11. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka gadījumos,

kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes

105. pantam, jānosaka, atbilstība tieši kuram no šā panta

teikumiem ir izvērtējama (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1.

punktu).

No lietas materiāliem neizriet, ka apstrīdētās normas

paredzētu īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām

Satversmes 105. panta ceturtā teikuma izpratnē. Tādējādi

apstrīdētās normas vērtējamas Satversmes 105. panta pirmo trīs

teikumu tvērumā.

11.1. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu

mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz

īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu

un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2.

punktu).

Par īpašumu var tikt uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi

varētu pieprasīt, ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes

ienākumi uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai

pastāv prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu

un 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2.

punktu). Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

"īpašums" var būt vai nu "eksistējošs

īpašums", vai arī tādi līdzekļi, ieskaitot prasījumus,

attiecībā uz kuriem persona var pierādīt, ka tai ir tiesisks

pamats iegūt īpašuma tiesības (sk. Satversmes tiesas 2016.

gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2015-13-03 12.

punktu).

11.2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka personas

uzkrātais pensijas kapitāls esot vērtējams kā īpašums Satversmes

105. panta izpratnē. Aktualizācija ar Indeksu, kas mazāks par

skaitli "1", samazinot šā īpašuma apmēru, tādēļ esot

uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežošanu. Piemērojot par

skaitli "1" mazāku Indeksu, daļa no veiktajām sociālās

apdrošināšanas iemaksām netiekot ņemta vērā pensijas aprēķinā un

tādējādi tiekot ierobežotas arī Satversmes aizsargātās personu

tiesības saņemt veiktajām iemaksām atbilstošu pensiju (sk.

lietas materiālu 15. un 21. lpp.).

Turpretim Saeima norāda, ka pensiju sistēmas pirmajā līmenī,

kamēr persona uzkrāj pensijas kapitālu un pensija tai vēl nav

piešķirta, personai nerodas nedz īpašuma tiesības uz šo kapitālu,

nedz arī tiesības prasīt konkrēta apmēra pensijas izmaksu

nākotnē. No Satversmes neizrietot tiesības prasīt konkrētai

personai vai personu grupai vēlamu pensiju sistēmas modeli vai

pensijas aprēķināšanas formulu. Tādējādi apstrīdētā norma

neierobežojot Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. lietas

materiālu 46. un 51. lpp.).

11.3. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesības uz

pensijas izmaksu neatkarīgi no pensijas piešķiršanas datuma vai

finansēšanas avota ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā teikumā

ietvertā jēdziena "īpašums" saturā (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 20.

punktu).

Pieaicinātā persona A. Kovaļevska pamatoti norāda: tas, ka

tiesības uz pensijas izmaksu ir uzskatāmas par personas īpašumu,

pats par sevi nav pietiekams pamats, lai atzītu, ka ikviens

regulējums, kas nosaka valsts pensijas vai pabalsta aprēķināšanas

kārtību, ierobežo tiesības uz īpašumu. Tiesības uz īpašumu valsts

pensiju un pabalstu kontekstā tiekot ierobežotas šādos

gadījumos:

1) ja personai tiek pilnībā izbeigta jau piešķirtas valsts

pensijas vai pabalsta izmaksa (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2004. gada 12. oktobra spriedumu lietā

"Kjartan Ásmundsson v. Iceland", pieteikums Nr.

60669/00, un 2009. gada 8. decembra spriedumu lietā

"Wieczorek v. Poland", pieteikums Nr.

18176/05);

2) ja personai uz noteiktu vai nenoteiktu laiku tiek

pārtraukta piešķirtās pensijas vai pabalsta izmaksa vai

samazināts jau piešķirtās valsts pensijas vai pabalsta apmērs

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 13.

decembra spriedumu lietā "Lakićević and Others v. Montenegro

and Serbia", pieteikums Nr. 27458/06; 2014. gada 24. jūnija

lēmumu lietā "Markovics and Others v. Hungary",

pieteikumi Nr. 77575/11, 19828/13 un 19829/13; 2013. gada 7.

maija lēmumu lietā "Koufaki and Adedy v. Greece",

pieteikumi Nr. 57665/12 un 57657/12, un 2013. gada 8. oktobra

lēmumu lietā "Da Conceição Mateus and Santos Januário v.

Portugal", pieteikumi Nr. 57725/12 un 62235/12);

3) ja tiek grozītas tiesību normas un rezultātā samazinās

valsts pensijas vai pabalsta apmērs, kas personai vēl nebija

noteikts, bet uz ko personai bija pamats paļauties (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2014. gada 15. aprīļa

spriedumu lietā "Stefanetti and Others v. Italy",

pieteikumi Nr. 21838/10, 21849/10, 21852/10 et al.; 2012. gada

19. jūnija spriedumu lietā "Khoniakina v. Georgia",

pieteikums Nr. 17767/08).

Izskatāmajā lietā nav konstatējams neviens no iepriekš

minētajiem apstākļiem, jo Pensiju likuma 12. panta pirmajā daļā

paredzētie Indeksi attiecas uz pensijas kapitāla aktualizāciju

pirms pensijas piešķiršanas. Tie nav attiecināmi uz jau

piešķirtām pensijām. Apstrīdētā norma neparedz nedz iepriekš

piešķirtas pensijas izmaksas pārtraukšanu, nedz iepriekš

piešķirtas pensijas izmaksas apmēra samazināšanu.

Tāpat jāņem vērā, ka Pensiju likuma 12. panta pirmajā daļā

ietvertā vecuma pensijas aprēķina formula nav būtiski grozīta

kopš Pensiju likuma spēkā stāšanās, t.i., kopš 1996. gada 1.

janvāra. Šī formula no tās pieņemšanas brīža līdz pat 2015. gada

31. decembrim pieļāva to, ka pensijas kapitāla aktualizācijai var

tikt izmantots Indekss, kas mazāks par skaitli "1".

Tātad normatīvais regulējums nevarēja radīt paļāvību uz to, ka

pensijas kapitāla aktualizācijai vienmēr tiks izmantots tikai

tāds Indekss, kas ir vienāds vai lielāks par skaitli

"1". Tādējādi izskatāmajā lietā nav konstatējams

neviens apstāklis, kas valsts pensiju un pabalstu kontekstā

liecinātu par īpašuma tiesību ierobežojumu.

Var piekrist pieaicinātās personas A. Kovaļevskas viedoklim,

ka Satversmes 105. pants pats par sevi nerada valstij pienākumu

nodrošināt kādu konkrētu valsts pensiju vai pabalstu, kā arī

nenosaka pensiju un pabalstu apmēru (sk. lietas materiālu 103.

lpp.). Satversmes 105. pants aizsargā personas tiesības uz

īpašumu, nevis regulē tiesību uz sociālo nodrošinājumu veidu un

apjomu. Tātad nav konstatējams Satversmes 105. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojums.

Līdz ar to Pensiju likuma 12. panta

pirmā daļa atbilst Satversmes 105. pantam.