10. pants

Izskatāmajā lietā nozīme ir tam, ka pēc Saeimas

deputātu pieteikuma veicama normu abstraktā kontrole. Šādā

gadījumā Pieteikuma iesniedzējam nav nepieciešams pamatot kādas

konkrētas personas pamattiesību aizskārumu. Tomēr prasījuma

juridiskajai argumentācijai par normas neatbilstību Satversmē

nostiprinātajām pamattiesībām ir jāietver pamatojums tam, ka

tiesību norma ierobežo kādas personu grupas tiesības, kā arī tam,

ka pastāv cēloņsakarība starp apstrīdēto normu un personām

radītajām negatīvajām sekām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 9. un 17.3. punktu un

2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 10.

punktu).

10.1. Katras pamattiesības jomā valstij ir atšķirīgi

pienākumi: gan respektēt, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt

personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām,

tai jāīsteno virkne pasākumu - gan pasīvie, piemēram,

neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram,

nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2007-23-01 7. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 24. punktu).

Kritēriji, pēc kuriem vērtējama tiesību normas atbilstība

pamattiesībām uz sociālo nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā

no tā, vai konkrētā norma ierobežo personai piešķirtās tiesības

vai arī nosaka valsts pozitīvo pienākumu izpildi (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2011-03-01 15.1. punktu).

Vērtējot Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojuma

tiesiskumu, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ierobežojums: 1) ir

noteikts likumā vai pamatojoties uz likumu; 2) ir attaisnojams ar

leģitīmu mērķi; 3) atbilst samērīguma principam (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2004-21-01 10. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma

lietā Nr. 2009-43-01 26. punktu).

Savukārt, vērtējot, vai valsts ir izpildījusi pozitīvos

pienākumus, kas tai izriet no personas sociālajām pamattiesībām,

Satversmes tiesa pārbaudījusi, vai: 1) likumdevējs veicis

pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās

tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām

ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra

sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16.1. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai ir

jāizvērtē uz izskatāmo lietu attiecināmo pamattiesību saturs, kā

arī tas, ciktāl apstrīdētās normas ir saistītas ar pamattiesību

ierobežojumu vai valsts pozitīvā pienākuma izpildi.

10.2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata apstrīdētās normas

par neatbilstošām Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 105. un

109. pantam.

Satversmes tiesas praksē ar sociālo nodrošinājumu saistīti

tiesību jautājumi primāri tiek vērtēti Satversmes 109. panta

kontekstā, pēc nepieciešamības to apskatot kopsakarā arī ar citām

Satversmes normām.

Attiecībā uz Satversmes 91. pantu Satversmes tiesa vairākkārt

atzinusi, ka, noskaidrojot to, vai kāda no Pensiju likuma normām

nav pretrunā ar vienlīdzības principu, jāņem vērā tiesību joma,

kurā apstrīdētā norma ietilpst. Vienlīdzības princips pamatā

piemērojams kopā ar citām pamattiesībām, jo sevišķi tādēļ, ka

nereti, balstoties tikai uz šo principu, nevar secināt, kā

izšķirama lieta. Satversmes 91. pantā nostiprinātās tiesības ir

"salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu

attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai šai attieksmei

jābūt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. un 6.1. punktu un

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.

punktu).

Tāpat Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz pensijas

izmaksu uzskatāmas par īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē.

Tomēr, vērtējot kādas tiesību normas atbilstību minētajam pantam,

nepieciešams ņemt vērā to, vai lieta skar arī sociālo tiesību

jomu. Ja lieta minēto jomu skar, tad vienlaikus ir atzīstams, ka

pieteikuma iesniedzēja tiesības un tiesiskās intereses nevar tikt

aizsargātas tādā pašā mērā, kā tas būtu gadījumā, ja ierobežotas

būtu īpašuma tiesības to "klasiskajā" izpratnē (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

2007-01-01 20. un 21. punktu).

Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības negarantē noteiktu

pensijas apmēru. Satversmes 105. pants attiecībā uz pensijām

personai nodrošina mazāku tiesību aizsardzības apjomu nekā

Satversmes 109. pants (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 20. punktu).

Pieteikuma iesniedzēji pauduši viedokli, ka personas uzkrātais

pensijas kapitāls ir uzskatāms par īpašumu Satversmes 105. panta

izpratnē. Turpretim Saeima tam nepiekrīt un uzskata, ka

apstrīdētās normas neierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās

pamattiesības. Tādējādi lietas dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi

par īpašuma tiesību saturu.

Līdz ar to Satversmes tiesai

visupirms jānoskaidro no Satversmes 105. panta izrietošo tiesību

saturs.