15. pants

Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka:

"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā."

Satversmes tiesa, konkretizējot Satversmes 91. panta pirmā

teikuma tvērumā ietilpstošo tiesiskās vienlīdzības principu, ir

atzinusi, ka tas liedz valsts institūcijām izdot tādas normas,

kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat

prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu

un 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03

7. punktu).

Vienlīdzības principam ir jāgarantē vienotas tiesiskās

kārtības pastāvēšana. Proti, tā uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu

īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša

ietekme uz visām personām un lai likums tiktu piemērots bez

jebkādām privilēģijām. Tas garantē likuma pilnīgu iedarbību, tā

piemērošanas objektivitāti un bezkaislību, kā arī to, ka nevienam

nav ļauts neievērot likuma priekšrakstus (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība

nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu

pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama"

(Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā Nr.

2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punkts).

Tādējādi, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 91. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošajam

tiesiskās vienlīdzības principam, jānoskaidro:

1) vai pastāv personas (personu grupas), kas atrodas vienādos

un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta

sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 27. punktu).