22. pants

Lai izvērtētu, vai sabiedrības ieguvums no

apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma ir

lielāks par nodokļu maksātājam nodarīto kaitējumu, Satversmes

tiesai, ievērojot EST judikatūras atziņas par PVN neitralitātes

principa saturu, ir jānoskaidro, vai apstrīdētās normas nerada

nodokļu maksātājam finanšu slogu. Pieteikuma iesniedzēja uzskata,

ka ar apstrīdētajām normām radītais ierobežojums neatbilst PVN

neitralitātes principam, jo PVN pārmaksa netiek atgriezta nodokļu

maksātājam saprātīgā termiņā, bet tās atgriešana vēlāk par

saprātīgu termiņu netiek kompensēta ar procentu maksājumu.

Savukārt Saeima uzskata, ka ierobežojums ir samērīgs, jo PVN

pārmaksa tiek ātri un efektīvi novirzīta to nodokļu maksātāja

parādu segšanai, kuri citādi būtu sedzami no viņa rīcībā

esošajiem finanšu līdzekļiem. Saeima un Finanšu ministrija

uzsver, ka apstrīdētās normas tika pieņemtas ekonomiskās krīzes

apstākļos, kad bija būtiski nodrošināt valsts budžeta ienākumus,

novēršot nodokļu un citu valsts noteikto maksājumu nemaksāšanas

risku.

Satversmes tiesa jau ir konstatējusi, ka atbilstoši PVN

neitralitātes principam PVN pārmaksa atgriežama nodokļu

maksātājam saprātīgā termiņā, proti, neradot finanšu slogu.

Savukārt tad, ja PVN pārmaksa tiek atgriezta, pārsniedzot

saprātīgu termiņu, valstij ir pienākums nodokļu maksātājam

attiecīgās naudas summas nepieejamības dēļ radušos finanšu

zaudējumus kompensēt, samaksājot tam nokavējuma procentus. Līdz

ar to Satversmes tiesai ir jāpārbauda:

1) vai apstrīdētās normas nodrošina to, ka PVN pārmaksa tiek

atgriezta nodokļu maksātājam saprātīgā termiņā;

2) ja apstrīdētās normas to nenodrošina - vai nodokļu

maksātājam tādējādi radītais finanšu slogs tiek kompensēts ar

nokavējuma procentiem.

EST vairākkārt vērtējusi to, vai dalībvalstu nacionālajās

normās noteiktās PVN pārmaksas atgriešanas termiņš ir saprātīgs.

Izvērtējusi attiecīgo lietu faktiskos un tiesiskos apstākļus, EST

atzinusi, ka trīs mēneši ir saprātīgs PVN pārmaksas atgriešanas

termiņš (sk. EST 2011. gada 12. maija sprieduma

lietā Nr. C-107/10 49. punktu). Arī pieaicinātās

personas L. Leitāne un S. Novicka ir norādījušas uz

trim mēnešiem kā komerctiesiskām attiecībām raksturīgu saprātīgu

termiņu, kurā debitors norēķinās ar kreditoru. Sešu mēnešu

termiņu EST ir atzinusi par nesaprātīgu un PVN neitralitātes

principam neatbilstošu (sk. EST 2008. gada

10. jūlija sprieduma lietā Nr. C-25/07 27. punktu

un 2015. gada 21. oktobra sprieduma lietā

Nr. C-120/15 25. un 26. punktu). Attiecīgi EST ir

atzinusi par nesaprātīgu arī astoņus mēnešus garu termiņu

(sk. EST 2011. gada 12. maija sprieduma lietā

Nr. C-107/10 55.-58. punktu), kā arī termiņu, kas var

sasniegt un pārsniegt vienu gadu (sk. EST 2012. gada

18. oktobra sprieduma lietā Nr. C-525/11

26.-27. punktu).

Atbilstoši likuma "Par pievienotās vērtības nodokli"

12. panta 12.3 daļai VID veic PVN pārmaksas

apstiprināšanu 30 dienu laikā pēc tam, kad saņemta PVN

deklarācija par attiecīgo taksācijas periodu. PVN deklarācija

atbilstoši likuma 11. panta pirmajai un otrajai daļai

atkarībā no tās iesniegšanas veida ir iesniedzama 15 vai 20 dienu

laikā pēc taksācijas perioda beigām. Pēc katra taksācijas

perioda, kurš neiekrīt taksācijas gada beigās un kurā

izveidojusies PVN pārmaksa, VID 30 dienu laikā apstiprina PVN

pārmaksas summu un izmanto to nodokļu maksātājam esošo valsts

noteikto maksājumu parādu dzēšanai. Ja nodokļu maksātāja parādu

summa ir vienāda ar vai lielāka par PVN pārmaksu, visa PVN

pārmaksas summa tiek atgriezta nodokļu maksātājam viņa rīcībā

esošo līdzekļu ietaupījuma veidā šo 30 dienu laikā.

Ja PVN pārmaksas summa pārsniedz nodokļu maksātāja parādu

summu, tā ir atmaksājama nodokļu maksātājam šo 30 dienu laikā

vienīgi tad, ja ir izpildījies kāds no likuma "Par

pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

12.7 daļā paredzētajiem nosacījumiem, tai skaitā

arī tad, ja PVN pārmaksas summa sasniedz noteikto vispārīgo

limitu. Savukārt tad, ja PVN pārmaksas summa pārsniedz nodokļu

maksātāja parādu summu, bet neiestājas neviens no 12. panta

12.7 daļā paredzētajiem gadījumiem, pēc nodokļu

maksātāja parādu segšanas atlikusī PVN pārmaksa tiek pārcelta uz

nākamo taksācijas periodu, kurā tā tiks pilnībā vai daļēji

izlietota nodokļu maksātāja kārtējo PVN maksājumu un valsts

noteikto maksājumu parādu segšanai.

Ja PVN pārmaksa ir tik liela, ka tā netiek izlietota arī

nākamajos taksācijas periodos līdz pat taksācijas gada beigām,

tad termiņš, kurā tā tiks atmaksāta nodokļu maksātājam, ir

atkarīgs no vairākiem apstākļiem. Atbilstoši likuma "Par

pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

12.6 daļai tādā gadījumā, ja taksācijas periods

iekrīt taksācijas gada beigās, PVN pārmaksa tiek atmaksāta

nodokļu maksātājam 10 dienu laikā no tās apstiprināšanas brīža

(šīs normas redakcijā, kas bija spēkā līdz 2010. gada

31. decembrim, - 30 dienu laikā pēc tam, kad saņemta nodokļa

deklarācija par pirmstaksācijas gada pēdējo taksācijas periodu).

Tomēr saskaņā ar 12. panta 12.11 daļu VID

var pagarināt 12.3 daļā noteikto 30 dienu termiņu

tad, ja izpildījies kāds no 12.11 daļas punktos

paredzētajiem nosacījumiem. Saskaņā ar

12.11 daļas 1.-4. punktu šis termiņš var

tikt pagarināts līdz dienai, kad nodokļu maksātājs veic

atskaitītā priekšnodokļa korekciju vai VID izdara noteiktas

darbības - pabeidz nodokļu auditu vai datu atbilstības pārbaudi

vai pārliecinās par PVN 0 procentu likmes piemērošanas

pamatotību. Savukārt 12.11 daļas 5. punkts

paredz, ka VID ir tiesīgs pagarināt minēto 30 dienu termiņu,

ja šajā laikā tas pieprasa no nodokļu maksātāja papildu

informāciju, kas nepieciešama PVN pārmaksas apstiprināšanai. Šādā

gadījumā papildu informācija iesniedzama 15 dienu laikā, bet VID

ir jāpieņem lēmums par PVN pārmaksas pieprasījuma pamatotību ne

vēlāk kā 75 dienu laikā pēc attiecīgā taksācijas perioda PVN

deklarācijas saņemšanas.

Saskaņā ar likuma "Par pievienotās vērtības nodokli"

9. panta 1.-1.2 daļu nodokļu maksātāja

taksācijas periods var būt viens mēnesis, trīs mēneši vai puse no

taksācijas gada. Tādējādi, pieņemot, ka nodokļu maksātājs PVN

deklarāciju iesniedz nekavējoties pēc taksācijas perioda beigām,

īsākais termiņš viņa parādu un kārtējo PVN maksājumu segšanai

neizlietotās PVN pārmaksas atmaksāšanai, kuru pieļauj likuma

"Par pievienotās vērtības nodokli" 12. panta

12.3-12.11 daļas normas, ir

40 dienas pēc taksācijas perioda beigām. Šādā termiņā PVN

pārmaksa būtu jāatmaksā tad, ja taksācijas periods, kurā tā

izveidojusies, iekrīt taksācijas gada beigās un ja VID nav

nepieciešams iegūt papildu ziņas vai veikt padziļinātu

pārbaudi.

Savukārt tad, ja kārtējo PVN maksājumu un valsts noteikto

maksājumu parādu segšanai neizlietota PVN pārmaksa izveidojusies

taksācijas gada pirmajā taksācijas periodā, pieņemot, ka nodokļu

maksātājs PVN deklarāciju iesniedz nekavējoties pēc taksācijas

gada pēdējā taksācijas perioda beigām, tā tiktu atmaksāta nodokļu

maksātājam:

1) ja taksācijas periods ir vienu mēnesi garš - aptuveni pēc

viena gada (11 mēnešus gari atlikušie taksācijas periodi +

40 dienas);

2) ja taksācijas periods ir trīs mēnešus garš - aptuveni pēc

10 mēnešiem (9 mēnešus gari atlikušie taksācijas

periodi + 40 dienas);

3) ja taksācijas periods ir sešus mēnešus garš - aptuveni pēc

7 mēnešiem (viens 6 mēnešus garš taksācijas periods +

40 dienas).

Minētie termiņi var būt vēl garāki, ja VID nepieciešams iegūt

papildu informāciju vai veikt nodokļu maksātāja pārbaudi. VID

Satversmes tiesai norādījis, ka šīs lietas izskatīšanas laikā

spēkā esošā Pievienotās vērtības nodokļa likuma normās ir

noteikta tāda pati PVN pārmaksas atgriešanas kārtība, atbilstoši

kurai ir iespējams, ka PVN pārmaksa nodokļu maksātājam tiek

atmaksāta vēlāk nekā pēc gada (sk. lietas materiālu

2. sēj. 3.-6. lp.).

Likumdevēja pienākums nodokļu politikas jomā ir izveidot tādu

nodokļu sistēmu, kas ir vērsta uz valsts ilgtspējīgu attīstību.

Vienīgi ilgtspējīga nodokļu sistēma spēj nodrošināt sabiedrības

labklājību (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada

19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01

26. punktu). Minētais it īpaši attiecas uz nodokļiem,

kuri piemērojami saimnieciskajā darbībā, jo brīvā tirgus

ekonomikas apstākļos privātpersonu īstenotā saimnieciskā darbība

ir viens no valsts ekonomikas balstiem un galvenajiem tās

ienākumu avotiem. Ja PVN sistēma saimnieciskās darbības veicējiem

rada finanšu slogu, kas apgrūtina saimnieciskās darbības

veikšanu, var tikt ietekmēta arī valsts ekonomiskā attīstība.

Saeima un Finanšu ministrija norāda, ka apstrīdētās normas

tika pieņemtas krīzes apstākļos, kad sevišķi svarīga bijusi

valsts budžeta aizsardzība pret nodokļu nemaksāšanu un

izkrāpšanu.

Krīzes apstākļi negatīvi ietekmē ne vien valsts, bet arī

katras personas finansiālo stāvokli. Īpaši negatīvu ietekmi tie

atstāj uz nodokļu maksātājiem, kuri veic saimniecisko darbību un

kuriem jāpielāgojas, no vienas puses, klientu pirktspējai un, no

otras puses, valsts ekonomiskās situācijas stabilizēšanas

pasākumiem. Šādos apstākļos arī uz valsts ekonomikas fona

salīdzinoši neliela summa var būtiski ietekmēt nodokļu maksātāja

saimniecisko darbību, piemēram, viņa spēju norēķināties ar

kreditoriem, iepirkt jaunas izejvielas, izmaksāt darba algu

saviem darbiniekiem u.tml. Arī pieteicējai administratīvajā lietā

apstrīdētās normas tika piemērotas ekonomiskās krīzes laikā.

Saskaņā ar apstrīdētajām normām termiņš, kurā PVN pārmaksa

tiek atgriezta nodokļu maksātājam, var svārstīties no aptuveni

viena mēneša līdz vienam gadam un pat ilgāk. Tas nozīmē, ka

saskaņā ar apstrīdētajām normām PVN pārmaksa var tikt atgriezta

nodokļu maksātājam arī pēc tāda termiņa, kurš nav atzīstams par

saprātīgu. Šādu PVN pārmaksas pārcelšanas kārtību tomēr varētu

atzīt par atbilstošu PVN neitralitātes principam, ja vien

normatīvajos aktos būtu paredzēta nodokļu maksātājam tādējādi

radītā finanšu sloga kompensēšana ar nokavējuma procentiem. Tomēr

apstrīdētajās normās noteiktās PVN pārcelšanas rezultātā radītā

finanšu sloga kompensēšana ar nokavējuma procentiem likumā

"Par pievienotās vērtības nodokli" nav paredzēta. Tātad

apstrīdētās normas rada nodokļu maksātājam finanšu slogu, kas

netiek kompensēts. Tas savukārt nozīmē, ka apstrīdētās normas

neatbilst PVN neitralitātes principam.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

noteiktais pamattiesību ierobežojums nav samērīgs un apstrīdētās

normas ir atzīstamas par neatbilstošām Satversmes

105. pantam.