Par likuma "Par pašvaldībām" 38. panta otrās daļas 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

10. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam,

ciktāl tā nepamatoti nosaka atšķirīgu attieksmi pret deputātiem,

kuri vada likuma "Par pašvaldībām" 15. panta

pirmās daļas 7. punktā paredzēto pašvaldības funkciju

realizējošu iestādi.

Pieteikuma iesniedzējs bija sociālās aprūpes iestādes vadītājs

un tika ievēlēts par pašvaldības domes deputātu, bet pēc tam

administratīvi sodīts par apstrīdētajā normā noteiktā amatu

savienošanas ierobežojuma pārkāpšanu. Viņš uzskata, ka apstrīdētā

norma paredz nepamatotu atšķirīgu attieksmi pret sociālo iestāžu

vadītājiem, neļaujot viņiem attiecīgo amatu savienot ar

pašvaldības deputāta pienākumu pildīšanu. Līdz ar to, pēc

Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā norma pārkāpj

Satversmes 91. panta pirmo teikumu.

Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi

cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

Tajā ir ietverts vienlīdzības princips, kas garantē vienotas

tiesiskās kārtības pastāvēšanu. Tā uzdevums ir nodrošināt, lai

tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša

ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez

jebkādām privilēģijām (sk. Satversmes tiesas

2019. gada 7. novembra sprieduma lietā

Nr. 2018-25-01 16. punktu). Vienlīdzības princips

liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga

pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Šis princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 18. punktu).

Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai

nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp

izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 25. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir atšķirīga

rīcības brīvība dažādos tiesību jautājumos. Šī tiesas atziņa ir

attiecināma arī uz tiesību normas atbilstības izvērtējumu

vienlīdzības principam (sal. sk. piemēram, Satversmes tiesas

2005. gada 11. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-08-01 5. punktu). Tāpēc, vērtējot tiesību

normas atbilstību Satversmes 91. pantam, jāņem vērā

tiesiskās attiecības, ko šī norma regulē.