14. pants

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma

ir jāvērtē Satversmes 109. panta kontekstā, apskatot to arī

kopsakarā ar Satversmes 91. pantā ietverto vienlīdzības

principu.

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz

sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos

likumā noteiktajos gadījumos." Satversmes 109. pants garantē

iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī

efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu,

kura nodrošina samērīgu sociālo nodrošinājumu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2011-03-01 15.2. punktu).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka prasības, kas valstij

izvirzāmas saistībā ar tās pienākumu nodrošināt personām vecuma

pensiju, nav attiecināmas uz priekšlaicīgo pensionēšanos, jo

priekšlaicīgā vecuma pensija ir valsts noteikta papildu sociālā

garantija, kuras izmantošana ir atkarīga no personas

subjektīvajiem apsvērumiem, bet apmērs - no sociālās

apdrošināšanas speciālā budžeta iespējām (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 21.

punktu). Tomēr likumdevējs Pensiju likumā ir paredzējis

priekšlaicīgās pensionēšanās iespēju, tāpēc tā uzskatāma par

sociālo nodrošinājumu un ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā

Nr. 2010-29-01 18. punktu).

Valstij ir plaša rīcības brīvība to metožu un mehānismu

izvēlē, ar kādiem sociālās tiesības īstenojamas (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr.

2010-29-01 14. punktu). Izvērtējot likumdevēja rīcību sociālo

tiesību nodrošināšanas un aizsardzības jomā, jāpārbauda, vai: 1)

likumdevējs veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju

īstenot sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi,

proti, personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās

tiesības vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie

tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 19.

decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2013. gada

8. novembra sprieduma lietā Nr. 2013-01-01 9.

punktu).

Valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu veido citstarp Pensiju

likums kopā ar tam pakārtotajiem tiesību aktiem. Šīs sistēmas

ietvaros ikviena persona var saņemt tās veiktajām iemaksām

atbilstošu vecuma pensiju un noteiktos gadījumos pensionēties arī

priekšlaicīgi. Satversmes tiesa konstatē, ka konkrētajā gadījumā

personai netiek samazināts līdz šim garantētais sociālās

aizsardzības apjoms. Turklāt priekšlaicīgā pensionēšanās ir

uzskatāma par papildu sociālo garantiju un tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī izskatāmajā lietā netiek

skartas.

Konkrētajā situācijā likumdevējs ir izšķīries priekšlaicīgās

pensionēšanās kārtību saistīt ar tiem apstākļiem un invaliditātes

noteikšanas kritērijiem, kuri bija spēkā bērna aprūpes laikā.

Tomēr, kā norāda arī Saeima, lai gan likumdevējam ir plaša

rīcības brīvība noteikt pensiju sistēmas tiesisko regulējumu, tā

pieņemtajiem lēmumiem ir jāatbilst vispārējiem tiesību

principiem.

Tātad, ja valsts priekšlaicīgās pensionēšanās iespēju ir

paredzējusi likumā, Satversmes 109. pants prasa, lai valsts

rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem,

tostarp tiesiskās vienlīdzības principam. Galvenokārt tieši uz to

attiecas pieteikumā iekļautie juridiskie argumenti par

apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību Satversmei.

Tādējādi izskatāmajā lietā

apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 109. pantam vērtējama

kopsakarā ar Satversmes 91. panta pirmā teikuma tvērumā

ietilpstošo tiesiskās vienlīdzības principu.