106. pants
aptverot nodarbinātību valsts dienestā, tostarp

tiesneša amatā. Tomēr, ņemot vērā to, ka valstij jānosaka augsti

profesionālie standarti attiecībā uz personām, kas pilda dienestu

tiesībaizsardzības institūcijās, likumdevējs esot tiesīgs noteikt

personām, kuras vēlas kandidēt uz tiesneša amatu, ar attiecīgo

jomu saistītus ierobežojumus un prasības.

Lietā neesot strīda par to, ka no apstrīdētās normas

izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kalpojot vairākiem

leģitīmiem mērķiem - aizsargāt citu cilvēku tiesības,

demokrātisku valsts iekārtu un sabiedrības drošību. Proti, šajā

normā ietvertā prasība esot vērsta uz to, lai mazinātu riskus

attiecībā uz tiesu varas autoritāti, kuras aizsardzība tieši

demokrātiskā un tiesiskā valstī esot sevišķi būtiska. Ja tiesneša

amatu varētu ieņemt persona, kura izdarījusi noziedzīgu

nodarījumu, bet pret kuru kriminālprocess izbeigts uz

nereabilitējoša pamata, tad, pēc Saeimas ieskata, tiktu mazināta

sabiedrības uzticēšanās gan tiesnešiem, gan pašai valstij un

demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai. Savukārt tiesu varas

autoritātes trūkums un sabiedrības neuzticēšanās valstij un tās

amatpersonām novedot gan pie sabiedrības drošības, gan citu

personu tiesību apdraudējuma. Turklāt tiesneša amats jebkurā

demokrātiskā valstī esot augstākās atbildības simbols, bet

tiesnesis, kurš pārkāpis kriminālatbildību regulējošus normatīvos

aktus, nevarot sekmēt likumpaklausīgu attieksmi sabiedrībā un

harmonisku tādas sabiedrības funkcionēšanu, kurā ikviens

sabiedrības loceklis apzinās un ciena citu personu, sabiedrības

un valsts intereses.

Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata nemainot

faktu, ka persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Noziedzīga

nodarījuma izdarīšana nekādā ziņā neveicinot uzticēšanos

tiesnesim un citstarp graujot arī tiesas autoritāti, kas esot

būtisks tiesu varas funkcionēšanas un tādējādi arī citu personu

tiesību un sabiedrības drošības nodrošināšanas priekšnoteikums.

Saeima neapšauba Pieteikuma iesniedzēja norādīto, ka apstrīdētā

norma potenciāli var liegt iespēju personai ar profesionālu

pieredzi un padziļinātām zināšanām tiesību jautājumos kandidēt uz

tiesneša amatu. Taču tiesneša amata kandidātam esot jāapliecina

ne tikai tas, ka viņš pārzina valstī spēkā esošo tiesisko

regulējumu, bet arī tas, ka viņš to ievēro un var ar savu piemēru

rādīt priekšzīmi sabiedrībai.

Pēc Saeimas ieskata, ar Pieteikuma iesniedzēja norādītajiem

alternatīvajiem līdzekļiem leģitīmos mērķus nevar sasniegt tādā

pašā kvalitātē kā ar apstrīdēto normu. Pat pietiekami pamatotas

aizdomas par izdarītu noziedzīgu nodarījumu varot mazināt

sabiedrības uzticēšanos un diskreditēt pašu amatpersonu un visu

tiesu varu. Likumdevējs, ietverot minēto prasību apstrīdētajā

normā, esot ņēmis vērā tiesas īpašo lomu cilvēktiesību

aizsardzībā, sabiedrības drošības un demokrātiskas valsts

iekārtas nodrošināšanā. Tādējādi nedz kandidēšanas aizlieguma

sasaiste tikai ar konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem vai

konkrētu laiku periodu, nedz arī personas individuāls izvērtējums

nesasniegtu leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē, jo par to

sasniegšanu liecinot arī vispārēja personu un sabiedrības

uzticēšanās tiesnešiem kā likumpaklausīgiem valsts varas

pārstāvjiem. Pēc Saeimas ieskata, ar individuāla izvērtējuma

palīdzību nevarētu padarīt par nebijušu tiesneša amatam

neatbilstošu uzvedību un līdz ar to nevarētu nodrošināt leģitīmo

mērķu sasniegšanu tādā pašā kvalitātē.

Vērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

atbilstību tā leģitīmajiem mērķiem, vajagot ņemt vērā, ka pēdējie

statistikas dati liecinot: lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju

nepauž uzticēšanos tiesu varai, tāpēc likumdevējam esot jātiecas

uz to, lai personu uzticēšanās valstij un tiesībām pieaugtu.

Sabiedrības interesēs esot tādu likumu pieņemšana, kuri veicina

tās uzticēšanos tiesai un līdz ar to demokrātiskai valsts

iekārtai. Tiesa esot taisnīguma paraugs, tādēļ tai esot pienākums

sūtīt spēcīgu signālu, ka tiesas augsto standartu dēļ sabiedrība

tai var uzticēties un tiesa nepieļaus nekādu valsts varas

ļaunprātīgu izmantošanu vai jebkuru citu likuma pārkāpumu. Šāda

signāla sūtīšana esot arī ikviena tiesneša pienākums. Tādējādi

Saeima uzskata, ka noziedzīga nodarījuma izdarīšana nav

savienojama ar tiesneša amatu un lomu demokrātiskā

sabiedrībā.

4. Pieaicinātā persona - Tieslietu

ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

101. un 106. pantam.

Tieslietu ministrija norāda, ka pilnībā pievienojas Saeimas

atbildes rakstā ietvertajiem argumentiem un secinājumiem.

Tiesneša amats uzliekot personai pienākumu īstenot vienu no

valsts varas funkcijām - tiesas spriešanas funkciju, kas esot

nesaraujami saistīta ar ļoti lielu atbildību un pienākumu

sabiedrības priekšā. Tiesnesim esot jābauda sabiedrības

uzticēšanās, un likumdevēja pienākums esot veicināt sabiedrības

uzticēšanos valsts amatpersonu darbībai, jo šāda uzticēšanās ir

cieši saistīta ar sabiedrības uzticēšanos valstij un

demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai. Sabiedrība gaidot no

tiesneša tādu uzvedību, kas atbilstu daudz augstākiem ētikas

standartiem nekā citu sabiedrības locekļu uzvedība. Proti,

tiesnešiem izvirzītajiem standartiem esot jābūt tādiem, lai

nodrošinātu, ka par tiesnesi var kļūt tikai cilvēks, kura

personība nekādā veidā nerada šaubas par to, vai tiesnesis ar

atbildību un cieņu izturēsies pret viņam uzticēto valsts varu, un

minētais ietverot arī neapšaubāmu likumpaklausību. Turklāt

tiesnesim esot ne tikai faktiski jābūt godīgam, bet arī viņa

darbībai un uzvedībai vajagot būt tādai, lai saprātīgam vērotājam

no malas nerastos ne mazākās šaubas par tiesneša godīgumu. Ja

tiesnesis pārkāpj tiesību normas, tad viņš diskreditējot tiesneša

amatu, provocējot necieņu pret tiesībām un graujot sabiedrības

uzticēšanos tiesu varai.

Tiesneša personība un līdz ar to arī rīcība attiecīgā amata

izpildē esot tā, kas materializējot tiesu varas pamatvērtības -

taisnīgumu, tiesiskumu un neatkarību. Ja tiesneša amata kandidāta

biogrāfijā ir šīm vērtībām pretēji fakti, tad rodoties pamatotas

šaubas par to, vai konkrētā persona spēs īstenot tiesu varu un

personificēt minētās vērtības. Ja par tiesnesi varētu kļūt

persona, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no

sodāmības dzēšanas vai noņemšanas vai kura atbrīvota no

kriminālatbildības uz nereabilitējoša pamata, tad, pēc Tieslietu

ministrijas ieskata, netiktu sekmēta likumpaklausīga attieksme

sabiedrībā. Apstrīdētā norma garantējot to, ka par tiesiskumu

valsts vārdā rūpējas personas, kuras pašas nav veikušas tādas

darbības, kas sabiedrībā nav pieņemamas un ir noteiktas par

kriminālsodāmām. Turklāt esot jāņem vērā tas, ka Latvijā

sabiedrības uzticēšanās tiesām ir salīdzinoša zema - pilnībā vai

drīzāk tām uzticoties tikai 39 procenti sabiedrības.

Tiesneša amata kandidātam izvirzīto prasību pazemināšana necelšot

tiesu varas reputāciju un neveicināšot uzticēšanos tiesu sistēmai

kopumā.

Ar Pieteikuma iesniedzēja norādītajiem personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem leģitīmais mērķis nevarot tikt

sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

Atsevišķu personu tiesību ierobežojums esot samērīgs ar visas

sabiedrības ieinteresētību objektīvā, neitrālā, augstiem morāles

un ētikas standartiem atbilstošā tiesu varā. Pazeminot likumā

"Par tiesu varu" noteiktos tiesneša amata ieņemšanas

priekšnosacījumus, neesot iespējams uzlabot jauno tiesnešu

profesionālo kvalitāti, jo profesionālais standarts, kuram

jāatbilst ikvienam tiesnesim, esot noteikts un vienots.

5. Pieaicinātā persona - tiesībsargs

- uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. panta

pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

Tiesībsargs norāda, ka amata ierobežojumi personām, kuras

pilda valstij nozīmīgas funkcijas, tostarp tienešiem, var būt

stingrāki nekā citās jomās strādājošām personām.

Izskatāmajā lietā pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar

likumu. Tam esot leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību,

sabiedrības drošības un demokrātiskas valsts iekārtas

aizsardzība. Proti, tiesnesis esot taisnīguma atspulgs, kas

reprezentējot to, cik tiesiska un taisnīga ir valsts. Tiesneša

amats esot augstākais amats, ko iespējams ieņemt tieslietu

nozarē, tāpēc arī prasībām, kas personai jāizpilda, lai kļūtu par

tiesnesi, vajagot būt visstingrākajām. Tādas personas atrašanās

tiesneša amatā, kura agrāk atzīta par vainīgu noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā, pēc tiesībsarga ieskata, nepārprotami

atstātu sekas uz sabiedrības uzticēšanos tiesu varai un valstij,

kā arī mazinātu katra atsevišķa tiesneša autoritāti un godprātību

lietu izskatīšanā.

Lai gan varot diskutēt par to, vai visos Kriminālprocesa

likumā minētajos gadījumos lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu

būtu klasificējams kā nereabilitējošs apstāklis, šim aspektam

neesot izšķirošas nozīmes izskatāmajā lietā. Jebkurā gadījumā

apstrīdētās normas piemērošana nodrošinot to, ka par tiesneša

amata kandidātu nevar būt persona, kura atzīta par vainīgu

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un tādējādi šāds absolūts

aizliegums esot piemērots līdzeklis pamattiesību ierobežojuma

leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus līdzvērtīgā

kvalitātē ar alternatīviem līdzekļiem neesot iespējams sasniegt.

Pirmkārt, regulējums, kas personai pēc sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas automātiski ļautu kandidēt uz tiesneša amatu, nebūtu

pareizs, jo negarantētu personas īpašību atbilstību attiecīgajam

amatam. Otrkārt, saliktu noziedzīgu nodarījumu izdalīšana neesot

atbalstāma, jo, pēc jaunākajām atziņām tiesību doktrīnā, šādi

nodarījumi tiekot pieskaitīti pie tiem, kas izdarīti ar nodomu

jeb tīši. Treškārt, valstij esot jānodrošina tas, ka persona,

kura ieņem amatu valsts dienestā, rīkojas tiesiski, ir lojāla

valstij un jo īpaši tās pamatā esošajiem konstitucionālajiem

principiem. Apzināšanās, ka par tiesnesi var kļūt persona, kas

agrāk izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, nonivelētu tiesneša amata

prestižu un nevainojamas reputācijas konceptu. Līdz ar to arī

individuālais izvērtējums nevarot sasniegt leģitīmos mērķus

līdzvērtīgā kvalitātē.

Visbeidzot, tiesneša amatam esot izvirzītas visstingrākās

prasības salīdzinājumā ar visiem citiem amatiem justīcijā.

Ierobežojumi, kas attiecībā uz vienu profesiju vai amatu var būt

pieļaujami, attiecībā uz citu varot būt nepieļaujami. Proti, esot

jāņem vērā, ka nosacījumu vienādošana visā tiesību sistēmā,

neapskatot katru individuālo gadījumu, nebūtu pieļaujama. Par

tiesneša amata kandidātu varot būt tikai tāda persona, kurai

ikviens var uzticēties un uzticēt savu veselību, personisko

brīvību, godu, cieņu un mantu. Tādējādi apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums esot samērīgs.

6. Pieaicinātā persona - Tieslietu

padome - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

pirmajam teikumam.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Tāpat tam esot

leģitīmi mērķi - demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku

tiesību aizsardzība -, kas izskatāmās lietas ietvaros esot

vienvērtīgi, savstarpēji saistīti un viens otru papildinoši.

Proti, valsts varas dalīšanas ietvaros tiesnešiem esot uzticēta

konstitucionālā funkcija - tiesiskuma nodrošināšana, spriežot

tiesu. Tiesu kontrolei esot pakļautas visas nozīmīgākās cilvēka

dzīves un darbības jomas. Tiesnešiem esot piešķirtas tiesības

pieņemt galīgo nolēmumu par personas tiesībām un pienākumiem.

Tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana esot visu pārējo tiesību

aizsardzības priekšnoteikums. Tāpēc sabiedrība prasot burtiski

nevainojamu uzvedību no jebkura, kas īsteno tiesas spriešanas

funkciju, un prasības pret tiesnešiem esot augstākas nekā pret

jebkuru citu sabiedrības locekli. Tiesnešiem vajagot būt par

taisnīguma, objektivitātes un neatkarības piemēru un ar visu savu

dzīvi apliecināt, ka viņi tādi ir un atbilst noteiktām no

tiesneša statusa izrietošām tiesneša amatam izvirzītajām prasībām

un noteiktajiem ierobežojumiem. Valstij esot ne tikai tiesības,

bet arī pienākums noteikt pasākumus, kas veicina sabiedrības

uzticēšanos tiesnešiem un tiesu varai kopumā, un tādējādi

nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas

aizsardzību.

Pēc Tieslietu padomes ieskata, likumdevēja izraudzītie

līdzekļi sasniedz leģitīmos mērķus. Tiesneša loma sabiedrībā un

valstī esot aplūkojuma tiesiskuma, varas dalīšanas un

cilvēktiesību aizsardzības principu kontekstā. Līdz ar to

tiesneša amata kandidātiem tiekot izvirzītas ļoti augstas

prasības. Personas saukšana pie kriminālatbildības esot viens no

demokrātiskas valsts iekārtas un cilvēka tiesību un brīvību

aizsardzības mehānismiem. Apstrīdētajā normā ietvertais

aizliegums esot vērsts uz to, lai tiesu sistēmā nenonāktu tāda

persona, kas izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, pat tad, ja

kriminālprocess pret šo personu ir izbeigts uz nereabilitējoša

pamata. Šis augstais standarts, kas izvirzīts tiesneša amatam un

izriet no tiesneša statusa, ļaujot sasniegt leģitīmos mērķus.

Tieslietu padome piekrīt Saeimas norādītajam, ka izskatāmās

lietas ietvaros nepastāv saudzējošāki līdzekļi, tai skaitā arī

individuālais izvērtējums, kas ļautu leģitīmos mērķus sasniegt

tādā pašā kvalitātē. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

kandidēt uz tiesneša amatu personai, pret kuru kriminālprocess

izbeigts uz nereabilitējoša pamata, pēc būtības esot pielīdzināms

aizliegumam kandidēt personai ar sodāmību, jo abi ierobežojumi

esot vērsti uz to, lai par tiesnesi nekļūtu persona, kas

izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Būtiski esot atzīmēt arī to, ka

likumā noteiktajos gadījumos kriminālsodāma esot arī noziedzīga

nodarījuma izdarīšana aiz neuzmanības. Neuzmanība, kas nav

noziedzīga, neesot sodāma. Tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka

nosodāma un sabiedrībai nepieņemama ir tikai tāda personas

rīcība, kas izdarīta tīši, proti, ar nodomu.

Pieteikuma iesniedzējs varot īstenot savas tiesības

piedalīties valsts dienestā jebkurā citā valsts amatā, izņemot

tiesneša un prokurora amatus, kā arī varot izvēlēties darbu

jebkurā citā juridiskajā profesijā, tostarp būt par advokātu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums būt par

tiesneša amata kandidātu skarot tikai ļoti šauru tiesību pildīt

valsts dienestu aspektu. Turpretim visas sabiedrības interesēs

esot tiesiskuma stiprināšana, aizsargājot demokrātiju un ceļot

sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Tiesas pieņemtie spriedumi

ietekmējot ne tikai lietā iesaistītās personas, bet arī visu

sabiedrību. Sabiedrības uzticēšanās tiesu varai esot visdārgākā

šim varas atzaram piemītošā vērtība, un tā esot būtiska tiesu

sistēmas pastāvēšanai un pienācīgai funkcionēšanai. Vairāk nekā

puse sabiedrības neuzticoties tiesām. Tāpēc būtiska esot arī pašu

tiesnešu un visas tiesu sistēmas iesaiste centienos stiprināt

sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Tieslietu padome norāda:

Latvijas sabiedrība šobrīd nav gatava akceptēt to, ka tiesu

varētu spriest arī tāda persona, kura pēc būtības ir atzīta par

vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

7. Pieaicinātā persona - Latvijas

Tiesnešu biedrība - uzskata, ka apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un

106. panta pirmajam teikumam.

Latvijas Tiesnešu biedrība pievienojas Saeimas atbildes rakstā

paustajam, ka apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību

ierobežojumam ir vairāki leģitīmie mērķi, kā arī tam, ka nepastāv

citi līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos

mērķus būtu iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē.

Apstrīdētajā normā noteiktās tiesneša amata kandidātiem

izvirzāmās prasības esot pamatotas, ņemot vērā tiesneša amata

nozīmīgumu un to, ka tiesneši īsteno vienu no valsts varas

funkcijām, proti, spriež tiesu.

Atbilstoši likumam "Par tiesu varu" tiesnesis

izskata, vērtē un lemj par citu personu rīcību un tās atbilstību

normatīvajam regulējumam. Tādas personas atrašanās tiesneša

amatā, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša

pamata, varot mazināt tiesas autoritāti sabiedrības acīs. Svarīgi

esot ne vien konkrētā kriminālprocesa apstākļi, konkrētās

personas īpašības un spēja laika gaitā pārvērtēt savu rīcību, bet

arī tas, kādu iespaidu uz tiesas autoritāti atstātu fakts, ka

tiesneša amatu var ieņemt persona, pret kuru kriminālprocess

izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Tiesu autoritāte un

sabiedrības uzticēšanās tiesu varai esot tiesiskai valstij

būtiska, jo veicinot sabiedrības paļāvību uz tiesiskumu un tātad

arī pašu valsti, bet šī paļāvība savukārt veicinot tiesisku

rīcību. Tiesas prestiža neatņemama sastāvdaļa esot katrs

tiesnesis, un tāpēc katram tiesnesim esot nepieciešams augsts

personības standarts un autoritāte.

8. Pieaicinātā persona - Latvijas

Administratīvo tiesnešu biedrība - uzskata, ka apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un

106. panta pirmajam teikumam.

Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrība uzsver: lietā nav

strīda par to, ka ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu. Šā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot arī tiesu

varas reputācijas aizsardzība, kas atbilst pārējiem leģitīmajiem

mērķiem - citu cilvēku tiesību, demokrātiskas valsts iekārtas un

sabiedrības drošības aizsardzībai. Proti, apstrīdētās normas

mērķis esot garantēt sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai un

cieņu pret to. Tādējādi tiekot veicināta tiesas spēja efektīvi

darboties sabiedrības interesēs.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo ar tā palīdzību tiekot

sargāta tiesu sistēmas reputācija un uzticamība sabiedrības

acīs.

Ierobežojuma mērķis esot ne tikai tas, lai tiesneša amatā

nenonāktu persona, kura varētu atkārtoti izdarīt noziedzīgu

nodarījumu. Ja tas būtu vienīgais ierobežojuma mērķis, tad

Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrība varētu piekrist

Pieteikuma iesniedzējam, ka pastāv citi tikpat efektīvi līdzekļi,

ar kuriem šo mērķi varētu sasniegt. Tomēr ierobežojuma galvenais

mērķis esot veicināt sabiedrības uzticēšanos tiesu varai un

neapdraudēt tiesu varas leģitimitāti. Krimināllietās tiesnesis,

piespriežot sodu, valsts vārdā paužot nosodījumu personas

rīcībai. Tāpat arī tiesnesim, izskatot civillietas un

administratīvās lietas, vajagot dot tiesisku vērtējumu citu

personu rīcībai. Tādējādi esot jāņem vērā arī sabiedrības

priekšstati par to, kādai personai ir morālas tiesības paust

nosodījumu un vērtējumu par citas personas rīcību. Proti,

sabiedrība paļaujoties uz to, ka tiesneša gadījumā nevainojamas

reputācijas standarts ir krietni augstāks nekā vidusmēra cilvēka

gadījumā un pat daudzu citu sabiedrībai nozīmīgu un sabiedrībā

augsti vērtētu profesiju pārstāvju gadījumos. Tādējādi

informācija, ka par tiesnesi strādā persona, kura izdarījusi

noziedzīgu nodarījumu, lai vai kāds būtu šā nodarījuma raksturs,

personas vainas forma vai citi personu raksturojošie dati, varot

graut tiesu sistēmas reputāciju sabiedrības acīs. Tātad jebkuri

citi līdzekļi neesot uzskatāmi par tikpat efektīviem kā

apstrīdētajā normā ietvertais absolūtais ierobežojums.

Esot svarīgi tas, ka šāda satura ierobežojums attiecas tikai

uz vienu skaitliski nelielu amatpersonu grupu - tiesnešiem un

prokuroriem. Tas neliedzot personai, pret kuru kriminālprocess

izbeigts uz nereabilitējoša pamata, ieņemt citus amatus valsts

dienestā un juridiskajā profesijā. Tādējādi ierobežojums esot

šaurs un tā attiecināmību tieši uz tiesneša amata kandidātiem

attaisnojot tiesneša īpašais statuss sabiedrībā un tiesību

aizsardzības sistēmā.

Kopumā liegums personai, kura izdarījusi vissmagāk vērtējamo

likumpārkāpumu - noziedzīgu nodarījumu -, ieņemt visaugstāko

tiesību aizsardzības sistēmas amatu esot vērtējams kā atbilstošs

līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai.

9. Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu

katedras lektore Mg. iur. Evija Vīnkalna - norāda, ka

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 101. panta pirmajai

daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

Personu atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā

varot ne tikai tiesa vai prokurors, sodot personu, bet arī

procesa virzītājs, nesodot personu un izbeidzot kriminālprocesu

uz nereabilitējoša pamata. Būtībā ar personas nereabilitēšanu

esot saprotama tās atzīšana par vainīgu noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā.

Apstrīdētā norma ietverot absolūtu aizliegumu. Proti, tā

paredzot attiecīgā ierobežojuma attiecināšanu uz visām pie

noteiktas grupas piederošām personām, nepieļaujot izņēmumus, un

šādu ierobežojumu nosakot uz mūžu.

Ņemot vērā tiesneša kā tiesu varas pārstāvja uzdevumu pildīt

būtiskas valsts funkcijas sabiedrības drošības jomā un katra

tiesneša darbības nozīmi tādā aspektā kā sabiedrības uzticēšanās

tiesu varai, esot atzīstams, ka noteiktajam ierobežojumam ir

leģitīms mērķis, kas aptver ne tikai citu cilvēku tiesību,

sabiedrības drošības un labklājības, bet arī demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzību.

Diferencētas pieejas un individuāla izvērtējuma noteikšana

neesot pieļaujama. Tāpat neesot pamata sašaurināt ierobežojuma

tvērumu, piemēram, to attiecinot tikai uz noziedzīgiem

nodarījumiem, kas izdarīti aiz neuzmanības.

10. Pieaicinātā persona - Latvijas

Universitātes Juridiskās fakultātes lektors un Krimināltiesisko

zinātņu katedras vadītājs Mg. iur. Gunārs Kūtris -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 101. panta

pirmajai daļai un 106. panta pirmajam teikumam.

Likuma "Par tiesu varu" 55. pants nosakot

personas, kuras nevar būt par tiesneša amata kandidātiem, un šā

panta pirmie četri punkti personu saistot ar vainojamību

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Gandrīz to pašu minētais pants

esot paredzējis arī tā sākotnējā redakcijā 1993. gadā.

Tomēr šā panta 3. punkts mūsdienās esot kļuvis plašāks,

jo 2005. gada Kriminālprocesa likums salīdzinājumā ar

iepriekš spēkā bijušo Latvijas Kriminālprocesa kodeksu esot

piešķīris tiesības izbeigt kriminālprocesu arī izmeklētājam, ne

tikai prokuroram. Agrāk šī tiesību norma esot attiekusies tikai

uz tādām personām, kuras prokurors saucis pie kriminālatbildības

un krimināllieta pret kurām tikai pēc tam tika izbeigta uz

nereabilitējoša pamata.

Arī starpkaru periodā ierobežojumi, kas personai liedza kļūt

par tiesnesi, esot bijuši šaurāki - tie neesot attiecināti

uz gadījumiem, kad persona tikusi saukta pie kriminālatbildības

vai notiesāta par pārkāpumu, proti, ierobežojumi esot bijuši

attiecināmi uz personu, pret kuru tikusi uzsākta kriminālvajāšana

par noziegumu vai smagu noziegumu. Turklāt ierobežojums esot

bijis spēkā tikai tad, ja kriminālprocess ir izbeigts,

pamatojoties uz noteiktiem nereabilitējošiem apstākļiem -

noilgumu, izlīgumu, apžēlošanu vai amnestiju.

Lēmuma izbeigt kriminālprocesu uz nereabilitējoša pamata

pieņemšanai pastāvot papildu nosacījums, proti, esot nepieciešama

personas piekrišana šādai procesa izbeigšanai kā garantija

personas tiesībām uz lietas izskatīšanu tiesā. Persona varot

nepiekrist kriminālprocesa izbeigšanai un prasīt krimināllietas

izskatīšanu tiesā, bet, ja tā piekritusi kriminālprocesa

izbeigšanai, tas nozīmējot, ka persona ir atzinusi savu vainu

izdarītajā nodarījumā. Vainas atzīšanai varot būt tiesiskas

sekas, tostarp arī izskatāmajā lietā izvērtējamais ierobežojums,

kas liedz ieņemt noteiktu amatu.

Izskatāmajā lietā neesot strīda par to, ka ierobežojums ir

noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis - aizsargāt citu

cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu un sabiedrības

drošību -, jo šis ierobežojums esot saistīts ar valsts un tiesu

sistēmas prestižu un cilvēku uzticēšanos tiesai, kas varētu

mazināties, ja tiesu spriestu persona, kura pati ir pārkāpusi

Krimināllikumu. Likumdevēja izraudzītais līdzeklis esot piemērots

šo leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Tomēr esot pamatotas šaubas, vai sabiedrības ieguvums no tā,

ka nav paredzēts individuāls izvērtējums, ir pietiekami liels

tad, ja tiesneša darbam netiek pielaists pieredzējis, kvalificēts

jurists ar ļoti labu reputāciju. Nevarot piekrist tam, ka agrākie

likumpārkāpumi būtiski ietekmētu sabiedrības uzticēšanos tiesu

varai. Saeimas pieminētie statistikas dati par ne īpaši augsto

uzticēšanos tiesu varai noteikti neesot saistāmi ar konkrētajā

lietā apstrīdētās normas spēkā esību. Sabiedrība valsts orgānus

vērtējot pēc to padarītā darba un pieņemtajiem lēmumiem.

Tiesnesim kā taisnīguma paraugam nenoliedzami varot tikt

izvirzīti augstāki standarti. Tomēr cilvēki jebkurā gadījumā

vērtējot tiesu pēc tiesnešu uzvedības, pēc spriedumu

taisnīguma.

Mg. iur. Gunārs Kūtris norāda, ka šādu

ierobežojumu varētu neattiecināt uz kriminālpārkāpumiem vai

attiecināt tikai uz tādiem gadījumiem, kad persona jau saukta pie

kriminālatbildības (prokurors uzrādījis apsūdzību) un tikai pēc

tam kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, jo šajā

posmā iegūtu pierādījumu kopums esot krietni stabilāks personas

vainas pierādīšanai. Tāpat esot pamats vērtēt, vai uz visām

profesijām nebūtu attiecināmi ierobežojumi, kas saistīti tikai ar

tīšu nodarījumu, jo neuzmanība neesot personas apzināta rīcība.

Visbeidzot, arī, piemēram, Igaunijas un Lietuvas likumi esot

samērīgāki, jo abās minētajās valstīs šāda veida ierobežojums

esot spēkā tikai tad, ja persona ir notiesāta.

Secinājumu

daļa

11. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajā

daļā ietvertajām tiesībām pildīt valsts dienestu un

106. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām brīvi

izvēlēties nodarbošanos.

Ja ir apstrīdēta normas atbilstība vairākām augstāka juridiska

spēka normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas

būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības

izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2021. gada 4. novembra sprieduma lietā

Nr. 2021-05-01 10. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai izskatāmajā lietā visupirms ir

jāizvērtē Satversmes 101. panta pirmās daļas un

106. panta pirmā teikuma tvērums.

11.1. Satversmes 101. panta pirmā daļa

nosaka: "Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā

paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā

arī pildīt valsts dienestu."

Valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis, kurā atrodas

personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana. Tādēļ

nodarbinātība valsts dienestā no privātajā sektorā veicamā darba

atšķiras gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem

aspektiem, gan pēc veicamā darba mērķa. Personas valsts dienestā

atrodas īpašās attiecībās ar valsti, proti, šo personu tiesības

ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši pienākumi

(sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada

18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01

10. punktu).

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka valsts dienests ietver

visus valsts amatus, kas izveidoti likumdošanas, izpildu un tiesu

varas institūcijās (sk. Satversmes tiesas 2013. gada

10. maija sprieduma lietā Nr. 2012-16-01

31.1. punktu). Tiesnesis, spriežot tiesu, īsteno vienu

no valsts varas funkcijām - tiesu varu. Tādējādi Satversmes

101. panta pirmā daļa ietver tiesības pildīt valsts dienestu

arī tiesneša amatā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada

18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01

13. punktu).

Tiesības pildīt valsts dienestu nozīmē arī tiesības uz

vienlīdzīgu pieeju valsts dienestam

(sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada

18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01

13. punktu). Tomēr Satversmes 101. pants neuzliek

valstij pienākumu nodrošināt katrai personai, kura to vēlas,

iespēju pildīt valsts dienestu. Tiesības pildīt valsts dienestu

ir īstenojamas "likumā paredzētā veidā" (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 10. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-29-0103 17. punktu). Tas nozīmē, ka

likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī tiesneša amata kandidātam

izvirzāmās prasības.

Tādējādi Satversmes 101. panta pirmā daļa aizsargā

personas - Latvijas pilsoņa - tiesības pildīt valsts dienestu arī

tiesneša amatā likumā paredzētā veidā.

11.2. Satversmes 106. panta pirmais teikums

nosaka: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos

un darbavietu atbilstoši savām spējām un

kvalifikācijai."

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes

106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz

darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

darbavietu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-36-01 12. punktu).

Tāpat Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ar Satversmes

106. panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu

"nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa

atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā

arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību

kopumā. Citiem vārdiem - persona var izvēlēties nodarbošanos,

ņemot vērā visu to spēju, zināšanu un prasmju kopumu, kas

raksturo konkrētās personas sagatavotību un piemērotību noteikta

darba veikšanai, ņemot vērā gan izglītību, gan arī praktisko

pieredzi konkrētā darbā, gan arī citas zināšanas, prasmes un

iemaņas, ko attiecīgā persona ieguvusi un attīstījusi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 1. novembra

sprieduma lietā Nr. 2007-08-01 7. punktu).

Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības

ir attiecināmas uz nodarbinātību gan privātajā, gan publiskajā

sektorā, turklāt tās attiecināmas arī uz tādām profesijām, kurās

darba tiesiskās attiecības netiek dibinātas uz Darba likumā

regulētā darba līguma pamata (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā

Nr. 2005-22-01 6. punktu un 2011. gada

22. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01

11. punktu). Proti, šīs tiesības attiecas arī uz

tiesneša amatu.

Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret

valsts darbībām, kas šo brīvību ierobežo. Taču tas neliedz

valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu

nodarbošanos varētu īstenot. Likumdevējam ir rīcības brīvība

izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību,

ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs. Vienlaikus valstij

ir pienākums arī atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu

radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tiesības brīvi

izvēlēties nodarbošanos (sal. sk. Satversmes

tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-36-01 12. punktu).

Līdz ar to Satversmes 106. panta pirmā teikuma tvērumā

ietilpst personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, kas

aptver arī tiesības pildīt tiesneša amatu, taču prasības

attiecībā uz šo amatu, ievērojot Satversmi un vispārējos tiesību

principus, var noteikt likumdevējs.

11.3. Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai

Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas tulkojamas

sistēmiski (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada

2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01

14. punktu).

Gadījumos, kad Satversmes tiesai ir jāvērtē apstrīdētās normas

atbilstība gan Satversmes 101. pantam, gan arī Satversmes

106. pantam, Satversmes 101. pantā ietvertajām tiesībām

noteiktie ierobežojumi izvērtējami kopsakarā ar Satversmes

106. pantu (sal. sk. Satversmes tiesas

2007. gada 10. maija sprieduma lietā

Nr. 2006-29-0103 16. punktu).

No pieteikumā ietvertajiem argumentiem un citiem lietas

materiāliem izriet, ka izskatāmās lietas pamatjautājums ir par

to, vai valstij ir tiesības aizliegt kļūt par tiesneša amata

kandidātu un tādējādi pildīt valsts dienestu tādai personai, pret

kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Līdz ar

to izskatāmajā lietā īpaša nozīme ir vērtējumam par apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai daļai.

Tādējādi Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 101. panta pirmajai daļai kopsakarā ar

Satversmes 106. panta pirmo teikumu.

12. Latvijas tiesību sistēmā likuma "Par

tiesu varu" 55. pants nosaka tās personas, kuras nevar

būt par tiesneša amata kandidātu. Apstrīdētā norma negatīvā veidā

noteic, kādām prasībām ir jāatbilst tiesneša amata kandidātam.

Turklāt apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums attiecas uz

ikvienas tiesas tiesneša amata kandidātu. Proti, persona nevar

būt par tiesneša amata kandidātu tad, ja pret to kriminālprocess

ir izbeigts, pamatojoties uz kādu no Kriminālprocesa likuma

380. pantā norādītajiem personu nereabilitējošiem

apstākļiem, kas pēc sava satura ir dažādi.

Viens no personu nereabilitējošiem apstākļiem gadījumā, kad

kriminālprocess tiek izbeigts, atbrīvojot personu no

kriminālatbildības, ir izlīgums ar cietušo, kas paredzēts

Kriminālprocesa likuma 379. panta pirmās daļas

2. punktā. Līdzīgs tiesiskais regulējums bija iekļauts

iepriekš spēkā bijušajā Latvijas Kriminālprocesa kodeksā, kura

5.3 panta pirmās daļas 2. punktā paredzētais

izlīgums bija pamats kriminālprocesa izbeigšanai pret Pieteikuma

iesniedzēju.

Pieteikuma iesniedzējs 2021. gada 23. jūlijā vērsās

Tiesu administrācijā, norādot, ka apsver iespēju pretendēt uz

kādu no vakantajām tiesneša amata vietām (sk. lietas materiālu

1. sēj. 35. lp.). Viņam nosūtītajā atbildē

uzmanība tika vērsta arī uz tiesneša amata kandidātiem

izvirzītajām prasībām (sk. lietas materiālu

1. sēj. 36. lp.).

Tā kā kriminālprocess pret Pieteikuma iesniedzēju bija

izbeigts uz nereabilitējoša pamata, apstrīdētā norma liedz

Pieteikuma iesniedzējam tiesības kļūt par tiesneša amata

kandidātu un pildīt valsts dienestu.

Tādējādi apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam

ierobežo Satversmes 101. panta pirmajā daļā un 106. panta

pirmajā teikumā ietvertās tiesības iestāties valsts dienestā

tiesneša amatā.

13. Noskaidrojot, vai ar apstrīdēto normu

noteiktais Pieteikuma iesniedzēja tiesību ierobežojums ir

attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē:

1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

likumu;

2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sal.

sk. Satversmes tiesas 2021. gada 11. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2020-50-01 14. punktu).

14. Lai izvērtētu, vai Satversmes 101. panta pirmajā

daļā un 106. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

Satversmes tiesai jānoskaidro:

1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams

atbilstoši normatīvo aktu prasībām;

3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai

persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu

saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra

sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 16. punktu un

2021. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2020-36-01 14. punktu).

Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2020-29-01 19. punktu un 2021. gada

25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01

14. punktu).

Jau 1992. gada 15. decembra likuma "Par tiesu

varu" sākotnējā redakcijā tika noteikts aizliegums par

tiesneša amata kandidātu būt personai, kura saukta pie

kriminālatbildības, bet krimināllieta pret kuru izbeigta uz

nereabilitējoša pamata.

Ar 2018. gada 18. janvāra grozījumiem, kas stājās

spēkā 2018. gada 12. februārī, likuma "Par tiesu

varu" 55. panta 3. punkts tika izteikts jaunā

redakcijā, nosakot, ka par tiesneša amata kandidātu nevar būt

personas, pret kurām kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša

pamata. Grozījumu pamatā bija nepieciešamība vienādot likumā

"Par tiesu varu" un Kriminālprocesa likumā lietoto

terminoloģiju (sk. likumprojekta Nr. 898/Lp12

"Grozījumi likumā "Par tiesu varu""

sākotnējās ietekmes novērtējumu (anotāciju). Pieejams:

saeima.lv).

Priekšlikums izteikt likuma "Par tiesu varu"

55. panta 3. punktu jaunā redakcijā tika izskatīts gan

Saeimas Juridiskajā komisijā, gan Tiesu politikas apakškomisijā.

Likumprojekts izskatīts Saeimas sēdēs trijos lasījumos, bet pēc

tā otrreizējas caurlūkošanas, kura nebija saistīta ar apstrīdētās

normas atkārtotu izvērtēšanu, likums tika pieņemts 2018. gada 18.

janvārī. Likums tika izsludināts 2018. gada

29. janvārī, publicēts oficiālajā izdevumā "Latvijas

Vēstnesis" Nr. 20 un stājās spēkā 2018. gada

12. februārī.

Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus par apstrīdētās

normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes

tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā, ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un

pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

piemērošanas sekas.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu.

15. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir

jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma

mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2011. gada 22. novembra sprieduma lietā

Nr. 2011-04-01 16. punktu).

Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums

ir vērsts uz to, lai mazinātu riskus attiecībā uz tiesu varas

autoritāti - lai netiktu mazināta sabiedrības uzticēšanās gan

tiesnešiem, gan pašai valstij, gan demokrātiskai tiesiskai valsts

iekārtai. Saeima uzsver, ka tiesu varas autoritātes trūkums un

neuzticēšanās valstij un tās amatpersonām apdraudētu gan

sabiedrības drošību, gan citu personu tiesības. Tātad apstrīdētā

norma aizsargājot demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības

drošību un citu personu tiesības. To, ka ierobežojuma leģitīmais

mērķis varētu būt demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku

tiesību aizsardzība, norādījis arī Pieteikuma iesniedzējs.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir pienākums

nodrošināt pienācīgu tās institūciju darbību, kā arī noteikt tādu

regulējumu, lai valsts vara tiktu īstenota atbilstoši sabiedrības

interesēm. Viens no veidiem, kā to sasniegt, ir noteikt

kvalifikācijas un objektivitātes prasības personām, kurām

uzticēta valstij vai sabiedrībai nozīmīgu funkciju izpilde.

Šādiem ierobežojumiem ir leģitīms mērķis, un plašākā nozīmē tas

skar gan demokrātisko valsts iekārtu, gan sabiedrības drošību

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra

sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 9. punktu).

Tiesnesis, pildot valsts dienestu, īsteno vienu no valsts

varas funkcijām - tiesas spriešanu. Demokrātiskā tiesiskā valstī

tiesas spriešanai tiek piešķirta būtiska nozīme, jo tā nodrošina

konstitūcijas un pašas demokrātijas aizsardzību (sk.: Barak A.

The Judge in a Democracy. Princeton: Princeton University Press,

2006, p. 11). No tiesnešiem tiek gaidīts, ka tiesas

spriešanas procesā tiks īstenota Satversmē, likumos un citos

tiesību aktos ietverto tiesību, principu un vērtību aizsardzība.

Līdz ar to valstij ir jānodrošina, ka šī vara tiek nodota tikai

tādu amata būtībai atbilstošu personu rokās, kuras var īstenot

demokrātiskas tiesiskas valsts aizsardzību.

Visām valsts varu īstenojošajām institūcijām, bet jo īpaši

tiesām savas funkcijas ir jāveic tādā veidā, lai tās baudītu

sabiedrības uzticēšanos. Tiesnesis, spriežot tiesu, pieņem galīgo

nolēmumu par personas tiesībām un pienākumiem, nodrošinot

ikvienas personas tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanu. Tāpat

ikviens tiesas nolēmums ir svarīgs ne tikai konkrētajā procesā

iesaistītajām personām, bet arī visai sabiedrībai. Tādas personai

un sabiedrībai nozīmīgās vērtības kā, piemēram, patiesības

noskaidrošana, taisnīgums, brīvība var aizsargāt tiesneši, kuri

ne vien veic savus pienākumus saskaņā ar visaugstākajiem

profesionālajiem standartiem, bet arī bauda sabiedrības

uzticēšanos. Sabiedrības uzticēšanās tiesām ir demokrātiskas

tiesiskas valsts, kā arī atklātas, taisnīgas un harmoniskas

sabiedrības elements. Citiem vārdiem - tikai tad, ja tiesu vara

un tiesneši bauda sabiedrības uzticēšanos, ir iespējams

pilnvērtīgi īstenot tiesas spriešanas funkciju.

Uzticēšanos tiesu varai ietekmē dažādi apsvērumi, tostarp

sabiedrības viedoklis par tiesneša morālo autoritāti un

godprātību. Tiesnešu autoritāte sabiedrībā ir atkarīga no pašiem

tiesnešiem, viņu darba satura un vērtībām, kuras nostiprina

uzticēšanos tiesām un Latvijai kā tiesiskai valstij

(sk.: Krūmiņa V. Tiesnešu vērtības un atbildība.

Jurista Vārds, 14.04.2015., Nr. 15, 8.-10. lpp.).

Tāpat ir būtiski, lai tiesneši paši arī respektētu un cienītu

tiesneša amatu un censtos stiprināt un saglabāt cilvēku

paļaušanos uz tiesu sistēmu (sk.: Bangalore Principles

of Judicial Conduct, 27 July 2006, United Nations Economic

and Social Council resolution 2006/23, Preamble). Tiesnesim

ir jānodrošina, lai viņa rīcību sabiedrība vērtētu kā

nevainojamu, un šādai rīcībai un uzvedībai ir jāattaisno personu

uzticēšanās tiesneša godprātībai. Tas nozīmē nepieciešamību ne

vien faktiski nodrošināt taisnīgumu, bet arī sabiedrībā radīt

pārliecību, ka tas ir nodrošināts (sk.: Bangalore Principles

on Judicial Conduct, Value 3.1, 3.2). Turklāt tiesnesim

jārēķinās ar to, ka viņš sava amata nozīmes un paša pieņemto

nolēmumu tiesisko seku dēļ bieži nonāk sabiedrības uzmanības

centrā.

Noziedzīgs nodarījums pēc būtības no citiem likumpārkāpumiem

atšķiras ar lielāku radītā kaitējuma vai iespējamā radītā

kaitējuma smaguma pakāpi, un likumdevējs ar krimināltiesību

līdzekļiem paredzējis nodrošināt pašas svarīgākās un nozīmīgākās

intereses (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V.

Krimināllikuma komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa).

Otrais papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018,

14. lpp.). Proti, likumdevējs Krimināllikumā ir

paredzējis tādus noziedzīgus nodarījumus darbības un bezdarbības

veidā, kuru kaitīguma pakāpe ir tik augsta, ka par to izdarīšanu

draud kriminālsods kā personas prettiesiskās rīcības sekas.

Kā to norādījušas vairākas pieaicinātās personas, gadījumā,

kad jau uzsāktais kriminālprocess tiek izbeigts uz

nereabilitējoša pamata, persona netiek attaisnota (sk. lietas

materiālu 5. sēj. 17. un 24. lp.). No

Kriminālprocesa 610. panta pirmās daļas var secināt, ka tad,

ja kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, persona

pēc būtības ir atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā. Arī tiesību zinātnē norādīts, ka Latvijā faktiski

pastāv divi veidi, kā personu var atzīt par vainīgu noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā: 1) tiesai vai prokuroram saskaņā ar

Krimināllikuma 1. panta otro un trešo daļu atzīstot personu

par vainīgu un sodot to; 2) procesa virzītājam izbeidzot

kriminālprocesu uz nereabilitējoša pamata, nesodot personu

(sk.: Baumanis J. Personu nereabilitējošie apstākļi

kriminālprocesā jeb kriminālprocesuālā dekoherence. Jurista

Vārds, 02.01.2018., Nr. 1, 27.-29. lpp.). Tāpat

judikatūrā ir atzīts, ka, izbeidzot kriminālprocesu uz personu

nereabilitējoša apstākļa pamata, ir jākonstatē, vai persona ir

vainīga noziedzīgajā nodarījumā, par kuru uzsākts

kriminālprocess, jo citādi tiktu pārkāptas personas tiesības uz

lietas izskatīšanu taisnīgā tiesā (sk. Senāta

2016. gada 27. septembra lēmumu lietā

Nr. SKK-J-507/2016 (11200034307)).

Tādējādi ierobežojums, kas liedz personai, pret kuru

kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša pamata, būt par

tiesneša amata kandidātu, primāri ir noteikts tādēļ, lai persona,

kuras rīcības kaitīguma pakāpe ir tik augsta, ka šī rīcība

atbilst Krimināllikumā paredzēta noziedzīga nodarījuma sastāvam,

nevarētu kaitēt tiesu varai un tās autoritātei. Tādā veidā tiek

nodrošināta demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Tas, ka

apstrīdētā norma aizsargā arī citu personu tiesības un

sabiedrības drošību, ir šīs normas blakusefekts.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība.

16. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma

samērīgumu, Satversmes tiesai jāpārbauda:

1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

mērķi;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

3) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2015. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2015-03-01 25. punktu).

17. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 13. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētajā normā

ietvertais ierobežojums ļauj sasniegt leģitīmo mērķi tikai

daļēji, jo izslēdz iespēju pat augsti kvalificētiem juristiem,

kuri neapdraud leģitīmā mērķa sasniegšanu, kandidēt uz tiesneša

amatu.

Savukārt Saeima uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums tā leģitīmo mērķi sasniedz, jo tiesneša amata

kandidātam ir jāapliecina tas, ka viņš ievēro spēkā esošo

tiesisko regulējumu un var ar savu piemēru rādīt priekšzīmi

sabiedrībai. Proti, tiesas spriešanas funkcija prasot no tiesneša

ne vien atbilstošu profesionālo pieredzi un padziļinātas

juridiskas zināšanas, bet arī tiesneša amatam atbilstošu

uzvedību.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesneša amatu var pildīt

vienīgi augsti kvalificēts un godīgs jurists ar nevainojamu

reputāciju (sk. Satversmes tiesas 2017. gada

26. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-31-01

22.2. punktu). Tiesu sistēmā tiesneša amata kandidātam

noteiktās prasības ir iekļautas likumā "Par tiesu varu"

un kopumā ir vērstas uz to, lai tikai šīm prasībām atbilstošas

personas varētu ieņemt tiesneša amatu. Lai piesaistītu tiesneša

amatam profesionālas, zinošas, nobriedušas un sociāli kompetentas

personas, tiesneša amatam ir noteikts vecuma cenzs un izvirzītas

īpašas prasības attiecībā uz tiesneša amata kandidāta

profesionālo pieredzi (sk. Satversmes tiesas

2017. gada 26. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2016-31-01 22.2. punktu). Tieši uz

profesionālās kvalifikācijas apliecināšanu vērstās prasības

nodrošina to, lai tiesneša amatā nonāktu persona, kas uzskatāma

par augsti kvalificētu juristu. Turpretim citas prasības, arī

likuma "Par tiesu varu" 55. pantā ietvertās

prasības, ir noteiktas arī tādēļ, lai nodrošinātu to, ka par

tiesnesi kļūst persona, kura ir godīga un kuras reputācija ir

nevainojama.

Kā atzīts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā, tiesneši

jau pēc sava veicamā darba rakstura ir tiesiskuma garantētāji

valstī, tādēļ to rīcībai pat ārpus savu darba pienākumu veikšanas

ir jābūt tādai, lai saglabātu un vairotu sabiedrības uzticēšanos

tiesu varai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2021. gada 9. februāra sprieduma lietā "Xhoxhaj v.

Albania", pieteikums Nr. 15227/19,

407. punktu). Tādējādi tiesnesim ir jāatbilst augstiem

uzvedības standartiem gan profesionālajā, gan arī privātajā

dzīvē. Ja tiesnesis publiski spriedumā nosoda to, ko pats dara

privāti, tad viņš var zaudēt sabiedrības uzticēšanos un tādējādi

ietekmēt arī sabiedrības uzticēšanos tiesu varai kopumā (sk.:

United Nations Office on Drugs and Crime, Commentary on Bangalore

Principles of Judicial Conduct, September 2007, para.

103).

Tas attiecas ne tikai uz personu, kura jau ir tiesneša amatā.

Sabiedrības uzticēšanos tiesu varai negatīvā veidā var ietekmēt

arī tas, ka par tiesnesi kļūst persona, kura pirms tam izdarījusi

noziedzīgu nodarījumu. Sabiedrības uzticēšanās tiesu varai kopumā

un individuāli tiesnesim ir saistāma ar vairākiem aspektiem, un

katram no tiem piešķirama ievērojama nozīme. Proti, personas un

sabiedrības uzticēšanās tiesu varai ietekmē personu vēlmi ne

tikai vērsties pēc palīdzības tiesā, bet arī pildīt tiesas

pieņemtos nolēmumus. Tā kā personas vēlme vērsties tiesā, kā arī

motivācija pildīt tiesu nolēmumus ir tiešā veidā saistīta ar

personas uzticēšanos tiesu varai, likumdevējam ir ne tikai

tiesības, bet arī pienākums rīkoties, lai nodrošinātu to, ka

ikviens tiesnesis un tiesu vara kopumā bauda sabiedrības

uzticēšanos.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums sekmē sabiedrības uzticēšanos tiesu varai. Paredzot

šādu aizliegumu, tiek nodrošināts, ka sabiedrībai neradīsies

šaubas par personas spēju pildīt tiesneša pienākumus, ja šādu

šaubu pamatā varētu būt attiecīgās personas iepriekšēja

noziedzīga rīcība.

Tādējādi apstrīdētā norma veicina demokrātiskas valsts

iekārtas aizsardzību, nepieļaujot to, ka par tiesneša amata

kandidātu varētu kļūt tāda persona, kuras vaina noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā būtībā ir konstatēta, kriminālprocesu pret

šo personu izbeidzot uz nereabilitējoša pamata.

Tātad likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

mērķa sasniegšanai.

18. Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

tikpat iedarbīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 14. punktu). Tiesas kompetencē ir

pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personas

pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā

Nr. 2017-07-01 19. punktu). Konstatējot, ka ir kaut

viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka

apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka leģitīmo mērķi iespējams

sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem. Mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu tāds tiesiskais

regulējums, kas šāda veida ierobežojumu attiecinātu tikai uz

tīšiem vienkāršiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tāpat mazāk

ierobežojošs līdzeklis būtu liegumu personai kandidēt uz tiesneša

amatu saistīt ar Krimināllikumā paredzēto sodāmības laiku, nevis

noteikt ierobežojumu uz visu mūžu. Visbeidzot, mazāk ierobežojošs

līdzeklis būtu katra atsevišķā gadījuma individuāla

izvērtēšana.

Savukārt Saeima uzskata, ka ar Pieteikuma iesniedzēja

norādītajiem alternatīvajiem līdzekļiem ierobežojuma leģitīmo

mērķi nav iespējams sasniegt tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdēto

normu. Saeima norāda, ka par leģitīmā mērķa sasniegšanu liecina

arī vispārēja personu un sabiedrības uzticēšanās tiesnešiem kā

likumpaklausīgiem valsts varas pārstāvjiem. Citi līdzekļi nevarot

padarīt par nebijušu tiesneša amatam neatbilstošu uzvedību.

18.1. Lai pienācīgi tiktu izpildīti valsts dienesta

uzdevumi, visu to personu, kuras pilda šo dienestu, bet jo īpaši

tiesu sistēmai piederīgo personu tiesisko statusu regulējošos

normatīvajos aktos ir iekļautas līdzīgas prasības kā apstrīdētajā

normā. Piemēram, Tiesu izpildītāju likuma 13. panta

4. punkts noteic, ka par zvērinātu tiesu izpildītāju nevar

būt personas, pret kurām kriminālprocess par tīša noziedzīga

nodarījuma izdarīšanu izbeigts uz nereabilitējoša pamata. Tāda

pati tiesību norma ir atrodama arī Latvijas Republikas

Advokatūras likuma 15. panta 5. punktā un Notariāta

likuma 10. panta 4. punktā. Apstrīdētajā normā

ietvertajam ierobežojumam saturiski vislīdzīgākais ierobežojums

ir ietverts Prokuratūras likumā, kura 37. panta pirmās daļas 6.

punkts noteic, ka par prokuroru un prokurora amata kandidātu

nevar būt persona, kura ir saukta pie kriminālatbildības, bet

kriminālprocess pret to izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

Apsverot grozījumus normatīvajā regulējumā attiecībā uz

ierobežojumiem, kas saistīti ar agrāk izdarītu noziedzīgu

nodarījumu, Tieslietu ministrija norādījusi, ka attiecībā uz

tiesnešiem apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir

jāsaglabā. Šo savu uzskatu ministrija pamato ar tiesneša amata

nozīmīgumu, proti, to, ka tiesnesis īsteno tiesas spriešanas

funkciju, kas ietver ļoti lielu atbildību un pienākumu

sabiedrības priekšā. Tiesneša personība varot radīt šaubas par

viņa pieņemtā lēmuma tiesiskumu un līdz ar to mazināt vispārējo

sabiedrības uzticēšanos tiesu sistēmai kopumā. Tieslietu

ministrija, apsverot iespējamās alternatīvas, piemēram,

ieteikumus aizliegumu attiecināt tikai uz tīšiem noziedzīgiem

nodarījumiem, tikai uz atsevišķiem noziedzīgiem nodarījumiem,

neattiecināt uz visām noziedzīgu nodarījumu grupām, ņemt vērā

noziedzīga nodarījuma klasifikācijas pakāpes, noteikt terminētu

aizliegumu vai individuālu izvērtējumu, ir norādījusi, ka

tiesneša amatam izvirzītā nevainojamas reputācijas prasība šādus

risinājumus nepieļauj (sk. lietas materiālu 5. sēj.

95. lp.).

18.2. Viens no nevainojamas reputācijas būtiskākajiem

aspektiem ir sabiedrības cieņa un uzticēšanās. Šis aspekts jo

būtiskāks ir tiesnesim, kura nolēmumi autoritatīvu spēku var

iegūt tikai tad, ja tiesnesis bauda sabiedrības cieņu un

uzticēšanos (sk. Disciplinārtiesas 2019. gada

15. februāra lēmuma lietā Nr. DT-2/2019

7.1. punktu). Prasība pēc nevainojamas reputācijas tiek

attiecināta ne tikai uz tiesnešiem, bet arī uz vairāku citu

profesiju pārstāvjiem, piemēram, šāda prasība ir ietverta arī

Prokuratūras likumā (sk. Prokuratūras likuma

33. panta pirmās daļas 5. punktu) un Latvijas

Republikas Advokatūras likumā (sk. Latvijas Republikas

Advokatūras likuma 14. panta 2. punktu). Turklāt,

kā to norādījusi arī Latvijas Administratīvo tiesnešu biedrība,

sabiedrība gaida, ka tiesneša gadījumā nevainojamas reputācijas

standarts ir krietni augstāks nekā vidusmēra sabiedrības locekļa

gadījumā un pat daudzu citu sabiedrībai nozīmīgu un sabiedrībā

augsti vērtētu profesiju pārstāvju gadījumos

(sk. lietas materiālu

5. sēj. 118. lp.). Tas skaidrojams ar to, ka

tieši tiesneši ir tie, kurus valsts un visa sabiedrība pilnvaro

garantēt pārējiem sabiedrības locekļiem tiesībās balstītu

taisnīgumu, turklāt arī ar tiesnešiem uzticēto lielo varu savu

amata pienākumu ietvaros lemt par citu cilvēku dzīvi

(sk.: Osipova S. Tiesneša ētika. Komunikācijas ētikas

dimensija: nodotās informācijas skaidrība. Latvijas Republikas

Augstākās tiesas biļetens, 2016. gada oktobris, Nr. 13,

57. lpp.).

Jēdziens "nevainojama reputācija" ir jāvērtē

sistēmiski kopsakarā ar citām likuma "Par tiesu varu"

normām. Likumdevējs likuma "Par tiesu varu"

55. pantā negatīvā veidā ir noteicis tās prasības, kuras nav

savienojamas ar tiesneša amatu. Viena no tādām ir ietverta arī

apstrīdētajā normā. Proti, likumdevējs uzskata, ka

kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša pamata liecina par

to, ka personas reputācija neatbilst tiesneša tēlam sabiedrības

acīs un neraisa sabiedrības cieņu un uzticēšanos.

18.3. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir

noteikts uz mūžu. Šādi uz mūžu noteikti ierobežojumi pēc to

rakstura ir īpaši smagi, jo izslēdz prezumpciju, ka persona

dzīves laikā spēj mainīties un mainīt savu uzvedību. Pēc būtības

persona šāda ierobežojuma rezultātā tiek stigmatizēta uz visiem

laikiem, bet tas neatbilst demokrātiskas tiesiskas valsts

prasībai veidot tādu iekļaujošu sabiedrību, kurā izturēšanās pret

katru sabiedrības locekli ir cieņpilna. Proti, personas pagātnei

nevajadzētu mūžīgi ietekmēt personas nākotni (sk.:

Herzog-Evans M. Bifurcation and Redemption in France. In:

O'Loughlin A., Annison H., Meijer S. (Eds.)

Fundamental Rights and Legal Consequences of Criminal Conviction.

Oxford: Hart Publishing, 2019, p. 213). Arī Eiropas Padomes

komisija "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas

komisija) ir norādījusi, ka ierobežojumi uz mūžu var tikt

noteikti tikai īpaši nopietnos gadījumos - tad, ja izdarītais

pārkāpums pēc sava rakstura ir smags (sk. Eiropas

Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām"

(Venēcijas komisija) 2018. gada 23. novembra ziņojuma

CDL-AD(2015)036cor 155. punktu).

Uz mūžu noteiktu ierobežojumu gadījumā personai ne tikai tiek

liegts īstenot savas tiesības pildīt valsts dienestu, bet tā arī

sabiedrības acīs tiek sasaistīta ar iepriekš izdarīto, neņemot

vērā personas tālākās dzīves gaitas. Tādējādi likumsakarīgi var

tikt ietekmēta personas vēlme turpināt sevi attīstīt un realizēt

savas spējas tādā veidā, kas varētu dot pienesumu

sabiedrībai.

Satversmes tiesa secina, ka uz mūžu noteikti ierobežojumi ir

attaisnojami tikai īpašos gadījumos, kad iepriekš nodarītais pēc

būtības ir nesavienojams ar konkrēto tiesību, tostarp tiesību

pildīt valsts dienestu, īstenošanu. Tādējādi Satversmes tiesai ir

jāpārliecinās, vai apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums

tiešām ir nepieciešams noteiktajā apmērā. Proti, vai tiešām visos

gadījumos, kad kriminālprocess pret personu izbeigts uz

nereabilitējoša pamata, ir secināms, ka šādas personas

kandidēšana uz tiesneša amatu rada risku, ka var mazināties

sabiedrības uzticēšanās tiesu varai, un šāds aizliegums ir

vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi, un tādējādi

ir attaisnojams.

18.4. Kriminālprocesa izbeigšana uz nereabilitējoša

pamata attiecas uz atšķirīgiem personas izdarītajiem noziedzīgiem

nodarījumiem.

18.4.1. Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietverts plašs

tādu noziedzīgu nodarījumu klāsts, par kuru izdarīšanu draud

kriminālsods. Saskaņā ar Krimināllikuma 7. panta pirmo daļu

noziedzīgi nodarījumi ir iedalāmi kriminālpārkāpumos un

noziegumos, savukārt noziegumi iedalāmi šādi: mazāk smagi

noziegumi, smagi noziegumi un sevišķi smagi noziegumi. Šie

noziedzīgie nodarījumi apdraud dažādas ar Krimināllikumu

aizsargātas intereses, piemēram, personas dzīvību, veselību,

mājokļa neaizskaramību, brīvību, īpašumu, vispārējo drošību un

sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Noziedzīgi nodarījumi

atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma

raksturam un kaitīguma pakāpei ir atšķirīgi. Turklāt tie var tikt

izdarīti gan ar nodomu, gan aiz neuzmanības.

Krimināltiesiskais regulējums paredz dažādus gadījumus, kad

kriminālprocess tiek izbeigts uz nereabilitējoša pamata.

Likumdevējs ir noteicis to, kādi apsvērumi tiesību normu

piemērotājam ir jāņem vērā, lemjot par kriminālprocesa

izbeigšanu, piemēram, izdarītā noziedzīgā nodarījuma rezultātā

radušos personas vai sabiedrības interešu apdraudējumu raksturu

un kaitīguma pakāpi, nodarījumu izdarījušās personas vecumu un

attieksmi pret izdarīto. Tādēļ persona netiek reabilitēta tad, ja

kriminālprocess tiek izbeigts saistībā ar psihiskiem traucējumiem

un piespiešanu, nepilngadību, personas nāvi, laika faktoru,

izlīgumu ar cietušo, nodarījuma nekaitīgumu vai mazāku bīstamību

(sk.: Baumanis J. Personu nereabilitējošie apstākļi

kriminālprocesā jeb kriminālprocesuālā dekoherence. Jurista

Vārds, 02.01.2018., Nr. 1, 27.-29. lpp.).

Apstrīdētā norma neatkarīgi no nereabilitējošā apstākļa paredz

automātisku aizliegumu personai būt par tiesneša amata kandidātu

visos gadījumos, kad kriminālprocess izbeigts uz šāda pamata.

Personu nereabilitējošs apstāklis, piemēram, saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 379. panta pirmās daļas

1. punktu ir kriminālprocesa izbeigšana tad, ja izdarīts

maznozīmīgs noziedzīgs nodarījums, tas ir, nodarījums, kura

rezultātā nodarīts mantisks zaudējums, kas noziedzīga nodarījuma

izdarīšanas brīdī ir bijis mazāks par pusi no tai laikā noteiktās

minimālās mēnešalgas, vai kura radītais ar likumu aizsargāto

interešu apdraudējums ir neliels (sk. likuma "Par

Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību"

19.2 pantu). Tādējādi likumdevējs

Kriminālprocesa likuma 379. panta pirmās daļas

1. punktā ir ietvēris procesa virzītāja tiesības izbeigt

kriminālprocesu, atbrīvojot personu no kriminālatbildības, un

būtībā atzinis, ka ir tādi noziedzīgi nodarījumi, kuru kaitīguma

pakāpe ir tik zema, ka pieļauj kriminālsoda nepiemērošanu. Tomēr

personas atbrīvošana no kriminālatbildības saskaņā ar

Krimināllikuma 58. panta pirmo daļu nav imperatīva, proti,

nodarījuma maznozīmīguma konstatēšana nerada pienākumu atbrīvot

personu no kriminālatbildības - par Krimināllikuma 58. panta

pirmās daļas piemērošanu ir jālemj procesa virzītājam, ņemot vērā

visus lietas apstākļus un personu raksturojošo informāciju.

Piemēram, konstatējot, ka persona jau iepriekš izdarījusi

noziedzīgus nodarījumus vai, piemēram, iepriekš jau tikusi

atbrīvota no kriminālatbildības noziedzīga nodarījuma

maznozīmīguma dēļ, kriminālprocess pret personu var tikt

turpināts, lai gan izdarītais noziedzīgais nodarījums vērtējams

kā maznozīmīgs (sk. likumprojekta Nr. 427/Lp13

"Grozījumi Kriminālprocesa likumā" sākotnējās ietekmes

novērtējumu (anotāciju). Pieejams: saeima.lv).

Minētais atspoguļojas arī tiesu praksē, tiesām, piemēram,

mantiska rakstura noziedzīga nodarījuma gadījumā vērtējot

nodarītā apmēru un to, vai persona jau iepriekš ir veikusi

mantiska rakstura noziedzīgus nodarījumus (sk., piemēram,

Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2021. gada

25. maija spriedumu lietā Nr. 11094077219). Tātad

gadījumos, kad kriminālprocess pret personu ir izbeigts,

pamatojoties uz šo nereabilitējošo apstākli, procesa virzītājs

vienmēr būs izvērtējis visus apstākļus un tikai tad izlēmis

personu atbrīvot no kriminālatbildības.

Tomēr jebkurā šādā kriminālprocesa izbeigšanas gadījumā

apstrīdētā norma liedz personai kļūt par tiesneša amata

kandidātu. Proti, apstrīdētā norma arī maznozīmīga nodarījuma

gadījumā liedz ņemt vērā tādus apsvērumus kā, piemēram, personas

vainas forma, laiks, kas pagājis kopš nodarījuma izdarīšanas

brīža, un pārliecināties par to, vai attiecīgās personas

kandidēšana patiešām rada risku, ka sabiedrības uzticēšanās tiesu

varai varētu mazināties.

Personu nereabilitējošs apstāklis ir arī, piemēram, izlīgums.

Kriminālprocesa likuma 377. panta 9. punkts noteic, ka

kriminālprocesu nedrīkst uzsākt, bet uzsākts process ir

jāizbeidz, ja noticis cietušā un aizdomās turētā vai apsūdzētā

izlīgums tādā kriminālprocesā, kuru var uzsākt tikai uz cietušās

personas pieteikuma pamata, un pilnīgi novērsts vai atlīdzināts

ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu radītais kaitējums. Tas ir

iespējams, piemēram, Krimināllikuma 131. pantā paredzētajā

gadījumā, kad šajā normā minētie miesas bojājumi nodarīti aiz

neuzmanības. Savukārt saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

379. panta pirmās daļas 2. punktu procesa virzītājs var

izbeigt kriminālprocesu, ja persona, kas izdarījusi

kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu, ir izlīgusi ar

cietušo vai viņa pārstāvi Krimināllikumā noteiktajos gadījumos.

Proti, izlīgums ir veids, kā atrisināt konfliktu gadījumos, kad

vainīgais ir sapratis sava noziedzīgā nodarījuma kaitīgumu,

atzinis savu vainu un nožēlo izdarīto, kā arī ir gatavs

atlīdzināt cietušajam radīto kaitējumu (sk.: Kazaka S.

Izlīgums krimināltiesisko konfliktu risināšanā. Administratīvā un

Kriminālā Justīcija, 2012, Nr. 3, 25. lpp.).

Izlīguma gadījumā, atzīstot to par pamatu kriminālprocesa

izbeigšanai, tiek ņemta vērā gan izdarītā noziedzīgā nodarījuma

kaitīguma pakāpe, jo kriminālprocess šādos gadījumos nav

izbeidzams tad, ja ir izdarīts smags vai sevišķi smags noziegums,

gan arī tas, ka persona ir atzinusi savu vainu un ir novērsusi

vai atlīdzinājusi kaitējumu, tādā veidā nepārprotami apliecinot

savu attieksmi pret izdarīto. Ņemot vērā to, ka atbrīvošana no

kriminālatbildības ir procesa virzītāja tiesības, nevis

pienākums, arī šajā gadījumā lēmums tiek pieņemts, ievērojot

vispārējos tiesību principus un vērtējot visus lietā konstatētos

apstākļus to kopumā un savstarpējā saistībā (sk. Senāta

2007. gada 19. decembra lēmumu lietā

Nr. SKK-713/2007 (11270034106)).

Tomēr arī tad, ja kriminālprocess izbeigts tāpēc, ka persona

ir izlīgusi ar cietušo vai viņa pārstāvi, apstrīdētās normas

tiesiskās sekas vienmēr neatkarīgi no citiem apsvērumiem būs

tādas, ka šī persona nekad nevarēs kļūt par tiesneša amata

kandidātu.

Minētie piemēri ilustrē to, ka atsevišķos gadījumos pastāv

tādi personu nereabilitējoši apstākļi, kuri aptver arī

situācijas, kad ar personas nodarījumu saistītais sabiedrības

interešu apdraudējums ir salīdzinoši zems un tāda pati ir arī šā

nodarījuma kaitīguma pakāpe. Šie piemēri kopsakarā ar citiem

apsvērumiem norāda uz to, ka, lai sasniegtu Kriminālprocesa

likuma 1. pantā norādītos kriminālprocesa mērķus, tostarp

nodrošinātu krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu bez

neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē, ne vienmēr ir

nepieciešama personas notiesāšana vai soda noteikšana.

18.4.2. Ņemot vērā tiesneša amata statusu un

nozīmi, tas, ka personas attieksme pret pašas izdarīto, kā arī

vērtību sistēma laikā gaitā ir mainījusies, ne vienmēr nozīmē to,

ka persona var būt piemērota tiesneša amatam.

Piemēram, ja persona, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz

nereabilitējoša pamata, ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu ar

nodomu (tīši), tas nozīmē, ka tā ir apzinājusies savas darbības

kaitīgumu, paredzējusi savas darbības vai bezdarbības kaitīgās

sekas un vēlējusies tās vai apzināti pieļāvusi šo seku

iestāšanos. Darbības vai bezdarbības kaitīguma apzināšanās nozīmē

to, ka persona noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī saprot

nodarījuma faktiskos apstākļus un izdarītā kaitīgumu

(sk.: Krastiņš U. Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2000, 96. lpp.). Ja persona, kura kādreiz ir

izdarījusi noziedzīgu nodarījumu ar nodomu (tīši) vai kuras

izdarītais ir sasniedzis augstu kaitīguma pakāpi, kļūtu par

tiesnesi, varētu rasties vērtību konflikts, proti, konflikts

starp to, ka tiesnesim jābūt taisnīguma garantam, un to, ka viņš

pats ir atļāvies ar tiesneša amatu nesavienojamu rīcību. Šādā

gadījumā ir attaisnojams tas, ka attiecīgajai personai tiek

liegts nākotnē kļūt par tiesneša amata kandidātu.

Atšķirīga situācija ir tad, ja kriminālprocess pret personu ir

izbeigts uz nereabilitējoša pamata, bet personas vaina ir

izpaudusies kā neuzmanība, proti, ja persona ir paredzējusi savas

darbības vai bezdarbības kaitīgo seku iestāšanās iespēju, tomēr

vieglprātīgi paļāvusies, ka tās varēs novērst, vai nav

paredzējusi savas darbības vai bezdarbības kaitīgo seku

iestāšanās iespēju, kaut gan pēc nodarījuma konkrētajiem

apstākļiem tai vajadzēja un tā varēja minētās kaitīgās sekas

paredzēt. Tas kopsakarā ar citiem apsvērumiem, piemēram, to, ka

personas izdarītā noziedzīgā nodarījuma kaitīguma pakāpe ir

pietiekami zema un pēc tā izdarīšanas ir pagājis pietiekami ilgs

laiks, liek apšaubīt to, ka katrā gadījumā šādas personas kļūšana

par tiesneša amata kandidātu apdraudētu sabiedrības uzticēšanos

tiesu varai.

Satversmes tiesai nav šaubu, ka kriminālprocesa izbeigšana uz

nereabilitējoša pamata, jo īpaši gadījumos, kad ticis izdarīts

tīšs noziedzīgs nodarījums, var būt noteikta par kritēriju, kas

personai liedz kļūt par tiesneša amata kandidātu.

Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums kalpo demokrātiskas

valsts iekārtas aizsardzībai, jo lielākā daļa situāciju, uz kurām

attiecas apstrīdētā norma, patiešām ir tādas, kas prasa šādu

ierobežojumu. Taču likumdevēja izraudzītā izvēle visos gadījumos

liegt tiesības kļūt par tiesneša amata kandidātu ikvienai

personai, pret kuru kriminālprocess izbeigts uz nereabilitējoša

pamata, neņemot vērā ne nereabilitējošo apstākļu dažādību, ne

citus apsvērumus, piemēram, noziedzīga nodarījuma rezultātā

radušos personas vai sabiedrības interešu apdraudējumu raksturu

un kaitīguma pakāpi, personas vainas formu, kā arī laiku, kas

pagājis pēc nodarījuma, norāda uz to, ka no tiesneša amata

kandidātu loka varētu tikt izslēgtas arī tādas personas, kuras

neapdraudētu sabiedrības uzticēšanos tiesu varai un demokrātisku

valsts iekārtu. Turklāt tiesības būt par tiesneša amata kandidātu

nevienai personai negarantē tiesības kļūt par tiesnesi.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma leģitīmo mērķi

līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem

līdzekļiem.

Likumdevējam ir iespēja izvērtēt un noteikt, kādos

kriminālprocesa izbeigšanas uz nereabilitējoša pamata gadījumos

apstākļi ir tādi, kas, neapdraudot sabiedrības uzticēšanos tiesu

varai, tomēr pieļauj personas kļūšanu par tiesneša amata

kandidātu. Taču tiesiskajam regulējumam jābūt tādam, kas

vienlaikus nodrošinātu to, ka par tiesneša amata kandidātu var

kļūt tikai šim amatam atbilstoša persona - augsti kvalificēts

jurists ar augsti attīstītām profesionālajām spējām un prasmēm,

nevainojamu reputāciju un atbilstošām personiskajām īpašībām.

Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir

pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo

pamattiesības. Satversmes tiesai spriedumā nav jāuzskaita visi

iespējamie saudzējošākie līdzekļi (sk. Satversmes

tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā

Nr. 2021-05-01 21. punktu).

Līdz ar to apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 101. panta pirmajai daļai un

106. panta pirmajam teikumam.

19. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešajai daļai tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu

Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku

apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka

juridiska spēka tiesību normai.

Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā

daļā Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt,

no kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Lai atzītu

apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01

21. punktu un 2022. gada 27. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2021-31-0103 43. punktu).

Tiesneša amata kandidātiem izvirzāmo prasību noteikšana ir

nozīmīgs un būtisks jautājums, jo šīs prasības izšķir to, kādām

personām tiek uzticēta tiesas spriešana. Kā Satversmes tiesa

secinājusi šā sprieduma 18.4.2. punktā, apstrīdētajā normā

ietvertais ierobežojums tā lielākajā daļā ir nepieciešams

demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzībai. Tādēļ nebūtu

pieļaujama tāda situācija, ka Satversmei neatbilstošā tiesību

norma savu juridisko spēku zaudētu ar sprieduma publicēšanas

brīdi, bet nebūtu aizstāta ar jaunu tiesisko regulējumu. Tāpēc

šajā gadījumā ir nepieciešams un pieļaujams tas, ka Satversmei

neatbilstošā norma vēl kādu laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju

likumdevējam pieņemt jaunu tiesisko regulējumu.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības

brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto

pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt tiesību

normu izdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko

risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2011. gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 2011-03-01 20. punktu un 2012. gada

2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03

16. punktu). Par šā svarīgā un nozīmīgā valsts dzīves

jautājuma regulējumu, kura pieņemšanai nepieciešama konceptuāla

diskusija, ir jālemj pašam likumdevējam. Piemērotākā risinājuma

izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā.

Satversmes tiesa secina, ka konkrētajā situācijā likumdevējam

ir nepieciešams saprātīgs laiks, lai tas izvērtētu, kā vislabāk

līdzsvarot personas un sabiedrības intereses, un noteiktu jaunu

tiesisko regulējumu. Tādējādi apstrīdētā norma atzīstama par

spēkā neesošu no 2024. gada 1. janvāra.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par tiesu varu"

55. panta 3. punktu par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un

106. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no

2024. gada 1. janvāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš