16. pants

Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, vai

apstrīdētās normas rada nodokļu maksātājam Satversmes

105. panta pirmajos trijos teikumos noteikto pamattiesību

ierobežojumu.

No likuma "Par pievienotās vērtības nodokli" normām

izriet, ka PVN pārmaksas izveidošanās ir atkarīga no konkrētā

nodokļu maksātāja saimnieciskās darbības. Katrā taksācijas

periodā nodokļu maksātājam valsts budžetā iemaksājamo PVN veido

no darījumu partneriem saņemtā PVN summa, no kuras atskaitīts

priekšnodoklis - PVN summa, kuru nodokļu maksātājs jau ir

samaksājis darījumu partneriem šā taksācijas perioda ietvaros. Ja

samaksātais priekšnodoklis ir mazāks par saņemto PVN summu,

starpība veido PVN, kas nodokļu maksātājam jāiemaksā valsts

budžetā. Savukārt tad, ja samaksātais priekšnodoklis ir lielāks

par saņemto PVN summu, tad starpība veido PVN pārmaksu. Ja

konkrētajā taksācijas periodā nodokļu maksātājam ir izveidojusies

PVN pārmaksa, viņam šajā taksācijas periodā nav jāveic PVN

maksājums valsts budžetā, bet - gluži otrādi - PVN pārmaksa

vispirms izmantojama viņam esošo valsts noteikto maksājumu parādu

segšanai, savukārt atlikusī PVN pārmaksas summa ir pārceļama uz

nākamo taksācijas periodu viņa kārtējo PVN maksājumu un valsts

noteikto maksājumu parādu segšanai vai arī ar konkrētiem

nosacījumiem atmaksājama nodokļu maksātājam.

Ja PVN pārmaksa tiek pārcelta, nodokļu maksātājs nākamajā

taksācijas periodā aprēķina valsts budžetā maksājamo PVN, bet no

tā summas atskaita pārcelto PVN pārmaksu un valsts budžetā

iemaksā vienīgi aprēķinātā PVN un pārceltās PVN pārmaksas

starpību. Ja PVN pārmaksas apmērs pārsniedz kārtējo aprēķināto

PVN, tad VID atlikušo PVN pārmaksu novirza nodokļu maksātājam

esošo citu valsts noteikto maksājumu parādu segšanai. Ja arī pēc

tam ir atlikusi PVN pārmaksa, VID turpina to pārcelt uz

nākamajiem taksācijas periodiem un tajos to tādā pašā kārtībā

izmanto nodokļu maksātāja kārtējo PVN maksājumu un valsts

noteikto maksājumu parādu segšanai.

PVN pārmaksa nodokļu maksātājam tiek atmaksāta uzreiz pēc

kārtējā taksācijas perioda, ja šis taksācijas periods iekrīt

taksācijas gada beigās vai ja tas neiekrīt taksācijas gada

beigās, bet ir izpildījies kāds no pieciem likuma "Par

pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

12.7 daļā paredzētajiem nosacījumiem. Četri

nosacījumi ir saistīti ar specifisku nodokļu maksātāja

saimniecisko darbību, bet piektais paredz vispārīgu limitu jeb

PVN pārmaksas summu, kuru nevar pārcelt uz nākamo taksācijas

periodu. Proti, ja PVN pārmaksas summa sasniedz šo limitu, kas

sākotnēji bija noteikts 15 000 latu apmērā, bet vēlāk -

8000 latu apmērā, tā uzreiz atmaksājama nodokļu maksātājam.

Līdz ar to apstrīdētās normas paredz, ka tāda PVN pārmaksa, kura

nav izmantota attiecīgā nodokļu maksātāja kārtējo PVN maksājumu

un valsts noteikto maksājumu parādu segšanai, bet nav sasniegusi

likumā noteikto summu, tiek saglabāta valsts rīcībā līdz pat

taksācijas gada beigām neatkarīgi no tā, kurā taksācijas periodā

šī pārmaksa izveidojusies.

Arī konkrētajā administratīvajā lietā, kuras ietvaros

Pieteikuma iesniedzēja nolēma vērsties Satversmes tiesā, ar VID

ģenerāldirektores lēmumu pieteicējai administratīvajā lietā tika

atteikts uzreiz pēc taksācijas perioda izmaksāt PVN pārmaksu par

taksācijas gada otro ceturksni 781,25 latu apmērā, jo nebija

iestājies neviens no likuma "Par pievienotās vērtības

nodokli" 12.7 daļā paredzētajiem gadījumiem,

kā arī tika nolemts pārcelt šo PVN pārmaksu uz nākamo taksācijas

periodu līdz taksācijas gada beigām.

Tātad, lai arī PVN pārmaksa izveidojas, nodokļu maksātājam

izpildot savu tiesisko pienākumu maksāt PVN, tā pēc savas būtības

ir nodokļu maksātāja īpašums - viņa finanšu līdzekļi, kuri ir

atgriežami nodokļu maksātājam, tos vai nu ieskaitot viņam esošo

valsts noteikto maksājumu parādu segšanai, vai arī atmaksājot

(sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 5.2. punktu).

Saskaņā ar apstrīdētajām normām valsts šos nodokļu maksātāja

finanšu līdzekļus var uz laiku paturēt savā rīcībā, un šādā

gadījumā nodokļu maksātājam attiecīgajā laika posmā tiek pilnībā

liegta iespēja ar tiem rīkoties, tai skaitā izmantot tos savā

saimnieciskajā darbībā un gūt no tiem peļņu.

Tātad apstrīdētās normas rada

nodokļu maksātājam Satversmes 105. panta pirmajos trijos

teikumos noteikto pamattiesību ierobežojumu.