21. pants

Dokumentu iesniegšanas pienākuma pārkāpums ir viena

no nodokļu maksātāja sadarbības pienākuma neizpildes izpausmēm

(sk. šā sprieduma 18.2. punktu).

No likuma "Par grāmatvedību" 1. panta un 2. panta

pirmās daļas izriet, ka personai, kas veic saimniecisko darbību,

ir pienākums kārtot grāmatvedību. Grāmatvedībā uzskatāmi

atspoguļojami visi attiecīgās personas saimnieciskie darījumi, kā

arī katrs fakts vai notikums, kas rada pārmaiņas šīs personas

mantas stāvoklī. Grāmatvedību kārto tā, lai objektīvi būtu

iespējams gūt patiesu un skaidru priekšstatu par personas

finansiālo stāvokli bilances datumā, tās darbības rezultātiem,

naudas plūsmu noteiktā laikposmā, kā arī konstatēt katra

saimnieciskā darījuma sākumu un izsekot tā norisei. Turklāt no

minētā likuma 6., 7. un 10. panta izriet: personai, kas veic

saimniecisko darbību, ir pienākums arī glabāt gan saimnieciskās

darbības dokumentus, gan grāmatvedības dokumentus. Savukārt

likuma "Par nodokļiem un nodevām" 15. panta pirmās

daļas 3. punkts uzliek nodokļu maksātājam pienākumu iesniegt

nodokļu administrācijai šajā likumā vai konkrēto nodokļu likumos

paredzētās nodokļu deklarācijas un informatīvās deklarācijas

normatīvajos aktos noteiktajā termiņā. Tādējādi apstrīdētās

normas subjektiem ir normatīvajos aktos noteikts pienākums

sagatavot un glabāt apstrīdētajā normā minētos dokumentus un šis

pienākums ir izpildāms neatkarīgi no tā, vai nodokļu

administrācija ir uzsākusi nodokļu revīziju (auditu) un

pieprasījusi minētos dokumentus.

Apstrīdētajā normā paredzētā soda nauda par dokumentu

iesniegšanas pienākuma pārkāpumu maksājama tikai tad, ja nodokļu

maksātājs apstrīdētajā normā minētos dokumentus nav iesniedzis

nodokļu administrācijas noteiktajā termiņā un pat 30 dienu laikā

pēc tā beigām. Tā kā nodokļa maksātājam ir pienākums minētos

dokumentus glabāt neatkarīgi no nodokļu administrācijas

pieprasījuma, tipiskā gadījumā dokumentu iesniegšanas pienākuma

pārkāpums liecina par nodokļu maksātāja apzinātu rīcību, kuras

nolūks ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas (sk. arī Ievas

Liepiņas un Santas Ozolas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 49.

lp.).

Apstrīdētajā normā paredzētās soda naudas apmēra

individualizācijas iespēja nevar tikt uzskatīta par pašmērķi. Ja

konkrēto pārkāpumu raksturo pietiekami vienveidīgi apstākļi,

likumdevējs var noteikt tādu soda naudas apmēru, kas tipiskā

gadījumā ir nemainīgs. Arī tiesību doktrīnā norādīts, ka par

nodokļu pārkāpumiem uzliekamo sodu individualizācija vien

nepadarīs personas, kas apzināti un ļaunprātīgi neievēro nodokļu

jomu regulējošus normatīvos tiesību aktus, par priekšzīmīgiem

nodokļu maksātājiem (sk.: Lederman L. Tax Penalties as

Instruments of Cooperative Tax Compliance Regimes. In:

Seer R., Wilms A. L. (Eds.) Surcharges and Penalties in Tax Law.

2015 EATLP Congress Milan, 28-30 May 2015. Amsterdam: IBFD, 2016,

p. 39). Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētās soda naudas

apmēra individualizācija dokumentu iesniegšanas pienākuma

pārkāpuma gadījumā atbilstoši šā pārkāpuma raksturam tipiskā

gadījumā nav nepieciešama.

Līdz ar to nepastāv citi,

saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus attiecībā uz dokumentu

iesniegšanas pienākuma pārkāpumu būtu iespējams sasniegt vismaz

tādā pašā kvalitātē.