8. pants

Vērtējot Pensiju likuma

30. panta piektās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam, vispirms

jānoskaidro, vai Pensiju likumā bija ietverts tiesiskais

regulējums, kas noteica pensijas piešķiršanu no jauna personām,

kurām tā netika izmaksāta saskaņā ar 32. panta trešo daļu (t.i.,

sievietēm, kurām piešķirta priekšlaicīgā vecuma pensija un kuras

turpina strādāt, pensiju neizmaksā līdz likumā noteiktā vispārējā

pensionēšanās vecuma sasniegšanai).

To, vai likumdevējs šādas tiesības

patiešām bija paredzējis, nepieciešams noskaidrot, jo indivīds

var atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu tikai tādā

gadījumā, ja likumdevēja iepriekš noteiktais tiesiskais

regulējums radījis pamatu tiesiskajai paļāvībai. Uz šādu

tiesiskās paļāvības principa piemērošanu vairākās lietās norāda

arī Eiropas Kopienu tiesa (sk. lietas C-63/93 "Duff and Others

v. Minister for Agriculture and Food, Ireland, and the Attorney

General" [1996], ECR I-0569, 20. punktu; lietas C-22/94 "Irish

Farmers Association and others v. Minister for Agriculture and

Food, Ireland and the Attourney General" [1997], ECR I-01809, 19.

punktu un lietas C-177/90 "Ralf-Herbert Kūhn v.

Landwirtschaftskammer Weser-Ems" [1992], ECR I-00035, 14.

punktu).

Pieteikumos norādīts, ka

likumdevējs, 2001. gada 20. decembrī izdarot grozījumus likuma

30. panta piektajā daļā, neesot ievērojis tiesiskās paļāvības

principu. Pieteicēji uzskata, ka pirms šiem grozījumiem Pensiju

likums paredzēja piešķirt no jauna pensiju arī tām personām,

kurām vecuma pensija bija piešķirta priekšlaicīgi, bet kurām to

neizmaksāja saskaņā ar 32. panta trešo daļu.

Ar 2001. gada 20. decembra

grozījumiem likumdevējs Pensiju likuma 30. panta piektajā daļā

vārdus "pensijas izmaksa, kura ir pārtraukta likumā noteiktajos

gadījumos" aizstāja ar vārdiem "pensija, uz kuru likumā

noteiktajos gadījumos ir zaudētas tiesības". Tādējādi jāizvērtē,

vai likumdevēja mērķis bija 30. panta piektās daļas sākotnējo

redakciju attiecināt uz 32. panta trešo daļu.

Līdz Pensiju likuma 30. panta

papildināšanai ar piekto daļu līdzīgu tiesisko regulējumu

paredzēja pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunkts, kas

likumā tika ietverts ar 1996. gada 6. novembra grozījumiem. Tātad

jāvērtē, vai pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā

noteiktais tiesiskais regulējums attiecās uz 32. panta trešo

daļu.

Pensiju likuma pārejas noteikumu

16. punkta 11. apakšpunkts sākotnēji noteica kārtību, kādā tiek

atjaunota tādu pensiju izmaksa, kura bija pārtraukta likumā

noteiktajos gadījumos. Lai arī šajā tiesību normā nebija norādīti

gadījumi, uz kuriem attiecas vārdi "pensija, kuras izmaksa

pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos", tomēr secināms, ka

likumdevēja nolūks bija šo normu attiecināt uz tādām situācijām,

kad personai pensijas izmaksa tika pārtraukta un tādējādi šī

persona zaudēja tiesības uz valsts pensiju, nevis uz tādām

situācijām, kad pensija netika izmaksāta likumā noteiktajos

gadījumos un personai tiesības uz pensiju saglabājās. Šīs normas

mērķis bija noteikt valsts pensijas izmaksas atjaunošanas

kārtību, ja persona zaudē tiesības uz valsts pensiju, bet pēc

laika tās atkal atgūst. Tādējādi Pensiju likuma pārejas noteikumu

16. punkta 11. apakšpunkts neattiecās uz gadījumiem, kad personai

pensija netika izmaksāta, bet tiesības uz pensiju saglabājās.

Arī Labklājības ministrija norāda,

ka šīs normas ietveršana likumā palīdzēja atrisināt situāciju,

kad, piemēram, persona nebija savlaicīgi atjaunojusi

invaliditātes grupu (tādējādi zaudējot tiesības uz invaliditātes

pensiju) un to izdarīja ar nokavēšanos. Pirms 1996. gada 6.

novembra grozījumu izdarīšanas Pensiju likumā iepriekš minētajos

gadījumos invaliditātes pensija bija jāpiešķir no jauna, un tas

citastarp prasīja papildu administratīvos izdevumus. Izdarot

grozījumus, šī problēma tika atrisināta, proti - ja piecu gadu

laikā no jauna tika iegūtas tiesības uz pensiju, tā tika nevis

piešķirta no jauna, bet atjaunota likumā noteiktajā kārtībā. Ja

piecu gadu termiņš bija pagājis, tad pensiju piešķīra no

jauna.

Ņemot vērā iepriekš minēto,

secināms, ka Pensiju likuma pārejas noteikumu 16. punkta 11.

apakšpunkts neattiecās uz personām, kurām pensiju neizmaksāja

saskaņā ar 32. panta trešo daļu. Jāatzīmē, ka pensijas

neizmaksāšanas periodā joprojām palika spēkā lēmums, ar kuru tika

piešķirtas tiesības uz pensiju, tādējādi personas, kurām pensija

netika izmaksāta saskaņā ar likuma 32. panta trešo daļu,

nezaudēja tiesības uz pensiju. Tas secināms arī no Pensiju likuma

30. panta pirmās daļas, atbilstoši kurai vecuma pensiju piešķir

uz mūžu. Līdz ar to personas varēja atkal saņemt priekšlaicīgi

piešķirto pensiju, ja tika pārtrauktas darba attiecības. Turklāt

- ja pensijas neizmaksāšanas periodā tiek pieņemti normatīvie

akti, kas ietekmē piešķirtās pensijas apmēru, piemēram, lēmumi

par pensijas indeksāciju un minimālā pensijas apmēra

palielināšanu, tad attiecīgi tiek palielināts visu pensiju, arī

to pensiju apmērs, kuras attiecīgajā brīdī neizmaksā. Bez tam

Pensiju likuma 24. pants noteic valsts pensijas apmēra

palielināšanu sakarā ar apdrošināšanas iemaksu veikšanu par

periodu pēc pensijas piešķiršanas, un tādējādi personai ir

tiesības saņemt lielāku pensiju.

Likumdevējs personai ir noteicis

izvēles brīvību - tā var vai nu izmantot likumā noteiktās

tiesības uz priekšlaicīgu pensiju, vai arī turpināt darba

tiesiskās attiecības un pensionēties vispārnoteiktajā kārtībā.

Pensiju likumā noteiktā vecuma pensijas aprēķināšanas kārtība ir

vērsta uz to, lai ieinteresētu personu pieprasīt pensiju pēc

iespējas vēlāk un līdz ar to iegūt tiesības uz lielāku pensiju.

Personai, kas izmanto likumā noteiktās tiesības uz priekšlaicīgu

vecuma pensiju, ir jārēķinās ar to, ka šādā gadījumā tā saņems

mazāku pensiju, nekā tad, ja tā būtu pensionējusies vispārējā

kārtībā.

No iepriekš minētā izriet, ka

Pensiju likuma pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunkts, kas

sākotnēji noteica pensiju izmaksas atjaunošanas kārtību, ja tā

bija pārtraukta likumā noteiktajos gadījumos, neattiecās uz 32.

panta trešo daļu. Tādējādi sievietēm, kurām bija piešķirta

priekšlaicīgā vecuma pensija, bet kurām to neizmaksāja, ja viņas

turpināja strādāt, likumdevējs nebija noteicis tiesības uz

pensijas piešķiršanu no jauna. Ņemot vērā to, ka likumdevējs

nebija radījis personai šādas tiesības, nav tiesiska pamata

atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu.

Tiesības uz pensijas piešķiršanu

no jauna šīm personām neradīja arī turpmākie grozījumi Pensiju

likumā.

1999. gada 5. augusta grozījumi no

Pensiju likuma izslēdza pārejas noteikumu 16. punkta 11.

apakšpunktu un vienlaikus 30. pantu papildināja ar piekto daļu.

Likuma 30. panta piektajā daļā tika saglabāta tāda pati pensijas

izmaksas atjaunošanas kārtība, kāda līdz tam bija noteikta

pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā, līdz ar to arī šie

grozījumi nemainīja to valsts pensiju izmaksas atjaunošanas

kārtību, kuru izmaksa bija pārtraukta likumā noteiktajos

gadījumos. No iepriekš minētā izriet, ka arī 1999. gada 5.

augusta grozījumi neradīja tiesības uz vecuma pensijas

piešķiršanu no jauna personām, kurām šo pensiju neizmaksāja

saskaņā ar 32. panta trešo daļu, t.i., personām, kuras bija

priekšlaicīgi pensionējušās. Turklāt minētie grozījumi Pensiju

likumā ietvēra pārejas noteikumu 24. punktu, kas skaidri noteica,

ka vecuma pensiju no jauna nepiešķir.

Savukārt 2001. gada 20. decembra

grozījumi Pensiju likuma 30. panta piektajā daļā tikai

redakcionāli precizēja jau agrāk noteikto tiesisko regulējumu,

lai skaidrāk izteiktu šīs normas jēgu. Šie grozījumi nepārprotami

noteic, ka 30. panta piektajā daļā ietvertais tiesiskais

regulējums attiecas tikai uz tām pensijām, uz kurām likumā

noteiktajos gadījumos var zaudēt tiesības, proti, tas attiecas uz

tādiem valsts pensiju veidiem, kas nav vecuma pensija.

No iepriekš minētā izriet, ka

2001. gada 20. decembra grozījumi Pensiju likumā neierobežoja

tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna personām, kurām pensija

netika izmaksāta saskaņā ar 32. panta trešo daļu, jo 30. panta

piektās daļas jēga pirms grozījumu izdarīšanas neatšķīrās no šīs

normas pašreizējās redakcijas jēgas. Mainoties tiesiskajam

regulējumam, normas saturs jeb būtība palika nemainīga. Ņemot

vērā to, ka agrākais tiesiskais regulējums personām nebija

noteicis tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna, likumdevēja

izdarītie grozījumi 30. panta piektajā daļā nav pretrunā ar

tiesiskās paļāvības principu, jo šis princips var aizsargāt tikai

tādas tiesības, kas personai jau reiz bijušas noteiktas.

Tādējādi

Pensiju likuma 30. panta piektā daļa atbilst Satversmes 1. pantam

un tiesiskās paļāvības princips nav pārkāpts attiecībā uz

personām, kurām pensija netika izmaksāta saskaņā ar 32. panta

trešo daļu.