9. pants

Vērtējot Pensiju likuma

30. panta sestās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam,

jānoskaidro, vai likumdevējs bija noteicis tiesības uz pensijas

piešķiršanu no jauna personām, kuras no pensijas izmaksas bija

atteikušās uz iesnieguma pamata saskaņā ar pārejas noteikumu 16.

punkta 11. apakšpunktu, jo persona uz tiesiskās paļāvības

principu var atsaukties tikai tad, ja likumdevēja agrāk

noteiktais tiesiskais regulējums ir radījis pamatu tiesiskajai

paļāvībai.

9.1. Analizējot likumā

sākotnēji noteikto tiesisko regulējumu, secināms, ka ar 1997.

gada 20. novembra grozījumiem pārejas noteikumu 16. punkta 11.

apakšpunktā likumdevējs noteica, ka pensijas izmaksa ir

pārtraucama ne vien likumā noteiktajos gadījumos, bet arī

pamatojoties uz apdrošinātās personas iesniegumu par atteikšanos

saņemt pensiju. Attiecīgi - valsts pensijas izmaksa ir

atjaunojama, ja no jauna iegūtas tiesības uz pārtraukto pensiju

vai saņemts apdrošinātās personas atsaukums par atteikšanos

saņemt pensiju.

Minētie grozījumi noteica, ka,

atjaunojot pensijas izmaksu, pensija piešķirama no jauna, ja kopš

pensijas izmaksas pārtraukšanas ir pagājuši vairāk nekā trīs

gadi. Ja triju gadu termiņš nav pagājis, tad atjaunotā pensija

par laiku, kad tās izmaksa bija pārtraukta, pārskatāma likumā

noteiktajā kārtībā.

Likumdevējs nebija noteicis, ka

tiesības atteikties no pensijas un līdz ar to tiesības uz

pensijas piešķiršanu no jauna neattiecas uz kādu no valsts

pensiju veidiem. Tādēļ secināms, ka pārejas noteikumu 16. punkta

11. apakšpunktā noteiktās tiesības attiecās arī uz vecuma

pensijas saņēmējiem, proti - indivīds varēja paļauties uz to, ka

pēc viņa atteikšanās no pensijas izmaksas, viņam pensija tiks

piešķirta no jauna pārejas noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā

noteiktajā kārtībā.

Lai gan Pensiju likuma pārejas

noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā ietvertais tiesiskais

regulējums pēc būtības neatbilst Pensiju likuma 30. panta pirmajā

daļā ietvertajam principam, ka vecuma pensiju piešķir uz mūžu,

tomēr atzīstams, ka likumdevēja nolūks bija radīt indivīdam

labvēlīgākus apstākļus un tādējādi nodrošināt pensijas

piešķiršanu no jauna atbilstoši 1995. gada jeb tā sauktajam

jaunajam Pensiju likumam, kas atšķirībā no 1992. gada likuma jeb

"vecā" likuma pensijas apmēra noteikšanā lika ņemt vērā personas

vidējo apdrošināšanas iemaksu algu. No tā izriet, ka šo grozījumu

mērķis bija nodrošināt personām iespēju saņemt lielāku

pensiju.

To uzsver arī Labklājības

ministrija, norādot, ka 1997. gada 20. novembra grozījumi pārejas

noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā tika izdarīti, lai personām,

kuras bija pensionējušās līdz 1995. gada Pensiju likuma spēkā

stāšanās brīdim, piešķirtu tiesības uz pensijas piešķiršanu no

jauna saskaņā ar "jaunā" Pensiju likuma tiesību normām,

atbilstoši kurām pensijas sākuma kapitāla aprēķināšanā tika ņemta

vērā personas vidējā apdrošināšanas iemaksu alga. Bez tam saskaņā

ar 1992. gada Pensiju likumu vecuma pensijas sākuma kapitāla

aprēķināšanā tika ņemta vērā nevis pašas personas vidējā

apdrošināšanas iemaksu alga (personificētā sociālās

apdrošināšanas iemaksu uzskaite ieviesta no 1996. gada 1.

janvāra), bet vidējā alga valstī.

Tādējādi Pensiju likuma pārejas

noteikumu 16. punkta 11. apakšpunkts līdz ar 1997. gada 20.

novembra grozījumu spēkā stāšanos ļāva personām atteikties no

vecuma pensijas, lai pēc trim gadiem iegūtu tiesības uz pensijas

piešķiršanu no jauna neatkarīgi no tā, vai pensija piešķirta

vispārnoteiktajā kārtībā vai arī priekšlaicīgi. Proti - pārejas

noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktā noteiktās tiesības attiecās

arī uz tām personām, kurām vecuma pensija netika izmaksāta

saskaņā ar Pensiju likuma 32. panta trešo daļu. Arī šīs personas

varēja iesniegt iesniegumu par atteikšanos no pensijas izmaksas,

lai iegūtu tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna, kad būs

pagājuši vismaz trīs gadi. Tātad no priekšlaicīgi piešķirtās

vecuma pensijas varēja atteikties tādā pašā kārtībā kā no citu

veidu pensijām. Ja persona, kurai priekšlaicīgo vecuma pensiju

neizmaksāja saskaņā ar likuma 32. panta trešo daļu, neiesniedza

pieteikumu par atteikšanos no pensijas izmaksas, tad šai personai

neradās tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna.

9.2. Satversmes tiesa jau

agrāk norādījusi, ka tiesiskās paļāvības principa īstenošanā

nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu ir

likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī tam, vai tiesiskais

regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs,

lai tam varētu uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2.

punktu).

Tomēr Satversmes tiesa ir

noteikusi arī to, ka vecuma pensijas ir valsts sociālās politikas

jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs un kam nepieciešama

stabilitāte. Sociālā politika ir saistīta ar noteiktu valsts

atbalstu un aizsardzību personām, kurām tā nepieciešama, tādējādi

personu tiesiskā paļāvība šajā jomā ir īpaši aizsargājama (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr.

2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu). No tā izriet, ka

tiesiskajam regulējumam sociālās politikas jomā ir jābūt

pietiekami stabilam un nemainīgam, lai indivīds varētu droši

plānot savu nākotni, vadoties no tiesību normām.

Likuma varas princips, kas ir

viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem, citastarp noteic, ka

likumiem jābūt paredzamiem un skaidriem, kā arī pietiekami

stabiliem un nemainīgiem. Tādējādi tiesību normās noteikto

tiesisko regulējumu nedrīkst mainīt nepamatoti bieži, jo

nesamērīgi biežas izmaiņas tiesiskajā regulējumā apgrūtina likumu

ievērošanu. Vēl jo vairāk, tiesiskajam regulējumam ir jābūt

pietiekami stabilam, lai indivīds, vadoties no tiesību normām,

varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus, bet arī ilgtermiņā

plānot savu nākotni. Arī tiesiskās noteiktības princips uzliek

valstij pienākumu nodrošināt tiesisko attiecību noteiktību un

stabilitāti, kā arī ievērot tiesiskās paļāvības principu, lai

veicinātu indivīda uzticību valstij un likumam.

Tomēr Satversmes 1. pants neliedz

izdarīt pastāvošajā tiesiskajā regulējumā tādus grozījumus, kuri

atbilst Satversmē nostiprinātajiem konstitucionālajiem

principiem. Demokrātiskā valstī tiesiskās paļāvības princips

prasa, lai, izdarot šādus grozījumus, likumdevējs paredzētu

"saudzējošu" pāreju uz jauno regulējumu. Šādos gadījumos ir

jānosaka saprātīgi termiņi vai jāparedz zaudējumu kompensēšana

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 2. punktu). Tādējādi

likumdevējam, nosakot jaunu tiesisko regulējumu, ir pienākums

noteikt pārejas posmu, kas garantē indivīdam iespēju līdz galam

realizēt reiz iegūtās tiesības.

Arī Lietuvas Konstitucionālā tiesa

2001. gada 12. jūlija spriedumā ir norādījusi - tiesiskās

paļāvības princips paredz, ka iepriekš noteikto tiesisko

regulējumu var mainīt tikai ņemot vērā Konstitūcijā nostiprinātos

principus un ievērojot personas tiesiskās intereses un tiesisko

paļāvību (sk. Rulings and Decisions of the Constitutional

Court of the Republic of Lithuania, Nr. 17. - Vilnius:

Constitutional Court of the Republic of Lithuania, 2002, pp.

33-34 ).

Secināms, ka tiesiskās paļāvības

princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t.i., personas

var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā

esošu tiesību aktu, noteiktajā laika periodā tiks saglabātas un

reāli īstenotas. Līdzīgi ir lēmusi arī Lietuvas Konstitucionālā

tiesa 2001. gada 18. decembra spriedumā, vērtējot indivīdam reiz

noteikto tiesību tiesisko aizsardzību (sk. Rulings and

Decisions of the Constitutional Court of the Republic of

Lithuania, Nr. 17. - Vilnius: Constitutional Court of the

Republic of Lithuania, 2002, pp. 133-134).

9.3. Likumdevējs, izdarot

grozījumus Pensiju likumā, ir vairākkārt mainījis tiesisko

regulējumu attiecībā uz vecuma pensijas izmaksas atjaunošanas

kartību gadījumos, kad pensijas izmaksa pārtraukta, pamatojoties

uz personas iesniegumu. Turklāt, izslēdzot no likuma pārejas

noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktu un papildinot pārejas

noteikumus ar 24. punktu un likuma 30. pantu ar sesto daļu,

likumdevējs ir atkāpies no indivīdam sākotnēji garantētajām

tiesībām.

Vērtējot 1999. gada 5. augusta

grozījumus Pensiju likumā, secināms, ka tie būtiski ierobežoja

indivīdam agrāk noteiktās tiesības. Pirmkārt, šie grozījumi

indivīdam, kurš atteicies no vecuma pensijas izmaksas, liedza

tiesības uz pensijas piešķiršanu no jauna. Otrkārt, tie

nepārprotami noteica, ka vecuma pensiju no jauna nepiešķir.

Analizējot šo grozījumu atbilstību

Satversmes 1. pantam, secināms, ka pārejas noteikumu 16. punkta

11. apakšpunkta izslēgšana no Pensiju likuma atbilst Satversmē

nostiprinātajiem pamatprincipiem, jo tiesiskās paļāvības princips

citastarp noteic arī to, ka indivīda reiz iegūtās tiesības nevar

pastāvēt neierobežoti ilgi. Proti, šis princips nedod pamatu

ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies.

Būtiski ir tas, ka tiesiskās paļāvības princips nodrošina

indivīdam tiesisko aizsardzību tikai likumdevēja noteiktajā

pārejas periodā. Tiesiskās paļāvības princips negarantē indivīdam

pastāvīgu status quo, t.i., nedod tiesības uz pastāvīgu

izņēmuma situāciju jaunajā tiesiskajā regulējumā.

Tomēr, papildinot Pensiju likuma

pārejas noteikumus ar 24. punktu, likumdevējs nav ņēmis vērā

tiesisko paļāvību, ko noteiktam personu lokam bija radījis

agrākais tiesiskais regulējums. Likumdevējs nenoteica periodu

pārejai uz jauno tiesisko regulējumu tām personām, kuras bija

atteikušās no vecuma pensijas izmaksas saskaņā ar pārejas

noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktu, bet vēl nebija īstenojušas

šajā normā paredzētās tiesības. Eiropas Kopienu tiesa secinājusi,

ka institūcijai, kas izdevusi tiesību normu, uz ko persona

paļaujas, ir pienākums, mainot tiesisko regulējumu, ievērot

tiesiskās paļāvības principu un persona var atsaukties uz tai

agrāk noteiktajām tiesībām (sk. lietas 289/81 "Vassilis

Mavridis v. European Parliament" [1983], ECR I-01731 , 4.

punktu). Secināms, ka arī izskatāmās lietas ietvaros Saeimai,

kas izdeva tiesību normu, uz ko paļāvās indivīds, bija pienākums

ievērot tiesiskās paļāvības principu un personai agrāk noteiktās

tiesības.

2001. gada 20. decembra grozījumi,

kas papildināja Pensiju likuma 30. pantu ar sesto daļu,

expresis verbis noteica, ka, atjaunojot personai tiesības

uz pensiju, kuras izmaksa ir pārtraukta, pamatojoties uz personas

iesniegumu, pensija ir pārskatāma atbilstoši Pensiju likumā

noteiktajam tiesiskajam regulējumam, nevis piešķirama no

jauna.

Šie grozījumi tikai precizē jau ar

1999. gada 5. augusta likumu noteikto tiesisko regulējumu, proti

- likumdevējs nepārprotami noteica, ka gadījumos, kad pensijas

izmaksa ir pārtraukta uz personas iesnieguma pamata, pensiju

atjaunojot, tā pārskatāma likumā noteiktajā kārtībā, nevis

piešķirama no jauna.

Pensiju likuma 30. panta sestā

daļa, ko likumā ietvēra ar 2001. gada 20. decembra grozījumiem,

būtībā atzīstama par atbilstošu Pensiju likuma jēgai. Tomēr tāpat

kā pārejas noteikumu 24. punkts, ko likumā ietvēra ar 1999. gada

5. augusta grozījumiem, arī šī norma neatbilst Satversmē

nostiprinātajam tiesiskās paļāvības principam, jo nenosaka

saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu personām, kuras

bija atteikušās no vecuma pensijas saskaņā ar pārejas noteikumu

16. punkta 11. apakšpunktu. Arī Eiropas Kopienu tiesa ir

norādījusi - ja persona ir paļāvusies uz spēkā esošu normatīvo

aktu un izvēlējusies noteiktu rīcības veidu, tad šī persona var

paļauties, ka arī pēc grozījumu izdarīšanas šajā normatīvajā aktā

iepriekš izraudzītajai rīcībai nebūs negatīvu seku (sk. lietu

120/86 "Mulder v. Minister van Landbouw en Visserij" [1998], ECR

I-02321 un lietu 170/86 "Georg von Deetzen v. Hauptzollamt

Hamburg-Jonas" [1988], ECR I-02355).

No tā izriet, ka likumdevējs,

papildinot Pensiju likuma pārejas noteikumus ar 24. punktu un 30.

pantu ar sesto daļu, nav ievērojis tiesiskās paļāvības principu

attiecībā uz tām personām, kuras saskaņā ar pārejas noteikumu 16.

punkta 11. apakšpunktu bija atteikušās no valsts pensijas

izmaksas.

Tādējādi

Pensiju likuma 30. panta sestā daļa un pārejas noteikumu 24.

punkts attiecībā uz tām personām, kuras bija atteikušās no valsts

pensijas uz iesnieguma pamata saskaņā ar Pensiju likuma pārejas

noteikumu 16. punkta 11. apakšpunktu, neatbilst Satversmes 1.

pantam.