12. pants

Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdētās

normas, ciktāl tās ierobežo tiesības uz PVN pārmaksas atgriešanu

saprātīgā termiņā, par neatbilstošām Satversmes 105. panta

pirmajam, otrajam un trešajam teikumam.

Pēc pieteikuma iesniedzējas ieskata, kaitējums, kurš izpaužas

finanšu sloga formā un kuru nodokļu maksātājam rada apstrīdētajās

normās noteiktā PVN pārmaksas pārcelšana, ir lielāks par labumu,

ko sabiedrība iegūst no šīs pārcelšanas rezultātā panāktā valsts

resursu ietaupījuma. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktais

nodokļu maksātāja pamattiesību ierobežojums neesot samērīgs.

Pieteikuma iesniedzēja apstrīd divu normu satversmību. Abas

apstrīdētās normas kopsakarā nosaka kārtību, kādā PVN pārmaksas

daļa, kas nav izlietota nodokļu maksātājam esošo valsts noteikto

maksājumu parādu un viņa kārtējo PVN maksājumu segšanai, ir

pārceļama uz nākamajiem taksācijas periodiem konkrētā taksācijas

gada ietvaros. Tā kā apstrīdētās normas ir savstarpēji saistītas,

Satversmes tiesa tās vērtēs kā vienotu regulējumu, kas paredz

valsts noteikto maksājumu segšanai neizlietotās PVN pārmaksas

pārcelšanu uz visiem nākamajiem taksācijas periodiem līdz

taksācijas gada beigām.