13. pants

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka izskatāmās lietas

pamatā esošajā administratīvajā lietā aplūkojamais gadījums nav

uzskatāms par netipisku un administratīvā tiesa savas šaubas par

apstrīdēto normu nevar novērst ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem

(sk. pieteikumu lietas materiālu 4. lp.). Turpretim Saeima

apgalvo, ka izskatāmās lietas pamatā ir likumdevēja neparedzēts,

netipisks gadījums un taisnīgu noregulējumu var rast tiesību

normas piemērošanas ceļā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas

materiālu 55.-56. lp.).

Apstrīdētajā normā ir ietverti invaliditātes noteikšanas

kritēriji, kas bija paredzēti konkrētās personas aprūpes laikā

šādos normatīvajos aktos: Latvijas teritorijā piemērotajā PSRS

1979. gada Pavēlē, Latvijas Republikas 1990. gada Pavēlē un

Latvijas Republikas 1999. gada Rīkojumā.

No minētā secināms, ka likumdevējs ir izšķīries piešķirt

personām tiesības uz vecuma pensiju pirms likumā paredzētā vecuma

sasniegšanas, tās saistot ar konkrētiem bērna aprūpes laikā spēkā

bijušajiem invaliditātes noteikšanas kritērijiem, kas izsmeļoši

norādīti attiecīgos tiesību aktos, un konkrētā situācija, pretēji

Saeimas domām, nav netipisks gadījums. Proti, apstrīdētā norma

pieļauj to, ka invaliditātes noteikšanas kritēriju maiņas dēļ var

rasties tāda situācija, ka bērnam nav iespējams noteikt

invaliditāti uz vismaz astoņus gadus ilgu laika posmu līdz 18

gadu vecuma sasniegšanai. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata

apšaubīt Pieteikuma iesniedzēja minēto, ka ir izvērtējama

apstrīdētās normas satversmība.

Līdz ar to izskatāmās lietas pamatā

nav jautājums par apstrīdētās normas piemērošanu un šajā lietā

nepieciešams izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

Satversmei.