10. pants

Valsts var regulēt pašvaldības kompetenci. Hartas

4. panta otrajā daļā noteikts, ka vietējā vara ir pilnā mērā

tiesīga likumā noteiktās robežās īstenot savas iniciatīvas

ikvienā jautājumā, kas nav izslēgts no vietējās varas kompetences

vai uzdots kādai citai varai. Komentārā par šo pantu norādīts, ka

valsts var ar likumu ierobežot pašvaldību pilnvaras, taču

attiecīgus ierobežojumus var noteikt tikai izņēmuma gadījumos un

tiem jābūt objektīvi pamatotiem un interpretējamiem šauri

(sk.: Vietējo pašvaldību kongresa paskaidrojošais memorands

"Kongresa mūsdienu komentārs Eiropas Vietējo pašvaldību

hartas Skaidrojošajam ziņojumam". Eiropas Padome, 2020. gada

12. februāris, CG38(2020)11prov, 66. punkts. Pieejams:

rm.coe.int). Tāpat Hartas komentāros norādīts, ka vietējās

pašpārvaldes rīcības brīvība var tikt liegta noteiktos gadījumos,

kad nepieciešams ievērot vienotas prasības (sk.: Eiropas

Vietējo pašvaldību hartas skaidrojošais ziņojums. Eiropas Padome,

1985. gada 15. oktobris, 6. lpp. Pieejams: rm.coe.int). Ja

valsts konkretizē veidu, kādā pildāma pašvaldības autonomā

kompetence, un sevišķi, ja šī konkretizācija prasa noteiktu

pašvaldības rīcību, tad valstij ir jāievēro samērīguma princips.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajās normās

ietvertais valsts nepārtrauktības principu konkretizējošais

objektu demontāžas pienākums ir samērīgs.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, Likuma 4. panta otrā daļa

un 5. panta otrā un piektā daļa esot nesamērīgi ietiekušās tās

autonomajā kompetencē, jo uzdevuma nosacījumi esot nepamatoti

ierobežojoši. Valsts nedrīkstot iejaukties vietējo lietu

kārtošanā tik lielā mērā, ka pašvaldībai vairs nepaliek

pietiekama rīcības brīvība īstenot demokrātiski iegūto varu tās

teritorijā tās iedzīvotāju interesēs, tostarp pildīt savas

autonomās funkcijas. Atbilstoši Hartas 4. panta 5. punktā

norādītajam principam valstij vajadzējis paredzēt pašvaldībai

rīcības brīvību attiecībā uz to, kā tieši tā pildīs tai izvirzīto

uzdevumu, un ļaut pašvaldībai uzdevuma īstenošanu pielāgot

vietējiem apstākļiem. Citstarp Likuma 5. panta piektās daļas

vietā vajadzējis objektu demontēšanai noteikt saprātīgu termiņu,

vismaz vienu gadu. Tāpat Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

uzdevums tieši pašvaldībām noteikts tāpēc, ka valstij bijis grūti

rast objektu demontāžas veikšanai nepieciešamos resursus.

Saeima norāda, ka konkrētā uzdevuma uzticēšana pašvaldībām

bija nepieciešama, lai objektu demontāža tiktu īstenota visas

valsts demokrātiskās iekārtas aizsardzības interesēs un visā

valsts teritorijā vienoti, jo kopš Latvijas neatkarības

atjaunošanas katrai pašvaldībai bijusi sava, atšķirīga pieeja šā

jautājuma risināšanai. Šis arguments pamatojot to, kāpēc uzdevums

izvirzīts konkrētajā veidā, proti, uzdodot Ministru kabinetam

sastādīt demontējamo objektu sarakstu, nevis piešķirot

pašvaldībām plašāku rīcības brīvību konkrēto mērķu sasniegšanā.

Pašvaldību lēmumi par to teritorijā demontējamiem objektiem

varētu būt bijuši citādi nekā Ministru kabineta noteiktais.

Lai arī apstrīdētās normas ierobežo Pieteikuma iesniedzējas

autonomo kompetenci teritorijas labiekārtošanas jomā, nosakot,

kāda veida objekti nedrīkst tikt eksponēti publiskajā ārtelpā,

tomēr pašvaldības autonomā funkcija rūpēties par savas

teritorijas labiekārtošanu pēc būtības nav liegta.

Pašvaldībām jābūt rīcības brīvībai pielāgot autonomās

kompetences īstenošanu vietējiem apstākļiem. Tomēr pēc Latvijas

neatkarības atjaunošanas pašvaldības ir atšķirīgi rīkojušās ar

padomju režīmu slavinošajiem objektiem, tādēļ likumdevējs rīcību

ar šādiem objektiem noregulēja vienveidīgi. Daugavpils

valstspilsētas pašvaldības teritorijā demontējamie objekti tika

noteikti Ministru kabineta noteikumos, kuru tiesiskumu Pieteikuma

iesniedzēja nav apstrīdējusi.

Lai arī apstrīdētajās normās ietvertais valsts nepārtrauktības

principu konkretizējošais pienākums bija izpildāms pāris mēnešu

laikā, šis termiņš ir pamatots likumprojekta anotācijā, proti,

likumdevējs ir tieši reaģējis uz Krievijas Federācijas

komunikācijā arvien pastiprinātajām atsaucēm uz padomju armijas

rīcību, kas attiecīgi sasaista padomju armijas tēlu un simboliku

ar Krievijas agresiju un tās bruņoto spēku pastrādātajiem

noziegumiem Ukrainā un maina attiecīgajiem objektiem, iespējams,

iepriekš piemitušo cita veida nozīmi uz agresijas slavināšanu

(sk. likumprojekta anotāciju). Tātad izšķiršanos par

apstrīdētajās normās ietverto valsts nepārtrauktības principa

konkretizāciju konkrētajā brīdī un par konkrētiem izpildes

termiņiem, proti, nepieļaujot turpmāku vilcināšanos, citstarp

motivēja arvien aktīvākā padomju režīmu slavinošo objektu

izmantošana propagandas mērķiem un arvien lielākais Latvijas

valstiskuma apdraudējums. Šajā kontekstā ir būtiski tas, ka

Likums faktiski attiecās tikai uz tām pašvaldībām, kuras nebija

jau iepriekš izpildījušas tām no valsts nepārtrauktības principa

izrietošo pienākumu demontēt padomju režīmu slavinošos

objektus.

Vietējos apstākļos pašvaldības ir tās, kas var labāk organizēt

to teritorijā esošo objektu demontāžu, tādēļ likumdevējs deva

pašvaldībām rīcības brīvību izvēlēties veidu, kādā tiek veikta

demontāža, plānot veicamos darbus un to norises laiku.

Pašvaldībām bija dota iespēja arī informēt sabiedrību par

veicamajiem darbiem. Visbeidzot, netika ierobežota pašvaldību

kompetence labiekārtot demontētā objekta teritoriju atbilstoši

pašvaldības izpratnei par tās ārējo vidi.

Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktais objektu demontāžas

pienākums samērīgi ierobežoja pašvaldības autonomo

kompetenci.

Līdz ar to Likuma 4. panta otrā daļa

un 5. panta otrā un piektā daļa atbilst Satversmes 1. pantam un

101. panta otrās daļas pirmajam teikumam.