12. pants
regulēja autoceļu uzturēšanas, rekonstrukcijas un

būvniecības finansēšanas kārtību, nosakot, ka valsts autoceļu

uzturēšana, rekonstrukcija un būvniecība tiek finansēta no valsts

līdzekļiem. Savukārt kopš 1997. gada 4. novembra šā likuma 13.

panta pirmā daļa paredzēja, ka minēto izdevumu finansēšanai tiek

izveidots valsts speciālais budžets - Valsts autoceļu fonds.

Būtiskus grozījumus likumā "Par autoceļiem" ieviesa

2003. gada 30. oktobra likums "Grozījumi likumā "Par

autoceļiem"". Proti, no likuma tika izslēgts Valsts

autoceļu fonda kā speciālā budžeta regulējums. Arī likuma 12.

pants tika izteikts jaunā redakcijā, tā ceturtajā daļā paredzot:

"Valsts budžeta līdzekļus Valsts autoceļu fonda programmai

piešķir saskaņā ar gadskārtējo valsts budžeta likumu. Valsts

autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums nedrīkst būt

mazāks kā iepriekšējā budžeta gadā."

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka atbilstoši valdības

pieņemtajam lēmumam par valsts speciālo budžetu likvidēšanu

valsts un pašvaldību autoceļi tiks finansēti no valsts

pamatbudžeta Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtajiem

līdzekļiem un to apmērs nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējā gadā.

Saskaņā ar jauno regulējumu valsts un pašvaldību autoceļu

pārvaldīšanas, uzturēšanas, projektēšanas, renovācijas,

rekonstrukcijas un būvniecības finansēšanai tiks lietoti līdzekļi

no valsts pamatbudžeta (sk. likumprojekta

"Grozījumi likumā "Par autoceļiem""

anotāciju, likumprojekts iesniegts 2003. gada 30. septembrī,

reģistrācijas Nr. 438).

Līdz ar to likuma "Par autoceļiem" 12. panta

ceturtās daļas mērķis bija noteikt, ka valsts autoceļu

finansējums turpmāk tiks paredzēts valsts budžeta likumā un tā

avots būs valsts pamatbudžeta finanšu līdzekļi.

Pēc 2005. gada 20. oktobra likuma "Grozījumi likumā

"Par autoceļiem"" spēkā stāšanās 12. panta

ceturtās daļas pirmā teikuma būtība netika mainīta, savukārt

otrajā teikumā tika ietverti priekšnoteikumi valsts budžeta

veidošanai attiecībā uz Valsts autoceļu fondam piešķiramo

finansējuma apmēru. Atbilstoši minētās normas otrajam teikumam

valsts budžetā Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais

finansējums, pirmkārt, nedrīkstēja būt mazāks par iepriekšējā

budžeta gadā piešķirtajiem finanšu līdzekļiem. Otrkārt, tas

nedrīkstēja būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem

no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par 80

procentiem no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes

nodokļa par naftas produktiem. No likumprojekta anotācijas

secināms, ka normas mērķis bija palielināt valsts autoceļu

ikdienas uzturēšanai un renovācijai nepieciešamo līdzekļu

daudzumu. Anotācijā citastarp arī norādīts, ka, sastādot valsts

budžetu kārtējam gadam, būs nepieciešams ievērot likumā "Par

autoceļiem" noteikto autoceļu finansēšanai piešķiramo

līdzekļu daudzumu (sk. likumprojekta "Grozījumi likumā

"Par autoceļiem"" anotāciju, likumprojekts

iesniegts 2005. gada 30. septembrī, reģistrācijas Nr.

1379).

Normas gramatiskā interpretācija liecina par pietiekami augstu

tiesisko attiecību detalizācijas pakāpi, precīzi procentuāli

noteiktu finanšu līdzekļu piešķīruma apmēru un to, ka normas abos

teikumos ietvertais regulējums ir savstarpēji papildinošs. Arī

tiesas sēdes laikā netika sniegti argumenti, kas apstiprinātu

likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas

pieņemšanas laikā pastāvējušo likumdevēja nolūku šo normu

uzskatīt tikai par vadlīniju valsts budžeta veidošanai.

Līdz ar to Satversmes tiesa nevar atzīt, ka šī norma bija

saprotama tikai kā valsts budžeta likuma veidošanas vadlīnija vai

princips. To var uzskatīt par vadlīniju tikai tiktāl, ciktāl tā

neparedzēja konkrētu naudas summu, kas ik gadu Valsts autoceļu

fondam būtu piešķirama valsts budžeta likumā. Vienlaikus tā

paredzēja pietiekami precīzus spēkā esošus valsts budžeta

apakšprogrammas "Valsts autoceļu fonds" veidošanas

nosacījumus, kas bija jāievēro valsts budžeta izstrādāšanas

procesā.

14.2. Identiska detalizācijas pakāpe bija arī likuma

"Par autoceļiem" pārejas noteikumu 2. punktam, kas līdz

2010. gada 1. janvārim paredzēja likuma 12. panta ceturtās daļas

piemērošanas kārtību. Šis punkts noteica, ka laika posmā no 2007.

gada 1. janvāra līdz 2010. gada 1. janvārim Valsts autoceļu fonda

programmai piešķirtais finansējums kārtējā gadā nedrīkst būt

mazāks par plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no

transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un mazāks par šādu daļu no

plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par

naftas produktiem: 1) 2007. gadā - 65 procenti; 2) 2008. gadā -

70 procenti; 3) 2009. gadā - 75 procenti.

Piemērojot normas vēsturisko interpretāciju un izvērtējot

konstitucionālo institūciju darbību šādā aspektā, secināms, ka

arī likumā "Par valsts budžetu 2007. gadam" Valsts

autoceļu fonda izdevumu segšanai noteiktais resursu apmērs

balstījās uz likuma "Par autoceļiem" pārejas noteikumu

2. punktā paredzēto. Tā 2007. gada valsts budžetā Valsts autoceļu

fondam tika piešķirti 189 825 950 lati izdevumu segšanai. Minētie

līdzekļi pietiekami precīzi atbilda summai, ko veidoja visi

plānotie valsts budžeta ieņēmumi no transportlīdzekļu ikgadējās

nodevas un 65 procenti no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem

no akcīzes nodokļa par naftas produktiem. Savukārt 2008. gada

valsts budžetā Valsts autoceļu fondam tika piešķirti 236 736 100

lati izdevumu segšanai. Arī šie līdzekļi pietiekami precīzi

atbilda summai, ko veidoja visi plānotie valsts budžeta ieņēmumi

no transportlīdzekļu ikgadējās nodevas un 70 procenti no

plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no akcīzes nodokļa par

naftas produktiem.

Kopš 2009. gada 1. jūlija, kad stājās spēkā likums

"Grozījumi likumā "Par valsts budžetu 2009.

gadam"", apakšprogrammai "Valsts autoceļu

fonds" noteiktais finansējums vairs neatbilda likuma

"Par autoceļiem" pārejas noteikumu 2. punkta prasībām.

Savukārt likumā "Par valsts budžetu 2010. gadam" un

likumā "Par valsts budžetu 2011. gadam" apakšprogrammai

"Valsts autoceļu fonds" noteiktais finansējums vairs

neatbilda likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtās

daļas prasībām.

Likuma "Par autoceļiem"

12. panta ceturtā daļa ir tiesību norma, kas noteica valsts

budžeta likumā nepieciešamos finanšu līdzekļus Valsts autoceļu

fondam.

15. Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 114. panta otrās

daļas 2. punktu valsts budžeta projektu un grozījumus valsts

budžetā Saeima pieņem divos lasījumos. Gadskārtējā valsts budžeta

likuma pieņemšanā līdzīgi kā jebkura cita likuma pieņemšanā ir

jāievēro atbilstoša procedūra. Vienlaikus ir jāievēro īpašā

kārtība, kāda noteikta valsts budžeta likuma projekta

sagatavošanai un izskatīšanai (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 25. novembra sprieduma lietā Nr.

2010-06-01 12. punktu).

Tādējādi ir jānoskaidro, vai, pieņemot apstrīdēto

apakšprogrammu, tika ievērota normatīvajos aktos noteiktā valsts

budžeta izstrādāšanas procedūra un vai budžeta izstrādāšanā

iesaistītajām valsts institūcijām bija pienākums novērst pretrunu

starp apstrīdēto apakšprogrammu un likuma "Par

autoceļiem" 12. panta ceturto daļu.

15.1. Saskaņā ar Satversmes 66. panta pirmo daļu

Ministru kabineta pienākums ir iesniegt Saeimai valsts budžeta

projektu. Šis pienākums neaprobežojas tikai ar noteikta satura

dokumentu iesniegšanu Saeimā. Satversmes 66. panta pirmā daļa

noteic, ka Ministru kabinetam ir jāiesniedz Saeimā provizorisks

valsts ienākumu un izdevumu aprēķins - valsts budžeta projekts.

Turklāt no minētā panta otrās daļas izriet secinājums, ka budžeta

projektam pēc iespējas ir jāatbilst faktiskajai ekonomiskajai

situācijai.

Ministru kabinets kā augstākā izpildvaras institūcija pārzina

visas valsts lietas, tātad kārto arī saimniecības jautājumus.

Tieši Ministru kabinets ir atbildīgs par to, lai valsts budžeta

projekts tiktu sagatavots, jo Satversmes 66. panta pirmajā daļā

lietotais jēdziens "projekts" nozīmē detalizēti

izstrādātu ienākumu un izdevumu aprēķinu. Tātad pienākums

sagatavot un iesniegt Saeimai valsts budžeta projektu nozīmē to,

ka Ministru kabinetam ir jāsniedz Saeimai visi nepieciešamie

priekšlikumi par to, kā valsts gūs pietiekamus ienākumus

nepieciešamo izdevumu segšanai.

No Likuma par budžetu un finanšu vadību 16. - 20. panta

izriet, ka budžeta likuma projekta sagatavošanas procesā cieši

sadarbojas vairākas amatpersonas un institūcijas - finanšu

ministrs, Finanšu ministrija un citas ministrijas, centrālās

valsts iestādes un Ministru kabinets. Būtisku lomu budžeta likuma

projekta sagatavošanas procesā līdz tā iesniegšanai Saeimā likums

piešķir tieši Ministru kabinetam.

Tādējādi Ministru kabinets kā koleģiāla institūcija ir

atbildīgs par Saeimā iesniegtā budžeta likuma projekta tiesiskumu

un atbilstību spēkā esošajiem likumiem. Ja atsevišķām ministrijām

ir dažādi viedokļi par kādas valsts budžeta tiesiskuma aspektā

būtiskas tiesību normas interpretāciju, tad Ministru kabinetam

ex officio ir pienākums šādu strīdu izšķirt. Savukārt

gadījumā, kad pašam Ministru kabinetam ir šaubas par kādas valsts

budžeta tiesiskuma aspektā būtiskas tiesību normas

interpretāciju, uz nepieciešamību apsvērt šādas normas grozīšanu

norādāms valsts budžeta likuma projektā, kas tiek iesniegts

Saeimai. Šādu secinājumu citastarp pamato Ministru kabineta

pienākums ievērot procesuālos priekšnoteikumus valsts budžeta

likuma projekta iesniegšanai Saeimā, ietverot tajā budžeta

pieņemšanai nepieciešamos likumprojektus (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2011-03-01 18. punktu un Valsts prezidenta 2011. gada 29.

decembra vēstuli Nr. 274 Ministru prezidentam, pieejama:

http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/vestule-mp-29122011.pdf,

aplūkota 2012. gada 11. janvārī).

15.2. Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka

2009. gadā sākās strauja valsts ekonomiskās situācijas

pasliktināšanās (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.1.

punktu un 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01

21.1. punktu). Līdz ar to radās objektīva

nepieciešamība valsts institūcijām īsā laika periodā būtiski

pārskatīt budžeta veidošanas metodoloģiju un izstrādāt

sabalansētu budžetu, paredzot arī līdzekļu samazinājumu

atbilstoši reālajām iespējām segt plānotos izdevumus. Tas

savukārt nozīmēja likumdevēja pienākumu normatīvajos aktos, kuros

bija paredzēts konkrētu izdevumu segšanai nepieciešamais

finansējums, izdarīt grozījumus, lai nodrošinātu tiesiskuma

principa ievērošanu. Taču tas neatbrīvoja visupirms jau Ministru

kabinetu no pienākuma novērst pretrunas starp spēkā esošiem

likumiem un valsts budžeta likuma projektu.

Lietas materiālos esošā informācija apstiprina, ka vairāki

Ministru kabineta sēžu protokollēmumi - 2009. gada 30. aprīļa

sēdes protokola Nr. 28 3. § 7. punkts, 2009. gada 16. oktobra

sēdes protokola Nr. 70 4. § 9. punkts un 2011. gada 28. februāra

sēdes protokola Nr. 12 1. § (turpmāk arī - Protokollēmumi) -

noteica ministriju pienākumu sagatavot grozījumus normatīvajos

aktos attiecībā uz valsts izdevumu samazināšanu. Vienlaikus

secināms, ka būtiski atšķiras pieaicināto personu viedokļi par

pienākumu, kas Satiksmes ministrijai izrietēja no

Protokollēmumiem.

Rakstveidā sniegtajā viedoklī Finanšu ministrija norāda, ka

atbilstoši 2011. gada 28. februāra sēdes protokolam Nr. 12

ministrijām līdz 2011. gada 18. martam bija jāizstrādā un

jāiesniedz Ministru kabinetā valsts budžeta likumprojektu paketē

iekļaujamie grozījumi normatīvajos aktos. "Satiksmes

ministrija nav sagatavojusi grozījumus likuma "Par

autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas redakcijā, kaut gan

valsts budžetā paredzētais finansējums neatbilda iepriekš minētā

likuma normai" (lietas materiālu 1. sēj. 53. lpp.).

Savukārt Ministru kabinets norāda, ka no Protokollēmumiem neesot

izrietējis Satiksmes ministrijas pienākums iesniegt grozījumus

likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 84. lpp.).

Tiesas sēdē visas pieaicinātās personas bija vienisprātis par

to, ka Protokollēmumi neparedzēja konkrētu pienākumu Satiksmes

ministrijai iesniegt grozījumus likuma "Par autoceļiem"

12. panta ceturtajā daļā. Proti, tiesiskās skaidrības dēļ šī

norma bija jāgroza, tomēr vienlaikus pastāvējusi arī iespēja to

interpretēt, pieļaujot, ka valsts budžeta likumā atvēlētais

finansējums neatbilst likumā paredzētajam. Satiksmes ministrijas

pārstāve arī norādīja, ka norma netika grozīta, lai

"negrautu paši sevis radītu gadu garumā izstrādātu vienotu

valsts un pašvaldības autoceļu tīkla finansēšanas sistēmu

kopumā". Likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtā

daļa spēkā "ir bijusi visu laiku [..] ja mēs viņu izņemsim

ārā, tad pēc tam dabūt viņu atpakaļ šajā likumā būs ļoti

grūti" (Satversmes tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdes

stenogramma lietas materiālu 1. sēj. 144. un 146. lpp.).

15.3. Satversmes tiesas uzdevums nav kontrolēt, kā

atsevišķas ministrijas pilda Ministru kabineta noteiktos

uzdevumus. Taču tā konstatē, ka pieaicināto personu rakstveidā

paustie viedokļi ir pretrunīgi un tas rada šaubas par patiesajiem

Satiksmes ministrijas pienākumiem, kas tai izrietēja no

Protokollēmumiem. Piemēram, Ministru kabineta 2011. gada 1.

novembra sēdes protokola Nr. 62 57. § 13. punktā ministrijām tika

dots uzdevums izdarīt grozījumus likumos, lai novērstu to

neatbilstību likumprojektam "Par valsts budžetu 2012.

gadam". Šis uzdevums ir formulēts identiski Protokollēmumos

ietvertajam uzdevumam. Savukārt tieši ar minēto Ministru kabineta

2011. gada 1. novembra sēdes protokolā doto uzdevumu Satiksmes

ministrija pamatoja nepieciešamību izstrādāt grozījumus likumā

"Par autoceļiem", lai novērstu tā pretrunu ar valsts

budžeta likuma projektu (sk. likumprojekta

"GGrozījums likumā "Par autoceļiem""

anotāciju, likumprojekts iesniegts 2011. gada 2. decembrī,

reģistrācijas Nr. 129/Lp11). Līdz ar to pēc sava satura

vienādi uzdevumi tiek izprasti atšķirīgi.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 7. aprīļa noteikumu

Nr. 300 "Ministru kabineta kārtības rullis" 2.4.3.

punktu Ministru kabinets atbilstoši kompetencei izskata iekšēja

tiesību akta - Ministru kabineta sēdes protokollēmuma - projektu.

Līdz ar to protokollēmumā kā iekšējā Ministru kabineta tiesību

aktā paredzētais ir saistošs tikai valsts pārvaldes institūcijām.

Ministru kabineta lēmumi tiek pieņemti koleģiāli, protokolos

fiksējot atsevišķu ministru īpašus viedokļus izskatāmajos

jautājumos, ja tādi ir izteikti. Valsts budžetu projektu 2009.,

2010. un 2011. gadam sagatavošanas procesā pieņemtajos

Protokollēmumos nav ietverta norāde, ka satiksmes ministram būtu

atšķirīgs viedoklis par Valsts autoceļu fonda finansēšanas

apmēru.

Līdz ar to kopš 2009. gada Satiksmes ministrijas pozīciju

attiecībā uz likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto

daļu var formulēt tā, ka šī norma ir uzskatāma tikai par

vispārīga rakstura vadlīniju, kuru valsts budžeta līdzekļu

samazināšanas apstākļos iespējams elastīgi interpretēt. Savukārt

Ministru kabinets šajos gados, sagatavojot valsts budžetu

likumprojektu paketes, kurās nebija ietverti likuma "Par

autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas grozījumi, akceptēja

šādu ministrijas interpretāciju. Par grozījumu nepieciešamību

likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā netika

informēta arī Saeimas atbildīgā komisija.

15.4. Nepieciešamību izdarīt grozījumus likuma

"Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā vienlaikus ar

2009. gada valsts budžeta pieņemšanu zināmā mērā apstiprina arī

pieaicināto personu - Satiksmes ministrijas un Ministru kabineta

- pārstāvju tiesas sēdē norādītais, ka no tiesiskās noteiktības

viedokļa grozījumi būtu bijuši vēlami (sk. Satversmes

tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdes stenogrammu lietas materiālu

1. sēj. 146. un 161. lpp.). Tāpat šāda nepieciešamība izriet

no Satiksmes ministrijas pārstāves norādītā, ka šobrīd Satiksmes

ministrija plāno izstrādāt jaunu normu, kurā, paredzot mazāku

procentuālu līdzekļu piešķīrumu Valsts autoceļu fondam, būtībā

notiktu atgriešanās pie iepriekšējā likuma "Par

autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas regulējuma

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdes

stenogrammu lietas materiālu 1. sēj. 146. lpp.).

Vēl jo vairāk - Satiksmes ministrijas sagatavotā un 2011. gada

decembrī Saeimai iesniegtā likumprojekta "Grozījums likumā

"Par autoceļiem"" anotācijā vairākkārt norādīts,

ka "likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā

daļā noteiktais finansējums neatbilst likumprojektā "Par

valsts budžetu 2012. gadam" noteiktajam"

(likumprojekta "Grozījums likumā "Par

autoceļiem"" anotācija, likumprojekts iesniegts 2011.

gada 2. decembrī, reģistrācijas Nr. 129/Lp11). Ministru

kabinets ar minēto likumprojektu vēlējās likuma "Par

autoceļiem" pārejas noteikumu 18. punktā ietvert regulējumu,

kas 12. panta ceturtajai daļai paredzētu piemērošanas

ierobežojumu un noteiktu, ka "2012. gadā Valsts autoceļu

fonda programmai valsts budžeta līdzekļi paredzēti atbilstoši

likumam "Par valsts budžetu 2012. gadam"".

Savukārt Saeima izšķīrās par citādu risinājumu un grozīja tieši

likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto daļu,

paredzot: "Ja gadskārtējā valsts budžeta likumā nav noteikts

citādi, Valsts autoceļu fonda programmai piešķirtais finansējums

kārtējā gadā nedrīkst būt mazāks par plānotajiem valsts budžeta

ieņēmumiem no transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļa un mazāks

par 80 procentiem no plānotajiem valsts budžeta ieņēmumiem no

akcīzes nodokļa par naftas produktiem, kā arī mazāks par

iepriekšējā budžeta gadā piešķirto."

Satversmes tiesa secina, ka Satiksmes ministrija un Ministru

kabinets, skaidrojot likuma "Par autoceļiem" 12. panta

ceturto daļu kā vadlīniju, tomēr negrozīja to tā, lai, piešķirot

līdzekļus atbilstošā apmērā, varētu izpildīt spēkā esošā tiesību

normā paredzēto. Tātad kopš 2009. gada Ministru kabinets faktiski

nav nodrošinājis likuma "Par autoceļiem" 12. panta

ceturtās daļas ievērošanu. Tieši Ministru kabinetam kā koleģiālai

institūcijai Satversme uzliek vislielāko atbildību par sagatavotā

valsts budžeta projekta kvalitāti, tostarp tiesiskumu, bet

vienlaikus Saeimai piešķir kontroli pār to, kā Saeimā pieņemtie

likumi tiek ievēroti.

Līdz ar to Ministru kabinets

Satiksmes ministrijas bezdarbības dēļ pieļāva, ka jau kopš 2009.

gada valsts budžeta likumos paredzētais Valsts autoceļu fonda

finansējums nebija saskaņots ar likuma "Par autoceļiem"

12. panta ceturtajā daļā noteikto.

16. Likuma par budžetu un finanšu vadību 21. panta

pirmā daļa noteic, ka Ministru kabinets līdz attiecīgā gada 1.

oktobrim iesniedz Saeimai gadskārtējā valsts budžeta likuma

projektu (budžeta likumprojektu paketi) nākamajam saimnieciskajam

gadam, priekšlikumus par grozījumiem likumos, lai tie atbilstu

budžeta pieprasījumiem, un gadskārtējā valsts budžeta likuma

projekta (budžeta likumprojektu paketes) paskaidrojumus. Savukārt

21. panta otrās daļas 8. punkts paredz, ka gadskārtējā valsts

budžeta likuma projekta (budžeta likumprojektu paketes)

paskaidrojumi ietver priekšlikumus par tiem likumos izdarāmajiem

grozījumiem, kuri nav ietverti gadskārtējā valsts budžeta likuma

projektā (budžeta likumprojektu paketē), lai šie likumi atbilstu

budžeta pieprasījumiem.

Šīs normas visupirms ir attiecināmas uz Ministru kabineta

pienākumu apjomu valsts budžeta izstrādāšanas procesā. Savukārt

Saeimas kārtības ruļļa 111. panta otrā daļa paredz: "ja,

pieņemot likumprojektu, rodas pretrunas ar spēkā esošajiem

likumiem, Saeimai jānosaka, ka jaunais likums vai tā atsevišķas

daļas stāsies spēkā vienlaikus ar grozījumiem spēkā esošajos

likumos." Šī norma ir attiecināma uz Saeimu un paredz tās

pienākumu nepieļaut savstarpēji pretrunīgu likumu pieņemšanu.

Tiesiskuma princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošas

ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam.

Demokrātiskā republikā parlamentam ir jāievēro konstitūcija un

citi likumi, arī tie, ko pieņēmis pats parlaments [sk.

Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra sprieduma lietā Nr.

03-05(99) secinājumu daļas 1. punktu].

16.1. Likumprojekta "Par valsts budžetu 2011.

gadam" un šo budžetu pavadošo likumprojektu paketi Ministru

kabinets Saeimai iesniedza tikai 2010. gada 7. decembrī. Šāda

Ministru kabineta rīcība bija pretrunā ar Likuma par budžetu un

finanšu vadību 21. panta pirmo daļu, bet atbilda 21. panta

trešajai daļai.

Minētajā normā noteiktais termiņš - 1. oktobris - piepilda ar

saturu Satversmes 66. pantā lietotos vārdus "ik gadus pirms

saimnieciskā gada sākšanās", jo ļauj Saeimai savlaicīgi,

pārdomāti un atbildīgi izpildīt Satversmes 66. pantā paredzēto

konstitucionālo pienākumu. Ņemot vērā to apstākli, ka valsts

budžeta likumam ir jāreglamentē valsts tautsaimniecība konkrētā

periodā (saimnieciskajā gadā), likumā paredzētie budžeta

izstrādāšanas termiņi nodrošina Saeimas pienākuma kvalitatīvas

izpildes iespējamību. Valsts budžeta izstrādāšana ir cieši

saistīta ar finanšu līdzekļu plānošanu, tādēļ likumā noteiktie

budžeta procedūras termiņi kalpo mērķim budžetu pieņemt

savlaicīgi - pirms saimnieciskā gada sākšanās. Likumdevējs,

reglamentējot budžeta izstrādāšanas termiņus, nodrošina arī

stabilitāti valstī, jo savlaicīgi ir zināmas valsts ekonomiskās

attīstības prognozes un normatīvajos aktos nepieciešamās

izmaiņas. Nosakot likumā termiņus, tiek panākts tas, ka Saeimai

ir pietiekams laiks valsts budžeta likuma projekta (budžeta

likumprojektu paketes) izvērtēšanai un to var veikt savlaicīgi un

kvalitatīvi.

Sarežģītā valsts ekonomiskā situācija pēdējos gados

neapšaubāmi apgrūtināja Ministru kabineta un Saeimas iespējas

īstenot savas funkcijas likumā noteiktajos termiņos. Tomēr par

pieņemamu nevar atzīt arī tādu valsts konstitucionālo institūciju

rīcību, kas vairāku gadu garumā neatbilst likumam. Pienākums

ievērot likumā noteikto un pakļauties likuma regulējumam ir

vienlīdz attiecināms gan uz valsts iedzīvotājiem, gan uz valsts

konstitucionālajām institūcijām.

Pēdējo sešu gadu valsts budžeta likumu projekti Saeimā

vairākkārt tika iesniegti, neievērojot Likuma par budžetu un

finanšu vadību 21. panta pirmajā daļā ietverto termiņu - 1.

oktobris. Līdz ar to Satversmes tiesa vērš Ministru kabineta

uzmanību uz Likuma par budžetu un finanšu vadību 21. panta

pirmajā daļā noteikto pienākumu iesniegt Saeimai budžeta likuma

projektu noteiktajā termiņā.

16.2. Saeimas Komisija savā rakstveida paskaidrojumā

norādījusi, ka valsts budžeta izstrādāšana esot vienīgi Ministru

kabineta kompetencē, savukārt Saeima to tikai izvērtējot un

apstiprinot.

Gan Saeimai, gan arī Ministru kabinetam ir sava ekskluzīva

kompetence noteiktās valsts budžeta pieņemšanas procesa stadijās.

Kad valsts budžeta likuma projekts ir iesniegts Saeimā, tās

uzdevums ir sniegt savu vērtējumu par Ministru kabineta īstenoto

valsts politiku. Jautājumos, kas skar valsts budžeta projektu,

Saeimas tiesības neaprobežojas tikai ar pienākumu formāli

apstiprināt Ministru kabineta iesniegto projektu. Saeimā

notiekošā likumprojekta izskatīšanas procesa mērķis citastarp ir

arī nodrošināt šā projekta tiesiskumu. Nav apšaubāms tas, ka

Ministru kabineta rīcība ārkārtas ekonomiskajā situācijā

attiecībā uz tā pienākumu savlaicīgi iesniegt Saeimai valsts

budžeta likuma projektu var ietekmēt Saeimas iespējas šo projektu

vispusīgi izvērtēt.

Ja Saeima neiebilst pret novēlotu valsts budžeta likuma

projekta iesniegšanu, tad tā kļūst līdzatbildīga par iespējamo

nepilnīgo šā projekta izvērtējumu. Tomēr šādos gadījumos vēl jo

lielāka atbildība gulstas uz Ministru kabinetu, jo tieši tā

rīcībā ir viss valsts pārvaldes aparāts ar savām zināšanām un

pieredzi attiecībā uz valsts ieņēmumu un izdevumu prognozi. Ja

šādos apstākļos Saeimai netiek sniegta pietiekama informācija,

piemēram, par likumos nepieciešamajiem grozījumiem, lai tos

saskaņotu ar valsts budžeta likuma projektu, tad par to primāri

ir atbildīgs Ministru kabinets.

Līdz ar to likuma "Par valsts

budžetu 2011. gadam" pieņemšanas gaitā ir konstatējama

nepietiekama Ministru kabineta un Saeimas sadarbība tiesiskuma

principa nodrošināšanā.

17. Konstatējot, ka apstrīdētajā apakšprogrammā

paredzētais finansējums nebija pietiekams likuma "Par

autoceļiem" 12. panta ceturtās daļas prasību izpildīšanai,

Satversmes tiesai jāvērtē, vai šis budžeta pieņemšanas procedūras

pārkāpums ir radījis tādas tiesiskās sekas, kuru dēļ apstrīdētā

apakšprogramma neatbilst Satversmes 1. pantam. Proti, ne katrs

gadījums, kad likumdevējas varas un izpildvaras nepietiekamas

sadarbības rezultātā netiek izpildītas likuma normas, izraisīto

seku ziņā ir atzīstams par neatbilstošu Satversmes 1. pantam.

Lai valsts budžeta izstrādāšanas un pieņemšanas procedūras

pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām

šaubām par to, vai gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima

nebūtu pieņēmusi atšķirīgu lēmumu [sal. Satversmes tiesas

1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu

daļas 3. punktu un nolēmumu daļu]. Pamats tiesību akta

atzīšanai par spēkā neesošu varētu būt būtisks procesuālo

noteikumu pārkāpums, kas radies, apzināti vai patvaļīgi

neievērojot likuma prasības, vai arī tāds pārkāpums, kas radījis

būtisku valsts vai sabiedrības interešu apdraudējumu. Minētie

jautājumi ir izvērtējami, ņemot vērā katras konkrētās lietas

apstākļu kopumu.

17.1. Satversmes tiesa norāda, ka, pieņemot likumu

"Par valsts budžetu 2011. gadam", nav pārkāpti formālie

procesuālie likumprojekta apspriešanas, izskatīšanas vai spēkā

stāšanās noteikumi, ciktāl tie neskar valsts budžeta likuma

projekta iesniegšanu Saeimai.

Likumprojektu "Par valsts budžetu 2011. gadam" un to

pavadošo likumprojektu paketi Komisija savā sēdē izskatīja 2010.

gada decembrī. Komisijas sniegtajā viedoklī norādīts, ka visas

Komisijas sēdes, kurās tika skatīti valsts budžetu pavadošie

likumprojekti vai to grozījumi, bija atklātas un informācija par

sēžu norises vietu un darba kārtību bija pieejama Komisijas

mājaslapā internetā. Sēdēs varēja piedalīties ne tikai valdības,

atbildīgo ministriju pārstāvji, priekšlikumu iesniedzēji,

ministriju parlamentārie sekretāri, bet arī sociālie partneri un

nevalstisko organizāciju pārstāvji (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 91. lpp.).

Neviens no Komisijas sastāvā esošajiem Saeimas deputātiem,

nedz arī citas personas, kas piedalījās Komisijas sēdēs, nevērsa

uzmanību uz iespējamo apstrīdētās apakšprogrammas projekta

neatbilstību likuma "Par autoceļiem" 12. panta

ceturtajai daļai. Saeimas pārstāvis tiesas sēdē uzsvēra, ka arī

Saeimas Juridiskais birojs neesot norādījis uz šo pretrunu, jo

uzskatījis, ka likuma "Par autoceļiem" 12. panta

ceturtā daļa interpretējama tikai kā vadlīnija. Tādēļ arī neesot

bijis pamata piemērot Saeimas kārtības ruļļa 111. panta otro daļu

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 4. janvāra sēdes

stenogrammu lietas materiālu 1. sēj. 136. lpp.).

Likumprojekts "Par valsts budžetu 2011. gadam" un to

pavadošie likumprojekti Saeimas sēdē pirmajā lasījumā tika

skatīti 2010. gada 9. decembrī. Likumprojekts atbilstoši

Satversmes 75. pantam tika atzīts par steidzamu, "par"

nobalsojot 69 Saeimas deputātiem.

Saeimas 2010. gada 9. decembra ārkārtas sēdē, kurā tika

izskatīts likumprojekts "Par valsts budžetu 2011.

gadam", neviens no deputātiem, kuri piedalījās debatēs,

nevērsa uzmanību uz iespējamo valsts budžeta likuma projektā

ietvertās apstrīdētās apakšprogrammas neatbilstību likuma

"Par autoceļiem" 12. panta ceturtajai daļai. Par minētā

likumprojekta pieņemšanu pirmajā lasījumā nobalsoja 69

deputāti.

Likumprojekts "Par valsts budžetu 2011. gadam" un to

pavadošo dokumentu pakete otrajā lasījumā tika skatīta 2010. gada

16. un 20. decembrī. Saeimas 2010. gada 20. decembra sēdē tikai

deputāts Ainārs Šlesers vērsa Saeimas uzmanību uz to, ka netiek

ievērots likums "Par autoceļiem", jo valsts budžeta

likuma projektā autoceļu uzturēšanai noteiktais finansējums esot

par 160 miljoniem latu mazāks nekā likumā "Par

autoceļiem" paredzētais (sk. Latvijas Republikas

10. Saeimas 2010. gada 20. decembra ārkārtas sēdes stenogrammu,

pieejama: http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/36, aplūkota

2012. gada 25. janvārī).

Taču neviens priekšlikums par grozījumiem apstrīdētās

apakšprogrammas projektā netika iesniegts. Par likumprojekta

"Par valsts budžetu 2011. gadam" pieņemšanu otrajā

lasījumā nobalsoja 54 Saeimas deputāti. Valsts prezidents likumu

"Par valsts budžetu 2011. gadam" izsludināja 2010. gada

30. decembrī, un tas stājās spēkā 2011. gada 1. janvārī.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka valsts budžeta likuma

projekta pieņemšanas formālā procedūra tika ievērota.

17.2. Izskatāmajā lietā Ministru kabinets nesniedza

Saeimai pietiekamu informāciju par iespējamo valsts budžeta

likuma projektā ietvertās apstrīdētās apakšprogrammas

neatbilstību likumam. Šādu rīcību Ministru kabinets un Satiksmes

ministrija balstīja uz savu likuma "Par autoceļiem" 12.

panta ceturtās daļas interpretāciju. Gan Saeimas, gan pieaicināto

personu pārstāvji tiesas sēdē uzsvēra, ka atbildīgās institūcijas

nav apzināti ignorējušas likuma "Par autoceļiem" 12.

panta ceturtajā daļā noteikto, kā arī nav patvaļīgi samazinājušas

apstrīdētajai apakšprogrammai piešķiramo finanšu līdzekļu

apmēru.

Ministru kabineta un citu pieaicināto personu pārstāvji tiesas

sēdē norādīja, ka apstrīdētās apakšprogrammas finanšu līdzekļu

samazinājums pamatā bijis saistīts ar ekonomisko situāciju valstī

un nepieciešamību ierobežot valsts budžeta izdevumus. Tādējādi

atkāpšanās no likumā "Par autoceļiem" Valsts autoceļu

fondam paredzētā finansējuma tika uzskatīta par tādu risinājumu,

kas konkrētajā ekonomiskajā situācijā bija piemērots valsts

finansiālā stāvokļa stabilizēšanai. Gan pieaicinātās personas,

gan Saeima pašreizējās ekonomiskās grūtības novērtēja kā tādas,

kuras valstij izdosies pārvarēt salīdzinoši īsā laikā, un līdz ar

to netika ierosināti grozījumi likumā "Par

autoceļiem".

Satversmes tiesa norāda, ka Satversmes 66. pants neliedz

likumdevējam samazināt finansējumu kāda valsts pienākuma

pildīšanai. Tomēr šādā gadījumā jābūt pamatotiem iemesliem, kuru

dēļ iepriekš prognozētais nepieciešamais finansējums konkrētajā

valsts ekonomikas situācijā būtu samazināms. Satversmes tiesa jau

ir secinājusi, ka likumdevējs rīkojies ekonomikas lejupslīdes

apstākļos un likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturto

daļu interpretējis tikai kā valsts budžeta veidošanas vadlīniju,

nevis priekšnoteikumu.

17.3. 2011. gada 15. decembrī pieņemtie grozījumi

likuma "Par autoceļiem" 12. panta ceturtajā daļā

liecina par to, ka Ministru kabinets un Saeima ir novērsuši

pastāvošās pretrunas. Likuma "Par autoceļiem" 12. panta

ceturtajā daļā ietvertā atruna "ja gadskārtējā valsts

budžeta likumā nav noteikts citādi" patlaban tiesisku nozīmi

piešķir tikai valsts budžetā piešķirtajam Valsts autoceļu fonda

finansējumam.

Ja tiesību aktos noteiktā valsts budžeta projekta

izstrādāšanas un pieņemšanas procedūra būtu ievērota jau

iepriekš, tiesiskās sekas būtu tādas pašas kā patlaban: likuma

"Par autoceļiem" 12. panta ceturtā daļa tiktu grozīta

un apstrīdētajā apakšprogrammā noteiktais Valsts autoceļu fonda

finansējums - samazināts. Tieši ar valsts budžeta likuma

starpniecību finanšu līdzekļi tiek sadalīti valsts noteikto

funkciju īstenošanai, un budžeta likuma uzdevums ir paredzēt

līdzsvarotu finanšu līdzekļu izlietojumu, lai iespēju robežās

nodrošinātu sabiedrības labklājību. Kaut arī apstrīdētā

apakšprogramma neatbilda likuma "Par autoceļiem" 12.

panta ceturtajai daļai, tā ekonomikas lejupslīdes apstākļos

palīdzēja panākt valsts budžeta sabalansētību un tātad atbilst

vispārējās budžeta līdzsvarošanas interesēm.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka gadījumā, ja valsts

budžeta likuma pieņemšanas procedūra būtu ievērota pilnībā,

pieņemtais regulējums tik un tā būtu identisks patlaban spēkā

esošajam.

17.4. Izvērtējot to, vai ir radīts būtisks sabiedrības

vai valsts interešu apdraudējums, nepieciešams noskaidrot, kādas

intereses, pieņemot apstrīdēto apakšprogrammu, konkrētajā lietā

varēja tikt skartas.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pamattiesību aizsardzība ir

svarīgs sabiedriskās dzīves jautājums un likumdevējam ir

pienākums to nodrošināt (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20.

decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu). Līdz ar

to būtisks kaitējums sabiedrības interesēm varētu rasties tādā

gadījumā, ja procesuālo noteikumu neievērošana būtu novedusi pie

pamattiesību ierobežojuma.

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa jau atzina, ka pretēji

Pieteikuma iesniedzēja norādītajam apstrīdētā apakšprogramma nav

aizskārusi privātpersonu tiesisko paļāvību (sk. šā sprieduma

13. punktu). Vēl jo vairāk - Satversmes tiesai nav pamata

uzskatīt, ka lietā konstatētā procesuālo noteikumu neievērošana

būtu aizskārusi personām Satversmē noteiktās pamattiesības.

Savukārt būtisks valsts interešu apdraudējums varētu rasties

arī tādā gadījumā, ja procesuālo noteikumu neievērošana valsts

budžeta izstrādāšanas gaitā, piemēram, novestu pie valsts varas

dalīšanas principa pārkāpšanas, liedzot kādai konstitucionālajai

institūcijai iespējas efektīvi pildīt tai Satversmē noteiktos

uzdevumus vai funkcijas. Proti, Satversmē noteiktais

konstitucionālo institūciju statuss ir cieši saistīts ar

nepieciešamību nodrošināt tām uzticēto funkciju efektīvu

īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 11.1. punktu).

Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka

apstrīdētās apakšprogrammas neatbilstība likuma "Par

autoceļiem" 12. panta ceturtajai daļai būtu liegusi kādai

konstitucionālajai institūcijai iespējas pildīt tai Satversmē

noteiktos uzdevumus un funkcijas.

Tomēr Satversmes tiesa gan Ministru kabineta, gan Saeimas

uzmanību vērš uz to, ka, izstrādājot valsts budžeta likumu, ar

vislielāko rūpību ir jāinterpretē spēkā esošās likumu normas, kā

arī starptautiskās finansiālās saistības, kas nosaka attiecīgus

finanšu līdzekļu piešķīrumus, lai netiktu apdraudētas valsts

intereses. Tas citastarp ietver arī Saeimas pienākumu novērst

likumu savstarpējās pretrunas un nodrošināt tiesību aktu

saskaņotību. Ja rodas šaubas par piešķiramo finanšu līdzekļu

apmēru, tad konstitucionālajām institūcijām normatīvajos aktos

paredzētās finansiālās saistības ir jāinterpretē atbilstoši to

mērķim un jēgai.

Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata atzīt, ka

konstitucionālo institūciju rīcība būtu novedusi pie būtiska

valsts vai sabiedrības interešu apdraudējuma.

17.5. No Satversmes 66. panta izriet konstitucionālo

institūciju pienākums gādāt par ilgtspējīga valsts budžeta

izstrādāšanu un pieņemšanu. Proti, lemjot par valsts budžetu,

ilgtermiņā ir jānodrošina līdzsvars starp valsts ekonomiskajām

iespējām un visas sabiedrības labklājību. Spriedumā izdarītie

secinājumi par lietā konstatētajiem apstākļiem liecina, ka

apstrīdētajā apakšprogrammā paredzētie finanšu līdzekļi paši par

sevi nerada neatbilstību Satversmes 1. pantam, jo valsts finanšu

līdzekļu izlietojums ir jāsamēro ar valsts rīcībā esošo finanšu

līdzekļu apmēru.

Latvijas ekonomiskā situācija apstrīdētās apakšprogrammas

izstrādāšanas laikā bija tik sarežģīta, ka valsts vairs nespēja

autoceļu uzturēšanu finansēt tādā apmērā, kāds bija paredzēts

likumā "Par autoceļiem". Pat tad, ja konstitucionālās

institūcijas vadītos no likumā "Par autoceļiem"

ietvertajiem Valsts autoceļu fonda finansēšanas noteikumiem, tām

nāktos secināt, ka valstij nav pietiekami daudz finanšu līdzekļu

šo izdevumu segšanai.

Izskatāmajā lietā secināms, ka konstitucionālās institūcijas

nav patvaļīgi pārkāpušas apstrīdētās apakšprogrammas pieņemšanas

procesuālos noteikumus. Apstrīdētajā apakšprogrammā noteiktais

finansējums liecina, ka konkrētajā situācijā ir ievērots

līdzsvars starp valsts ekonomiskajām iespējām un nepieciešamību

nodrošināt sabiedrības labklājību. Tāpat apstrīdētajā

apakšprogrammā Valsts autoceļu fondam paredzētais finansējuma

apmērs nav radījis būtisku valsts vai sabiedrības interešu

apdraudējumu.

Līdz ar to apstrīdētā apakšprogramma atbilst

Satversmes 1. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt likuma "Par valsts

budžetu 2011. gadam" 4. pielikuma "Valsts pamatbudžeta

ieņēmumu un izdevumu atšifrējums pa programmām un

apakšprogrammām" apakšprogrammu 23.00.00 par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Spriedums pasludināts Rīgā 2012. gada 3. februārī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris