Par likuma "Par tiesu varu" pārejas noteikumu 7.punkta otrā teikuma un 20.punkta otrā teikuma (2009.gada 16.jūnija redakcijā), un 20.punkta trešā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 83. un 107.pantam

27. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Satversmes tiesa 2010. gada 18. janvāra spriedumā

norādīja, ka likumā "Par tiesu varu" ietvertais regulējums radīja

tiesnešiem tiesības paļauties uz to, ka ar 2010. gadu viņu

amatalgas tiks maksātas pilnā apmērā, proti, atbilstoši likuma

"Par tiesu varu" 119.1 pantam (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01

17.8. punktu).

Vienlaikus, izvērtējot to, kādā apmērā Satversme aizsargā

tiesnešu tiesisko paļāvību uz likumā noteikto atlīdzību, jāņem

vērā, ka ir pieļaujama īslaicīga tiesnešu atlīdzības

samazināšana, ja pastāv nopietni, sociāli attaisnojami iemesli un

tā tiek samazināta, ievērojot Satversmē nostiprinātos principus.

Likumdevējs ir noteicis, ka tiesneši pilnu darba samaksu saņems

no 2012. gada. Līdz ar to procentuālais samazinājums ir

terminēts.

Izskatāmās lietas ietvaros nav strīda par to, ka 2009. gadā

atlīdzība ir samazināta arī pārējos varas atzaros. No lietā

esošajiem materiāliem var konstatēt, ka vidējais atalgojuma

samazinājums valsts budžeta iestādēs ir apmēram 20-30 procenti

(sk. lietas materiālu 4. sēj. 95.-106. lpp.).

Satversmes tiesa 2010. gada 18. janvāra spriedumā uzsvēra, ka

"tiesnešu darba samaksas sistēma jau pati par sevi paredz viņu

atlīdzības automātisku samazināšanos šādā situācijā un nebūtu

taisnīgi pieļaut tiesnešu darba samaksas atkārtotu samazinājumu -

gan vienlaicīgu ar citās valsts institūcijās strādājošo darba

samaksas samazinājumu, gan arī uz valstī strādājošo vidējās

mēneša bruto darba samaksas samazinājuma pamata" (Satversmes

tiesas 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr. 2009-11-01

17.2. punkts). Tomēr ekonomiskās lejupslīdes apstākļos

finanšu līdzekļu trūkuma dēļ ir saprotams un attaisnojams

likumdevēja lēmums tiesnešu darba samaksu samazināt vienlaikus ar

pārējo publiskajā sektorā strādājošo algām. Taču likumdevējam

bija jāņem vērā iespējamās dubultā samazinājuma sekas un,

ievērojot samazinājuma apmērus, jāizvērtē pieņemto lēmumu

taisnīgums.

Tiesnešu atalgojuma procentuāls samazinājums ir pieļaujams, ja

to veic līdzvērtīgā procentuālā apjomā ar pārējo varas atzaru

atalgojuma samazinājumu un aprēķina no tādas tiesnešu darba

samaksas, uz kuru viņi likumīgi varēja paļauties.

Tiesnešu atalgojuma procentuālā samazinājuma rezultātā

tiesneša amatalgas aprēķināšanā piemērojamais koeficients ir

pazemināts no 4,5 līdz 1,7. Tātad darba samaksa, uz kuru tiesneši

varēja likumīgi un pamatoti paļauties, faktiski ir samazināta par

62 procentiem.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

noteiktais tiesnešu atalgojuma procentuālais samazinājums, kaut

arī tas ir īslaicīgs, tomēr nav uzskatāms par samērīgu un

neatbilst tiesiskās paļāvības principam.