14. pants

Nodokļu tiesību jomai ir raksturīga zināma

likumdevēja rīcības brīvība. Savukārt, regulējot jautājumus, kas

ir saistīti ar nodokļu jomu, bet neietilpst tajā, likumdevējs tik

plašu rīcības brīvību nebauda (sal. sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 11. punktu).

Apstrīdētās normas kopsakarā ar pārējām likuma "Par

pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

12.2-12.11 daļas normām noteic VID

rīcību ar nodokļu maksātāja PVN pārmaksu, kas rodas, nodokļu

maksātājam izpildot savu pienākumu maksāt PVN. Taču PVN pārmaksa

pēc savas būtības ir valsts rīcībā nonākuši nodokļu maksātāja

finanšu līdzekļi, kas atgriežami nodokļu maksātājam. Tādēļ

likumdevējs, regulējot PVN pārmaksas atgriešanas kārtību, nebauda

nodokļu tiesību jomai raksturīgo rīcības brīvību. Arī pieaicinātā

persona K. Balodis pauž viedokli, ka, regulējot pārmaksātā

nodokļa atmaksāšanas kārtību un termiņus, likumdevēja rīcības

brīvība ir šaurāka nekā tad, kad likumdevējs nosaka pašu nodokļa

maksāšanas pienākumu.

Nosakot kārtību, kādā nodokļu maksātājam atgriežama PVN

pārmaksa, likumdevējam jāievēro Satversmes 105. pantā

ietvertie un no Direktīvas 2006/112/EK izrietošie principi.

Direktīvā 2006/112/EK ir paredzēti vienoti noteikumi, atbilstoši

kuriem dalībvalstīm jāizstrādā nacionālais regulējums PVN jomā.

Direktīvas 2006/112/EK 183. pantā ir ietverti nosacījumi

dalībvalstu rīcībai ar PVN pārmaksu. EST ir vairākkārt uzsvērusi:

lai arī saskaņā ar Direktīvas 2006/112/EK 183. pantu PVN

pārmaksas atgriešanas kārtība principā ietilpst dalībvalstu

procesuālās autonomijas saturā, šī kārtība nedrīkst apdraudēt PVN

neitralitātes principu, pilnībā vai daļēji uzliekot šā nodokļa

nastu nodokļu maksātājam (sal. sk. EST

2018. gada 28. februāra sprieduma lietā

Nr. C-387/16 21.-24. punktu).