4. pants

Pieaicinātā persona - Bucerius Tiesību

skolas Publisko tiesību I - Publiskās tiesības,

starptautiskās publiskās un Eiropas tiesības - katedras

vadītājs profesors Dr. Jerns Aksels Kemmerers (Jörn

Axel Kämmerer) - norāda, ka vietējās pašpārvaldes tiesības

būtu pārkāptas, ja lēmums par pilsētas teritorijā esošo padomju

laika pieminekļu turpmāko pastāvēšanu būtu bijis vietējās

pašpārvaldes kompetences jautājums un Likums šo kompetenci būtu

pārmērīgi ierobežojis. Šāda situācija varētu rasties, ja kāds no

pašvaldības uzdevumiem tiktu aizstāts ar valsts uzdevumu vai arī

kādā pašpārvaldes kompetences jomā tiktu ierobežota tās lēmumu

pieņemšanas brīvība. Jo īpaši otrajā gadījumā esot jāpārbauda,

vai ir ievērots samērīguma princips.

Pašvaldības principa konstitucionālā garantija dodot

pašvaldībām tiesības uzņemties visus vietējās kopienas uzdevumus.

Tie aptverot vajadzības un intereses, kas sakņojas vietējā

kopienā vai ir īpaši saistītas ar to (attiecas uz kopienas

iedzīvotāju līdzāspastāvēšanu).

No vienas puses, pašvaldības teritorijā esoša objekta

apsaimniekošana un lēmums par tā turpmāku pastāvēšanu vismaz

sākotnēji varot tikt uzskatīts par vietējās pašpārvaldes

jautājumu. To varētu aptvert teritoriālā plānošana, kas ir

obligāts pašvaldības uzdevums. Tāpat arī zaļo zonu ierīkošana un

uzturēšana, atpūtas vietu un kultūras objektu uzturēšana un

saglabāšana - tātad arī parku projektēšana, statuju un arī

pieminekļu uzstādīšana, proti, vietas rakstura noteikšana - esot

vietējās darbības sfēras pienākumi. Turklāt šie pienākumi esot

spēkā neatkarīgi no tā, vai tie ir normatīvi atzīti par

pašvaldības kompetenci. Gluži pretēji: varot pieņemt, ka

jautājums, kas nav reglamentēts ar likumu, tieši tāpēc ietilpst

vispārējā pašvaldības kompetencē. Tādā gadījumā minētie uzdevumi

esot kvalificējami kā brīvprātīgi veicami uzdevumi, kas tiek

īstenoti, nodrošinot iedzīvotāju labklājību. No tā izrietot, ka

objektu demontāžu var saprast kā pašpārvaldes pienākumu, ja to

prasa iedzīvotāju labklājība.

No otras puses, pašvaldības iespējas plānot tās teritorijas

izskatu ierobežojot valsts pieminekļu aizsardzības normas. Tomēr

tādā gadījumā, ja valsts līmeņa tiesību normas iepriekš būtu

aizsargājušas arī attiecīgos objektus, pašvaldībai būtu likumā

noteikts pienākums tos saglabāt, taču demontāža esot pavisam cits

uzdevums. Turklāt jebkurā gadījumā, ja līdz Likuma spēkā stāšanās

brīdim pašpārvaldei būtu bijis uzdevums rūpēties par tās

teritorijā esošajiem pieminekļiem, tad ar Likumu esot ieviests

jauns uzdevums - "pieminekļu demontāža". Tas esot

nodotās darbības sfēras uzdevums, t. i., valsts uzdevums, kura

izpildē pašvaldības tikai iesaistās. Šajā gadījumā pašvaldības

uzdevums juridiskā nozīmē esot tikai pārklāts ar jaunu (nodotās

darbības sfēras) uzdevumu, proti, pašvaldības (pēc būtības

turpināms) uzdevums - vietējā plānošana - esot aizstāts ar jaunu

pašvaldībām izpildei nodotu valsts uzdevumu - pēc noteiktām

pazīmēm identificējamu pieminekļu demontāža. Ja pašpārvaldes

uzdevuma saturs iepriekš bijusi brīva lemšana par pašvaldības

teritorijā publiskajā telpā esošajiem pieminekļiem (tos saglabāt

vai demontēt, ja tas nav pretrunā ar pieminekļu aizsardzības

likumu), tad jaunais valsts uzdevums, kura izpildē ir iesaistītas

pašvaldības, aprobežojoties tikai ar attiecīgo pieminekļu

demontāžu. Tāpēc šādā situācijā varot runāt par

"pašpārvaldes tiesību atcelšanu pārklāšanās ceļā", jo

kopumā pašvaldību atbildība par pieminekļiem saglabājoties; to

tikai pārklājot un faktiski izslēdzot jaunais demontāžas

uzdevums, kas īstenojams noteiktās teritorijās.

Vietējās pašpārvaldes garantija neesot absolūta. Tikai

pašpārvaldes garantijas kodols - tās pastāvēšana kā tāda un

tiesības saglabāt pašpārvaldes struktūru - esot pilnībā pasargāts

no iejaukšanās.

Lēmumi par pieminekļu likteni, saglabāšanu vai demontāžu, jo

īpaši to pieminekļu likteni, kurus nav uzstādījusi pašvaldība un

kuri ir arī vēsturisku un sociālu strīdu objekts, neattiecoties

uz pašpārvaldes kodolu. Tomēr šajā gadījumā iejaukšanās tā

dēvētajā pašpārvaldes garantijas jomā esot iespējama tikai

saskaņā ar likumu un ievērojot konkrētus nosacījumus. Atbilstoši

Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas izvirzītajiem

kritērijiem, kas gan iepriekš bijuši attiecināti tikai uz

uzdevumu nodošanu no pašvaldībām citām pašvaldību apvienībām, bet

varot tikt piemēroti arī pēc analoģijas, "likumdevējs var

atņemt pašvaldībām attiecīgu vietēja rakstura uzdevumu tikai

sabiedrības interešu apsvērumu dēļ, t. i., galvenokārt tad, ja

uzdevuma pienācīgu izpildi nebūtu iespējams nodrošināt citādi.

Turpretī vienkāršs mērķis vienkāršot pārvaldi vai koncentrēt

pienākumus, piemēram, valsts pārvaldes skaidrības labad, nav

attaisnojums uzdevumu atcelšanai".

Praksē uzdevuma atsaukšanu varot apsvērt tikai tad, ja tam ir

arī virslokālas šķautnes vai ja to var interpretēt ar virslokālu

fokusu. Turklāt atņemšanai vajagot būt tieši nepieciešamai, lai

pienācīgi izpildītu sabiedrības interesēs esošu uzdevumu, un tā

nevarot būt tikai saistīta ar izpildes efektivitātes

paaugstināšanu. Tādējādi pēc būtības vajagot veikt samērīguma

pārbaudi. Turklāt, ņemot vērā to, ka izvēles iespējas ir pilnībā

izņemtas no pašpārvaldes garantijas aizsardzības, vajagot

piemērot stingrākas samērīguma prasības. Vērtējot šo konstelāciju

saskaņā ar Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas

izvirzītajiem kritērijiem, samērīguma pārbaudē būtu jāiekļauj

šādi aspekti: tiesiskā regulējuma mērķa (valsts mērogā) nozīme;

likuma juridiskā un faktiskā ietekme uz pašvaldību atbildību par

pilsētvides veidošanu; vispārēja pieminekļu saglabāšanas

aizlieguma nepieciešamība un samērīgums, ņemot vērā ar to

saistītos vietējās pašpārvaldes ierobežojumus.

Ja izrādītos, ka faktiski pašvaldības uzdevuma atņemšana ar

rīkojumu par demontāžu ir bijusi prettiesiska, t. i., ka valsts

nedrīkstēja uzdot pašvaldībām demontēt pieminekļus, tad

pašvaldībām arī nebūtu pienākuma piedalīties izmaksu segšanā.

Tomēr arī pārējos gadījumos uzdevuma nodošana varot negatīvi

ietekmēt vietējo pašpārvaldi uzdevuma izpildes būtisko negatīvo

blakusefektu, kā arī finansiāla sloga dēļ.

Saskaņā ar finanšu sasaistes principu

(Konnexitätsprinzip) rīcības izmaksas sedzot tā iestāde,

kuras šo rīcību ierosinājusi. Šis princips Likumā neesot

ievērots, jo, lai gan pašvaldības nav iniciējušas objektu

demontāžu un Saeima to ir atzinusi par valsts uzdevumu,

pašvaldībām jāpiedalās demontāžas izmaksu segšanā.

Tas, vai finanšu sasaistes princips ir konstitucionāla ranga

pašvaldības principa elements, Vācijas Pamatlikumā neesot precīzi

noteikts. Tiesību zinātnē finanšu sasaistes princips pārsvarā

tiekot saprasts tikai kā vietējās pašpārvaldes papildu garantija.

To, vai izmaksu apmērs pats par sevi pašvaldībai rada tik smagu

slogu, ka kavē tās autonomo funkciju izpildi, varot izvērtēt

tikai katrā konkrētajā gadījumā. Tādai pašvaldībai kā Daugavpils

vajadzētu būt spējīgai bez īpašām grūtībām uzņemties papildu

slogu 167 050 eiro apmērā, bet pašvaldībai ar 1000 iedzīvotājiem

- ne.

Tomēr, pat ja no finansiālā sloga viedokļa vismaz Daugavpils

gadījumā izmaksu slogs nerada pašvaldības principa pārkāpumu,

izskatāmās lietas apstākļi norādot uz lojalitātes vai sabiedrībai

draudzīgas rīcības principa pārkāpumu. Pašvaldībām varot šķist,

ka tām ir jāmaksā arī par kompetences atņemšanu. No to pašvaldību

viedokļa, kuras kāda iemesla dēļ nolēmušas neatbalstīt objektu

demontāžu, pienākums segt demontāžas izmaksas esot tikpat kā

sankcija. Līdz ar to Latvijas valstij vajadzētu uzņemties izmaksu

segšanu pilnā apmērā.