Par likuma "Par valsts pensijām" 11. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam

10. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās

fakultātes lektore un doktorante Mg. iur. Anita Kovaļevska

- uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam un 109. pantam.

Pieaicinātā persona sniegusi pārskatu par apstrīdētās normas

ģenēzi, par invaliditātes noteikšanas kārtību attiecībā uz

bērniem PSRS un Latvijas Republikā pēc neatkarības atjaunošanas,

kā arī par apstrīdētās normas un tās iepriekšējo redakciju

piemērošanas praksi.

Apstrīdētā norma pieļaujot atšķirīgu attieksmi pret personām,

kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Šādos apstākļos atrodoties visas personas, kas vismaz

astoņus gadus ir aprūpējušas bērnus, kuriem līdz 18 gadu vecuma

sasniegšanai bijušas vienas un tās pašas slimības vai

patoloģiskie stāvokļi.

Normatīvajos aktos ietverto invaliditātes noteikšanas

kritēriju uzskaitījuma sašaurināšana vai paplašināšana zinātnes

attīstības rezultātā tieši izskatāmajā lietā nevarot būt pamats

atšķirīgai attieksmei. Konkrētajā gadījumā neesot runa par

nebūtiskām invaliditātes noteikšanas kritēriju izmaiņām - tās

esot bijušas ievērojamas, un līdz 1990. gadam Latvijas teritorijā

neesot bijis adekvāta regulējuma par invaliditātes noteikšanu

bērniem.

Tas, ka joprojām tiek piemērots neadekvāts tiesiskais

regulējums, nedodot sabiedrībai nekādu ievērojamu labumu, taču

konkrētu privātpersonu tiesības tiekot būtiski ierobežotas. Esot

jāņem vērā tas, ka Noteikumi Nr. 1209 paredzēja bērna veselības

stāvokļa līdz 1979. gada 13. decembrim vērtēšanu atbilstoši PSRS

1956. gada Instrukcijai. Līdz ar to šī instrukcija bijusi

piemērojama arī tādiem gadījumiem, kuriem tā sākotnēji nebija

paredzēta. Tādējādi neesot izslēgta iespēja Noteikumos Nr. 805

paredzēt, ka Komisija sniedz atzinumu par personas līdz 18 gadu

vecumam veselības stāvokļa laikā līdz 1990. gada 16. septembrim

atbilstību, piemēram, Latvijas Republikas 1990. gada Pavēlē

ietvertajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem.

Latvijas Republikas 1990. gada Pavēles piemērošana tādas

sabiedrības intereses kā tiesiskā stabilitāte un noteiktība

ietekmētu nenozīmīgi. Šī pavēle esot pirmais normatīvais akts,

kurā ietverts izvērsts regulējums par invaliditātes noteikšanu

bērniem un tam laikam vistuvākā izpratne par invaliditāti.

Piemērojot Latvijas Republikas 1990. gada Pavēli, nerastos

Saeimas norādītās problēmas, ja bērna veselības stāvoklis tiktu

vērtēts atbilstoši normatīvajiem aktiem, kas ir spēkā vecuma

pensijas pieprasīšanas brīdī vai bija spēkā brīdī, kad bērns

sasniedza 18 gadu vecumu. Šādā gadījumā divu bērnu veselības

stāvoklis vienā un tajā pašā laika posmā tiktu vērtēts atbilstoši

vienam normatīvajam aktam. Ņemot vērā minēto, varot secināt, ka

izskatāmajā gadījumā atšķirīgajai attieksmei nav objektīva un

saprātīga pamata.

Pensijas piešķiršana pirms likumā noteiktā pensionēšanās

vecuma sasniegšanas sakarā ar to, ka ticis aprūpēts bērns ar

invaliditāti, esot papildu garantija. Tomēr Satversmes 109. pantā

noteikto tiesību aizskārumu varot radīt tas, ka nav ievēroti

vispārējie tiesību principi. Tā kā ar apstrīdēto normu paredzētā

atšķirīgā attieksme esot pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmo

teikumu, tā neatbilstot arī Satversmes 109. pantam.

Turklāt neesot pareizi izskatāmās lietas pamatā esošo gadījumu

uzskatīt par netipisku.