18. pants

Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes

91. pantu, ir atzinusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips

liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga

pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat

prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas

1. punktu un 2008. gada 29. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 7. punktu).

Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai

nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp

izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 23. decembra

sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas

3. punktu).

18.1. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam

vienlīdzības principam, ir nepieciešams noskaidrot:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos;

2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu

attieksmi pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs

pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots

samērīguma princips.

18.2. Satversmes tiesa jau secināja, ka, lemjot par

tiesībām ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo

taksācijas periodu zaudējumiem, izšķiroša nozīme ir faktam, ka

komercsabiedrība pēc kontroles maiņas mainījusi arī pamatdarbības

veidu.

Tādējādi vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos atrodas visi tie nodokļa maksātāji, respektīvi,

komercsabiedrības, kurās notikusi kontroles maiņa.

Apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām,

kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti,

komercsabiedrība, kurā notikusi kontroles maiņa, nav tiesīga ar

nodokli apliekamo ienākumu samazināt par iepriekšējo taksācijas

periodu zaudējumiem, toties komercsabiedrība, kura noteiktu laiku

pēc kontroles maiņas saglabā pamatdarbības veidu, ir tiesīga no

ienākuma atskaitīt zaudējumus, kas radušies pirms taksācijas

perioda.

Tomēr šādai atšķirīgai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs

pamats. Tiesības ar nodokli apliekamo ienākumu samazināt par

iepriekšējo taksācijas periodu zaudējumiem ir tikai tādai

komercsabiedrībai, kas turpina līdzšinējo pamatdarbību.

Komercsabiedrībai zaudējumi rodas lielākoties ilgtermiņa darbības

gaitā. Tādējādi pastāv tieša saikne starp diviem UIN

aprēķināšanas elementiem - ilgtermiņa darbību un zaudējumiem. Ja

pastāv cēloņsakarība starp nemainīgu komercsabiedrības ilgtermiņa

darbību jeb pamatdarbību un zaudējumiem, tad iepriekšējo

taksācijas periodu zaudējumu ievērošana ar UIN apliekamo ienākumu

aprēķinā ir loģisks priekšnoteikums UIN apmēra samazināšanai.

Līdz ar to apstrīdētās normas nerada tiesiskās

vienlīdzības principa pārkāpumu un atbilst Satversmes

91. pantam.