106. pantsaptverot nodarbinātību valsts dienestā, tostarp

aptverot nodarbinātību valsts dienestā, tostarp

1tiesneša amatā. Tomēr, ņemot vērā to, ka valstij jānosaka augsti

2profesionālie standarti attiecībā uz personām, kas pilda dienestu

3tiesībaizsardzības institūcijās, likumdevējs esot tiesīgs noteikt

4personām, kuras vēlas kandidēt uz tiesneša amatu, ar attiecīgo

5jomu saistītus ierobežojumus un prasības.

6Lietā neesot strīda par to, ka no apstrīdētās normas

7izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

8Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kalpojot vairākiem

9leģitīmiem mērķiem - aizsargāt citu cilvēku tiesības,

10demokrātisku valsts iekārtu un sabiedrības drošību. Proti, šajā

11normā ietvertā prasība esot vērsta uz to, lai mazinātu riskus

12attiecībā uz tiesu varas autoritāti, kuras aizsardzība tieši

13demokrātiskā un tiesiskā valstī esot sevišķi būtiska. Ja tiesneša

14amatu varētu ieņemt persona, kura izdarījusi noziedzīgu

15nodarījumu, bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz

16nereabilitējoša pamata, tad, pēc Saeimas ieskata, tiktu mazināta

17sabiedrības uzticēšanās gan tiesnešiem, gan pašai valstij un

18demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai. Savukārt tiesu varas

19autoritātes trūkums un sabiedrības neuzticēšanās valstij un tās

20amatpersonām novedot gan pie sabiedrības drošības, gan citu

21personu tiesību apdraudējuma. Turklāt tiesneša amats jebkurā

22demokrātiskā valstī esot augstākās atbildības simbols, bet

23tiesnesis, kurš pārkāpis kriminālatbildību regulējošus normatīvos

24aktus, nevarot sekmēt likumpaklausīgu attieksmi sabiedrībā un

25harmonisku tādas sabiedrības funkcionēšanu, kurā ikviens

26sabiedrības loceklis apzinās un ciena citu personu, sabiedrības

27un valsts intereses.

28Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

29ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai.

30Kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata nemainot

31faktu, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Noziedzīga

32nodarījuma izdarīšana nekādā ziņā neveicinot uzticēšanos

33tiesnesim un citstarp graujot arī tiesas autoritāti, kas esot

34būtisks tiesu varas funkcionēšanas un tādējādi arī citu personu

35tiesību un sabiedrības drošības nodrošināšanas priekšnoteikums.

36Saeima neapšauba Pieteikuma iesniedzēja norādīto, ka apstrīdētā

37norma potenciāli var liegt iespēju personai ar profesionālu

38pieredzi un padziļinātām zināšanām tiesību jautājumos kandidēt uz

39tiesneša amatu. Taču tiesneša amata kandidātam esot jāapliecina

40ne tikai tas, ka viņš pārzina valstī spēkā esošo tiesisko

41regulējumu, bet arī tas, ka viņš to ievēro un var ar savu piemēru

42rādīt priekšzīmi sabiedrībai.

43Pēc Saeimas ieskata, ar Pieteikuma iesniedzēja norādītajiem

44alternatīvajiem līdzekļiem leģitīmos mērķus nevar sasniegt tādā

45pašā kvalitātē kā ar apstrīdēto normu. Pat pietiekami pamatotas

46aizdomas par izdarītu noziedzīgu nodarījumu varot mazināt

47sabiedrības uzticēšanos un diskreditēt pašu amatpersonu un visu

48tiesu varu. Likumdevējs, ietverot minēto prasību apstrīdētajā

49normā, esot ņēmis vērā tiesas īpašo lomu cilvēktiesību

50aizsardzībā, sabiedrības drošības un demokrātiskas valsts

51iekārtas nodrošināšanā. Tādējādi nedz kandidēšanas aizlieguma

52sasaiste tikai ar konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem vai

53konkrētu laiku periodu, nedz arī personas individuāls izvērtējums

54nesasniegtu leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē, jo par to

55sasniegšanu liecinot arī vispārēja personu un sabiedrības

56uzticēšanās tiesnešiem kā likumpaklausīgiem valsts varas

57pārstāvjiem. Pēc Saeimas ieskata, ar individuāla izvērtējuma

58palīdzību nevarētu padarīt par nebijušu tiesneša amatam

59neatbilstošu uzvedību un līdz ar to nevarētu nodrošināt leģitīmo

60mērķu sasniegšanu tādā pašā kvalitātē.

61Vērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

62atbilstību tā leģitīmajiem mērķiem, vajagot ņemt vērā, ka pēdējie

63statistikas dati liecinot: lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju

64nepauž uzticēšanos tiesu varai, tāpēc likumdevējam esot jātiecas

65uz to, lai personu uzticēšanās valstij un tiesībām pieaugtu.

66Sabiedrības interesēs esot tādu likumu pieņemšana, kuri veicina

67tās uzticēšanos tiesai un līdz ar to demokrātiskai valsts

68iekārtai. Tiesa esot taisnīguma paraugs, tādēļ tai esot pienākums

69sūtīt spēcīgu signālu, ka tiesas augsto standartu dēļ sabiedrība

70tai var uzticēties un tiesa nepieļaus nekādu valsts varas

71ļaunprātīgu izmantošanu vai jebkuru citu likuma pārkāpumu. Šāda

72signāla sūtīšana esot arī ikviena tiesneša pienākums. Tādējādi

73Saeima uzskata, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšana nav

74savienojama ar tiesneša amatu un lomu demokrātiskā

75sabiedrībā.

764. Pieaicinātā persona - Tieslietu

77ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

78101. un 106. pantam.

79Tieslietu ministrija norāda, ka pilnībā pievienojas Saeimas

80atbildes rakstā ietvertajiem argumentiem un secinājumiem.

81Tiesneša amats uzliekot personai pienākumu īstenot vienu no

82valsts varas funkcijām - tiesas spriešanas funkciju, kas esot

83nesaraujami saistīta ar ļoti lielu atbildību un pienākumu

84sabiedrības priekšā. Tiesnesim esot jābauda sabiedrības

85uzticēšanās, un likumdevēja pienākums esot veicināt sabiedrības

86uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai, jo šāda uzticēšanās ir

87cieši saistīta ar sabiedrības uzticēšanos valstij un

88demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai. Sabiedrība gaidot no

89tiesneša tādu uzvedību, kas atbilstu daudz augstākiem ētikas

90standartiem nekā citu sabiedrības locekļu uzvedība. Proti,

91tiesnešiem izvirzītajiem standartiem esot jābūt tādiem, lai

92nodrošinātu, ka par tiesnesi var kļūt tikai cilvēks, kura

93personība nekādā veidā nerada šaubas par to, vai tiesnesis ar

94atbildību un cieņu izturēsies pret viņam uzticēto valsts varu, un

95minētais ietverot arī neapšaubāmu likumpaklausību. Turklāt

96tiesnesim esot ne tikai faktiski jābūt godīgam, bet arī viņa

97darbībai un uzvedībai vajagot būt tādai, lai saprātīgam vērotājam

98no malas nerastos ne mazākās šaubas par tiesneša godīgumu. Ja

99tiesnesis pārkāpj tiesību normas, tad viņš diskreditējot tiesneša

100amatu, provocējot necieņu pret tiesībām un graujot sabiedrības

101uzticēšanos tiesu varai.

102Tiesneša personība un līdz ar to arī rīcība attiecīgā amata

103izpildē esot tā, kas materializējot tiesu varas pamatvērtības -

104taisnīgumu, tiesiskumu un neatkarību. Ja tiesneša amata kandidāta

105biogrāfijā ir šīm vērtībām pretēji fakti, tad rodoties pamatotas

106šaubas par to, vai konkrētā persona spēs īstenot tiesu varu un

107personificēt minētās vērtības. Ja par tiesnesi varētu kļūt

108persona, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no

109sodāmības dzēšanas vai noņemšanas vai kura atbrīvota no

110kriminālatbildības uz nereabilitējoša pamata, tad, pēc Tieslietu

111ministrijas ieskata, netiktu sekmēta likumpaklausīga attieksme

112sabiedrībā. Apstrīdētā norma garantējot to, ka par tiesiskumu

113valsts vārdā rūpējas personas, kuras pašas nav veikušas tādas

114darbības, kas sabiedrībā nav pieņemamas un ir noteiktas par

115kriminālsodāmām. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka Latvijā

116sabiedrības uzticēšanās tiesām ir salīdzinoša zema - pilnībā vai

117drīzāk tām uzticoties tikai 39 procenti sabiedrības.

118Tiesneša amata kandidātam izvirzīto prasību pazemināšana necelšot

119tiesu varas reputāciju un neveicināšot uzticēšanos tiesu sistēmai

120kopumā.

121Ar Pieteikuma iesniedzēja norādītajiem personas tiesības mazāk

122ierobežojošiem līdzekļiem leģitīmais mērķis nevarot tikt

123sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

124Atsevišķu personu tiesību ierobežojums esot samērīgs ar visas

125sabiedrības ieinteresētību objektīvā, neitrālā, augstiem morāles

126un ētikas standartiem atbilstošā tiesu varā. Pazeminot likumā

127"Par tiesu varu" noteiktos tiesneša amata ieņemšanas

128priekšnosacījumus, neesot iespējams uzlabot jauno tiesnešu

129profesionālo kvalitāti, jo profesionālais standarts, kuram

130jāatbilst ikvienam tiesnesim, esot noteikts un vienots.

1315. Pieaicinātā persona - tiesībsargs

132- uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. panta

133pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

134Tiesībsargs norāda, ka amata ierobežojumi personām, kuras

135pilda valstij nozīmīgas funkcijas, tostarp tienešiem, var būt

136stingrāki nekā citās jomās strādājošām personām.

137Izskatāmajā lietā pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar

138likumu. Tam esot leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību,

139sabiedrības drošības un demokrātiskas valsts iekārtas

140aizsardzība. Proti, tiesnesis esot taisnīguma atspulgs, kas

141reprezentējot to, cik tiesiska un taisnīga ir valsts. Tiesneša

142amats esot augstākais amats, ko iespējams ieņemt tieslietu

143nozarē, tāpēc arī prasībām, kas personai jāizpilda, lai kļūtu par

144tiesnesi, vajagot būt visstingrākajām. Tādas personas atrašanās

145tiesneša amatā, kura agrāk atzīta par vainīgu noziedzīga

146nodarījuma izdarīšanā, pēc tiesībsarga ieskata, nepārprotami

147atstātu sekas uz sabiedrības uzticēšanos tiesu varai un valstij,

148kā arī mazinātu katra atsevišķa tiesneša autoritāti un godprātību

149lietu izskatīšanā.

150Lai gan varot diskutēt par to, vai visos Kriminālprocesa

151likumā minētajos gadījumos lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu

152būtu klasificējams kā nereabilitējošs apstāklis, šim aspektam

153neesot izšķirošas nozīmes izskatāmajā lietā. Jebkurā gadījumā

154apstrīdētās normas piemērošana nodrošinot to, ka par tiesneša

155amata kandidātu nevar būt persona, kura atzīta par vainīgu

156noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un tādējādi šāds absolūts

157aizliegums esot piemērots līdzeklis pamattiesību ierobežojuma

158leģitīmo mērķu sasniegšanai.

159Pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus līdzvērtīgā

160kvalitātē ar alternatīviem līdzekļiem neesot iespējams sasniegt.

161Pirmkārt, regulējums, kas personai pēc sodāmības dzēšanas vai

162noņemšanas automātiski ļautu kandidēt uz tiesneša amatu, nebūtu

163pareizs, jo negarantētu personas īpašību atbilstību attiecīgajam

164amatam. Otrkārt, saliktu noziedzīgu nodarījumu izdalīšana neesot

165atbalstāma, jo, pēc jaunākajām atziņām tiesību doktrīnā, šādi

166nodarījumi tiekot pieskaitīti pie tiem, kas izdarīti ar nodomu

167jeb tīši. Treškārt, valstij esot jānodrošina tas, ka persona,

168kura ieņem amatu valsts dienestā, rīkojas tiesiski, ir lojāla

169valstij un jo īpaši tās pamatā esošajiem konstitucionālajiem

170principiem. Apzināšanās, ka par tiesnesi var kļūt persona, kas

171agrāk izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, nonivelētu tiesneša amata

172prestižu un nevainojamas reputācijas konceptu. Līdz ar to arī

173individuālais izvērtējums nevarot sasniegt leģitīmos mērķus

174līdzvērtīgā kvalitātē.

175Visbeidzot, tiesneša amatam esot izvirzītas visstingrākās

176prasības salīdzinājumā ar visiem citiem amatiem justīcijā.

177Ierobežojumi, kas attiecībā uz vienu profesiju vai amatu var būt

178pieļaujami, attiecībā uz citu varot būt nepieļaujami. Proti, esot

179jāņem vērā, ka nosacījumu vienādošana visā tiesību sistēmā,

180neapskatot katru individuālo gadījumu, nebūtu pieļaujama. Par

181tiesneša amata kandidātu varot būt tikai tāda persona, kurai

182ikviens var uzticēties un uzticēt savu veselību, personisko

183brīvību, godu, cieņu un mantu. Tādējādi apstrīdētajā normā

184ietvertais pamattiesību ierobežojums esot samērīgs.

1856. Pieaicinātā persona - Tieslietu

186padome - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

187Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

188pirmajam teikumam.

189Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

190noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Tāpat tam esot

191leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku

192tiesību aizsardzība -, kas izskatāmās lietas ietvaros esot

193vienvērtīgi, savstarpēji saistīti un viens otru papildinoši.

194Proti, valsts varas dalīšanas ietvaros tiesnešiem esot uzticēta

195konstitucionālā funkcija - tiesiskuma nodrošināšana, spriežot

196tiesu. Tiesu kontrolei esot pakļautas visas nozīmīgākās cilvēka

197dzīves un darbības jomas. Tiesnešiem esot piešķirtas tiesības

198pieņemt galīgo nolēmumu par personas tiesībām un pienākumiem.

199Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana esot visu pārējo tiesību

200aizsardzības priekšnoteikums. Tāpēc sabiedrība prasot burtiski

201nevainojamu uzvedību no jebkura, kas īsteno tiesas spriešanas

202funkciju, un prasības pret tiesnešiem esot augstākas nekā pret

203jebkuru citu sabiedrības locekli. Tiesnešiem vajagot būt par

204taisnīguma, objektivitātes un neatkarības piemēru un ar visu savu

205dzīvi apliecināt, ka viņi tādi ir un atbilst noteiktām no

206tiesneša statusa izrietošām tiesneša amatam izvirzītajām prasībām

207un noteiktajiem ierobežojumiem. Valstij esot ne tikai tiesības,

208bet arī pienākums noteikt pasākumus, kas veicina sabiedrības

209uzticēšanos tiesnešiem un tiesu varai kopumā, un tādējādi

210nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas

211aizsardzību.

212Pēc Tieslietu padomes ieskata, likumdevēja izraudzītie

213līdzekļi sasniedz leģitīmos mērķus. Tiesneša loma sabiedrībā un

214valstī esot aplūkojuma tiesiskuma, varas dalīšanas un

215cilvēktiesību aizsardzības principu kontekstā. Līdz ar to

216tiesneša amata kandidātiem tiekot izvirzītas ļoti augstas

217prasības. Personas saukšana pie kriminālatbildības esot viens no

218demokrātiskas valsts iekārtas un cilvēka tiesību un brīvību

219aizsardzības mehānismiem. Apstrīdētajā normā ietvertais

220aizliegums esot vērsts uz to, lai tiesu sistēmā nenonāktu tāda

221persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, pat tad, ja

222kriminālprocess pret šo personu ir izbeigts uz nereabilitējoša

223pamata. Šis augstais standarts, kas izvirzīts tiesneša amatam un

224izriet no tiesneša statusa, ļaujot sasniegt leģitīmos mērķus.

225Tieslietu padome piekrīt Saeimas norādītajam, ka izskatāmās

226lietas ietvaros nepastāv saudzējošāki līdzekļi, tai skaitā arī

227individuālais izvērtējums, kas ļautu leģitīmos mērķus sasniegt

228tādā pašā kvalitātē. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

229kandidēt uz tiesneša amatu personai, pret kuru kriminālprocess

230izbeigts uz nereabilitējoša pamata, pēc būtības esot pielīdzināms

231aizliegumam kandidēt personai ar sodāmību, jo abi ierobežojumi

232esot vērsti uz to, lai par tiesnesi nekļūtu persona, kas

233izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Būtiski esot atzīmēt arī to, ka

234likumā noteiktajos gadījumos kriminālsodāma esot arī noziedzīga

235nodarījuma izdarīšana aiz neuzmanības. Neuzmanība, kas nav

236noziedzīga, neesot sodāma. Tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka

237nosodāma un sabiedrībai nepieņemama ir tikai tāda personas

238rīcība, kas izdarīta tīši, proti, ar nodomu.

239Pieteikuma iesniedzējs varot īstenot savas tiesības

240piedalīties valsts dienestā jebkurā citā valsts amatā, izņemot

241tiesneša un prokurora amatus, kā arī varot izvēlēties darbu

242jebkurā citā juridiskajā profesijā, tostarp būt par advokātu.

243Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums būt par

244tiesneša amata kandidātu skarot tikai ļoti šauru tiesību pildīt

245valsts dienestu aspektu. Turpretim visas sabiedrības interesēs

246esot tiesiskuma stiprināšana, aizsargājot demokrātiju un ceļot

247sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Tiesas pieņemtie spriedumi

248ietekmējot ne tikai lietā iesaistītās personas, bet arī visu

249sabiedrību. Sabiedrības uzticēšanās tiesu varai esot visdārgākā

250šim varas atzaram piemītošā vērtība, un tā esot būtiska tiesu

251sistēmas pastāvēšanai un pienācīgai funkcionēšanai. Vairāk nekā

252puse sabiedrības neuzticoties tiesām. Tāpēc būtiska esot arī pašu

253tiesnešu un visas tiesu sistēmas iesaiste centienos stiprināt

254sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Tieslietu padome norāda:

255Latvijas sabiedrība šobrīd nav gatava akceptēt to, ka tiesu

256varētu spriest arī tāda persona, kura pēc būtības ir atzīta par

257vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

2587. Pieaicinātā persona - Latvijas

259Tiesnešu biedrība - uzskata, ka apstrīdētā norma

260atbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un

261106. panta pirmajam teikumam.

262Latvijas Tiesnešu biedrība pievienojas Saeimas atbildes rakstā

263paustajam, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību

264ierobežojumam ir vairāki leģitīmie mērķi, kā arī tam, ka nepastāv

265citi līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos

266mērķus būtu iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē.

267Apstrīdētajā normā noteiktās tiesneša amata kandidātiem

268izvirzāmās prasības esot pamatotas, ņemot vērā tiesneša amata

269nozīmīgumu un to, ka tiesneši īsteno vienu no valsts varas

270funkcijām, proti, spriež tiesu.

271Atbilstoši likumam "Par tiesu varu" tiesnesis

272izskata, vērtē un lemj par citu personu rīcību un tās atbilstību

273normatīvajam regulējumam. Tādas personas atrašanās tiesneša

274amatā, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša

275pamata, varot mazināt tiesas autoritāti sabiedrības acīs. Svarīgi

276esot ne vien konkrētā kriminālprocesa apstākļi, konkrētās

277personas īpašības un spēja laika gaitā pārvērtēt savu rīcību, bet

278arī tas, kādu iespaidu uz tiesas autoritāti atstātu fakts, ka

279tiesneša amatu var ieņemt persona, pret kuru kriminālprocess

280izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Tiesu autoritāte un

281sabiedrības uzticēšanās tiesu varai esot tiesiskai valstij

282būtiska, jo veicinot sabiedrības paļāvību uz tiesiskumu un tātad

283arī pašu valsti, bet šī paļāvība savukārt veicinot tiesisku

284rīcību. Tiesas prestiža neatņemama sastāvdaļa esot katrs

285tiesnesis, un tāpēc katram tiesnesim esot nepieciešams augsts

286personības standarts un autoritāte.

2878. Pieaicinātā persona - Latvijas

288Administratīvo tiesnešu biedrība - uzskata, ka apstrīdētā

289norma atbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un

290106. panta pirmajam teikumam.

291Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrība uzsver: lietā nav

292strīda par to, ka ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

293pieņemtu likumu. Šā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot arī tiesu

294varas reputācijas aizsardzība, kas atbilst pārējiem leģitīmajiem

295mērķiem - citu cilvēku tiesību, demokrātiskas valsts iekārtas un

296sabiedrības drošības aizsardzībai. Proti, apstrīdētās normas

297mērķis esot garantēt sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai un

298cieņu pret to. Tādējādi tiekot veicināta tiesas spēja efektīvi

299darboties sabiedrības interesēs.

300Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

301piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo ar tā palīdzību tiekot

302sargāta tiesu sistēmas reputācija un uzticamība sabiedrības

303acīs.

304Ierobežojuma mērķis esot ne tikai tas, lai tiesneša amatā

305nenonāktu persona, kura varētu atkārtoti izdarīt noziedzīgu

306nodarījumu. Ja tas būtu vienīgais ierobežojuma mērķis, tad

307Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrība varētu piekrist

308Pieteikuma iesniedzējam, ka pastāv citi tikpat efektīvi līdzekļi,

309ar kuriem šo mērķi varētu sasniegt. Tomēr ierobežojuma galvenais

310mērķis esot veicināt sabiedrības uzticēšanos tiesu varai un

311neapdraudēt tiesu varas leģitimitāti. Krimināllietās tiesnesis,

312piespriežot sodu, valsts vārdā paužot nosodījumu personas

313rīcībai. Tāpat arī tiesnesim, izskatot civillietas un

314administratīvās lietas, vajagot dot tiesisku vērtējumu citu

315personu rīcībai. Tādējādi esot jāņem vērā arī sabiedrības

316priekšstati par to, kādai personai ir morālas tiesības paust

317nosodījumu un vērtējumu par citas personas rīcību. Proti,

318sabiedrība paļaujoties uz to, ka tiesneša gadījumā nevainojamas

319reputācijas standarts ir krietni augstāks nekā vidusmēra cilvēka

320gadījumā un pat daudzu citu sabiedrībai nozīmīgu un sabiedrībā

321augsti vērtētu profesiju pārstāvju gadījumos. Tādējādi

322informācija, ka par tiesnesi strādā persona, kura izdarījusi

323noziedzīgu nodarījumu, lai vai kāds būtu šā nodarījuma raksturs,

324personas vainas forma vai citi personu raksturojošie dati, varot

325graut tiesu sistēmas reputāciju sabiedrības acīs. Tātad jebkuri

326citi līdzekļi neesot uzskatāmi par tikpat efektīviem kā

327apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais ierobežojums.

328Esot svarīgi tas, ka šāda satura ierobežojums attiecas tikai

329uz vienu skaitliski nelielu amatpersonu grupu - tiesnešiem un

330prokuroriem. Tas neliedzot personai, pret kuru kriminālprocess

331izbeigts uz nereabilitējoša pamata, ieņemt citus amatus valsts

332dienestā un juridiskajā profesijā. Tādējādi ierobežojums esot

333šaurs un tā attiecināmību tieši uz tiesneša amata kandidātiem

334attaisnojot tiesneša īpašais statuss sabiedrībā un tiesību

335aizsardzības sistēmā.

336Kopumā liegums personai, kura izdarījusi vissmagāk vērtējamo

337likumpārkāpumu - noziedzīgu nodarījumu -, ieņemt visaugstāko

338tiesību aizsardzības sistēmas amatu esot vērtējams kā atbilstošs

339līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai.

3409. Pieaicinātā persona - Latvijas

341Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu

342katedras lektore Mg. iur. Evija Vīnkalna - norāda, ka

343apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. panta pirmajai

344daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

345Personu atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā

346varot ne tikai tiesa vai prokurors, sodot personu, bet arī

347procesa virzītājs, nesodot personu un izbeidzot kriminālprocesu

348uz nereabilitējoša pamata. Būtībā ar personas nereabilitēšanu

349esot saprotama tās atzīšana par vainīgu noziedzīga nodarījuma

350izdarīšanā.

351Apstrīdētā norma ietverot absolūtu aizliegumu. Proti, tā

352paredzot attiecīgā ierobežojuma attiecināšanu uz visām pie

353noteiktas grupas piederošām personām, nepieļaujot izņēmumus, un

354šādu ierobežojumu nosakot uz mūžu.

355Ņemot vērā tiesneša kā tiesu varas pārstāvja uzdevumu pildīt

356būtiskas valsts funkcijas sabiedrības drošības jomā un katra

357tiesneša darbības nozīmi tādā aspektā kā sabiedrības uzticēšanās

358tiesu varai, esot atzīstams, ka noteiktajam ierobežojumam ir

359leģitīms mērķis, kas aptver ne tikai citu cilvēku tiesību,

360sabiedrības drošības un labklājības, bet arī demokrātiskas valsts

361iekārtas aizsardzību.

362Diferencētas pieejas un individuāla izvērtējuma noteikšana

363neesot pieļaujama. Tāpat neesot pamata sašaurināt ierobežojuma

364tvērumu, piemēram, to attiecinot tikai uz noziedzīgiem

365nodarījumiem, kas izdarīti aiz neuzmanības.

36610. Pieaicinātā persona - Latvijas

367Universitātes Juridiskās fakultātes lektors un Krimināltiesisko

368zinātņu katedras vadītājs Mg. iur. Gunārs Kūtris -

369uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta

370pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

371Likuma "Par tiesu varu" 55. pants nosakot

372personas, kuras nevar būt par tiesneša amata kandidātiem, un šā

373panta pirmie četri punkti personu saistot ar vainojamību

374noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Gandrīz to pašu minētais pants

375esot paredzējis arī tā sākotnējā redakcijā 1993. gadā.

376Tomēr šā panta 3. punkts mūsdienās esot kļuvis plašāks,

377jo 2005. gada Kriminālprocesa likums salīdzinājumā ar

378iepriekš spēkā bijušo Latvijas Kriminālprocesa kodeksu esot

379piešķīris tiesības izbeigt kriminālprocesu arī izmeklētājam, ne

380tikai prokuroram. Agrāk šī tiesību norma esot attiekusies tikai

381uz tādām personām, kuras prokurors saucis pie kriminālatbildības

382un krimināllieta pret kurām tikai pēc tam tika izbeigta uz

383nereabilitējoša pamata.

384Arī starpkaru periodā ierobežojumi, kas personai liedza kļūt

385par tiesnesi, esot bijuši šaurāki - tie neesot attiecināti

386uz gadījumiem, kad persona tikusi saukta pie kriminālatbildības

387vai notiesāta par pārkāpumu, proti, ierobežojumi esot bijuši

388attiecināmi uz personu, pret kuru tikusi uzsākta kriminālvajāšana

389par noziegumu vai smagu noziegumu. Turklāt ierobežojums esot

390bijis spēkā tikai tad, ja kriminālprocess ir izbeigts,

391pamatojoties uz noteiktiem nereabilitējošiem apstākļiem -

392noilgumu, izlīgumu, apžēlošanu vai amnestiju.

393Lēmuma izbeigt kriminālprocesu uz nereabilitējoša pamata

394pieņemšanai pastāvot papildu nosacījums, proti, esot nepieciešama

395personas piekrišana šādai procesa izbeigšanai kā garantija

396personas tiesībām uz lietas izskatīšanu tiesā. Persona varot

397nepiekrist kriminālprocesa izbeigšanai un prasīt krimināllietas

398izskatīšanu tiesā, bet, ja tā piekritusi kriminālprocesa

399izbeigšanai, tas nozīmējot, ka persona ir atzinusi savu vainu

400izdarītajā nodarījumā. Vainas atzīšanai varot būt tiesiskas

401sekas, tostarp arī izskatāmajā lietā izvērtējamais ierobežojums,

402kas liedz ieņemt noteiktu amatu.

403Izskatāmajā lietā neesot strīda par to, ka ierobežojums ir

404noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis - aizsargāt citu

405cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu un sabiedrības

406drošību -, jo šis ierobežojums esot saistīts ar valsts un tiesu

407sistēmas prestižu un cilvēku uzticēšanos tiesai, kas varētu

408mazināties, ja tiesu spriestu persona, kura pati ir pārkāpusi

409Krimināllikumu. Likumdevēja izraudzītais līdzeklis esot piemērots

410šo leģitīmo mērķu sasniegšanai.

411Tomēr esot pamatotas šaubas, vai sabiedrības ieguvums no tā,

412ka nav paredzēts individuāls izvērtējums, ir pietiekami liels

413tad, ja tiesneša darbam netiek pielaists pieredzējis, kvalificēts

414jurists ar ļoti labu reputāciju. Nevarot piekrist tam, ka agrākie

415likumpārkāpumi būtiski ietekmētu sabiedrības uzticēšanos tiesu

416varai. Saeimas pieminētie statistikas dati par ne īpaši augsto

417uzticēšanos tiesu varai noteikti neesot saistāmi ar konkrētajā

418lietā apstrīdētās normas spēkā esību. Sabiedrība valsts orgānus

419vērtējot pēc to padarītā darba un pieņemtajiem lēmumiem.

420Tiesnesim kā taisnīguma paraugam nenoliedzami varot tikt

421izvirzīti augstāki standarti. Tomēr cilvēki jebkurā gadījumā

422vērtējot tiesu pēc tiesnešu uzvedības, pēc spriedumu

423taisnīguma.

424Mg. iur. Gunārs Kūtris norāda, ka šādu

425ierobežojumu varētu neattiecināt uz kriminālpārkāpumiem vai

426attiecināt tikai uz tādiem gadījumiem, kad persona jau saukta pie

427kriminālatbildības (prokurors uzrādījis apsūdzību) un tikai pēc

428tam kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, jo šajā

429posmā iegūtu pierādījumu kopums esot krietni stabilāks personas

430vainas pierādīšanai. Tāpat esot pamats vērtēt, vai uz visām

431profesijām nebūtu attiecināmi ierobežojumi, kas saistīti tikai ar

432tīšu nodarījumu, jo neuzmanība neesot personas apzināta rīcība.

433Visbeidzot, arī, piemēram, Igaunijas un Lietuvas likumi esot

434samērīgāki, jo abās minētajās valstīs šāda veida ierobežojums

435esot spēkā tikai tad, ja persona ir notiesāta.

436Secinājumu

437daļa

43811. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt

439apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajā

440daļā ietvertajām tiesībām pildīt valsts dienestu un

441106. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām brīvi

442izvēlēties nodarbošanos.

443Ja ir apstrīdēta normas atbilstība vairākām augstāka juridiska

444spēka normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas

445būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības

446izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

4472021. gada 4. novembra sprieduma lietā

448Nr. 2021-05-01 10. punktu).

449Līdz ar to Satversmes tiesai izskatāmajā lietā visupirms ir

450jāizvērtē Satversmes 101. panta pirmās daļas un

451106. panta pirmā teikuma tvērums.

45211.1. Satversmes 101. panta pirmā daļa

453nosaka: "Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā

454paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā

455arī pildīt valsts dienestu."

456Valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā atrodas

457personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana. Tādēļ

458nodarbinātība valsts dienestā no privātajā sektorā veicamā darba

459atšķiras gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem

460aspektiem, gan pēc veicamā darba mērķa. Personas valsts dienestā

461atrodas īpašās attiecībās ar valsti, proti, šo personu tiesības

462ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi

463(sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada

46418. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01

46510. punktu).

466Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valsts dienests ietver

467visus valsts amatus, kas izveidoti likumdošanas, izpildu un tiesu

468varas institūcijās (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

46910. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01

47031.1. punktu). Tiesnesis, spriežot tiesu, īsteno vienu

471no valsts varas funkcijām - tiesu varu. Tādējādi Satversmes

472101. panta pirmā daļa ietver tiesības pildīt valsts dienestu

473arī tiesneša amatā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

47418. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01

47513. punktu).

476Tiesības pildīt valsts dienestu nozīmē arī tiesības uz

477vienlīdzīgu pieeju valsts dienestam

478(sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada

47918. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01

48013. punktu). Tomēr Satversmes 101. pants neuzliek

481valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to vēlas,

482iespēju pildīt valsts dienestu. Tiesības pildīt valsts dienestu

483ir īstenojamas "likumā paredzētā veidā" (sk.

484Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā

485Nr. 2006-29-0103 17. punktu). Tas nozīmē, ka

486likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī tiesneša amata kandidātam

487izvirzāmās prasības.

488Tādējādi Satversmes 101. panta pirmā daļa aizsargā

489personas - Latvijas pilsoņa - tiesības pildīt valsts dienestu arī

490tiesneša amatā likumā paredzētā veidā.

49111.2. Satversmes 106. panta pirmais teikums

492nosaka: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos

493un darbavietu atbilstoši savām spējām un

494kvalifikācijai."

495Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes

496106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz

497darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

498darbavietu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

4992021. gada 25. marta sprieduma lietā

500Nr. 2020-36-01 12. punktu).

501Tāpat Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ar Satversmes

502106. panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu

503"nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa

504atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā

505arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību

506kopumā. Citiem vārdiem - persona var izvēlēties nodarbošanos,

507ņemot vērā visu to spēju, zināšanu un prasmju kopumu, kas

508raksturo konkrētās personas sagatavotību un piemērotību noteikta

509darba veikšanai, ņemot vērā gan izglītību, gan arī praktisko

510pieredzi konkrētā darbā, gan arī citas zināšanas, prasmes un

511iemaņas, ko attiecīgā persona ieguvusi un attīstījusi (sk.,

512piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 1. novembra

513sprieduma lietā Nr. 2007-08-01 7. punktu).

514Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības

515ir attiecināmas uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā

516sektorā, turklāt tās attiecināmas arī uz tādām profesijām, kurās

517darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā

518regulētā darba līguma pamata (sk. Satversmes

519tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā

520Nr. 2005-22-01 6. punktu un 2011. gada

52122. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01

52211. punktu). Proti, šīs tiesības attiecas arī uz

523tiesneša amatu.

524Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret

525valsts darbībām, kas šo brīvību ierobežo. Taču tas neliedz

526valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu

527nodarbošanos varētu īstenot. Likumdevējam ir rīcības brīvība

528izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību,

529ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Vienlaikus valstij

530ir pienākums arī atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu

531radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tiesības brīvi

532izvēlēties nodarbošanos (sal. sk. Satversmes

533tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

534Nr. 2020-36-01 12. punktu).

535Līdz ar to Satversmes 106. panta pirmā teikuma tvērumā

536ietilpst personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, kas

537aptver arī tiesības pildīt tiesneša amatu, taču prasības

538attiecībā uz šo amatu, ievērojot Satversmi un vispārējos tiesību

539principus, var noteikt likumdevējs.

54011.3. Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai

541Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas tulkojamas

542sistēmiski (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada

5432. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01

54414. punktu).

545Gadījumos, kad Satversmes tiesai ir jāvērtē apstrīdētās normas

546atbilstība gan Satversmes 101. pantam, gan arī Satversmes

547106. pantam, Satversmes 101. pantā ietvertajām tiesībām

548noteiktie ierobežojumi izvērtējami kopsakarā ar Satversmes

549106. pantu (sal. sk. Satversmes tiesas

5502007. gada 10. maija sprieduma lietā

551Nr. 2006-29-0103 16. punktu).

552No pieteikumā ietvertajiem argumentiem un citiem lietas

553materiāliem izriet, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir par

554to, vai valstij ir tiesības aizliegt kļūt par tiesneša amata

555kandidātu un tādējādi pildīt valsts dienestu tādai personai, pret

556kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Līdz ar

557to izskatāmajā lietā īpaša nozīme ir vērtējumam par apstrīdētās

558normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai daļai.

559Tādējādi Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas

560atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai daļai kopsakarā ar

561Satversmes 106. panta pirmo teikumu.

56212. Latvijas tiesību sistēmā likuma "Par

563tiesu varu" 55. pants nosaka tās personas, kuras nevar

564būt par tiesneša amata kandidātu. Apstrīdētā norma negatīvā veidā

565noteic, kādām prasībām ir jāatbilst tiesneša amata kandidātam.

566Turklāt apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums attiecas uz

567ikvienas tiesas tiesneša amata kandidātu. Proti, persona nevar

568būt par tiesneša amata kandidātu tad, ja pret to kriminālprocess

569ir izbeigts, pamatojoties uz kādu no Kriminālprocesa likuma

570380. pantā norādītajiem personu nereabilitējošiem

571apstākļiem, kas pēc sava satura ir dažādi.

572Viens no personu nereabilitējošiem apstākļiem gadījumā, kad

573kriminālprocess tiek izbeigts, atbrīvojot personu no

574kriminālatbildības, ir izlīgums ar cietušo, kas paredzēts

575Kriminālprocesa likuma 379. panta pirmās daļas

5762. punktā. Līdzīgs tiesiskais regulējums bija iekļauts

577iepriekš spēkā bijušajā Latvijas Kriminālprocesa kodeksā, kura

5785.3 panta pirmās daļas 2. punktā paredzētais

579izlīgums bija pamats kriminālprocesa izbeigšanai pret Pieteikuma

580iesniedzēju.

581Pieteikuma iesniedzējs 2021. gada 23. jūlijā vērsās

582Tiesu administrācijā, norādot, ka apsver iespēju pretendēt uz

583kādu no vakantajām tiesneša amata vietām (sk. lietas materiālu

5841. sēj. 35. lp.). Viņam nosūtītajā atbildē

585uzmanība tika vērsta arī uz tiesneša amata kandidātiem

586izvirzītajām prasībām (sk. lietas materiālu

5871. sēj. 36. lp.).

588Tā kā kriminālprocess pret Pieteikuma iesniedzēju bija

589izbeigts uz nereabilitējoša pamata, apstrīdētā norma liedz

590Pieteikuma iesniedzējam tiesības kļūt par tiesneša amata

591kandidātu un pildīt valsts dienestu.

592Tādējādi apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam

593ierobežo Satversmes 101. panta pirmajā daļā un 106. panta

594pirmajā teikumā ietvertās tiesības iestāties valsts dienestā

595tiesneša amatā.

59613. Noskaidrojot, vai ar apstrīdēto normu

597noteiktais Pieteikuma iesniedzēja tiesību ierobežojums ir

598attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē:

5991) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

600likumu;

6012) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

6023) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sal.

603sk. Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija

604sprieduma lietā Nr. 2020-50-01 14. punktu).

60514. Lai izvērtētu, vai Satversmes 101. panta pirmajā

606daļā un 106. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību

607ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

608Satversmes tiesai jānoskaidro:

6091) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

610paredzēto kārtību;

6112) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams

612atbilstoši normatīvo aktu prasībām;

6133) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai

614persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu

615saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram,

616Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra

617sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 16. punktu un

6182021. gada 25. marta sprieduma lietā

619Nr. 2020-36-01 14. punktu).

620Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

621procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

622Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma

623lietā Nr. 2020-29-01 19. punktu un 2021. gada

62425. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01

62514. punktu).

626Jau 1992. gada 15. decembra likuma "Par tiesu

627varu" sākotnējā redakcijā tika noteikts aizliegums par

628tiesneša amata kandidātu būt personai, kura saukta pie

629kriminālatbildības, bet krimināllieta pret kuru izbeigta uz

630nereabilitējoša pamata.

631Ar 2018. gada 18. janvāra grozījumiem, kas stājās

632spēkā 2018. gada 12. februārī, likuma "Par tiesu

633varu" 55. panta 3. punkts tika izteikts jaunā

634redakcijā, nosakot, ka par tiesneša amata kandidātu nevar būt

635personas, pret kurām kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša

636pamata. Grozījumu pamatā bija nepieciešamība vienādot likumā

637"Par tiesu varu" un Kriminālprocesa likumā lietoto

638terminoloģiju (sk. likumprojekta Nr. 898/Lp12

639"Grozījumi likumā "Par tiesu varu""

640sākotnējās ietekmes novērtējumu (anotāciju). Pieejams:

641saeima.lv).

642Priekšlikums izteikt likuma "Par tiesu varu"

64355. panta 3. punktu jaunā redakcijā tika izskatīts gan

644Saeimas Juridiskajā komisijā, gan Tiesu politikas apakškomisijā.

645Likumprojekts izskatīts Saeimas sēdēs trijos lasījumos, bet pēc

646tā otrreizējas caurlūkošanas, kura nebija saistīta ar apstrīdētās

647normas atkārtotu izvērtēšanu, likums tika pieņemts 2018. gada 18.

648janvārī. Likums tika izsludināts 2018. gada

64929. janvārī, publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas

650Vēstnesis" Nr. 20 un stājās spēkā 2018. gada

65112. februārī.

652Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus par apstrīdētās

653normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes

654tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

655izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

656kārtībā, ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un

657pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

658izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

659piemērošanas sekas.

660Līdz ar to apstrīdētajā normā

661ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

662kārtībā pieņemtu likumu.

66315. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

664jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

665ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma

666mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas

6672011. gada 22. novembra sprieduma lietā

668Nr. 2011-04-01 16. punktu).

669Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums

670ir vērsts uz to, lai mazinātu riskus attiecībā uz tiesu varas

671autoritāti - lai netiktu mazināta sabiedrības uzticēšanās gan

672tiesnešiem, gan pašai valstij, gan demokrātiskai tiesiskai valsts

673iekārtai. Saeima uzsver, ka tiesu varas autoritātes trūkums un

674neuzticēšanās valstij un tās amatpersonām apdraudētu gan

675sabiedrības drošību, gan citu personu tiesības. Tātad apstrīdētā

676norma aizsargājot demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības

677drošību un citu personu tiesības. To, ka ierobežojuma leģitīmais

678mērķis varētu būt demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku

679tiesību aizsardzība, norādījis arī Pieteikuma iesniedzējs.

680Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums

681nodrošināt pienācīgu tās institūciju darbību, kā arī noteikt tādu

682regulējumu, lai valsts vara tiktu īstenota atbilstoši sabiedrības

683interesēm. Viens no veidiem, kā to sasniegt, ir noteikt

684kvalifikācijas un objektivitātes prasības personām, kurām

685uzticēta valstij vai sabiedrībai nozīmīgu funkciju izpilde.

686Šādiem ierobežojumiem ir leģitīms mērķis, un plašākā nozīmē tas

687skar gan demokrātisko valsts iekārtu, gan sabiedrības drošību

688(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra

689sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 9. punktu).

690Tiesnesis, pildot valsts dienestu, īsteno vienu no valsts

691varas funkcijām - tiesas spriešanu. Demokrātiskā tiesiskā valstī

692tiesas spriešanai tiek piešķirta būtiska nozīme, jo tā nodrošina

693konstitūcijas un pašas demokrātijas aizsardzību (sk.: Barak A.

694The Judge in a Democracy. Princeton: Princeton University Press,

6952006, p. 11). No tiesnešiem tiek gaidīts, ka tiesas

696spriešanas procesā tiks īstenota Satversmē, likumos un citos

697tiesību aktos ietverto tiesību, principu un vērtību aizsardzība.

698Līdz ar to valstij ir jānodrošina, ka šī vara tiek nodota tikai

699tādu amata būtībai atbilstošu personu rokās, kuras var īstenot

700demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzību.

701Visām valsts varu īstenojošajām institūcijām, bet jo īpaši

702tiesām savas funkcijas ir jāveic tādā veidā, lai tās baudītu

703sabiedrības uzticēšanos. Tiesnesis, spriežot tiesu, pieņem galīgo

704nolēmumu par personas tiesībām un pienākumiem, nodrošinot

705ikvienas personas tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu. Tāpat

706ikviens tiesas nolēmums ir svarīgs ne tikai konkrētajā procesā

707iesaistītajām personām, bet arī visai sabiedrībai. Tādas personai

708un sabiedrībai nozīmīgās vērtības kā, piemēram, patiesības

709noskaidrošana, taisnīgums, brīvība var aizsargāt tiesneši, kuri

710ne vien veic savus pienākumus saskaņā ar visaugstākajiem

711profesionālajiem standartiem, bet arī bauda sabiedrības

712uzticēšanos. Sabiedrības uzticēšanās tiesām ir demokrātiskas

713tiesiskas valsts, kā arī atklātas, taisnīgas un harmoniskas

714sabiedrības elements. Citiem vārdiem - tikai tad, ja tiesu vara

715un tiesneši bauda sabiedrības uzticēšanos, ir iespējams

716pilnvērtīgi īstenot tiesas spriešanas funkciju.

717Uzticēšanos tiesu varai ietekmē dažādi apsvērumi, tostarp

718sabiedrības viedoklis par tiesneša morālo autoritāti un

719godprātību. Tiesnešu autoritāte sabiedrībā ir atkarīga no pašiem

720tiesnešiem, viņu darba satura un vērtībām, kuras nostiprina

721uzticēšanos tiesām un Latvijai kā tiesiskai valstij

722(sk.: Krūmiņa V. Tiesnešu vērtības un atbildība.

723Jurista Vārds, 14.04.2015., Nr. 15, 8.-10. lpp.).

724Tāpat ir būtiski, lai tiesneši paši arī respektētu un cienītu

725tiesneša amatu un censtos stiprināt un saglabāt cilvēku

726paļaušanos uz tiesu sistēmu (sk.: Bangalore Principles

727of Judicial Conduct, 27 July 2006, United Nations Economic

728and Social Council resolution 2006/23, Preamble). Tiesnesim

729ir jānodrošina, lai viņa rīcību sabiedrība vērtētu kā

730nevainojamu, un šādai rīcībai un uzvedībai ir jāattaisno personu

731uzticēšanās tiesneša godprātībai. Tas nozīmē nepieciešamību ne

732vien faktiski nodrošināt taisnīgumu, bet arī sabiedrībā radīt

733pārliecību, ka tas ir nodrošināts (sk.: Bangalore Principles

734on Judicial Conduct, Value 3.1, 3.2). Turklāt tiesnesim

735jārēķinās ar to, ka viņš sava amata nozīmes un paša pieņemto

736nolēmumu tiesisko seku dēļ bieži nonāk sabiedrības uzmanības

737centrā.

738Noziedzīgs nodarījums pēc būtības no citiem likumpārkāpumiem

739atšķiras ar lielāku radītā kaitējuma vai iespējamā radītā

740kaitējuma smaguma pakāpi, un likumdevējs ar krimināltiesību

741līdzekļiem paredzējis nodrošināt pašas svarīgākās un nozīmīgākās

742intereses (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V.

743Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa).

744Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018,

74514. lpp.). Proti, likumdevējs Krimināllikumā ir

746paredzējis tādus noziedzīgus nodarījumus darbības un bezdarbības

747veidā, kuru kaitīguma pakāpe ir tik augsta, ka par to izdarīšanu

748draud kriminālsods kā personas prettiesiskās rīcības sekas.

749Kā to norādījušas vairākas pieaicinātās personas, gadījumā,

750kad jau uzsāktais kriminālprocess tiek izbeigts uz

751nereabilitējoša pamata, persona netiek attaisnota (sk. lietas

752materiālu 5. sēj. 17. un 24. lp.). No

753Kriminālprocesa 610. panta pirmās daļas var secināt, ka tad,

754ja kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, persona

755pēc būtības ir atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma

756izdarīšanā. Arī tiesību zinātnē norādīts, ka Latvijā faktiski

757pastāv divi veidi, kā personu var atzīt par vainīgu noziedzīga

758nodarījuma izdarīšanā: 1) tiesai vai prokuroram saskaņā ar

759Krimināllikuma 1. panta otro un trešo daļu atzīstot personu

760par vainīgu un sodot to; 2) procesa virzītājam izbeidzot

761kriminālprocesu uz nereabilitējoša pamata, nesodot personu

762(sk.: Baumanis J. Personu nereabilitējošie apstākļi

763kriminālprocesā jeb kriminālprocesuālā dekoherence. Jurista

764Vārds, 02.01.2018., Nr. 1, 27.-29. lpp.). Tāpat

765judikatūrā ir atzīts, ka, izbeidzot kriminālprocesu uz personu

766nereabilitējoša apstākļa pamata, ir jākonstatē, vai persona ir

767vainīga noziedzīgajā nodarījumā, par kuru uzsākts

768kriminālprocess, jo citādi tiktu pārkāptas personas tiesības uz

769lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā (sk. Senāta

7702016. gada 27. septembra lēmumu lietā

771Nr. SKK-J-507/2016 (11200034307)).

772Tādējādi ierobežojums, kas liedz personai, pret kuru

773kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, būt par

774tiesneša amata kandidātu, primāri ir noteikts tādēļ, lai persona,

775kuras rīcības kaitīguma pakāpe ir tik augsta, ka šī rīcība

776atbilst Krimināllikumā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāvam,

777nevarētu kaitēt tiesu varai un tās autoritātei. Tādā veidā tiek

778nodrošināta demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Tas, ka

779apstrīdētā norma aizsargā arī citu personu tiesības un

780sabiedrības drošību, ir šīs normas blakusefekts.

781Līdz ar to apstrīdētajā normā

782ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

783demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

78416. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

785samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda:

7861) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

787sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

788mērķi;

7892) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

790nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

791līdzekļiem;

7923) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

793sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

794kaitējumu.

795Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

796kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma

797principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

7982015. gada 21. decembra sprieduma lietā

799Nr. 2015-03-01 25. punktu).

80017. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

801leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

802tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

8032010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

804Nr. 2010-01-01 13. punktu).

805Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā normā

806ietvertais ierobežojums ļauj sasniegt leģitīmo mērķi tikai

807daļēji, jo izslēdz iespēju pat augsti kvalificētiem juristiem,

808kuri neapdraud leģitīmā mērķa sasniegšanu, kandidēt uz tiesneša

809amatu.

810Savukārt Saeima uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais

811ierobežojums tā leģitīmo mērķi sasniedz, jo tiesneša amata

812kandidātam ir jāapliecina tas, ka viņš ievēro spēkā esošo

813tiesisko regulējumu un var ar savu piemēru rādīt priekšzīmi

814sabiedrībai. Proti, tiesas spriešanas funkcija prasot no tiesneša

815ne vien atbilstošu profesionālo pieredzi un padziļinātas

816juridiskas zināšanas, bet arī tiesneša amatam atbilstošu

817uzvedību.

818Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesneša amatu var pildīt

819vienīgi augsti kvalificēts un godīgs jurists ar nevainojamu

820reputāciju (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

82126. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-31-01

82222.2. punktu). Tiesu sistēmā tiesneša amata kandidātam

823noteiktās prasības ir iekļautas likumā "Par tiesu varu"

824un kopumā ir vērstas uz to, lai tikai šīm prasībām atbilstošas

825personas varētu ieņemt tiesneša amatu. Lai piesaistītu tiesneša

826amatam profesionālas, zinošas, nobriedušas un sociāli kompetentas

827personas, tiesneša amatam ir noteikts vecuma cenzs un izvirzītas

828īpašas prasības attiecībā uz tiesneša amata kandidāta

829profesionālo pieredzi (sk. Satversmes tiesas

8302017. gada 26. oktobra sprieduma lietā

831Nr. 2016-31-01 22.2. punktu). Tieši uz

832profesionālās kvalifikācijas apliecināšanu vērstās prasības

833nodrošina to, lai tiesneša amatā nonāktu persona, kas uzskatāma

834par augsti kvalificētu juristu. Turpretim citas prasības, arī

835likuma "Par tiesu varu" 55. pantā ietvertās

836prasības, ir noteiktas arī tādēļ, lai nodrošinātu to, ka par

837tiesnesi kļūst persona, kura ir godīga un kuras reputācija ir

838nevainojama.

839Kā atzīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, tiesneši

840jau pēc sava veicamā darba rakstura ir tiesiskuma garantētāji

841valstī, tādēļ to rīcībai pat ārpus savu darba pienākumu veikšanas

842ir jābūt tādai, lai saglabātu un vairotu sabiedrības uzticēšanos

843tiesu varai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

8442021. gada 9. februāra sprieduma lietā "Xhoxhaj v.

845Albania", pieteikums Nr. 15227/19,

846407. punktu). Tādējādi tiesnesim ir jāatbilst augstiem

847uzvedības standartiem gan profesionālajā, gan arī privātajā

848dzīvē. Ja tiesnesis publiski spriedumā nosoda to, ko pats dara

849privāti, tad viņš var zaudēt sabiedrības uzticēšanos un tādējādi

850ietekmēt arī sabiedrības uzticēšanos tiesu varai kopumā (sk.:

851United Nations Office on Drugs and Crime, Commentary on Bangalore

852Principles of Judicial Conduct, September 2007, para.

853103).

854Tas attiecas ne tikai uz personu, kura jau ir tiesneša amatā.

855Sabiedrības uzticēšanos tiesu varai negatīvā veidā var ietekmēt

856arī tas, ka par tiesnesi kļūst persona, kura pirms tam izdarījusi

857noziedzīgu nodarījumu. Sabiedrības uzticēšanās tiesu varai kopumā

858un individuāli tiesnesim ir saistāma ar vairākiem aspektiem, un

859katram no tiem piešķirama ievērojama nozīme. Proti, personas un

860sabiedrības uzticēšanās tiesu varai ietekmē personu vēlmi ne

861tikai vērsties pēc palīdzības tiesā, bet arī pildīt tiesas

862pieņemtos nolēmumus. Tā kā personas vēlme vērsties tiesā, kā arī

863motivācija pildīt tiesu nolēmumus ir tiešā veidā saistīta ar

864personas uzticēšanos tiesu varai, likumdevējam ir ne tikai

865tiesības, bet arī pienākums rīkoties, lai nodrošinātu to, ka

866ikviens tiesnesis un tiesu vara kopumā bauda sabiedrības

867uzticēšanos.

868Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

869ierobežojums sekmē sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Paredzot

870šādu aizliegumu, tiek nodrošināts, ka sabiedrībai neradīsies

871šaubas par personas spēju pildīt tiesneša pienākumus, ja šādu

872šaubu pamatā varētu būt attiecīgās personas iepriekšēja

873noziedzīga rīcība.

874Tādējādi apstrīdētā norma veicina demokrātiskas valsts

875iekārtas aizsardzību, nepieļaujot to, ka par tiesneša amata

876kandidātu varētu kļūt tāda persona, kuras vaina noziedzīga

877nodarījuma izdarīšanā būtībā ir konstatēta, kriminālprocesu pret

878šo personu izbeidzot uz nereabilitējoša pamata.

879Tātad likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots

880apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

881mērķa sasniegšanai.

88218. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

883nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa

884pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem,

885indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

886tikpat iedarbīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas

8872010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

888Nr. 2010-01-01 14. punktu). Tiesas kompetencē ir

889pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personas

890pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

891tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā

892Nr. 2017-07-01 19. punktu). Konstatējot, ka ir kaut

893viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka

894apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības

895(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa

896sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu).

897Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo mērķi iespējams

898sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem

899līdzekļiem. Mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu tāds tiesiskais

900regulējums, kas šāda veida ierobežojumu attiecinātu tikai uz

901tīšiem vienkāršiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tāpat mazāk

902ierobežojošs līdzeklis būtu liegumu personai kandidēt uz tiesneša

903amatu saistīt ar Krimināllikumā paredzēto sodāmības laiku, nevis

904noteikt ierobežojumu uz visu mūžu. Visbeidzot, mazāk ierobežojošs

905līdzeklis būtu katra atsevišķā gadījuma individuāla

906izvērtēšana.

907Savukārt Saeima uzskata, ka ar Pieteikuma iesniedzēja

908norādītajiem alternatīvajiem līdzekļiem ierobežojuma leģitīmo

909mērķi nav iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdēto

910normu. Saeima norāda, ka par leģitīmā mērķa sasniegšanu liecina

911arī vispārēja personu un sabiedrības uzticēšanās tiesnešiem kā

912likumpaklausīgiem valsts varas pārstāvjiem. Citi līdzekļi nevarot

913padarīt par nebijušu tiesneša amatam neatbilstošu uzvedību.

91418.1. Lai pienācīgi tiktu izpildīti valsts dienesta

915uzdevumi, visu to personu, kuras pilda šo dienestu, bet jo īpaši

916tiesu sistēmai piederīgo personu tiesisko statusu regulējošos

917normatīvajos aktos ir iekļautas līdzīgas prasības kā apstrīdētajā

918normā. Piemēram, Tiesu izpildītāju likuma 13. panta

9194. punkts noteic, ka par zvērinātu tiesu izpildītāju nevar

920būt personas, pret kurām kriminālprocess par tīša noziedzīga

921nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Tāda

922pati tiesību norma ir atrodama arī Latvijas Republikas

923Advokatūras likuma 15. panta 5. punktā un Notariāta

924likuma 10. panta 4. punktā. Apstrīdētajā normā

925ietvertajam ierobežojumam saturiski vislīdzīgākais ierobežojums

926ir ietverts Prokuratūras likumā, kura 37. panta pirmās daļas 6.

927punkts noteic, ka par prokuroru un prokurora amata kandidātu

928nevar būt persona, kura ir saukta pie kriminālatbildības, bet

929kriminālprocess pret to izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

930Apsverot grozījumus normatīvajā regulējumā attiecībā uz

931ierobežojumiem, kas saistīti ar agrāk izdarītu noziedzīgu

932nodarījumu, Tieslietu ministrija norādījusi, ka attiecībā uz

933tiesnešiem apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir

934jāsaglabā. Šo savu uzskatu ministrija pamato ar tiesneša amata

935nozīmīgumu, proti, to, ka tiesnesis īsteno tiesas spriešanas

936funkciju, kas ietver ļoti lielu atbildību un pienākumu

937sabiedrības priekšā. Tiesneša personība varot radīt šaubas par

938viņa pieņemtā lēmuma tiesiskumu un līdz ar to mazināt vispārējo

939sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai kopumā. Tieslietu

940ministrija, apsverot iespējamās alternatīvas, piemēram,

941ieteikumus aizliegumu attiecināt tikai uz tīšiem noziedzīgiem

942nodarījumiem, tikai uz atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem,

943neattiecināt uz visām noziedzīgu nodarījumu grupām, ņemt vērā

944noziedzīga nodarījuma klasifikācijas pakāpes, noteikt terminētu

945aizliegumu vai individuālu izvērtējumu, ir norādījusi, ka

946tiesneša amatam izvirzītā nevainojamas reputācijas prasība šādus

947risinājumus nepieļauj (sk. lietas materiālu 5. sēj.

94895. lp.).

94918.2. Viens no nevainojamas reputācijas būtiskākajiem

950aspektiem ir sabiedrības cieņa un uzticēšanās. Šis aspekts jo

951būtiskāks ir tiesnesim, kura nolēmumi autoritatīvu spēku var

952iegūt tikai tad, ja tiesnesis bauda sabiedrības cieņu un

953uzticēšanos (sk. Disciplinārtiesas 2019. gada

95415. februāra lēmuma lietā Nr. DT-2/2019

9557.1. punktu). Prasība pēc nevainojamas reputācijas tiek

956attiecināta ne tikai uz tiesnešiem, bet arī uz vairāku citu

957profesiju pārstāvjiem, piemēram, šāda prasība ir ietverta arī

958Prokuratūras likumā (sk. Prokuratūras likuma

95933. panta pirmās daļas 5. punktu) un Latvijas

960Republikas Advokatūras likumā (sk. Latvijas Republikas

961Advokatūras likuma 14. panta 2. punktu). Turklāt,

962kā to norādījusi arī Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrība,

963sabiedrība gaida, ka tiesneša gadījumā nevainojamas reputācijas

964standarts ir krietni augstāks nekā vidusmēra sabiedrības locekļa

965gadījumā un pat daudzu citu sabiedrībai nozīmīgu un sabiedrībā

966augsti vērtētu profesiju pārstāvju gadījumos

967(sk. lietas materiālu

9685. sēj. 118. lp.). Tas skaidrojams ar to, ka

969tieši tiesneši ir tie, kurus valsts un visa sabiedrība pilnvaro

970garantēt pārējiem sabiedrības locekļiem tiesībās balstītu

971taisnīgumu, turklāt arī ar tiesnešiem uzticēto lielo varu savu

972amata pienākumu ietvaros lemt par citu cilvēku dzīvi

973(sk.: Osipova S. Tiesneša ētika. Komunikācijas ētikas

974dimensija: nodotās informācijas skaidrība. Latvijas Republikas

975Augstākās tiesas biļetens, 2016. gada oktobris, Nr. 13,

97657. lpp.).

977Jēdziens "nevainojama reputācija" ir jāvērtē

978sistēmiski kopsakarā ar citām likuma "Par tiesu varu"

979normām. Likumdevējs likuma "Par tiesu varu"

98055. pantā negatīvā veidā ir noteicis tās prasības, kuras nav

981savienojamas ar tiesneša amatu. Viena no tādām ir ietverta arī

982apstrīdētajā normā. Proti, likumdevējs uzskata, ka

983kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata liecina par

984to, ka personas reputācija neatbilst tiesneša tēlam sabiedrības

985acīs un neraisa sabiedrības cieņu un uzticēšanos.

98618.3. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir

987noteikts uz mūžu. Šādi uz mūžu noteikti ierobežojumi pēc to

988rakstura ir īpaši smagi, jo izslēdz prezumpciju, ka persona

989dzīves laikā spēj mainīties un mainīt savu uzvedību. Pēc būtības

990persona šāda ierobežojuma rezultātā tiek stigmatizēta uz visiem

991laikiem, bet tas neatbilst demokrātiskas tiesiskas valsts

992prasībai veidot tādu iekļaujošu sabiedrību, kurā izturēšanās pret

993katru sabiedrības locekli ir cieņpilna. Proti, personas pagātnei

994nevajadzētu mūžīgi ietekmēt personas nākotni (sk.:

995Herzog-Evans M. Bifurcation and Redemption in France. In:

996O'Loughlin A., Annison H., Meijer S. (Eds.)

997Fundamental Rights and Legal Consequences of Criminal Conviction.

998Oxford: Hart Publishing, 2019, p. 213). Arī Eiropas Padomes

999komisija "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas

1000komisija) ir norādījusi, ka ierobežojumi uz mūžu var tikt

1001noteikti tikai īpaši nopietnos gadījumos - tad, ja izdarītais

1002pārkāpums pēc sava rakstura ir smags (sk. Eiropas

1003Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām"

1004(Venēcijas komisija) 2018. gada 23. novembra ziņojuma

1005CDL-AD(2015)036cor 155. punktu).

1006Uz mūžu noteiktu ierobežojumu gadījumā personai ne tikai tiek

1007liegts īstenot savas tiesības pildīt valsts dienestu, bet tā arī

1008sabiedrības acīs tiek sasaistīta ar iepriekš izdarīto, neņemot

1009vērā personas tālākās dzīves gaitas. Tādējādi likumsakarīgi var

1010tikt ietekmēta personas vēlme turpināt sevi attīstīt un realizēt

1011savas spējas tādā veidā, kas varētu dot pienesumu

1012sabiedrībai.

1013Satversmes tiesa secina, ka uz mūžu noteikti ierobežojumi ir

1014attaisnojami tikai īpašos gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc

1015būtības ir nesavienojams ar konkrēto tiesību, tostarp tiesību

1016pildīt valsts dienestu, īstenošanu. Tādējādi Satversmes tiesai ir

1017jāpārliecinās, vai apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

1018tiešām ir nepieciešams noteiktajā apmērā. Proti, vai tiešām visos

1019gadījumos, kad kriminālprocess pret personu izbeigts uz

1020nereabilitējoša pamata, ir secināms, ka šādas personas

1021kandidēšana uz tiesneša amatu rada risku, ka var mazināties

1022sabiedrības uzticēšanās tiesu varai, un šāds aizliegums ir

1023vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi, un tādējādi

1024ir attaisnojams.

102518.4. Kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša

1026pamata attiecas uz atšķirīgiem personas izdarītajiem noziedzīgiem

1027nodarījumiem.

102818.4.1. Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietverts plašs

1029tādu noziedzīgu nodarījumu klāsts, par kuru izdarīšanu draud

1030kriminālsods. Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta pirmo daļu

1031noziedzīgi nodarījumi ir iedalāmi kriminālpārkāpumos un

1032noziegumos, savukārt noziegumi iedalāmi šādi: mazāk smagi

1033noziegumi, smagi noziegumi un sevišķi smagi noziegumi. Šie

1034noziedzīgie nodarījumi apdraud dažādas ar Krimināllikumu

1035aizsargātas intereses, piemēram, personas dzīvību, veselību,

1036mājokļa neaizskaramību, brīvību, īpašumu, vispārējo drošību un

1037sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Noziedzīgi nodarījumi

1038atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma

1039raksturam un kaitīguma pakāpei ir atšķirīgi. Turklāt tie var tikt

1040izdarīti gan ar nodomu, gan aiz neuzmanības.

1041Krimināltiesiskais regulējums paredz dažādus gadījumus, kad

1042kriminālprocess tiek izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

1043Likumdevējs ir noteicis to, kādi apsvērumi tiesību normu

1044piemērotājam ir jāņem vērā, lemjot par kriminālprocesa

1045izbeigšanu, piemēram, izdarītā noziedzīgā nodarījuma rezultātā

1046radušos personas vai sabiedrības interešu apdraudējumu raksturu

1047un kaitīguma pakāpi, nodarījumu izdarījušās personas vecumu un

1048attieksmi pret izdarīto. Tādēļ persona netiek reabilitēta tad, ja

1049kriminālprocess tiek izbeigts saistībā ar psihiskiem traucējumiem

1050un piespiešanu, nepilngadību, personas nāvi, laika faktoru,

1051izlīgumu ar cietušo, nodarījuma nekaitīgumu vai mazāku bīstamību

1052(sk.: Baumanis J. Personu nereabilitējošie apstākļi

1053kriminālprocesā jeb kriminālprocesuālā dekoherence. Jurista

1054Vārds, 02.01.2018., Nr. 1, 27.-29. lpp.).

1055Apstrīdētā norma neatkarīgi no nereabilitējošā apstākļa paredz

1056automātisku aizliegumu personai būt par tiesneša amata kandidātu

1057visos gadījumos, kad kriminālprocess izbeigts uz šāda pamata.

1058Personu nereabilitējošs apstāklis, piemēram, saskaņā ar

1059Kriminālprocesa likuma 379. panta pirmās daļas

10601. punktu ir kriminālprocesa izbeigšana tad, ja izdarīts

1061maznozīmīgs noziedzīgs nodarījums, tas ir, nodarījums, kura

1062rezultātā nodarīts mantisks zaudējums, kas noziedzīga nodarījuma

1063izdarīšanas brīdī ir bijis mazāks par pusi no tai laikā noteiktās

1064minimālās mēnešalgas, vai kura radītais ar likumu aizsargāto

1065interešu apdraudējums ir neliels (sk. likuma "Par

1066Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību"

106719.2 pantu). Tādējādi likumdevējs

1068Kriminālprocesa likuma 379. panta pirmās daļas

10691. punktā ir ietvēris procesa virzītāja tiesības izbeigt

1070kriminālprocesu, atbrīvojot personu no kriminālatbildības, un

1071būtībā atzinis, ka ir tādi noziedzīgi nodarījumi, kuru kaitīguma

1072pakāpe ir tik zema, ka pieļauj kriminālsoda nepiemērošanu. Tomēr

1073personas atbrīvošana no kriminālatbildības saskaņā ar

1074Krimināllikuma 58. panta pirmo daļu nav imperatīva, proti,

1075nodarījuma maznozīmīguma konstatēšana nerada pienākumu atbrīvot

1076personu no kriminālatbildības - par Krimināllikuma 58. panta

1077pirmās daļas piemērošanu ir jālemj procesa virzītājam, ņemot vērā

1078visus lietas apstākļus un personu raksturojošo informāciju.

1079Piemēram, konstatējot, ka persona jau iepriekš izdarījusi

1080noziedzīgus nodarījumus vai, piemēram, iepriekš jau tikusi

1081atbrīvota no kriminālatbildības noziedzīga nodarījuma

1082maznozīmīguma dēļ, kriminālprocess pret personu var tikt

1083turpināts, lai gan izdarītais noziedzīgais nodarījums vērtējams

1084kā maznozīmīgs (sk. likumprojekta Nr. 427/Lp13

1085"Grozījumi Kriminālprocesa likumā" sākotnējās ietekmes

1086novērtējumu (anotāciju). Pieejams: saeima.lv).

1087Minētais atspoguļojas arī tiesu praksē, tiesām, piemēram,

1088mantiska rakstura noziedzīga nodarījuma gadījumā vērtējot

1089nodarītā apmēru un to, vai persona jau iepriekš ir veikusi

1090mantiska rakstura noziedzīgus nodarījumus (sk., piemēram,

1091Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2021. gada

109225. maija spriedumu lietā Nr. 11094077219). Tātad

1093gadījumos, kad kriminālprocess pret personu ir izbeigts,

1094pamatojoties uz šo nereabilitējošo apstākli, procesa virzītājs

1095vienmēr būs izvērtējis visus apstākļus un tikai tad izlēmis

1096personu atbrīvot no kriminālatbildības.

1097Tomēr jebkurā šādā kriminālprocesa izbeigšanas gadījumā

1098apstrīdētā norma liedz personai kļūt par tiesneša amata

1099kandidātu. Proti, apstrīdētā norma arī maznozīmīga nodarījuma

1100gadījumā liedz ņemt vērā tādus apsvērumus kā, piemēram, personas

1101vainas forma, laiks, kas pagājis kopš nodarījuma izdarīšanas

1102brīža, un pārliecināties par to, vai attiecīgās personas

1103kandidēšana patiešām rada risku, ka sabiedrības uzticēšanās tiesu

1104varai varētu mazināties.

1105Personu nereabilitējošs apstāklis ir arī, piemēram, izlīgums.

1106Kriminālprocesa likuma 377. panta 9. punkts noteic, ka

1107kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir

1108jāizbeidz, ja noticis cietušā un aizdomās turētā vai apsūdzētā

1109izlīgums tādā kriminālprocesā, kuru var uzsākt tikai uz cietušās

1110personas pieteikuma pamata, un pilnīgi novērsts vai atlīdzināts

1111ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu radītais kaitējums. Tas ir

1112iespējams, piemēram, Krimināllikuma 131. pantā paredzētajā

1113gadījumā, kad šajā normā minētie miesas bojājumi nodarīti aiz

1114neuzmanības. Savukārt saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

1115379. panta pirmās daļas 2. punktu procesa virzītājs var

1116izbeigt kriminālprocesu, ja persona, kas izdarījusi

1117kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, ir izlīgusi ar

1118cietušo vai viņa pārstāvi Krimināllikumā noteiktajos gadījumos.

1119Proti, izlīgums ir veids, kā atrisināt konfliktu gadījumos, kad

1120vainīgais ir sapratis sava noziedzīgā nodarījuma kaitīgumu,

1121atzinis savu vainu un nožēlo izdarīto, kā arī ir gatavs

1122atlīdzināt cietušajam radīto kaitējumu (sk.: Kazaka S.

1123Izlīgums krimināltiesisko konfliktu risināšanā. Administratīvā un

1124Kriminālā Justīcija, 2012, Nr. 3, 25. lpp.).

1125Izlīguma gadījumā, atzīstot to par pamatu kriminālprocesa

1126izbeigšanai, tiek ņemta vērā gan izdarītā noziedzīgā nodarījuma

1127kaitīguma pakāpe, jo kriminālprocess šādos gadījumos nav

1128izbeidzams tad, ja ir izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums,

1129gan arī tas, ka persona ir atzinusi savu vainu un ir novērsusi

1130vai atlīdzinājusi kaitējumu, tādā veidā nepārprotami apliecinot

1131savu attieksmi pret izdarīto. Ņemot vērā to, ka atbrīvošana no

1132kriminālatbildības ir procesa virzītāja tiesības, nevis

1133pienākums, arī šajā gadījumā lēmums tiek pieņemts, ievērojot

1134vispārējos tiesību principus un vērtējot visus lietā konstatētos

1135apstākļus to kopumā un savstarpējā saistībā (sk. Senāta

11362007. gada 19. decembra lēmumu lietā

1137Nr. SKK-713/2007 (11270034106)).

1138Tomēr arī tad, ja kriminālprocess izbeigts tāpēc, ka persona

1139ir izlīgusi ar cietušo vai viņa pārstāvi, apstrīdētās normas

1140tiesiskās sekas vienmēr neatkarīgi no citiem apsvērumiem būs

1141tādas, ka šī persona nekad nevarēs kļūt par tiesneša amata

1142kandidātu.

1143Minētie piemēri ilustrē to, ka atsevišķos gadījumos pastāv

1144tādi personu nereabilitējoši apstākļi, kuri aptver arī

1145situācijas, kad ar personas nodarījumu saistītais sabiedrības

1146interešu apdraudējums ir salīdzinoši zems un tāda pati ir arī šā

1147nodarījuma kaitīguma pakāpe. Šie piemēri kopsakarā ar citiem

1148apsvērumiem norāda uz to, ka, lai sasniegtu Kriminālprocesa

1149likuma 1. pantā norādītos kriminālprocesa mērķus, tostarp

1150nodrošinātu krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez

1151neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē, ne vienmēr ir

1152nepieciešama personas notiesāšana vai soda noteikšana.

115318.4.2. Ņemot vērā tiesneša amata statusu un

1154nozīmi, tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto, kā arī

1155vērtību sistēma laikā gaitā ir mainījusies, ne vienmēr nozīmē to,

1156ka persona var būt piemērota tiesneša amatam.

1157Piemēram, ja persona, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz

1158nereabilitējoša pamata, ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu ar

1159nodomu (tīši), tas nozīmē, ka tā ir apzinājusies savas darbības

1160kaitīgumu, paredzējusi savas darbības vai bezdarbības kaitīgās

1161sekas un vēlējusies tās vai apzināti pieļāvusi šo seku

1162iestāšanos. Darbības vai bezdarbības kaitīguma apzināšanās nozīmē

1163to, ka persona noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī saprot

1164nodarījuma faktiskos apstākļus un izdarītā kaitīgumu

1165(sk.: Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu namu

1166aģentūra, 2000, 96. lpp.). Ja persona, kura kādreiz ir

1167izdarījusi noziedzīgu nodarījumu ar nodomu (tīši) vai kuras

1168izdarītais ir sasniedzis augstu kaitīguma pakāpi, kļūtu par

1169tiesnesi, varētu rasties vērtību konflikts, proti, konflikts

1170starp to, ka tiesnesim jābūt taisnīguma garantam, un to, ka viņš

1171pats ir atļāvies ar tiesneša amatu nesavienojamu rīcību. Šādā

1172gadījumā ir attaisnojams tas, ka attiecīgajai personai tiek

1173liegts nākotnē kļūt par tiesneša amata kandidātu.

1174Atšķirīga situācija ir tad, ja kriminālprocess pret personu ir

1175izbeigts uz nereabilitējoša pamata, bet personas vaina ir

1176izpaudusies kā neuzmanība, proti, ja persona ir paredzējusi savas

1177darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, tomēr

1178vieglprātīgi paļāvusies, ka tās varēs novērst, vai nav

1179paredzējusi savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku

1180iestāšanās iespēju, kaut gan pēc nodarījuma konkrētajiem

1181apstākļiem tai vajadzēja un tā varēja minētās kaitīgās sekas

1182paredzēt. Tas kopsakarā ar citiem apsvērumiem, piemēram, to, ka

1183personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma kaitīguma pakāpe ir

1184pietiekami zema un pēc tā izdarīšanas ir pagājis pietiekami ilgs

1185laiks, liek apšaubīt to, ka katrā gadījumā šādas personas kļūšana

1186par tiesneša amata kandidātu apdraudētu sabiedrības uzticēšanos

1187tiesu varai.

1188Satversmes tiesai nav šaubu, ka kriminālprocesa izbeigšana uz

1189nereabilitējoša pamata, jo īpaši gadījumos, kad ticis izdarīts

1190tīšs noziedzīgs nodarījums, var būt noteikta par kritēriju, kas

1191personai liedz kļūt par tiesneša amata kandidātu.

1192Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kalpo demokrātiskas

1193valsts iekārtas aizsardzībai, jo lielākā daļa situāciju, uz kurām

1194attiecas apstrīdētā norma, patiešām ir tādas, kas prasa šādu

1195ierobežojumu. Taču likumdevēja izraudzītā izvēle visos gadījumos

1196liegt tiesības kļūt par tiesneša amata kandidātu ikvienai

1197personai, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša

1198pamata, neņemot vērā ne nereabilitējošo apstākļu dažādību, ne

1199citus apsvērumus, piemēram, noziedzīga nodarījuma rezultātā

1200radušos personas vai sabiedrības interešu apdraudējumu raksturu

1201un kaitīguma pakāpi, personas vainas formu, kā arī laiku, kas

1202pagājis pēc nodarījuma, norāda uz to, ka no tiesneša amata

1203kandidātu loka varētu tikt izslēgtas arī tādas personas, kuras

1204neapdraudētu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai un demokrātisku

1205valsts iekārtu. Turklāt tiesības būt par tiesneša amata kandidātu

1206nevienai personai negarantē tiesības kļūt par tiesnesi.

1207Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma leģitīmo mērķi

1208līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem

1209līdzekļiem.

1210Likumdevējam ir iespēja izvērtēt un noteikt, kādos

1211kriminālprocesa izbeigšanas uz nereabilitējoša pamata gadījumos

1212apstākļi ir tādi, kas, neapdraudot sabiedrības uzticēšanos tiesu

1213varai, tomēr pieļauj personas kļūšanu par tiesneša amata

1214kandidātu. Taču tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, kas

1215vienlaikus nodrošinātu to, ka par tiesneša amata kandidātu var

1216kļūt tikai šim amatam atbilstoša persona - augsti kvalificēts

1217jurists ar augsti attīstītām profesionālajām spējām un prasmēm,

1218nevainojamu reputāciju un atbilstošām personiskajām īpašībām.

1219Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir

1220pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo

1221pamattiesības. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi

1222iespējamie saudzējošākie līdzekļi (sk. Satversmes

1223tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā

1224Nr. 2021-05-01 21. punktu).

1225Līdz ar to apstrīdētā norma

1226neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un

1227106. panta pirmajam teikumam.

122819. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

1229trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

1230neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

1231par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

1232dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

1233Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu

1234Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku

1235apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka

1236juridiska spēka tiesību normai.

1237Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā

1238daļā Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt,

1239no kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

1240neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Lai atzītu

1241apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

1242publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

1243viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

124428. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01

124521. punktu un 2022. gada 27. oktobra sprieduma

1246lietā Nr. 2021-31-0103 43. punktu).

1247Tiesneša amata kandidātiem izvirzāmo prasību noteikšana ir

1248nozīmīgs un būtisks jautājums, jo šīs prasības izšķir to, kādām

1249personām tiek uzticēta tiesas spriešana. Kā Satversmes tiesa

1250secinājusi šā sprieduma 18.4.2. punktā, apstrīdētajā normā

1251ietvertais ierobežojums tā lielākajā daļā ir nepieciešams

1252demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzībai. Tādēļ nebūtu

1253pieļaujama tāda situācija, ka Satversmei neatbilstošā tiesību

1254norma savu juridisko spēku zaudētu ar sprieduma publicēšanas

1255brīdi, bet nebūtu aizstāta ar jaunu tiesisko regulējumu. Tāpēc

1256šajā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei

1257neatbilstošā norma vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju

1258likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

1259Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības

1260brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto

1261pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt tiesību

1262normu izdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko

1263risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

12642011. gada 19. decembra sprieduma lietā

1265Nr. 2011-03-01 20. punktu un 2012. gada

12662. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03

126716. punktu). Par šā svarīgā un nozīmīgā valsts dzīves

1268jautājuma regulējumu, kura pieņemšanai nepieciešama konceptuāla

1269diskusija, ir jālemj pašam likumdevējam. Piemērotākā risinājuma

1270izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā.

1271Satversmes tiesa secina, ka konkrētajā situācijā likumdevējam

1272ir nepieciešams saprātīgs laiks, lai tas izvērtētu, kā vislabāk

1273līdzsvarot personas un sabiedrības intereses, un noteiktu jaunu

1274tiesisko regulējumu. Tādējādi apstrīdētā norma atzīstama par

1275spēkā neesošu no 2024. gada 1. janvāra.

1276Nolēmumu

1277daļa

1278Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

1279Satversmes tiesa

1280nosprieda:

1281atzīt likuma "Par tiesu varu"

128255. panta 3. punktu par neatbilstošu Latvijas

1283Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un

1284106. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no

12852024. gada 1. janvāra.

1286Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

1287Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

1288Tiesas sēdes priekšsēdētājs

1289A. Laviņš