2. pants
nepieprasot tiešo demokrātiju. Tāpat tas nenosakot, kāds

ir likumprojekta iesniegšanai nepieciešamais vēlētāju parakstu

skaits un cik posmos notiek parakstīšanās par likumprojektu.

Apstrīdētais regulējums arī neietekmējot tautas tiesības

vispārējās vēlēšanās ievēlēt Saeimu un negrozot Satversmē

paredzēto kārtību vēlētāju likumdošanas tiesību izmantošanai

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 152. - 157. lpp.).

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā ir noteikti

tiesiskie pamati tam, ka ar Satversmes tiesas lēmumu var izbeigt

tiesvedību lietā līdz sprieduma pasludināšanai.

Ja ir norādīti argumenti, kas pamato tiesvedības izbeigšanu

lietā, Satversmes tiesai tie jāizvērtē (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-71-01 11. punktu).

14.1. Satversmes 2. pants noteic, ka Latvijas valsts

suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Šajā Satversmes normā

formulēts tautas suverenitātes princips.

Atbilstoši šim principam Latvijas tauta ir vienīgais valsts

suverēnās varas subjekts (sk.: Dišlers K. Konstitūcija

un satversmes vara. Tieslietu ministrijas vēstnesis, 1921, Nr. 1

- 3, 1. - 10. lpp.). Tāpēc tautai ir jāspēj ietekmēt lēmumu

pieņemšanu valstī, proti, tās gribai ir jābūt valsts varas avotam

un valsts varas pamatā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19.

maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11. punktu).

Tādējādi Latvijas tauta ir gan

suverēnās varas avots, gan suverēnās varas nesējs.

14.2. Jau pieņemot Satversmi, Latvijas tautas suverēnā

griba tika izteikta Satversmes ievadā: "Latvijas tauta savā

brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts

Satversmi." Tādējādi Satversmes ievads apliecina to, ka

Latvijas tauta ir apņēmusies izmantot savu suverēno varu tikai

atbilstoši Satversmes normām un tajā noteiktajā kārtībā.

Satversmes 2. pants nosaka Latvijas valsts iekārtas

pamatprincipu, kas ir formulēts vispārīgi. Tas neietver atsauces

uz tautas suverenitātes principa grozīšanas vai īstenošanas

procedūru. Šāda procedūra ir noteikta citās Satversmes nodaļās

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-35-01 15.1. punktu). Satversmē ietvertās tiesību

normas ir savstarpēji cieši saistītas (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu

daļas 2. punktu).

Līdz ar to Satversmes 2. pantā

nostiprinātais tautas suverenitātes princips ir vērtējams

kopsakarā ar tā īstenošanas nosacījumiem, kas ietverti citās

Satversmes normās.

14.3. Satversmes tiesa, vērtējot vēlētāju likumdošanas

iniciatīvas īstenošanas nosacījumus, jau ir atzinusi, ka

demokrātijas jēdziena būtība ir sabiedrības vairākuma gribas

īstenošana un tā ir cieši saistīta ar Satversmes 2. pantā

nostiprināto tautas suverenitātes principu (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11.

punktu).

Satversmes 1. pants nosaka: "Latvija ir neatkarīga

demokrātiska republika." Atbilstoši Satversmei Latvijas

tauta savu suverēno varu var īstenot tikai demokrātiskā valstī.

Tā kā Latvijas valsts iekārta ir demokrātiska, valstī jābūt

noteiktai tādai tiesiskajai kārtībai, kas dod iespēju suverēnās

varas nesējam - tautai - paust savu gribu.

Tiesību zinātnē ir atzīts: "Satversmes 2. pants formulēts

tā, ka tas labi pieslienas demokrātiskās republikas tiesiskajai

konstrukcijai. Šinī formulā ir ietverta jauna suverēnās varas

pārnešana no viena subjekta uz otru - no valsts uz tautu"

(Dišlers K. Latvijas valsts suverēnās varas subjekts pēc L. R.

Satversmes 2. panta. Jurists, 1930. gada februāris, Nr. 2,

34. lpp.). Arī mūsdienu tiesībzinātnieki uzskata, ka

"Satversmes sistēmā primārs ir 2. pants, bet 1. pants -

tātad valstiskā neatkarība un arī demokrātiskā valsts iekārta -

ir instruments, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu 2. panta darbību,

proti, nodrošinātu Latvijas tautas suverenitāti un noteiktu

adekvātu (tas ir, demokrātisku) veidu, kādā Latvijas tauta izsaka

un īsteno savu gribu" (Valsts prezidenta Konstitucionālo

tiesību komisijas viedoklis "Par Latvijas valsts

konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes

kodolu". Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012, 39. lpp.).

14.4. Satversme nosaka vairākus veidus, kādos pilsoņi

var paust savu gribu. Vēlēšanu procedūras ietvaros tauta ievēlē

Saeimu (Satversmes 6. - 9., 14. pants). Tauta pati var darboties

kā likumdevējs, iesniedzot likumprojektus un lemjot par tiem

tautas nobalsošanā (Satversmes 64., 65., 78. - 80. pants). Tāpat

pilsoņu kopums tautas nobalsošanā var lemt par Saeimas

pieņemtajiem likumiem vai Satversmes grozījumiem (Satversmes 72.

- 75., 77., 79., 80. pants), kā arī par citiem Satversmē

noteiktiem jautājumiem, kas nodoti tautas nobalsošanai

(Satversmes 48. pants, 68. panta trešā un ceturtā daļa). Gan

vēlēšanu, gan tautas nobalsošanas procedūrai Satversme un

attiecīgie likumi izvirza virkni nosacījumu (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11.

punktu).

Saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas tiesības pieder

Saeimai, kā arī tautai. Saeimai ir šādas tiesības, jo tā ir

Latvijas pilsoņu vēlēta tautas pārstāvniecība, proti,

demokrātiski leģitimēts valsts orgāns - likumdevējs. Arī tautai

pieder likumdošanas tiesības, taču tikai Satversmē paredzētā

kārtībā un apmērā.

Tautas likumdošanas tiesību izmantošana ir viens no tautas

gribas īstenošanas veidiem. Īstenojot likumdošanas funkciju,

tauta ne vien izmanto savas Satversmē paredzētās tiesības, bet

arī ievēro Satversmes prasības. Tauta pati savu suverēno varu ir

ierobežojusi ar nosacījumu, ka likumdošanas iniciatīvas tiesības

tā izmanto Satversmē noteiktajā kārtībā un apmērā. Piemēram,

vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības nav attiecināmas uz

likumprojektiem, par kuriem saskaņā ar Satversmes 73. pantu nevar

notikt tautas nobalsošana.

Viena desmitā daļa vēlētāju saskaņā ar Satversmes 65. pantu

var iesniegt Saeimai likumprojektus Satversmē paredzētos

gadījumos un kārtībā. Ar likumdošanas iniciatīvu saprotams tas,

ka priekšlikums par likuma izdošanu, grozīšanu vai atcelšanu tiek

iesniegts Saeimai. Pamatnoteikumi par vēlētāju likumdošanas

iniciatīvas īstenošanu ir ietverti Satversmes 78. - 80. pantā.

Taču Satversme, ņemot vērā tās lakonisko stilu, nenoregulē šo

jautājumu pilnīgi. To ir veicis likumdevējs atsevišķā likumā,

proti, Tautas nobalsošanas likumā (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 9. punktu).

Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības ir īpaša iespēja

tautai īstenot savu suverēno varu, un šīs tiesības tā izmanto

Saeimas vēlēšanu starplaikos. Savukārt Saeimai, nosakot vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību, ir

saistošas Satversmes prasības.

14.5. Satversmes tiesas nolēmumos jau vairākkārt

vērtētas prasības, kas Tautas nobalsošanas likumā noteiktas

vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanai (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija spriedumu lietā Nr.

2008-40-01, 2012. gada 19. decembra lēmumu par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 un 2013. gada 18. decembra

spriedumu lietā Nr. 2013-06-01). Arī apstrīdētais regulējums

ir ietverts Tautas nobalsošanas likumā, kas reglamentē vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtību.

Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē pauda uzskatu, ka

likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, nav bijis pietiekami

rūpīgs un ir atņēmis pilsoņu kopumam instrumentu, kas tam ļāvis

ietekmēt valsts dzīvi. Tātad Pieteikuma iesniedzējs būtībā

uzskata, ka likumdevējs apstrīdētajā regulējumā ir sašaurinājis

tautas suverēnās varas īstenošanas iespējas.

Apstrīdētais regulējums paredz izmaiņas kārtībā, kādā

īstenojamas Satversmē paredzētās vēlētāju likumdošanas

iniciatīvas tiesības. Grozījumi pilsoņu konstitucionālo tiesību

īstenošanas procedūrā paši par sevi neliecina par Satversmes 2.

pantā noteiktā tautas suverenitātes principa pārkāpumu. Tomēr

tauta savas tiesības var īstenot vienīgi demokrātiskas procedūras

ietvaros. Tautas suverenitātes principam neatbilstu tāda vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtība, kas nebūtu

saderīga ar demokrātisku valsts iekārtu. Tātad kārtība, kas

liegtu vēlētājiem īstenot Satversmē noteiktās likumdošanas

iniciatīvas tiesības, būtu pretrunā ar Satversmes 2. pantu.

Tautas suverēnās varas īstenošana ir cieši saistīta ar

Satversmes 1. pantā nostiprināto demokrātisko valsts iekārtu.

Tādējādi apstrīdētajā regulējumā noteiktajai vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtībai visupirms

ir jāatbilst Satversmes 1. pantam, kurā nostiprināta

demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšana Latvijā. Konstatējot

apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 1. pantam, varēs

secināt, ka likumdevējs ir ievērojis Satversmes 2. pantā

nostiprināto tautas suverenitātes principu.

Līdz ar to tiesvedība lietā ir

turpināma.

15. No Satversmes 1. panta izriet tas, ka Latvijā ir

tiesiska demokrātiska iekārta, kas atzīst demokrātiskas un

tiesiskas valsts principus (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11. punktu). Tātad

Satversme atzīst tikai demokrātisku valsts iekārtu.

Jēdziens "demokrātiska republika" ietver virkni

tiesiskas valsts principu, tostarp varas dalīšanas un

savstarpējas uzraudzības, likuma virsvadības (publiskās varas

pakļautība likumam), likumības, samērīguma un tiesiskās paļāvības

principus [sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 24.

marta sprieduma lietā Nr. 07-07(99) secinājumu daļas 3.

punktu].

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis pauda uzskatu, ka

minētais jēdziens prasot arī sabiedrības līdzdalību publisko

lēmumu pieņemšanā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 7. lpp. un 4.

sēj. 5. - 7. lpp.).

Demokrātiskā iekārtā tiek īstenota tautas vairākuma griba, bet

vienlaikus arī mazākumam tiek nodrošinātas efektīvas iespējas

paust savu viedokli. Latvijas tautai, ievērojot Satversmes

nosacījumus, ir tiesības piedalīties valstiski nozīmīgu jautājumu

izlemšanā. Taču šīs tiesības tā var īstenot vienīgi tādas

demokrātiskas procedūras ietvaros, kurā tiek respektēts mazākuma

viedoklis un izpildīta vairākuma griba.

Pilsoņiem jāuzticas konstitūcijas leģitimitātei un tam, ka

konstitūcija tiek īstenota demokrātiskā procesā. Jābūt noteiktai

kārtībai, kādā tiek pieņemti juridiski saistoši lēmumi par

politiska rakstura priekšlikumiem. Sabiedrību interesējoši

jautājumi ir jāizlemj arī tad, ja tajos nav vienprātības, tomēr

lēmumi vienmēr ir jāpieņem tādā procedūrā, kas ļauj tos uzskatīt

par leģitīmiem. Saprātīga lēmumu pieņemšanas procedūra ir

vairākuma varas leģitimitātes priekšnoteikums. Šādas procedūras

esamība gan ne vienmēr garantē nevainojamu rezultātu, taču ļauj

prezumēt, ka lēmums ir pieņemts pareizi (sk. Habermas J. Reply

to Symposium Participants, Benjamin N. Cardozo School of Law.

Cardozo Law Review, 1995 - 1996, p. 1492 - 1494).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka prasība īstenot valsts

funkcijas atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts principiem

izriet no Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātijas principa

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-29-0103 18. punktu). Tāpēc likumdevējam ir pienākums

tautas likumdošanas tiesību īstenošanu nodrošināt atbilstoši

Satversmes 1. pantā nostiprinātajiem principiem, tostarp

demokrātijas principam. Ja likumā tiek reglamentēta kārtība, kādā

vēlētāji īsteno savas Satversmē paredzētās likumdošanas

iniciatīvas tiesības, tad likumdevēja uzdevums ir pieņemt tādu

regulējumu, kas nodrošina demokrātijas principa ievērošanu.

Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāvērtē, vai

nosacījumi, kurus apstrīdētais regulējums izvirza vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanai, nav pretrunā ar

demokrātijas principu.

16. Izvērtējot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

īstenošanas nosacījumus, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

pilsoņu kopuma tiesības piedalīties likumdošanas procesā

uzskatāmas par tādām tiesībām, kuras pieder pie konstitucionālās

iekārtas institucionālās jomas. Šo tiesību mērķis ir nodrošināt

tiešu demokrātisku tautas dalību likumdošanas procesā (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr.

2008-40-01 12. punktu un 2012. gada 19. decembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 17. punktu).

Tātad likumā paredzētā vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

īstenošanas kārtība nedrīkst būt tāda, kas vēlētāju tiesības

iesniegt likumprojektus padarītu par formālām.

Satversmes tiesa savos nolēmumos ir secinājusi, ka no

Satversmes 1. un 78. panta izriet Saeimas konstitucionālais

pienākums skaidri noregulēt vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

tiesību īstenošanu un tautas nobalsošanas norisi (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr.

2008-40-01 9. punktu un 2012. gada 19. decembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 17. punktu).

Lietā nav strīda par to, ka Saeima apstrīdētajā regulējumā ir

konkretizējusi Satversmes 78. pantā minētā subjekta - vienas

desmitās daļas vēlētāju - tiesības.

Turklāt Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Saeima, nosakot

vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas un tautas

nobalsošanas kārtību, bauda rīcības brīvību, ciktāl Satversmes

normas to neierobežo (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19.

decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01

16. punktu). Tātad Saeimai ir rīcības brīvība noteikt

kārtību, kādā īstenojamas vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

tiesības.

17. Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai

likumdevējs, konkretizējot un detalizējot Satversmes 78. pantā

paredzēto tautas tiesību realizēšanas kārtību, nav pārkāpis savas

rīcības brīvības robežas (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19.

decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01

15. punktu).

Saeimai, pieņemot apstrīdēto regulējumu, visupirms bija

jāievēro Satversmes 65. un 78. pantā ietvertie tautas

likumdošanas tiesību īstenošanas nosacījumi. Atbilstoši

minētajiem Satversmes pantiem tiesības iesniegt likumprojektu ir

ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju. Tātad likumdevējs,

pieņemot apstrīdēto regulējumu, šo Satversmes nosacījumu nav

pārkāpis. Turklāt Satversmē nav reglamentēts, cik posmos un kā

organizējama vēlētāju parakstu vākšana.

Taču Saeima, nosakot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību

īstenošanas kārtību, savu rīcības brīvību nedrīkst izmantot

patvaļīgi. Tāpēc ir jābūt pamatotiem iemesliem, kuru dēļ

likumdevējs grozīja vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību

īstenošanas kārtību. Šai kārtībai turklāt ir jābūt tādai, lai

vēlētājiem būtu iespējams savas Satversmē noteiktās likumdošanas

iniciatīvas tiesības īstenot efektīvi.

Lai noskaidrotu, vai Saeima ir ievērojusi savas rīcības

brīvības robežas, apstrīdētajā normā paredzot vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanu tikai vienā parakstu

vākšanas posmā, kurā jāsavāc ne mazāk kā vienas desmitās daļas

vēlētāju paraksti, un apstrīdētajos pārejas noteikumos līdz 30

000 palielinot to vēlētāju skaitu, kuriem par likumprojektu

jāparakstās pirmajā parakstu vākšanas posmā, Satversmes tiesai

jāpārliecinās:

1) vai pastāvēja pamatoti iemesli apstrīdētā regulējuma

pieņemšanai;

2) vai apstrīdētais regulējums nodrošina vēlētāju likumdošanas

iniciatīvas tiesību efektīvu īstenošanu.

18. Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai pastāvēja

pamatoti iemesli, kuru dēļ likumdevējs, grozot vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību, noteica

apstrīdētajā regulējumā ietvertās prasības.

18.1. Saeima ir minējusi vairākus iemeslus, kādēļ

likumdevējs pieņēma Grozījumus Tautas nobalsošanas likumā,

tostarp apstrīdēto regulējumu.

Pirmkārt, Tautas nobalsošanas likumā ietvertajam jaunajam

regulējumam vajagot novērst šā likuma nepilnības un izveidot

skaidru un saprotamu vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

īstenošanas kārtību. Otrkārt, esot jānodrošina valsts budžeta

līdzekļu un privāto līdzekļu lietderīgāka izmantošana. Treškārt,

bijis nepieciešams veicināt pilsoņu piedalīšanos valsts darbā,

ievērojot mūsdienu tehnoloģiju piedāvātās iespējas, proti,

iespēju izmantot elektronisko parakstu. Ceturtkārt, jaunais

regulējums ticis pieņemts, lai mazinātu iespēju virzīt

nesagatavotus likumprojektus. Piektkārt, vajadzējis aizsargāt

sabiedrības intereses, novēršot iespējas vēlētāju likumdošanas

iniciatīvu un tautas nobalsošanu izmantot pretēji to mērķiem.

Var piekrist Saeimas un pieaicināto personu viedoklim, ka

Grozījumi Tautas nobalsošanas likumā ir uzskatāmi par būtisku

tautas nobalsošanas institūta reformu (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 29. - 31. lpp., 2. sēj. 162. - 163., 175. - 176. lpp. un 4.

sēj. 37. - 38., 65. - 67. lpp.). Apstrīdētais regulējums ir

tikai daļa no Grozījumiem Tautas nobalsošanas likumā, kas kopumā

bija nepieciešami, lai Tautas nobalsošanas likumu pilnveidotu

atbilstoši mūsdienu tiesiskajai un sociālajai realitātei, kuru

raksturo plašas tehnoloģiju izmantošanas un komunikācijas

iespējas. Šie grozījumi vienkāršo vēlētāju likumdošanas

iniciatīvas tiesību īstenošanu. Tāpat tie padara vēlētājiem

pieejamāku šo tiesību izmantošanu, piemēram, ieviešot papildu

iespējas parakstīties par likumprojektiem. Apstrīdētais

regulējums citastarp paplašina ārvalstīs dzīvojošo Latvijas

pilsoņu iespējas piedalīties vēlētāju likumdošanas iniciatīvās,

parakstoties par likumprojektiem.

Turklāt Satversmes tiesa ir atzinusi: "[..] ja tautas

nobalsošanai regulāri tiktu nodoti nekvalitatīvi vai

nekonstitucionāli likumprojekti, tad tiktu nivelēta pati vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas ideja un ar laiku varētu samazināties

vēlētāju pilsoniskā aktivitāte" (Satversmes tiesas 2013.

gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-06-01 13.2.

punkts). Līdz ar to likumdevējam jānodrošina, lai vēlētāju

pilsoniskā aktivitāte nesamazinātos tikai tādēļ, ka vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas veidā tiek virzīti nesagatavoti

likumprojekti.

Var piekrist Pieteikuma iesniedzējam un pieaicinātajām

personām, ka valsts budžeta līdzekļu izdevumu samazināšana vien

nav atzīstama par pamatotu iemeslu būtiskām izmaiņām tautas

likumdošanas tiesību īstenošanas kārtībā (sk. lietas materiālu

1. sēj. 9. lpp., 3. sēj. 130. lpp. un 4. sēj. 69., 76. lpp.).

Satversmē paredzētās vēlētāju tiesību īstenošanas iespējas

nedrīkstētu ietekmēt tas, ka likumdevējs, iespējams, vēlas

samazināt attiecīgajai procedūrai sniegto finansiālo atbalstu vai

vispār to nefinansēt. Tomēr Saeima, reglamentējot kārtību, kādā

vēlētāji īsteno likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir tiesīga

apsvērt, vai šī kārtība nodrošina ieguldīto finanšu līdzekļu

racionālu izlietojumu.

18.2. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētā

regulējuma izstrādes gaitā Saeimā notika plašas diskusijas par

to, kā Tautas nobalsošanas likumā noteikt tādu kārtību, kas

vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības nesašaurinātu. Saeimas

Juridiskās komisijas sēdēs tika uzsvērts, ka apstrīdētajam

regulējumam ir jānodrošina šo tiesību īstenošana (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 67. - 71., 124. - 129. lpp. un 3. sēj.

pielikumu - Saeimas Juridiskās komisijas sēžu

audioierakstus). Grozījumi Tautas nobalsošanas likumā

izstrādāti, ievērojot citu valstu pieredzi un Saeimas Juridiskās

komisijas sēdēs paustos ekspertu viedokļus (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 58. - 60. lpp., 3.sēj. 110. - 118. lpp. un 3.

sēj. pielikumu - Saeimas Juridiskās komisijas sēžu

audioierakstus).

Saeimas pārstāvji un pieaicinātās personas tiesas sēdē

norādīja, ka Satversmes 78. panta kārtībā īstenotās vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas un tautas nobalsošanas liecinot par

līdzšinējās kārtības nepilnībām. Piemēram, prasība, ka pirmajā

parakstu vākšanas posmā minimāli nepieciešamais vēlētāju parakstu

skaits ir 10 000, esot bijusi nesamērīgi zema. Tas ļāvis apšaubīt

likumprojektu nepieciešamību un sabiedrības ieinteresētību to

tālākajā virzībā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 83. - 85.

lpp.). Arī Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs, kurās

izskatīts apstrīdētais regulējums, tika pausts viedoklis, ka

līdzšinējā vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtība

veicinot vēlētāju parakstu vākšanu un tautas nobalsošanas

rīkošanu par jautājumiem, kuri lielai sabiedrības daļai nešķiet

būtiski (sk. lietas materiālu 1. sēj. 67. - 74. lpp. un 2.

sēj. 149. - 151. lpp.).

Atsevišķas pieaicinātās personas tiesas sēdē uzsvēra, ka

vēlētāju likumdošanas iniciatīva nereti kalpojot nevis nozīmīgu

likumprojektu virzīšanai, bet gan politisko partiju kampaņu

īstenošanai (sk. lietas materiālu 4. sēj. 102. - 103., 134.

-136. lpp.). Satversmes tiesa norāda, ka saskaņā ar Tautas

nobalsošanas likuma 23. panta otro daļu iniciatīvas grupa

parakstu vākšanai par likumprojektu var būt politiskā partija,

politisko partiju apvienība vai biedrība. Likumprojekts var būt

nozīmīgs ievērojamai daļai vēlētāju arī tad, ja vēlētāju

likumdošanas iniciatīvu uzsākusi politiskā partija.

18.3. Jau Satversmes sapulcē, izstrādājot Satversmes

normas par vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesībām, tika

uzsvērts, ka "tautas nobalsošanas ir pielaižamas, bet ka tās

var notikt tikai tad, ja dzīves nepieciešamība ļoti svarīgos

jautājumos to prasa". Tāpat Satversmes sapulcē tika pausts

uzskats, ka "tautas nobalsošana, kur tautai jāpiedalās

pilnīgi sagatavotai ar skaidru pārliecību, ar skaidru atziņu, ka

tādiem aktiem jānotiek tikai nopietnos vajadzības gadījumos, un

tādēļ arī tas skaits, kas dod tiesību pilsoņiem ierosināt un

sasniegt tautas iniciatīvas izvešanu un referendumu, ir noteikts

tāds, ka ja nopietna vajadzība to prasa, tad arī tas skaits

radīsies un tautas nobalsošana varēs notikt" [Latvijas

Satversmes sapulces stenogrammu izvilkums (1920 -

1922). Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 5., 129.

lpp.].

Izvērtējot Tautas nobalsošanas likuma prasību, ka vēlētājam ir

pienākums apliecināt savu parakstu pie zvērināta notāra vai

pašvaldības institūcijā, kura veic notariālas darbības,

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vēlētāju parakstu vākšanas

kārtībai jānodrošina, lai vēlētāju likumdošanas iniciatīvas veidā

tiktu virzīti nozīmīgi, būtiskas iedzīvotāju daļas interesēs

izstrādāti likumprojekti (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 15.3. punktu).

Šo secinājumu var attiecināt arī uz izskatāmo lietu. Apstrīdētajā

regulējumā ietvertā prasība savākt pietiekami nozīmīgas vēlētāju

daļas parakstus rada pārliecību par to, ka likumprojektā

risinātie jautājumi būs tik svarīgi, lai vēlētāji parakstītos un

likumdošanas iniciatīva dotu rezultātu.

Turklāt atbilstoši Saeimas kārtības rullī noteiktajai

procedūrai ne mazāk kā 10 000 Latvijas pilsoņiem ir tiesības

iesniegt Saeimai kolektīvo iesniegumu. Šāda kārtība ir spēkā no

2012. gada 2. februāra. Tātad laikā, kad tika pieņemts

apstrīdētais regulējums, proti, 2012. gada 8. novembrī, pilsoņiem

jau bija tiesības iesniegt kolektīvo iesniegumu. Ne vien vēlētāju

likumdošanas iniciatīva, bet arī kolektīvais iesniegums dod

pilsoņiem iespēju panākt, lai par viņiem svarīgu jautājumu tiktu

uzsākts likumdošanas process Saeimā.

Līdz ar to Satversmes tiesa ir

guvusi apstiprinājumu tam, ka iemesli, kuru dēļ likumdevējs ar

apstrīdēto regulējumu ieviesa izmaiņas vēlētāju likumdošanas

iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtībā, bija pamatoti.

19. Likumdevēja uzdevums, nosakot vēlētāju likumdošanas

iniciatīvas tiesību īstenošanas kārtību, ir radīt tādu tiesisko

mehānismu, kas ļauj šās tiesības īstenot efektīvi.

19.1. Satversmes tiesa konstatē, ka vēlētājiem Tautas

nobalsošanas likumā no 2015. gada 1. janvāra paredzēta iespēja

par likumprojektu parakstīties vairākās parakstīšanās vietās.

Proti, saskaņā ar Tautas nobalsošanas likuma 22. panta pirmo daļu

katram vēlētāja parakstam jābūt apliecinātam pie zvērināta

notāra, pašvaldībā, kuras teritorijā atrodas deklarētā

dzīvesvieta, bāriņtiesā, kura veic notariālas darbības, vai

novadā pie pagasta vai pilsētas pārvaldes vadītāja. Likumdevējs

ir paredzējis arī iespēju no apstrīdētās normas spēkā stāšanās

dienas vākt parakstus par likumprojektiem elektroniski Vienotajā

valsts un pašvaldību pakalpojumu portālā vai citā tiešsaistes

sistēmā.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis izteica šaubas

par to, vai valsts no 2015. gada 1. janvāra spēs vēlētājiem

nodrošināt iespēju elektroniski parakstīties Vienotajā valsts un

pašvaldību pakalpojumu portālā (sk. lietas materiālu 4. sēj.

2. - 3., 142. - 144. lpp.). Saskaņā ar informāciju, ko tiesas

sēdē sniedza Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrijas pārstāvis un Saeimas pārstāvji, esot piešķirti

pietiekami valsts budžeta līdzekļi, lai izpildītu Tautas

nobalsošanas likuma prasību - izstrādātu un uzturētu atbilstošu

parakstīšanās sistēmu Vienotajā valsts un pašvaldību pakalpojumu

portālā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 119. - 120., 154. - 155.

lpp.). Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt to, ka Ministru

kabinets spēs nodrošināt tādas sistēmas izveidi, kas ļaus

vēlētājiem minētajā portālā parakstīties par likumprojektu.

Pieejamie elektroniskās komunikācijas līdzekļi un mūsdienu

tehnoloģiju attīstības līmenis ļauj vēlētājiem pietiekami ātri un

ērti īstenot viņiem Satversmē noteiktās likumdošanas iniciatīvas

tiesības.

Līdz ar to Saeimas noteiktās parakstīšanās iespējas ir

vēlētājiem labvēlīgs risinājums, kas nodrošina likumdošanas

iniciatīvas tiesību īstenošanu.

19.2. Atbilstoši Tautas nobalsošanas likuma 22. panta

pirmajai daļai vēlētāji var iesniegt likumprojektu 12 mēnešu

laikā no dienas, kad tas reģistrēts Centrālajā vēlēšanu komisijā.

Tādējādi ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesības

parakstīties par likumprojektu gada laikā. Šāds parakstīšanās

termiņš ir atzīstams par saprātīgu un pietiekamu, lai vēlētāji

varētu paust savu gribu un likumprojekta iniciatori varētu savākt

ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju parakstus.

Turklāt saskaņā ar līdzšinējo kārtību katrs no parakstu

vākšanas pirmajā posmā savāktajiem ne mazāk kā 10 000 vēlētāju

parakstiem bija derīgs 12 mēnešus, bet pārējiem vēlētājiem

attiecībā uz parakstīšanos otrajā posmā savu izvēli vajadzēja

izdarīt 30 dienu laikā. Toties apstrīdētajā normā likumdevējs ir

paredzējis daudz ilgāku laiku, kurā ne mazāk kā viena desmitā

daļa vēlētāju var parakstīties par likumprojektu. Satversmes

tiesa secina, ka jaunā kārtība ļauj vēlētājiem pienācīgi pārdomāt

un paust savu attieksmi pret likumprojektu.

19.3. Pieteikuma iesniedzējs apšauba, vai vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas tiesības būs iespējams īstenot pēc

būtības, jo no 2015. gada 1. janvāra paredzēta vēlētāju parakstu

vākšana tikai vienā posmā, kurā jāparakstās ne mazāk kā vienai

desmitajai daļai vēlētāju. Minētā prasība ierobežojot arī

demokrātijai raksturīgās mazākuma tiesības.

Satversmes tiesa jau atzina, ka apstrīdētais regulējums sekmē

to, lai vēlētāju likumdošanas iniciatīvas kārtībā tiktu virzīti

vēlētājiem nozīmīgi likumprojekti. Var piekrist vairāku

pieaicināto personu viedoklim, ka pietiekami lielas vēlētāju

daļas atbalstu iespējams panākt, ierosinot pieņemt tieši

vēlētājiem būtiskus likumus (sk. lietas materiālu 4. sēj. 75.

- 77., 83. - 84., 98. - 100. lpp.). Tādējādi vēlētāji aktīvāk

iesaistīsies likumdošanas iniciatīvas īstenošanā tad, ja

likumprojektā risinātie jautājumi viņiem būs svarīgi.

Saeimai, nosakot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas

kārtību, ir jānodrošina demokrātiskā iekārtā nepieciešamais

līdzsvars starp vairākuma interesēm un mazākuma tiesībām. Taču

konstitucionālais likumdevējs šo mazākumu jau ir skaitliski

noteicis Satversmē, paredzot, ka likumprojektu var iesniegt ne

mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju. Kā tika secināts šā

sprieduma 17. punktā, likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu,

minēto Satversmes nosacījumu ir ievērojis. Tātad apstrīdētā norma

nodrošina vēlētāju mazākuma tiesības paust savu gribu, iesniedzot

likumprojektus.

Apstrīdētajā normā noteiktā kārtība

ļauj vēlētājiem efektīvi īstenot Satversmē noteiktās likumdošanas

iniciatīvas tiesības.

20. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs

apstrīdētajos pārejas noteikumos ir nepamatoti palielinājis no 10

000 līdz 30 000 to vēlētāju minimālo skaitu, kuriem jāparakstās

par likumprojektu pirmajā parakstu vākšanas posmā. Satversmes

tiesai jāizvērtē, kā minētā vēlētāju skaita grozīšana ietekmē

vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošanas

iespējas.

20.1. Saskaņā ar 1922. gadā pieņemto likumu "Par

tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" pirmajā parakstu

vākšanas posmā bija nepieciešams savākt ne mazāk kā tūkstoti

vēlētāju parakstu, lai iesniegtu likumprojektu Centrālajai

vēlēšanu komisijai. Kā tiesas sēdē norādīja A. Endziņš, tūkstotis

bija pilnīgi pamatots skaits, ņemot vērā toreizējās -

salīdzinājumā ar mūsdienām ļoti ierobežotās - informācijas

aprites iespējas. Savukārt 1994. gada 31. martā pieņemtajā Tautas

nobalsošanas likumā 5. Saeima pirmajā parakstu vākšanas posmā

minimāli nepieciešamo vēlētāju parakstu skaitu palielināja līdz

10 000, jo situācija bija mainījusies (sk. lietas materiālu 4.

sēj. 134. - 135. lpp.). Saeimas 1994. gada 31. marta sēdē

tika uzsvērts, ka minimāli nepieciešamā vēlētāju parakstu skaita

palielināšana līdz 10 000 liktu vēlētājiem atbildīgāk izmantot

likumdošanas iniciatīvas tiesības. Turklāt esot jāievēro, ka

valstij rodas ievērojami izdevumi, nodrošinot otro parakstu

vākšanas posmu un organizējot tautas nobalsošanu (sk. Latvijas

Republikas 5. Saeimas 1994. gada 31. marta sēdes

stenogrammu: http://saeima.lv/steno/st_94/

st3103.html).

20.2. Satversmes tiesas kompetences robežas nosaka

Satversmes tiesas likums, un tas nepiešķir Satversmes tiesai

tiesības vērtēt citu valsts varas konstitucionālo institūciju

rīcības politisko lietderību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu un 2007.

gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 36.4.

punktu). Satversmes tiesa tās kompetencē esošu jautājumu

vērtē tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt juridiskos

argumentus, tos nošķirot no tiesībpolitiskajiem argumentiem. Par

politiski risināmiem jautājumiem jālemj demokrātiski leģitimētiem

politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām likumdevējam (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 13.4. punktu).

Izvēlēties lietderīgākos līdzekļus, ar kuriem tiek nodrošināta

vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesību īstenošana, - tas

visupirms ir likumdevēja politiskas izšķiršanās jautājums. Taču

Satversmes tiesas kompetencē ir izvērtēšana, vai likumdevējs

izvēlējies tādus līdzekļus, kuri nodrošina pilsoņiem iespēju

efektīvi izmantot savas konstitucionālās tiesības.

Izstrādājot apstrīdētos pārejas noteikumus, Saeimas Juridiskā

komisija diskutēja par pirmajā parakstīšanās posmā minimāli

nepieciešamo vēlētāju parakstu skaitu, sākotnēji paredzot to

palielināt līdz 70 000 (sk. lietas materiālu 1. sēj. 84. - 87.

lpp.). Savukārt Saeima 2012. gada 26. jūlija ārkārtas sēdē

nolēma, ka pirmajā parakstīšanās posmā minimāli nepieciešamais

vēlētāju parakstu skaits ir 50 000.

Valsts prezidenta pārstāve I. Kahanoviča tiesas sēdē

apstiprināja, ka Valsts prezidents atbalstījis minimāli

nepieciešamā vēlētāju parakstu skaita palielināšanu līdz 50 000,

turklāt 2012. gada 3. augusta vēstulē Saeimas priekšsēdētājai

uzsvēris, ka šāds skaits pirmajā parakstu vākšanas posmā būtu

saglabājams arī pēc likuma otrreizējas caurlūkošanas (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 130. - 131. lpp., 2. sēj. 127. lpp. un

4. sēj. 128. lpp.).

20.3. No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētie