Par likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 22.panta pirmās daļas (2012.gada 8.novembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā 2015.gada 1.janvārī) un pārejas noteikumu 4. un 5.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 2.pantam

nepieprasot tiešo demokrātiju. Tāpat tas nenosakot, kāds

1ir likumprojekta iesniegšanai nepieciešamais vēlētāju parakstu

2skaits un cik posmos notiek parakstīšanās par likumprojektu.

3Apstrīdētais regulējums arī neietekmējot tautas tiesības

4vispārējās vēlēšanās ievēlēt Saeimu un negrozot Satversmē

5paredzēto kārtību vēlētāju likumdošanas tiesību izmantošanai

6(sk. lietas materiālu 4. sēj. 152. - 157. lpp.).

7Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā ir noteikti

8tiesiskie pamati tam, ka ar Satversmes tiesas lēmumu var izbeigt

9tiesvedību lietā līdz sprieduma pasludināšanai.

10Ja ir norādīti argumenti, kas pamato tiesvedības izbeigšanu

11lietā, Satversmes tiesai tie jāizvērtē (sk., piemēram,

12Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

132010-71-01 11. punktu).

1414.1. Satversmes 2. pants noteic, ka Latvijas valsts

15suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Šajā Satversmes normā

16formulēts tautas suverenitātes princips.

17Atbilstoši šim principam Latvijas tauta ir vienīgais valsts

18suverēnās varas subjekts (sk.: Dišlers K. Konstitūcija

19un satversmes vara. Tieslietu ministrijas vēstnesis, 1921, Nr. 1

20- 3, 1. - 10. lpp.). Tāpēc tautai ir jāspēj ietekmēt lēmumu

21pieņemšanu valstī, proti, tās gribai ir jābūt valsts varas avotam

22un valsts varas pamatā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19.

23maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11. punktu).

24Tādējādi Latvijas tauta ir gan

25suverēnās varas avots, gan suverēnās varas nesējs.

2614.2. Jau pieņemot Satversmi, Latvijas tautas suverēnā

27griba tika izteikta Satversmes ievadā: "Latvijas tauta savā

28brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts

29Satversmi." Tādējādi Satversmes ievads apliecina to, ka

30Latvijas tauta ir apņēmusies izmantot savu suverēno varu tikai

31atbilstoši Satversmes normām un tajā noteiktajā kārtībā.

32Satversmes 2. pants nosaka Latvijas valsts iekārtas

33pamatprincipu, kas ir formulēts vispārīgi. Tas neietver atsauces

34uz tautas suverenitātes principa grozīšanas vai īstenošanas

35procedūru. Šāda procedūra ir noteikta citās Satversmes nodaļās

36(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā

37Nr. 2008-35-01 15.1. punktu). Satversmē ietvertās tiesību

38normas ir savstarpēji cieši saistītas (sk. Satversmes tiesas

392002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu

40daļas 2. punktu).

41Līdz ar to Satversmes 2. pantā

42nostiprinātais tautas suverenitātes princips ir vērtējams

43kopsakarā ar tā īstenošanas nosacījumiem, kas ietverti citās

44Satversmes normās.

4514.3. Satversmes tiesa, vērtējot vēlētāju likumdošanas

46iniciatīvas īstenošanas nosacījumus, jau ir atzinusi, ka

47demokrātijas jēdziena būtība ir sabiedrības vairākuma gribas

48īstenošana un tā ir cieši saistīta ar Satversmes 2. pantā

49nostiprināto tautas suverenitātes principu (sk. Satversmes

50tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11.

51punktu).

52Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga

53demokrātiska republika." Atbilstoši Satversmei Latvijas

54tauta savu suverēno varu var īstenot tikai demokrātiskā valstī.

55Tā kā Latvijas valsts iekārta ir demokrātiska, valstī jābūt

56noteiktai tādai tiesiskajai kārtībai, kas dod iespēju suverēnās

57varas nesējam - tautai - paust savu gribu.

58Tiesību zinātnē ir atzīts: "Satversmes 2. pants formulēts

59tā, ka tas labi pieslienas demokrātiskās republikas tiesiskajai

60konstrukcijai. Šinī formulā ir ietverta jauna suverēnās varas

61pārnešana no viena subjekta uz otru - no valsts uz tautu"

62(Dišlers K. Latvijas valsts suverēnās varas subjekts pēc L. R.

63Satversmes 2. panta. Jurists, 1930. gada februāris, Nr. 2,

6434. lpp.). Arī mūsdienu tiesībzinātnieki uzskata, ka

65"Satversmes sistēmā primārs ir 2. pants, bet 1. pants -

66tātad valstiskā neatkarība un arī demokrātiskā valsts iekārta -

67ir instruments, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu 2. panta darbību,

68proti, nodrošinātu Latvijas tautas suverenitāti un noteiktu

69adekvātu (tas ir, demokrātisku) veidu, kādā Latvijas tauta izsaka

70un īsteno savu gribu" (Valsts prezidenta Konstitucionālo

71tiesību komisijas viedoklis "Par Latvijas valsts

72konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes

73kodolu". Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 39. lpp.).

7414.4. Satversme nosaka vairākus veidus, kādos pilsoņi

75var paust savu gribu. Vēlēšanu procedūras ietvaros tauta ievēlē

76Saeimu (Satversmes 6. - 9., 14. pants). Tauta pati var darboties

77kā likumdevējs, iesniedzot likumprojektus un lemjot par tiem

78tautas nobalsošanā (Satversmes 64., 65., 78. - 80. pants). Tāpat

79pilsoņu kopums tautas nobalsošanā var lemt par Saeimas

80pieņemtajiem likumiem vai Satversmes grozījumiem (Satversmes 72.

81- 75., 77., 79., 80. pants), kā arī par citiem Satversmē

82noteiktiem jautājumiem, kas nodoti tautas nobalsošanai

83(Satversmes 48. pants, 68. panta trešā un ceturtā daļa). Gan

84vēlēšanu, gan tautas nobalsošanas procedūrai Satversme un

85attiecīgie likumi izvirza virkni nosacījumu (sk. Satversmes

86tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11.

87punktu).

88Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder

89Saeimai, kā arī tautai. Saeimai ir šādas tiesības, jo tā ir

90Latvijas pilsoņu vēlēta tautas pārstāvniecība, proti,

91demokrātiski leģitimēts valsts orgāns - likumdevējs. Arī tautai

92pieder likumdošanas tiesības, taču tikai Satversmē paredzētā

93kārtībā un apmērā.

94Tautas likumdošanas tiesību izmantošana ir viens no tautas

95gribas īstenošanas veidiem. Īstenojot likumdošanas funkciju,

96tauta ne vien izmanto savas Satversmē paredzētās tiesības, bet

97arī ievēro Satversmes prasības. Tauta pati savu suverēno varu ir

98ierobežojusi ar nosacījumu, ka likumdošanas iniciatīvas tiesības

99tā izmanto Satversmē noteiktajā kārtībā un apmērā. Piemēram,

100vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības nav attiecināmas uz

101likumprojektiem, par kuriem saskaņā ar Satversmes 73. pantu nevar

102notikt tautas nobalsošana.

103Viena desmitā daļa vēlētāju saskaņā ar Satversmes 65. pantu

104var iesniegt Saeimai likumprojektus Satversmē paredzētos

105gadījumos un kārtībā. Ar likumdošanas iniciatīvu saprotams tas,

106ka priekšlikums par likuma izdošanu, grozīšanu vai atcelšanu tiek

107iesniegts Saeimai. Pamatnoteikumi par vēlētāju likumdošanas

108iniciatīvas īstenošanu ir ietverti Satversmes 78. - 80. pantā.

109Taču Satversme, ņemot vērā tās lakonisko stilu, nenoregulē šo

110jautājumu pilnīgi. To ir veicis likumdevējs atsevišķā likumā,

111proti, Tautas nobalsošanas likumā (sk. Satversmes tiesas 2009.

112gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 9. punktu).

113Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības ir īpaša iespēja

114tautai īstenot savu suverēno varu, un šīs tiesības tā izmanto

115Saeimas vēlēšanu starplaikos. Savukārt Saeimai, nosakot vēlētāju

116likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību, ir

117saistošas Satversmes prasības.

11814.5. Satversmes tiesas nolēmumos jau vairākkārt

119vērtētas prasības, kas Tautas nobalsošanas likumā noteiktas

120vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanai (sk.

121Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija spriedumu lietā Nr.

1222008-40-01, 2012. gada 19. decembra lēmumu par tiesvedības

123izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 un 2013. gada 18. decembra

124spriedumu lietā Nr. 2013-06-01). Arī apstrīdētais regulējums

125ir ietverts Tautas nobalsošanas likumā, kas reglamentē vēlētāju

126likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtību.

127Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē pauda uzskatu, ka

128likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, nav bijis pietiekami

129rūpīgs un ir atņēmis pilsoņu kopumam instrumentu, kas tam ļāvis

130ietekmēt valsts dzīvi. Tātad Pieteikuma iesniedzējs būtībā

131uzskata, ka likumdevējs apstrīdētajā regulējumā ir sašaurinājis

132tautas suverēnās varas īstenošanas iespējas.

133Apstrīdētais regulējums paredz izmaiņas kārtībā, kādā

134īstenojamas Satversmē paredzētās vēlētāju likumdošanas

135iniciatīvas tiesības. Grozījumi pilsoņu konstitucionālo tiesību

136īstenošanas procedūrā paši par sevi neliecina par Satversmes 2.

137pantā noteiktā tautas suverenitātes principa pārkāpumu. Tomēr

138tauta savas tiesības var īstenot vienīgi demokrātiskas procedūras

139ietvaros. Tautas suverenitātes principam neatbilstu tāda vēlētāju

140likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtība, kas nebūtu

141saderīga ar demokrātisku valsts iekārtu. Tātad kārtība, kas

142liegtu vēlētājiem īstenot Satversmē noteiktās likumdošanas

143iniciatīvas tiesības, būtu pretrunā ar Satversmes 2. pantu.

144Tautas suverēnās varas īstenošana ir cieši saistīta ar

145Satversmes 1. pantā nostiprināto demokrātisko valsts iekārtu.

146Tādējādi apstrīdētajā regulējumā noteiktajai vēlētāju

147likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtībai visupirms

148ir jāatbilst Satversmes 1. pantam, kurā nostiprināta

149demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšana Latvijā. Konstatējot

150apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 1. pantam, varēs

151secināt, ka likumdevējs ir ievērojis Satversmes 2. pantā

152nostiprināto tautas suverenitātes principu.

153Līdz ar to tiesvedība lietā ir

154turpināma.

15515. No Satversmes 1. panta izriet tas, ka Latvijā ir

156tiesiska demokrātiska iekārta, kas atzīst demokrātiskas un

157tiesiskas valsts principus (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

15819. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11. punktu). Tātad

159Satversme atzīst tikai demokrātisku valsts iekārtu.

160Jēdziens "demokrātiska republika" ietver virkni

161tiesiskas valsts principu, tostarp varas dalīšanas un

162savstarpējas uzraudzības, likuma virsvadības (publiskās varas

163pakļautība likumam), likumības, samērīguma un tiesiskās paļāvības

164principus [sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 24.

165marta sprieduma lietā Nr. 07-07(99) secinājumu daļas 3.

166punktu].

167Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis pauda uzskatu, ka

168minētais jēdziens prasot arī sabiedrības līdzdalību publisko

169lēmumu pieņemšanā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 7. lpp. un 4.

170sēj. 5. - 7. lpp.).

171Demokrātiskā iekārtā tiek īstenota tautas vairākuma griba, bet

172vienlaikus arī mazākumam tiek nodrošinātas efektīvas iespējas

173paust savu viedokli. Latvijas tautai, ievērojot Satversmes

174nosacījumus, ir tiesības piedalīties valstiski nozīmīgu jautājumu

175izlemšanā. Taču šīs tiesības tā var īstenot vienīgi tādas

176demokrātiskas procedūras ietvaros, kurā tiek respektēts mazākuma

177viedoklis un izpildīta vairākuma griba.

178Pilsoņiem jāuzticas konstitūcijas leģitimitātei un tam, ka

179konstitūcija tiek īstenota demokrātiskā procesā. Jābūt noteiktai

180kārtībai, kādā tiek pieņemti juridiski saistoši lēmumi par

181politiska rakstura priekšlikumiem. Sabiedrību interesējoši

182jautājumi ir jāizlemj arī tad, ja tajos nav vienprātības, tomēr

183lēmumi vienmēr ir jāpieņem tādā procedūrā, kas ļauj tos uzskatīt

184par leģitīmiem. Saprātīga lēmumu pieņemšanas procedūra ir

185vairākuma varas leģitimitātes priekšnoteikums. Šādas procedūras

186esamība gan ne vienmēr garantē nevainojamu rezultātu, taču ļauj

187prezumēt, ka lēmums ir pieņemts pareizi (sk. Habermas J. Reply

188to Symposium Participants, Benjamin N. Cardozo School of Law.

189Cardozo Law Review, 1995 - 1996, p. 1492 - 1494).

190Satversmes tiesa ir atzinusi, ka prasība īstenot valsts

191funkcijas atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem

192izriet no Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātijas principa

193(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā

194Nr. 2006-29-0103 18. punktu). Tāpēc likumdevējam ir pienākums

195tautas likumdošanas tiesību īstenošanu nodrošināt atbilstoši

196Satversmes 1. pantā nostiprinātajiem principiem, tostarp

197demokrātijas principam. Ja likumā tiek reglamentēta kārtība, kādā

198vēlētāji īsteno savas Satversmē paredzētās likumdošanas

199iniciatīvas tiesības, tad likumdevēja uzdevums ir pieņemt tādu

200regulējumu, kas nodrošina demokrātijas principa ievērošanu.

201Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāvērtē, vai

202nosacījumi, kurus apstrīdētais regulējums izvirza vēlētāju

203likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanai, nav pretrunā ar

204demokrātijas principu.

20516. Izvērtējot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

206īstenošanas nosacījumus, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

207pilsoņu kopuma tiesības piedalīties likumdošanas procesā

208uzskatāmas par tādām tiesībām, kuras pieder pie konstitucionālās

209iekārtas institucionālās jomas. Šo tiesību mērķis ir nodrošināt

210tiešu demokrātisku tautas dalību likumdošanas procesā (sk.

211Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr.

2122008-40-01 12. punktu un 2012. gada 19. decembra lēmuma par

213tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 17. punktu).

214Tātad likumā paredzētā vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

215īstenošanas kārtība nedrīkst būt tāda, kas vēlētāju tiesības

216iesniegt likumprojektus padarītu par formālām.

217Satversmes tiesa savos nolēmumos ir secinājusi, ka no

218Satversmes 1. un 78. panta izriet Saeimas konstitucionālais

219pienākums skaidri noregulēt vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

220tiesību īstenošanu un tautas nobalsošanas norisi (sk.

221Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr.

2222008-40-01 9. punktu un 2012. gada 19. decembra lēmuma par

223tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 17. punktu).

224Lietā nav strīda par to, ka Saeima apstrīdētajā regulējumā ir

225konkretizējusi Satversmes 78. pantā minētā subjekta - vienas

226desmitās daļas vēlētāju - tiesības.

227Turklāt Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Saeima, nosakot

228vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas un tautas

229nobalsošanas kārtību, bauda rīcības brīvību, ciktāl Satversmes

230normas to neierobežo (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19.

231decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01

23216. punktu). Tātad Saeimai ir rīcības brīvība noteikt

233kārtību, kādā īstenojamas vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

234tiesības.

23517. Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai

236likumdevējs, konkretizējot un detalizējot Satversmes 78. pantā

237paredzēto tautas tiesību realizēšanas kārtību, nav pārkāpis savas

238rīcības brīvības robežas (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19.

239decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01

24015. punktu).

241Saeimai, pieņemot apstrīdēto regulējumu, visupirms bija

242jāievēro Satversmes 65. un 78. pantā ietvertie tautas

243likumdošanas tiesību īstenošanas nosacījumi. Atbilstoši

244minētajiem Satversmes pantiem tiesības iesniegt likumprojektu ir

245ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju. Tātad likumdevējs,

246pieņemot apstrīdēto regulējumu, šo Satversmes nosacījumu nav

247pārkāpis. Turklāt Satversmē nav reglamentēts, cik posmos un kā

248organizējama vēlētāju parakstu vākšana.

249Taču Saeima, nosakot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību

250īstenošanas kārtību, savu rīcības brīvību nedrīkst izmantot

251patvaļīgi. Tāpēc ir jābūt pamatotiem iemesliem, kuru dēļ

252likumdevējs grozīja vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību

253īstenošanas kārtību. Šai kārtībai turklāt ir jābūt tādai, lai

254vēlētājiem būtu iespējams savas Satversmē noteiktās likumdošanas

255iniciatīvas tiesības īstenot efektīvi.

256Lai noskaidrotu, vai Saeima ir ievērojusi savas rīcības

257brīvības robežas, apstrīdētajā normā paredzot vēlētāju

258likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanu tikai vienā parakstu

259vākšanas posmā, kurā jāsavāc ne mazāk kā vienas desmitās daļas

260vēlētāju paraksti, un apstrīdētajos pārejas noteikumos līdz 30

261000 palielinot to vēlētāju skaitu, kuriem par likumprojektu

262jāparakstās pirmajā parakstu vākšanas posmā, Satversmes tiesai

263jāpārliecinās:

2641) vai pastāvēja pamatoti iemesli apstrīdētā regulējuma

265pieņemšanai;

2662) vai apstrīdētais regulējums nodrošina vēlētāju likumdošanas

267iniciatīvas tiesību efektīvu īstenošanu.

26818. Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai pastāvēja

269pamatoti iemesli, kuru dēļ likumdevējs, grozot vēlētāju

270likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību, noteica

271apstrīdētajā regulējumā ietvertās prasības.

27218.1. Saeima ir minējusi vairākus iemeslus, kādēļ

273likumdevējs pieņēma Grozījumus Tautas nobalsošanas likumā,

274tostarp apstrīdēto regulējumu.

275Pirmkārt, Tautas nobalsošanas likumā ietvertajam jaunajam

276regulējumam vajagot novērst šā likuma nepilnības un izveidot

277skaidru un saprotamu vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

278īstenošanas kārtību. Otrkārt, esot jānodrošina valsts budžeta

279līdzekļu un privāto līdzekļu lietderīgāka izmantošana. Treškārt,

280bijis nepieciešams veicināt pilsoņu piedalīšanos valsts darbā,

281ievērojot mūsdienu tehnoloģiju piedāvātās iespējas, proti,

282iespēju izmantot elektronisko parakstu. Ceturtkārt, jaunais

283regulējums ticis pieņemts, lai mazinātu iespēju virzīt

284nesagatavotus likumprojektus. Piektkārt, vajadzējis aizsargāt

285sabiedrības intereses, novēršot iespējas vēlētāju likumdošanas

286iniciatīvu un tautas nobalsošanu izmantot pretēji to mērķiem.

287Var piekrist Saeimas un pieaicināto personu viedoklim, ka

288Grozījumi Tautas nobalsošanas likumā ir uzskatāmi par būtisku

289tautas nobalsošanas institūta reformu (sk. lietas materiālu 1.

290sēj. 29. - 31. lpp., 2. sēj. 162. - 163., 175. - 176. lpp. un 4.

291sēj. 37. - 38., 65. - 67. lpp.). Apstrīdētais regulējums ir

292tikai daļa no Grozījumiem Tautas nobalsošanas likumā, kas kopumā

293bija nepieciešami, lai Tautas nobalsošanas likumu pilnveidotu

294atbilstoši mūsdienu tiesiskajai un sociālajai realitātei, kuru

295raksturo plašas tehnoloģiju izmantošanas un komunikācijas

296iespējas. Šie grozījumi vienkāršo vēlētāju likumdošanas

297iniciatīvas tiesību īstenošanu. Tāpat tie padara vēlētājiem

298pieejamāku šo tiesību izmantošanu, piemēram, ieviešot papildu

299iespējas parakstīties par likumprojektiem. Apstrīdētais

300regulējums citastarp paplašina ārvalstīs dzīvojošo Latvijas

301pilsoņu iespējas piedalīties vēlētāju likumdošanas iniciatīvās,

302parakstoties par likumprojektiem.

303Turklāt Satversmes tiesa ir atzinusi: "[..] ja tautas

304nobalsošanai regulāri tiktu nodoti nekvalitatīvi vai

305nekonstitucionāli likumprojekti, tad tiktu nivelēta pati vēlētāju

306likumdošanas iniciatīvas ideja un ar laiku varētu samazināties

307vēlētāju pilsoniskā aktivitāte" (Satversmes tiesas 2013.

308gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 13.2.

309punkts). Līdz ar to likumdevējam jānodrošina, lai vēlētāju

310pilsoniskā aktivitāte nesamazinātos tikai tādēļ, ka vēlētāju

311likumdošanas iniciatīvas veidā tiek virzīti nesagatavoti

312likumprojekti.

313Var piekrist Pieteikuma iesniedzējam un pieaicinātajām

314personām, ka valsts budžeta līdzekļu izdevumu samazināšana vien

315nav atzīstama par pamatotu iemeslu būtiskām izmaiņām tautas

316likumdošanas tiesību īstenošanas kārtībā (sk. lietas materiālu

3171. sēj. 9. lpp., 3. sēj. 130. lpp. un 4. sēj. 69., 76. lpp.).

318Satversmē paredzētās vēlētāju tiesību īstenošanas iespējas

319nedrīkstētu ietekmēt tas, ka likumdevējs, iespējams, vēlas

320samazināt attiecīgajai procedūrai sniegto finansiālo atbalstu vai

321vispār to nefinansēt. Tomēr Saeima, reglamentējot kārtību, kādā

322vēlētāji īsteno likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir tiesīga

323apsvērt, vai šī kārtība nodrošina ieguldīto finanšu līdzekļu

324racionālu izlietojumu.

32518.2. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētā

326regulējuma izstrādes gaitā Saeimā notika plašas diskusijas par

327to, kā Tautas nobalsošanas likumā noteikt tādu kārtību, kas

328vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības nesašaurinātu. Saeimas

329Juridiskās komisijas sēdēs tika uzsvērts, ka apstrīdētajam

330regulējumam ir jānodrošina šo tiesību īstenošana (sk. lietas

331materiālu 1. sēj. 67. - 71., 124. - 129. lpp. un 3. sēj.

332pielikumu - Saeimas Juridiskās komisijas sēžu

333audioierakstus). Grozījumi Tautas nobalsošanas likumā

334izstrādāti, ievērojot citu valstu pieredzi un Saeimas Juridiskās

335komisijas sēdēs paustos ekspertu viedokļus (sk. lietas

336materiālu 1. sēj. 58. - 60. lpp., 3.sēj. 110. - 118. lpp. un 3.

337sēj. pielikumu - Saeimas Juridiskās komisijas sēžu

338audioierakstus).

339Saeimas pārstāvji un pieaicinātās personas tiesas sēdē

340norādīja, ka Satversmes 78. panta kārtībā īstenotās vēlētāju

341likumdošanas iniciatīvas un tautas nobalsošanas liecinot par

342līdzšinējās kārtības nepilnībām. Piemēram, prasība, ka pirmajā

343parakstu vākšanas posmā minimāli nepieciešamais vēlētāju parakstu

344skaits ir 10 000, esot bijusi nesamērīgi zema. Tas ļāvis apšaubīt

345likumprojektu nepieciešamību un sabiedrības ieinteresētību to

346tālākajā virzībā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 83. - 85.

347lpp.). Arī Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs, kurās

348izskatīts apstrīdētais regulējums, tika pausts viedoklis, ka

349līdzšinējā vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtība

350veicinot vēlētāju parakstu vākšanu un tautas nobalsošanas

351rīkošanu par jautājumiem, kuri lielai sabiedrības daļai nešķiet

352būtiski (sk. lietas materiālu 1. sēj. 67. - 74. lpp. un 2.

353sēj. 149. - 151. lpp.).

354Atsevišķas pieaicinātās personas tiesas sēdē uzsvēra, ka

355vēlētāju likumdošanas iniciatīva nereti kalpojot nevis nozīmīgu

356likumprojektu virzīšanai, bet gan politisko partiju kampaņu

357īstenošanai (sk. lietas materiālu 4. sēj. 102. - 103., 134.

358-136. lpp.). Satversmes tiesa norāda, ka saskaņā ar Tautas

359nobalsošanas likuma 23. panta otro daļu iniciatīvas grupa

360parakstu vākšanai par likumprojektu var būt politiskā partija,

361politisko partiju apvienība vai biedrība. Likumprojekts var būt

362nozīmīgs ievērojamai daļai vēlētāju arī tad, ja vēlētāju

363likumdošanas iniciatīvu uzsākusi politiskā partija.

36418.3. Jau Satversmes sapulcē, izstrādājot Satversmes

365normas par vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesībām, tika

366uzsvērts, ka "tautas nobalsošanas ir pielaižamas, bet ka tās

367var notikt tikai tad, ja dzīves nepieciešamība ļoti svarīgos

368jautājumos to prasa". Tāpat Satversmes sapulcē tika pausts

369uzskats, ka "tautas nobalsošana, kur tautai jāpiedalās

370pilnīgi sagatavotai ar skaidru pārliecību, ar skaidru atziņu, ka

371tādiem aktiem jānotiek tikai nopietnos vajadzības gadījumos, un

372tādēļ arī tas skaits, kas dod tiesību pilsoņiem ierosināt un

373sasniegt tautas iniciatīvas izvešanu un referendumu, ir noteikts

374tāds, ka ja nopietna vajadzība to prasa, tad arī tas skaits

375radīsies un tautas nobalsošana varēs notikt" [Latvijas

376Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920 -

3771922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 5., 129.

378lpp.].

379Izvērtējot Tautas nobalsošanas likuma prasību, ka vēlētājam ir

380pienākums apliecināt savu parakstu pie zvērināta notāra vai

381pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas darbības,

382Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vēlētāju parakstu vākšanas

383kārtībai jānodrošina, lai vēlētāju likumdošanas iniciatīvas veidā

384tiktu virzīti nozīmīgi, būtiskas iedzīvotāju daļas interesēs

385izstrādāti likumprojekti (sk. Satversmes tiesas 2009.

386gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 15.3. punktu).

387Šo secinājumu var attiecināt arī uz izskatāmo lietu. Apstrīdētajā

388regulējumā ietvertā prasība savākt pietiekami nozīmīgas vēlētāju

389daļas parakstus rada pārliecību par to, ka likumprojektā

390risinātie jautājumi būs tik svarīgi, lai vēlētāji parakstītos un

391likumdošanas iniciatīva dotu rezultātu.

392Turklāt atbilstoši Saeimas kārtības rullī noteiktajai

393procedūrai ne mazāk kā 10 000 Latvijas pilsoņiem ir tiesības

394iesniegt Saeimai kolektīvo iesniegumu. Šāda kārtība ir spēkā no

3952012. gada 2. februāra. Tātad laikā, kad tika pieņemts

396apstrīdētais regulējums, proti, 2012. gada 8. novembrī, pilsoņiem

397jau bija tiesības iesniegt kolektīvo iesniegumu. Ne vien vēlētāju

398likumdošanas iniciatīva, bet arī kolektīvais iesniegums dod

399pilsoņiem iespēju panākt, lai par viņiem svarīgu jautājumu tiktu

400uzsākts likumdošanas process Saeimā.

401Līdz ar to Satversmes tiesa ir

402guvusi apstiprinājumu tam, ka iemesli, kuru dēļ likumdevējs ar

403apstrīdēto regulējumu ieviesa izmaiņas vēlētāju likumdošanas

404iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtībā, bija pamatoti.

40519. Likumdevēja uzdevums, nosakot vēlētāju likumdošanas

406iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību, ir radīt tādu tiesisko

407mehānismu, kas ļauj šās tiesības īstenot efektīvi.

40819.1. Satversmes tiesa konstatē, ka vēlētājiem Tautas

409nobalsošanas likumā no 2015. gada 1. janvāra paredzēta iespēja

410par likumprojektu parakstīties vairākās parakstīšanās vietās.

411Proti, saskaņā ar Tautas nobalsošanas likuma 22. panta pirmo daļu

412katram vēlētāja parakstam jābūt apliecinātam pie zvērināta

413notāra, pašvaldībā, kuras teritorijā atrodas deklarētā

414dzīvesvieta, bāriņtiesā, kura veic notariālas darbības, vai

415novadā pie pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāja. Likumdevējs

416ir paredzējis arī iespēju no apstrīdētās normas spēkā stāšanās

417dienas vākt parakstus par likumprojektiem elektroniski Vienotajā

418valsts un pašvaldību pakalpojumu portālā vai citā tiešsaistes

419sistēmā.

420Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis izteica šaubas

421par to, vai valsts no 2015. gada 1. janvāra spēs vēlētājiem

422nodrošināt iespēju elektroniski parakstīties Vienotajā valsts un

423pašvaldību pakalpojumu portālā (sk. lietas materiālu 4. sēj.

4242. - 3., 142. - 144. lpp.). Saskaņā ar informāciju, ko tiesas

425sēdē sniedza Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

426ministrijas pārstāvis un Saeimas pārstāvji, esot piešķirti

427pietiekami valsts budžeta līdzekļi, lai izpildītu Tautas

428nobalsošanas likuma prasību - izstrādātu un uzturētu atbilstošu

429parakstīšanās sistēmu Vienotajā valsts un pašvaldību pakalpojumu

430portālā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 119. - 120., 154. - 155.

431lpp.). Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt to, ka Ministru

432kabinets spēs nodrošināt tādas sistēmas izveidi, kas ļaus

433vēlētājiem minētajā portālā parakstīties par likumprojektu.

434Pieejamie elektroniskās komunikācijas līdzekļi un mūsdienu

435tehnoloģiju attīstības līmenis ļauj vēlētājiem pietiekami ātri un

436ērti īstenot viņiem Satversmē noteiktās likumdošanas iniciatīvas

437tiesības.

438Līdz ar to Saeimas noteiktās parakstīšanās iespējas ir

439vēlētājiem labvēlīgs risinājums, kas nodrošina likumdošanas

440iniciatīvas tiesību īstenošanu.

44119.2. Atbilstoši Tautas nobalsošanas likuma 22. panta

442pirmajai daļai vēlētāji var iesniegt likumprojektu 12 mēnešu

443laikā no dienas, kad tas reģistrēts Centrālajā vēlēšanu komisijā.

444Tādējādi ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības

445parakstīties par likumprojektu gada laikā. Šāds parakstīšanās

446termiņš ir atzīstams par saprātīgu un pietiekamu, lai vēlētāji

447varētu paust savu gribu un likumprojekta iniciatori varētu savākt

448ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju parakstus.

449Turklāt saskaņā ar līdzšinējo kārtību katrs no parakstu

450vākšanas pirmajā posmā savāktajiem ne mazāk kā 10 000 vēlētāju

451parakstiem bija derīgs 12 mēnešus, bet pārējiem vēlētājiem

452attiecībā uz parakstīšanos otrajā posmā savu izvēli vajadzēja

453izdarīt 30 dienu laikā. Toties apstrīdētajā normā likumdevējs ir

454paredzējis daudz ilgāku laiku, kurā ne mazāk kā viena desmitā

455daļa vēlētāju var parakstīties par likumprojektu. Satversmes

456tiesa secina, ka jaunā kārtība ļauj vēlētājiem pienācīgi pārdomāt

457un paust savu attieksmi pret likumprojektu.

45819.3. Pieteikuma iesniedzējs apšauba, vai vēlētāju

459likumdošanas iniciatīvas tiesības būs iespējams īstenot pēc

460būtības, jo no 2015. gada 1. janvāra paredzēta vēlētāju parakstu

461vākšana tikai vienā posmā, kurā jāparakstās ne mazāk kā vienai

462desmitajai daļai vēlētāju. Minētā prasība ierobežojot arī

463demokrātijai raksturīgās mazākuma tiesības.

464Satversmes tiesa jau atzina, ka apstrīdētais regulējums sekmē

465to, lai vēlētāju likumdošanas iniciatīvas kārtībā tiktu virzīti

466vēlētājiem nozīmīgi likumprojekti. Var piekrist vairāku

467pieaicināto personu viedoklim, ka pietiekami lielas vēlētāju

468daļas atbalstu iespējams panākt, ierosinot pieņemt tieši

469vēlētājiem būtiskus likumus (sk. lietas materiālu 4. sēj. 75.

470- 77., 83. - 84., 98. - 100. lpp.). Tādējādi vēlētāji aktīvāk

471iesaistīsies likumdošanas iniciatīvas īstenošanā tad, ja

472likumprojektā risinātie jautājumi viņiem būs svarīgi.

473Saeimai, nosakot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas

474kārtību, ir jānodrošina demokrātiskā iekārtā nepieciešamais

475līdzsvars starp vairākuma interesēm un mazākuma tiesībām. Taču

476konstitucionālais likumdevējs šo mazākumu jau ir skaitliski

477noteicis Satversmē, paredzot, ka likumprojektu var iesniegt ne

478mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Kā tika secināts šā

479sprieduma 17. punktā, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu,

480minēto Satversmes nosacījumu ir ievērojis. Tātad apstrīdētā norma

481nodrošina vēlētāju mazākuma tiesības paust savu gribu, iesniedzot

482likumprojektus.

483Apstrīdētajā normā noteiktā kārtība

484ļauj vēlētājiem efektīvi īstenot Satversmē noteiktās likumdošanas

485iniciatīvas tiesības.

48620. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs

487apstrīdētajos pārejas noteikumos ir nepamatoti palielinājis no 10

488000 līdz 30 000 to vēlētāju minimālo skaitu, kuriem jāparakstās

489par likumprojektu pirmajā parakstu vākšanas posmā. Satversmes

490tiesai jāizvērtē, kā minētā vēlētāju skaita grozīšana ietekmē

491vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas

492iespējas.

49320.1. Saskaņā ar 1922. gadā pieņemto likumu "Par

494tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" pirmajā parakstu

495vākšanas posmā bija nepieciešams savākt ne mazāk kā tūkstoti

496vēlētāju parakstu, lai iesniegtu likumprojektu Centrālajai

497vēlēšanu komisijai. Kā tiesas sēdē norādīja A. Endziņš, tūkstotis

498bija pilnīgi pamatots skaits, ņemot vērā toreizējās -

499salīdzinājumā ar mūsdienām ļoti ierobežotās - informācijas

500aprites iespējas. Savukārt 1994. gada 31. martā pieņemtajā Tautas

501nobalsošanas likumā 5. Saeima pirmajā parakstu vākšanas posmā

502minimāli nepieciešamo vēlētāju parakstu skaitu palielināja līdz

50310 000, jo situācija bija mainījusies (sk. lietas materiālu 4.

504sēj. 134. - 135. lpp.). Saeimas 1994. gada 31. marta sēdē

505tika uzsvērts, ka minimāli nepieciešamā vēlētāju parakstu skaita

506palielināšana līdz 10 000 liktu vēlētājiem atbildīgāk izmantot

507likumdošanas iniciatīvas tiesības. Turklāt esot jāievēro, ka

508valstij rodas ievērojami izdevumi, nodrošinot otro parakstu

509vākšanas posmu un organizējot tautas nobalsošanu (sk. Latvijas

510Republikas 5. Saeimas 1994. gada 31. marta sēdes

511stenogrammu: http://saeima.lv/steno/st_94/

512st3103.html).

51320.2. Satversmes tiesas kompetences robežas nosaka

514Satversmes tiesas likums, un tas nepiešķir Satversmes tiesai

515tiesības vērtēt citu valsts varas konstitucionālo institūciju

516rīcības politisko lietderību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

51711. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu un 2007.

518gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 36.4.

519punktu). Satversmes tiesa tās kompetencē esošu jautājumu

520vērtē tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt juridiskos

521argumentus, tos nošķirot no tiesībpolitiskajiem argumentiem. Par

522politiski risināmiem jautājumiem jālemj demokrātiski leģitimētiem

523politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām likumdevējam (sk.

524Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības

525izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 13.4. punktu).

526Izvēlēties lietderīgākos līdzekļus, ar kuriem tiek nodrošināta

527vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošana, - tas

528visupirms ir likumdevēja politiskas izšķiršanās jautājums. Taču

529Satversmes tiesas kompetencē ir izvērtēšana, vai likumdevējs

530izvēlējies tādus līdzekļus, kuri nodrošina pilsoņiem iespēju

531efektīvi izmantot savas konstitucionālās tiesības.

532Izstrādājot apstrīdētos pārejas noteikumus, Saeimas Juridiskā

533komisija diskutēja par pirmajā parakstīšanās posmā minimāli

534nepieciešamo vēlētāju parakstu skaitu, sākotnēji paredzot to

535palielināt līdz 70 000 (sk. lietas materiālu 1. sēj. 84. - 87.

536lpp.). Savukārt Saeima 2012. gada 26. jūlija ārkārtas sēdē

537nolēma, ka pirmajā parakstīšanās posmā minimāli nepieciešamais

538vēlētāju parakstu skaits ir 50 000.

539Valsts prezidenta pārstāve I. Kahanoviča tiesas sēdē

540apstiprināja, ka Valsts prezidents atbalstījis minimāli

541nepieciešamā vēlētāju parakstu skaita palielināšanu līdz 50 000,

542turklāt 2012. gada 3. augusta vēstulē Saeimas priekšsēdētājai

543uzsvēris, ka šāds skaits pirmajā parakstu vākšanas posmā būtu

544saglabājams arī pēc likuma otrreizējas caurlūkošanas (sk.

545lietas materiālu 1. sēj. 130. - 131. lpp., 2. sēj. 127. lpp. un

5464. sēj. 128. lpp.).

54720.3. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētie