13. pants

Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt

pensiju sistēmas tiesisko regulējumu, citastarp arī uzkrātā

pensijas kapitāla aktualizācijas kārtību. Tomēr likumdevēja

pieņemtajiem lēmumiem ir jāatbilst vispārējiem tiesību

principiem. Pieteikuma iesniedzēji norāda uz apstrīdēto normu

iespējamo neatbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

ietvertajam vienlīdzības principam.

Satversmes 91. panta pirmais teikums paredz, ka visi cilvēki

Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā.

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības

principa uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda

tiesiskas valsts prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām

personām un lai likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā

Nr. 2009-46-01 7. punktu un 2015. gada 23. novembra sprieduma

lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu). Tomēr šāda tiesiskās

kārtības vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo vienlīdzība pieļauj

diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama

(sk. Satversmes tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu). Proti,

vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos. Vienlaikus vienlīdzības princips pieļauj

un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs

un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.

gada 11. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. punktu un

2014. gada 13. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 10.

punktu).

Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91.

panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam,

nepieciešams noskaidrot:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu

attieksmi pret šīm personām (personu grupām);

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis, un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2.

februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7. punktu).