11. pants

Pieaicinātā persona - sociālās politikas eksperte Ināra

Bite - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.

panta pirmajam teikumam un 109. pantam.

Izskatāmajā lietā esot jāņem vērā, ka PSRS normatīvajos aktos

invaliditāte tika definēta kā "pastāvīgs vai ilgstošs darba

spēju zaudējums". Pastāvot šādai definīcijai, neesot bijis

iespējams noteikt invaliditāti bērniem. Tas kļuvis iespējams

tikai 1979. gadā. Izstrādājot Latvijas Republikas normatīvos

aktus, invaliditātes jēdziens esot paplašināts, to definējot kā

ilgstošu vai nepārejošu ar vecuma izmaiņām cilvēka organismā

nesaistītu fizisko vai psihisko spēju ierobežojumu, kas apgrūtina

personas integrāciju sabiedrībā, pilnīgi atņem vai daļēji

ierobežo tās spēju strādāt un sevi apkopt.

Neraugoties uz tiesiskā regulējuma izmaiņām, invaliditātes

jēdziens vienmēr bijis saistīts ar ierobežotu darbspēju vai

pilnīgu darbnespēju. Tādējādi attiecībā uz pieaugušu personu ar

invaliditāti un bērnu ar invaliditāti bijis nepieciešams noteikt

dažādus veselības stāvokļa vērtēšanas kritērijus. Saeima

pieņēmusi virkni tiesību normu, kas esot labvēlīgas vecākiem,

kuru aprūpē ir vai ir bijis bērns ar invaliditāti.

Pieaicinātā persona piekrīt Pieteikuma iesniedzējam, ka

apstrīdētās normas piemērošana ir atkarīga no bērna dzimšanas

laika un rada faktisku nevienlīdzību. Tomēr sociālās drošības

jomā likumdevējs nespējot nodrošināt pilnīgu vienlīdzību. Tiesību

normu piemērošanas prakse pierādot, ka līdzīgās situācijās, kad

likums tiek piemērots korekti, tiesiskās sekas tomēr var būt

atšķirīgas. Ar personu dzimšanas datumu esot saistīts tiesiskais

regulējums arī daudzās citās jomās. Tādējādi dažādos laika posmos

spēkā esošo tiesību normu piemērošanas praksē šādas

robežsituācijas esot neizbēgamas.

Apstrīdētā norma neietekmējot personas tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vecuma gadījumā, un Pieteikuma iesniedzēja

piedāvātie alternatīvie risinājumi nenovērsīšot nevienlīdzību, jo

esot iespējamas tādas situācijas, kad Pieteikuma iesniedzēja

norādītajā brīdī spēkā esošie invaliditātes noteikšanas kritēriji

kādam bērnam vai viņa vecākam būs mazāk labvēlīgi nekā

citiem.

Izskatāmajā situācijā vienlīdzību panākt esot iespējams,

grozot Noteikumu Nr. 805 24.3. apakšpunktu un paredzot Komisijai

tiesības atzīt personai invaliditāti no bērnības, pat ja tolaik

invaliditātes noteikšanas kritēriji attiecībā uz bērniem vēl

nebija spēkā vai bija atšķirīgi. Šādi grozījumi ar atpakaļvērstu

spēku attiecīgajā jomā neesot izņēmums.

Secinājumu

daļa