12. pants

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

un citos likumā noteiktajos gadījumos."

12.1. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz

minimālajā līmenī ietilpst Satversmes 109. panta tvērumā, un šo

tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams, kalpot cilvēka

cienīgas eksistences nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas

2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 8.2.

punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 109.

pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu,

kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības

sistēmu, kura nodrošina samērīgus sociālos pakalpojumus. Tiesībām

uz sociālo aizsardzību Latvijā ir konstitucionāla vērtība

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta

sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un 2011. gada

19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2.

punktu).

Satversmes 109. pantā ietverto pamattiesību īstenošana, no

vienas puses, ir atkarīga no valsts un sabiedrības rīcībā

esošajiem resursiem, bet, no otras puses - ja kādas tiesības uz

sociālo aizsardzību ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts vairs

nevar atteikties tās īstenot (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu

daļu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

24. punktu).

Valsts un it īpaši tās likumdevēja lēmumiem par sociālo

tiesību īstenošanu parasti nozīmīga ir to politiskā dimensija,

proti, lēmumi šajā jomā tiek pieņemti, vadoties ne tik daudz no

juridiskiem, bet vairāk no politiskiem apsvērumiem, kas savukārt

ir atkarīgi no likumdevēja priekšstata par valsts sociālo

pakalpojumu sniegšanas principiem un sabiedrības vai kādas tās

daļas īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-04-01 16. punktu). Sociālo tiesību jomā robeža starp

juridiskiem un politiskiem apsvērumiem ne vienmēr ir precīzi

nosakāma, un Satversmes tiesai jāatturas no politisku jautājumu

izvērtēšanas, jo tie primāri ietilpst demokrātiski leģitimētā

likumdevēja kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003.

gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punktu un

2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 18.

punktu).

12.2. Satversmes tiesa jau secināja, ka Pensiju likuma

12. panta pirmā daļa neparedz jau piešķirtas pensijas izmaksas

pārtraukšanu vai izmaksas apmēra samazināšanu. Tāpat šī

apstrīdētā norma neliedz personai īstenot tādas tiesības, uz kuru

īstenošanas iespējamību tai varētu būt izveidojusies tiesiskā

paļāvība. Tādējādi apstrīdētā norma neierobežo personas jau

iegūtās tiesības un nav pamata šo normu vērtēt kā Satversmes 109.

pantā nostiprināto pamattiesību ierobežojumu.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka, vērtējot, vai valsts ir

izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas

sociālajām pamattiesībām, jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis

pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās

tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, vai personām

ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā; 3) ir ievēroti no Satversmes izrietošie

vispārējie tiesību principi (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 16.1.

punktu un 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr. 2012-12-01

11. punktu).

Satversmes 109. pantā nav konkretizēti pensiju sistēmas

noteikumi. Līdz ar to pensiju sistēmas uzbūves un darbības

principi ir likumdošanas ceļā izlemjams jautājums, proti,

likumdevējs ir tiesīgs sociālo tiesību saturu konkretizēt likumos

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra

sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu un

2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.3.

punktu). Satversmes 109. pants neuzliek likumdevējam

pienākumu organizēt pensiju sistēmu kādā noteiktā veidā, tostarp

arī paredzot, ka pensiju kapitāla aktualizācijai izmantojamie

Indeksi nedrīkst būt mazāki par skaitli "1".

Pensiju likums kopā ar tam pakārtotajiem tiesību aktiem veido

valsts sociālās apdrošināšanas sistēmu, kuras ietvaros ikviena

persona var saņemt veiktajām iemaksām atbilstošu vecuma pensiju.

Savukārt Pensiju likuma 12. panta pirmajā daļā noteiktā pensiju

kapitāla indeksācijas kārtība neierobežo personai pieeju valsts

izveidotajai sociālās apdrošināšanas sistēmai. Tādējādi

likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju

īstenot sociālās tiesības.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz pensijas izmaksu

tādā apmērā, kādā persona līdzdarbojusies pensijas kapitāla

uzkrāšanā, saglabājas neatkarīgi no tā, kādā kārtībā ir

uzskaitītas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2011-03-01 15.3. punktu).

Sociālo tiesību jomā valsts pozitīvo pienākumu pamatkodolā

ietilpst tikai tādas sociālās palīdzības nodrošināšana, kas tiek

garantēta pat tad, ja persona nav veikusi sociālās apdrošināšanas

iemaksas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.3. punktu).

Labklājības ministrija norādījusi, ka, neraugoties uz vecuma

pensijas kapitāla aktualizāciju ar ikgadējiem Indeksiem, jebkurā

gadījumā ikvienai personai ir garantētas tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā, kas tiek nodrošināts

atbilstoši Pensiju likuma 12. panta otrajai daļai un Ministru

kabineta 2011. gada 5. decembra noteikumiem Nr. 924

"Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" (sk.

lietas materiālu 69. lpp.). Tādējādi ikvienai personai ir

nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz

minimālā apmērā.

Līdz ar to likumdevējs ir veicis

pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās

pamattiesības vismaz minimālā apmērā.