21. pants

Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija

saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa sasniegšanai, jāņem vērā, ka

saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā

kvalitātē (sk., piem., Satversmes tiesas 2016. gada

15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01

11.3.2. punktu). Turklāt par saudzējošāku nevar tikt

uzskatīts tāds līdzeklis, kas no valsts prasa papildu finanšu

resursus (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01

24.1. punktu). Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka nav

citu alternatīvu līdzekļu, kas būtu mazāk ierobežojoši un tomēr

ļautu sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē, proti,

ietaupīt valsts resursus tikpat lielā mērā.

Apstrīdētās normas izslēdz nepieciešamību veikt PVN pārmaksas

atmaksāšanu, arī pirms tās nepieciešamo nodokļu maksātāja PVN

maksājumu pareizības pārbaudi, līdz pat taksācijas gada beigām.

Turklāt tās ļauj samazināt līdz minimumam darbības, kas veicamas

nodokļu maksātāja kārtējo PVN maksājumu un valsts noteikto

maksājumu parādu administrēšanai, tiktāl, ciktāl PVN pārmaksa ir

pietiekama šo maksājumu segšanai. Satversmes tiesa atzīst, ka nav

tādu saudzējošāku līdzekļu, kas nodrošinātu tikpat lielu valsts

resursu ietaupījumu, kāds tiek nodrošināts tad, ja valstij vispār

nav nepieciešams veikt ievērojamu daļu administratīvo

darbību.

Līdz ar to nav saudzējošāku

līdzekļu, kas ļautu leģitīmo mērķi sasniegt tādā pašā

kvalitātē.