksāt

nodokļus, tādējādi mazinot arī sabiedrības labklājību. Savukārt

Saeima uzskata, ka, paredzot soda naudu par nodokļu pārkāpumiem,

tiek veicināta atbilstoša un savlaicīga nodokļu maksāšana. Līdz

ar to apstrīdētā norma esot piemērota tajā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.

18.1. Reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā

nodokļu maksātājs nav izpildījis tam normatīvajos tiesību aktos

noteikto prasību reģistrēties konkrēta nodokļa maksātāju

reģistrā. Šis pārkāpums parasti izpaužas, nodokļu maksātājam

reģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicējam, bet

nereģistrējoties kā pievienotās vērtības nodokļa maksātājam un

attiecīgi neaprēķinot un nemaksājot pievienotās vērtības nodokli

par veiktajiem darījumiem.

Apstrīdētajā normā paredzētā reģistrēšanās pienākuma

pārkāpējam ir pienākums maksāt konkrēto nodokli neatkarīgi no tā,

vai tas ir reģistrējies kā attiecīgā nodokļa maksātājs, jo šis

pārkāpums apgrūtina nodokļa iekasēšanu. Proti, ja nodokļu

administrācijas rīcībā ir nepilnīga informācija par personām,

kurām konkrēts nodoklis jāmaksā, mazinās attiecīgā nodokļa

iekasēšanas efektivitāte (sal. sk.: Hood C. The

Tax State in the Information Age. In: Paul T. V.,

Ikenberry G. J., Hall J. A. (Eds.) The Nation‑State in Question.

Princeton: Princeton University, 2003, p. 213; Rozas J. A.

Comment Report: Tax Penalties in a Cooperative Compliance

Framework. In: Seer R., Wilms A. L. (Eds.) Surcharges and

Penalties in Tax Law. 2015 EATLP Congress Milan, 28-30 May 2015.

Amsterdam: IBFD, 2016, p. 45).

Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi uz to, ka pienākumam

reģistrēties pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā ir

formāls raksturs, un atzinusi, ka par šā pienākuma neizpildi

paredzētā soda mērķis nav nodrošināt nodokļa iekasēšanu no tā

maksātāja, tomēr tas neliedz dalībvalstīm savos tiesību aktos

noteikt par šā pienākuma neizpildi sodus, lai nodrošinātu precīzu

nodokļa iekasēšanu un izvairītos no krāpšanās (sal. sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2012. gada 19. jūlija sprieduma lietā

C‑263/11 "Rēdlihs" 45., 48. un 49. punktu).

Līdzīgas atziņas paustas arī Senāta judikatūrā (sk., piemēram,

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013. gada 27. novembra

sprieduma lietā Nr. SKA‑430/2013 14. punktu).

Paredzot juridisku atbildību par reģistrēšanās pienākuma

pārkāpumu, nodokļu maksātājs tiek motivēts šo pienākumu pildīt.

Proti, apstrīdētajā normā paredzētā soda nauda, kas bez

individuāla izvērtējuma piemērojama reģistrēšanās pienākuma

pārkāpuma gadījumā, ir vērsta uz nodokļu maksātāja uzvedības

ietekmēšanu, un tai ir preventīva iedarbība. Tātad apstrīdētajā

normā paredzētā soda nauda, kas bez individuāla izvērtējuma

piemērojama reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma gadījumā, sekmē

nodokļu iekasēšanas efektivitāti un tādējādi netieši veicina

valsts un Eiropas Savienības finanšu aizsardzību, vienlaikus

nodrošinot demokrātiskā valsts iekārtā pastāvošo institūciju

darbību.

18.2. Dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpuma

gadījumā nodokļu maksātājs nav apstrīdētajā normā noteiktajā

kārtībā nodokļu administrācijai iesniedzis nodokļu likumos

paredzētās nodokļu deklarācijas vai nodokļu administrācijas

pieprasītos saimnieciskās darbības un grāmatvedības dokumentus,

bez kuriem nodokļu administrācija nevar noteikt maksājamā nodokļa

summu.

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 32.2

panta pirmā daļa noteic, ka nodokļu maksātājs noteiktajā termiņā

sniedz šajā likumā vai konkrēto nodokļu likumos paredzētās

informatīvās deklarācijas vai pēc nodokļu administrācijas

amatpersonas pieprasījuma papildu informāciju (saimnieciskās

darbības ieņēmumus un izdevumus apliecinošus dokumentus,

grāmatvedības uzskaites dokumentus, kā arī citu informāciju, kas

raksturo darbības, kuras ietekmēja vai varēja ietekmēt nodokļu

aprēķinu un nomaksu), kuru nesaņemot nav iespējama vai ir

apgrūtināta konkrētā vai cita nodokļu maksātāja budžetā

iemaksājamās nodokļa summas vai pārmaksas summas noteikšana.

Līdzīgas prasības ietvertas arī konkrēto nodokļu likumos. Tajās

ir konkretizēts nodokļu maksātāja sadarbības pienākums, kas

izriet no personas konstitucionālā pienākuma maksāt nodokļus.

Savukārt dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpums pēc būtības

ir saistīts ar nodokļu maksātāja sadarbības pienākuma neizpildi

(sk. arī Ievas Liepiņas un Santas Ozolas viedokli lietas

materiālu 2. sēj. 49. lp.).

Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 34. panta ceturtā

daļa nosaka: ja nav iespējams noteikt nodokļa lielumu, nodokļu

administrācija nosaka ar nodokli apliekamo bāzi un nodokļa summu

uz aprēķinu pamata atbilstoši nodokļu maksātāja īpašumā esošās

mantas vai kapitāla vērtības pieaugumam vai nodokļu

administrācijas rīcībā esošajām ziņām. Tas nozīmē, ka dokumentu

iesniegšanas pienākuma pārkāpuma gadījumā nodokļu administrācijai

nodokļa summas aprēķināšanā nepieciešams ieguldīt papildu

resursus. Turklāt šajā gadījumā nodokļu maksātāja rīcības

rezultātā tiek kavēta nodokļu maksātāja saistību izpilde un

budžeta ieņēmumu ieguve. Tādējādi dokumentu iesniegšanas

pienākuma pārkāpuma gadījumā tiek ne vien mazināta nodokļu

iekasēšanas efektivitāte, bet arī tieši apdraudētas valsts un

noteiktos apstākļos arī Eiropas Savienības finanšu intereses.

Tiesiskajā sistēmā, kur nodokļu jomā nodokļu maksātājam ir

pienākums sadarboties ar nodokļu administrāciju, sodoša rakstura

līdzekļu galvenā funkcija ir preventīva, proti, novērst, mazināt

un paredzēt nodokļu saistību neizpildes risku (sk.:

Rozas J. A. Comment Report: Tax Penalties in a Cooperative

Compliance Framework. In: Seer R., Wilms A. L. (Eds.)

Surcharges and Penalties in Tax Law. 2015 EATLP Congress Milan,

28-30 May 2015. Amsterdam: IBFD, 2016, p. 54). Arī

apstrīdētajā normā paredzētajai soda naudai, kas bez individuāla

izvērtējuma piemērojama dokumentu iesniegšanas pienākuma

pārkāpuma gadījumā, ir preventīva iedarbība. Tādējādi tiek

sekmēta nodokļu iekasēšanas efektivitāte un aizsargātas valsts un

Eiropas Savienības finanšu intereses, turklāt nodrošinot arī

demokrātiskā valsts iekārtā pastāvošo institūciju darbību.

18.3. Satversmes tiesa secina: likumdevējam, pildot tā

pienākumu nodrošināt nodokļu ieņēmumus valsts budžetā un nosakot

sodu politiku nodokļu jomā, ir zināma rīcības brīvība, ciktāl

tiek ievēroti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes

normas, Eiropas Savienības tiesības un starptautiskās tiesības.

Viena no šīs rīcības brīvības izpausmēm ir iespēja noteikt sodoša

rakstura līdzekļus nodokļu maksātāja uzvedības ietekmēšanai, lai

tādējādi nodrošinātu nodokļu ieņēmumus. Apstrīdētajā normā

noteiktā soda nauda, kas bez individuāla izvērtējuma piemērojama

reģistrēšanās pienākuma pārkāpuma un dokumentu iesniegšanas

pienākuma pārkāpuma gadījumā, ir uzskatāma par šādu sodoša

rakstura līdzekli.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums veicina sabiedrības labklājības un demokrātiskas

valsts iekārtas aizsardzību gan reģistrēšanās pienākuma

pārkāpuma, gan dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpuma

gadījumā.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

līdzeklis ir piemērots apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai.