15. pants

Izskatāmajā lietā nepieciešams noskaidrot,

kāds saturs ir ietverts Eiropas Savienības tiesību normās, proti,

noskaidrot Direktīvas 2006/112/EK 183. panta un PVN

neitralitātes principa saturu. Līguma par Eiropas Savienības

darbību 267. pants noteic, ka EST kompetencē ir sniegt

prejudiciālus nolēmumus par Eiropas Savienības līgumu

interpretāciju un Eiropas Savienības tiesību aktu spēkā esamību

un interpretāciju. Ja jautājums sakarā ar to radies kādas

dalībvalsts tiesā ierosinātā lietā un šī tiesa uzskata, ka tai

sprieduma taisīšanai vajadzīgs EST nolēmums šajā jautājumā, tad

šī tiesa var lūgt, lai EST sniedz šādu nolēmumu. Ja šāds

jautājums radies lietā, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras

lēmumi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem nav

pārsūdzami, tad šai tiesai jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā.

Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumos, kad

lietas iznākums ir atkarīgs no Eiropas Savienības tiesību aktu

interpretācijas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai

attiecīgajos tiesību aktos noteiktais ir pietiekami skaidrs, bet,

ja attiecīgās normas nav pietiekami skaidras - vai šo jautājumu

jau iepriekš ir izskaidrojusi EST (sal. sk., piem., Satversmes

tiesas 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2014-36-01 14. punktu).

Direktīvas 2006/112/EK 183. panta pirmā daļa noteic:

"Ja kādam taksācijas periodam atskaitīšanas summa pārsniedz

maksājamo PVN, dalībvalstis var saskaņā ar pašu pieņemtiem

noteikumiem vai nu pārnest pārpalikumu uz nākamo periodu, vai arī

veikt atmaksāšanu." Saskaņā ar Direktīvas 2006/112/EK

183. panta pirmo daļu dalībvalstis var patstāvīgi noteikt,

kādā formā PVN pārmaksa atgriežama nodokļu maksātājam.

Dalībvalsts var izvēlēties - atmaksāt PVN pārmaksu nodokļu

maksātājam uzreiz pēc taksācijas perioda, pārcelt PVN pārmaksu uz

nākamo taksācijas periodu, izmantojot to nodokļu maksātāja

kārtējo PVN maksājumu vai valsts noteikto maksājumu parādu

segšanai, vai arī kombinēt abas šīs formas (sk. EST

2011. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. C-107/10

47. punktu). Tādējādi PVN pārmaksas pārcelšana var būt

pat labvēlīga nodokļu maksātājam - viņam nav nepieciešams

izmantot savā rīcībā esošos finanšu līdzekļus, lai nomaksātu

kārtējo aprēķināto PVN summu un citu valsts noteikto maksājumu

parādus. Šādā gadījumā nodokļu maksātājs nesaņem savus finanšu

līdzekļus atpakaļ no valsts budžeta tieši, bet pēc būtības tos

atgūst savā rīcībā esošo finanšu līdzekļu ietaupījuma veidā.

Tomēr EST ir norādījusi: lai arī Direktīvas 2006/112/EK

183. pantā nav paredzēts nedz pienākums maksāt procentus par

atmaksājamo PVN pārmaksas summu, nedz arī datums, no kura šādi

procenti ir jāmaksā, šis apstāklis pats par sevi neļauj secināt,

ka šis pants būtu interpretējams tādējādi, ka dalībvalstu

noteiktā PVN pārmaksas atgriešanas kārtība nav pakļaujama nekādai

pārbaudei attiecībā uz tās atbilstību Eiropas Savienības tiesībām

(sal. sk. EST 2018. gada 28. februāra sprieduma

lietā Nr. C-387/16 21. punktu). Šajā ziņā

dalībvalstu autonomiju ierobežo PVN neitralitātes

princips.

Atbilstoši PVN neitralitātes principam kārtībai, kādā valsts

atgriež nodokļu maksātājam PVN pārmaksu, ir jābūt tādai, lai

nodokļu maksātājs ar atbilstošiem nosacījumiem varētu atgūt visu

PVN pārmaksu. Tas nozīmē, ka PVN pārmaksas atgriešanas kārtība

nedrīkst radīt nodokļu maksātājam finanšu slogu (sal.

sk. EST 2018. gada 28. februāra sprieduma lietā

Nr. C-387/16 22.-24. punktu). Šajā ziņā ir būtiski

ievērot: lai arī Direktīvas 2006/112/EK 183. panta pirmajā

daļā ir paredzēta iespēja pārcelt PVN pārmaksu tikai uz nākamo

taksācijas periodu, tās pārcelšana uz vairākiem taksācijas

periodiem, kuri seko tam periodam, kurā šī pārmaksa radusies,

nebūt nav uzreiz uzskatāma par neatbilstošu Direktīvas 2006/112

183. panta pirmajai daļai, ja vien PVN pārmaksa tiek

atgriezta nodokļu maksātājam saprātīgā termiņā (sal.

sk. EST 2011. gada 12. maija sprieduma lietā

Nr. C-107/10 49. punktu un 2011. gada

28. jūlija sprieduma lietā Nr. C-274/10

55. punktu).

EST ir atzinusi: ja PVN pārmaksa tiek atgriezta nodokļu

maksātājam, pārsniedzot saprātīgu tās atgriešanas termiņu, PVN

neitralitātes princips prasa kompensēt viņam attiecīgās naudas

summas nepieejamības dēļ radušos finanšu zaudējumus, samaksājot

nokavējuma procentus. Tā kā šis jautājums Eiropas Savienības

tiesībās nav reglamentēts, tad katras dalībvalsts nacionālajā

tiesību sistēmā, ievērojot PVN neitralitātes principu, jābūt

paredzētiem nosacījumiem, ar kādiem nokavējuma procenti ir

maksājami, tostarp jābūt noteiktai šo procentu likmei un

aprēķināšanas veidam (sal. sk. EST 2018. gada

28. februāra sprieduma lietā Nr. C-387/16

25. punktu).

Savukārt Direktīvas 2006/112/EK 183. panta otrā daļa

paredz dalībvalstu tiesības atteikties gan no PVN pārmaksas

pārcelšanas uz nākamajiem taksācijas periodiem, gan no tās

atmaksāšanas nodokļu maksātājam gadījumā, ja PVN pārmaksas summa

ir nenozīmīga. Nenozīmīga PVN pārmaksas summa ir noteikta,

piemēram, Igaunijas Nodokļu likumā, kura 106. panta sestā

daļa paredz, ka nodokļa pārmaksu, kas nepārsniedz

10 euro, atmaksā tikai tad, ja ir saņemts attiecīgās

personas rakstveida lūgums to atmaksāt, bet gadījumā, ja šāds

lūgums nav iesniegts, atbildīgā institūcija pārmaksu saglabā savā

rīcībā, lai segtu turpmākos šīs personas veicamos valsts

noteiktos maksājumus. Direktīvas 2006/112/EK 183. panta otrā

daļa pēc būtības ļauj dalībvalstīm vispār neatgriezt jeb dzēst

nodokļu maksātāja PVN pārmaksu. Tas nozīmē, ka Direktīvas

2006/112/EK 183. panta otrās daļas izpratnē par nenozīmīgu

PVN pārmaksas summu ir atzīstama vienīgi tāda summa, kuras

neatgriezenisks zudums neradītu nodokļu maksātājam vērā ņemamas

nelabvēlīgas sekas un kuras atgriešana prasītu lielāku resursu

ieguldījumu nekā šīs pārmaksas vērtība.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina,

ka Direktīvas 2006/112/EK 183. panta un PVN neitralitātes

principa saturs ir skaidrs un tādēļ nav nepieciešams vērsties

Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu

nolēmumu.