12. pants

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs,

ietverot apstrīdētajā normā kritērijus priekšlaicīgas vecuma

pensijas piešķiršanai, tiesības uz priekšlaicīgu pensionēšanos

nav piešķīris visiem vecākiem, kuru bērna veselības stāvoklis

faktiski atbildis invaliditātes noteikšanas kritērijiem.

Apstrīdētā norma padarot priekšlaicīgu vecuma pensijas

piešķiršanu atkarīgu no bērna dzimšanas laika, tādējādi tā

neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam

vienlīdzības principam un pārkāpjot personas tiesības uz sociālo

nodrošinājumu, kas nostiprinātas Satversmes 109. pantā.

12.1. Izskatot lietu, Satversmes tiesai ir jāpārbauda

apstrīdētās normas atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību

normām, citstarp ņemot vērā pieteikuma iesniedzēju argumentāciju

un pieteikumā atspoguļotos motīvus un apsvērumus (sal. ar

Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr.

2006-10-03 16.2. punktu).

Satversmes tiesas likumā ietverts gan tiesas pieteikuma, gan

konstitucionālās sūdzības institūts, un abi šie institūti ir

savstarpēji saistīti. To ietvaros ir svarīgi noskaidrot, vai

tiešām ir aizskartas personai Satversmē noteiktās pamattiesības.

Tiesa pati vēršas Satversmes tiesā gadījumos, ja tā uzskata, ka

attiecīgajā administratīvajā lietā piemērojamā tiesību norma

aizskar personas pamattiesības (sal. ar Satversmes tiesas

2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 14.

punktu). Tiesas pieteikuma gadījumā jeb tā dēvētās konkrētās

kontroles ietvaros lietas izlemšanai nozīmīgi ir citstarp

konkrētās lietas apstākļi (sal. ar 2013. gada 19. novembra

sprieduma lietā Nr. 2013-09-01 13.2. punktu).

Ņemot vērā minēto, pirms tiek izvērtēta apstrīdētās normas

atbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 109. pantam,

Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, vai tieši apstrīdētā norma

aizskar personai, kas vērsusies administratīvajā tiesā, Satversmē

noteiktās pamattiesības.

12.2. Apstrīdētā norma paredz vairākas tiesiskā sastāva

pazīmes, kurām ir jāīstenojas, lai bērna ar invaliditāti vecākam

tiktu piešķirtas tiesības uz vecuma pensiju piecus gadus pirms

likumā noteiktā vecuma sasniegšanas. Proti, vecāka apdrošināšanas

stāžs nav mazāks par 25 gadiem; viņš laika periodā, līdz bērns

sasniedzis 18 gadu vecumu, ne mazāk kā astoņus gadus ir aprūpējis

piecus vai vairāk bērnus vai bērnu, kurš normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā vismaz astoņus gadus ir bijis atzīts par bērnu

ar invaliditāti. Turklāt šādu tiesību nav personai, kurai

atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības vai kura atcelta no

aizbildņa pienākumu pildīšanas nekārtīgas šo pienākumu

izpildīšanas dēļ.

Izskatāmā lieta neskar vecāka tiesības pieprasīt vecuma

pensiju pirms likumā noteiktā pensionēšanās vecuma sakarā ar

piecu vai vairāku bērnu aprūpēšanu, kā arī tādas personas, kurām

atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības vai kuras atceltas no

aizbildņa pienākumu pildīšanas nekārtīgas šo pienākumu

izpildīšanas dēļ.

Tātad izskatāmajā lietā ir nozīme tam apstrīdētajā normā

ietvertajam priekšlaicīgas vecuma pensijas piešķiršanas

nosacījumam, ka vecāks ne mazāk kā astoņus gadus aprūpējis bērnu,

kurš normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā vismaz astoņus gadus

ir bijis atzīts par bērnu ar invaliditāti.

12.3. Pieaicinātā persona Tiesībsargs norāda, ka ir

izvērtējama arī Noteikumu Nr. 1209 12.1 punkta un

Noteikumu Nr. 805 24. punkta satversmība (sk. Tiesībsarga

viedokli lietas materiālu 105. lp.). Lai noteiktu, vai ir

pamats izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei,

visupirms nepieciešams noskaidrot tās saturu (sal. ar

Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu un 2015. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2014-08-03 9. punktu).

Proti, Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētā norma

regulē Pieteikuma iesniedzēja norādīto gadījumu, kurā nevar

izpildīties prasība, ka bērnam vismaz astoņus gadus līdz 18 gadu

vecuma sasniegšanai vajadzēja būt atzītam par bērnu ar

invaliditāti atbilstoši viņa aprūpes laikā spēkā bijušajos

normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.

Saskaņā ar Invaliditātes likuma 1. panta 8. punktu un 5. pantu

personas ar invaliditāti vai bērna ar invaliditāti statusu, kā

arī ar to saistītās sociālās garantijas personas, tostarp bērni,

iegūst no dienas, kad tām normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā

noteikta invaliditāte. No apstrīdētajā normā ietvertās prasības,

ka aprūpētajam bērnam vismaz astoņus gadus vajadzēja būt

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā atzītam par bērnu ar

invaliditāti, izriet tas, ka, piemērojot apstrīdēto normu, ir

jāņem vērā citos normatīvajos aktos ietvertās papildu tiesiskā

sastāva pazīmes. Tādējādi apstrīdētā norma ir aplūkojama plašāk -

tās objektīvajā nozīmē - un sevī ietver arī invaliditātes

noteikšanas kritērijus, kurus līdz ar invaliditātes noteikšanas

termiņiem un kārtību Pieteikuma iesniedzēja izskatāmajā

administratīvajā lietā regulēja Noteikumi Nr. 1209 (spēkā no

2013. gada 7. janvāra līdz 2014. gada 31. decembrim) un šobrīd

spēkā esošie Noteikumi Nr. 805, kas paredz līdzīgu kārtību un ir

izdoti citstarp saskaņā ar Invaliditātes likuma 5. panta otro

daļu.

Noteikumu Nr. 805 4. pielikumā ir iekļauti kritēriji

invaliditātes noteikšanai personām līdz 18 gadu vecumam. Tomēr

saskaņā ar šo noteikumu 24.3. apakšpunktu Komisija sniedz

atzinumu par personas līdz 18 gadu vecumam veselības stāvokļa

atbilstību arī tiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kuri

dažādos normatīvajos aktos bija paredzēti attiecīgās personas

aprūpes laikā. Invaliditātes noteikšanas kritēriji laika gaitā

var tikt grozīti, bet likumdevējs apstrīdētajā normā ir

nostiprinājis principu, ka priekšlaicīgās pensionēšanās kārtība

ir saistīta ar tiem apstākļiem un invaliditātes noteikšanas

kritērijiem, kuri bija spēkā bērna aprūpes laikā.

Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā bērns

1990. gada 16. septembrī bija vecāks par desmit gadiem un jau

pirms tam viņam bija konstatēts tāds patoloģiskais stāvoklis, ko

PSRS 1979. gada Pavēle neparedzēja kā invaliditātes noteikšanas

kritēriju. Kopš 1990. gada 17. septembra šim bērnam invaliditāte

bija piešķirta atbilstoši Latvijas Republikas 1990. gada Pavēlei.

Tādējādi, piemērojot apstrīdēto normu, minētajā administratīvajā

lietā nav iespējams konstatēt, ka persona vismaz astoņus gadus ir

aprūpējusi bērnu, kurš ne mazāk kā astoņus gadus bijis atzīts par

bērnu ar invaliditāti atbilstoši viņa aprūpes laikā spēkā

bijušajos normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai un ietvertajiem

invaliditātes noteikšanas kritērijiem.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā nosaka prasību konstatēt, ka bērnam invaliditāte ir bijusi

atzīta atbilstoši viņa aprūpes laikā spēkā bijušajiem

invaliditātes noteikšanas kritērijiem, liedz personai, kura

vērsusies administratīvajā tiesā, tiesības uz priekšlaicīgu

vecuma pensijas saņemšanu.