4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 1. pantam.

Saeima norāda, ka apstrīdētās normas neietver tādu regulējumu,

kādu Tautas nobalsošanas likums nebūtu paredzējis jau agrāk.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka

apstrīdētajās normās paredzētās CVK un Senāta funkcijas "nav

redzamas Satversmē". Pēc Saeimas ieskata, Latvijas valsts

iekārtas analīzē jāņem vērā ne tikai Satversmes pantos ietvertais

juridiskais teksts, bet arī reālā prakse, proti, tas, kādā veidā

Satversmes teksts tiek interpretēts un piemērots. CVK pilnvaras

pārbaudīt to, vai vēlētāju iesniegtais likumprojekts uzskatāms

par pilnīgi izstrādātu, esot tipisks Latvijas valsts iekārtas

elements, kuru ieviesusi Satversmes sapulce, lai īstenotu

Satversmes 78. pantu. Tāpat Latvijas valsts iekārtā jau kopš

1922. gada, kad stājās spēkā Satversme, pašsaprotams bijis tas,

ka attiecīgais CVK lēmums ir pārsūdzams Senātā. Likumā "Par

Centrālo vēlēšanu komisiju" un Tautas nobalsošanas likumā

esot saglabāts Satversmē paredzētais CVK un tiesu varas pilnvaru

sadalījums attiecībā uz pārbaudi, vai vēlētāju iesniegts

likumprojekts atbilst Satversmes 78.panta prasībām.

Tautas nobalsošanas likuma 23. panta piektās daļas 2. punkts

normatīvi precizējot, kā vērtējams tas, vai likumprojekts

uzskatāms par pilnīgi izstrādātu. CVK prakse pēc apstrīdēto normu

spēkā stāšanās liecinot, ka CVK spēj piemērot Satversmes 78.

pantu un attiecīgās Tautas nobalsošanas likuma normas. Pieteikuma

iesniedzēja bažas par CVK politizāciju un nespēju veikt likumā

noteiktās funkcijas neesot pamatotas. CVK locekļiem savā darbībā

esot jāievēro Satversme un CVK darbību regulējošie normatīvie

akti. Turklāt, pat ja CVK pieņemtu patvaļīgus lēmumus bez

pienācīga tiesiskā pamatojuma, APL piešķirot tiesai pietiekami

plašas pilnvaras, lai nodrošinātu demokrātiskas un tiesiskas

valsts pamatprincipu ievērošanu šajā valsts darbības jomā.

Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka arī līdz

apstrīdēto normu spēkā stāšanās brīdim CVK lēmums, ar kuru kāds

likumprojekts tika atzīts par neatbilstošu Satversmes 78. panta

prasībām, bija pārsūdzams Administratīvā procesa likumā

noteiktajā vispārējā kārtībā. Papildinot Tautas nobalsošanas

likumu ar 23.1 pantu, regulējums esot modificēts,

norādot tikai vienu tiesas instanci, kas pārbauda CVK lēmumu

tiesiskumu, kā arī nosakot šīs pārbaudes procesuālo regulējumu,

tostarp termiņus. Saeima neesot pārdalījusi kompetenci starp

dažādām tiesām un neesot noteikusi jaunas funkcijas Senātam. Šāds

regulējums atbilstot Latvijas valsts iekārtas tradīcijām un

Satversmes sapulces deputātu izvēlei. CVK lēmumu tiesiskuma

kontrole ar apstrīdētajām normām esot padarīta efektīvāka, jo

nodrošinot personu tiesības saņemt galīgo tiesas nolēmumu par

attiecīgo jautājumu likumā precīzi noteiktos termiņos, kas ir

īsāki par vispārējiem lietu izskatīšanas termiņiem. Turklāt lieta

tiekot izskatīta augstāka līmeņa tiesā. No Lēmuma lietā Nr.

2012-03-01 varot secināt, ka Tautas nobalsošanas likuma

23.1 pantā paredzētais CVK lēmumu tiesiskuma kontroles

mehānisms uzskatāms par efektīvu.

Neesot pamatotas arī Pieteikuma iesniedzēja bažas par

iejaukšanos likumdošanas procesā, jo apstrīdētajās normās

paredzētos lēmumus CVK nepieņemot likumdošanas procesa ietvaros.

Atbilstoši Satversmes 65. pantam likumdošanas process sākoties ar

likumprojekta iesniegšanu Saeimai. Likumdošanas process tikšot

uzsākts tikai tādā gadījumā, ja ne mazāk kā vienas desmitās daļas

vēlētāju parakstīts likumprojekts tiks iesniegts izskatīšanai

Saeimā.

Tāpat Saeima uzskata, ka argumentus, ko Pieteikuma iesniedzējs

izvirzījis izskatāmajā lietā, Satversmes tiesa jau ir vērtējusi

lietas Nr. 2012-03-01 ietvaros. Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu

šajā lietā esot akceptētas CVK pilnvaras lemt par to, vai

vēlētāju iesniegtais likumprojekts uzskatāms par pilnīgi

izstrādātu, un vērtētas arī personas tiesību aizsardzības

garantijas.

Savos papildu paskaidrojumos Saeima norāda, ka CVK pienākums

pārbaudīt, vai iesniegtais likumprojekts atbilst Satversmē

ietvertajām normām, principiem un vērtībām, visupirms izriet no

Satversmes 78. panta un likuma "Par Centrālo vēlēšanu

komisiju" 4. panta. Savukārt Tautas nobalsošanas likuma 22.

panta piektajā daļā likumdevējs esot formulējis tiesisko pamatu,

uz kura CVK var atteikt likumprojekta reģistrāciju.