11. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas

tiesību zinātņu katedras asociētais viesprofesors

Dr. iur. Kristofs Johans Ulrihs Šēve - sniedza

viedokli par apstrīdēto normu atbilstību Eiropas Savienības

tiesībām.

K. Šēve norāda, ka, nedz Direktīvā 2006/112/EK, nedz

EST spriedumos nav ietverta skaidra nodokļu neitralitātes

principa definīcija. Tomēr EST esot atzinusi, ka saskaņā ar

Direktīvas 2006/112/EK 183. pantu dalībvalstis bauda

noteiktu rīcības brīvību, nosakot PVN pārmaksas atmaksāšanas

kārtību, kā arī vērtējusi to, kāds PVN pārmaksas atmaksāšanas

termiņš uzskatāms par saprātīgu. Atsevišķos gadījumos EST esot

atzinusi noteiktu termiņu par nesaprātīgu. Konkrētās lietās,

ņemot vērā to apstākļus, EST esot atzinusi, ka 180 dienu termiņš

nav saprātīgs un ka astoņus mēnešus garš periods ir ievērojams.

Gan EST, gan atsevišķi ģenerāladvokāti esot norādījuši, ka PVN

pārmaksas pārcelšanas sistēmu nedrīkst izmantot valsts budžeta

papildināšanai uz nodokļu maksātāju rēķina. Latvijas

normatīvajiem aktiem vajagot atspoguļot šos apsvērumus, ciktāl

atmaksas periods atbilst no EST spriedumiem izrietošajiem

ierobežojumiem. Turklāt normatīvajos aktos varētu paredzēt

kompensācijas piešķiršanu nodokļu maksātājam par viņam radītajiem

zaudējumiem.

Atkarībā no darbības jomas Latvijas uzņēmumi konkurējot ar

citiem Latvijas un ārvalstu uzņēmumiem Eiropas Savienības iekšējā

tirgū. Tādēļ tiem esot rūpīgi jāplāno sava darbība un izmaksas.

Turklāt Latvijā procentu likmes komerctiesiskajā apgrozībā esot

augstākas nekā, piemēram, Vācijā, un tādējādi Latvijas uzņēmumi

atrodoties nelabvēlīgākos konkurences apstākļos. Varot piekrist

tam, ka apstrīdētajām normām ir leģitīms mērķis - sabiedrības

labklājības nodrošināšana -, kas no Latvijas konstitucionālo

tiesību viedokļa varētu attaisnot no tām izrietošo pamattiesību

ierobežojumu. Taču atbilde uz jautājumu, vai šis visnotaļ

vispārīgais, abstraktais un sašaurināti interpretējamais mērķis

varētu tikt izmantots kā attaisnojums atbilstoši Eiropas

Savienības tiesībām, neesot nepieciešama tad, ja apstrīdēto normu

piemērošanas rezultāts pārsniedz minētā mērķa sasniegšanai

nepieciešamo līmeni.

Secinājumu

daļa